Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Kompleksā psiholoģiskā-poligrāfa ekspertīze sniegtu papildu pierādījumu manam nevainīguma celtajā apsūdzībā un pierādītu, ka es nemeloju, ka patiešām esmu sniedzis sabiedrisko attiecību pakalpojumus un mans nodoms nebija legalizēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus, ka es nevienu neesmu krāpis un neesmu sadārdzinājis digitālās televīzijas ieviešanas izmaksas,” – ar šādu pamatojumu Jurģis Liepnieks digitālās TV prāvā lūdzis tiesu noteikt viņam melu detektora ekspertīzi, kāda jau iepriekš ir tikusi noteikta citam apsūdzētajam. Pietiek šodien publicē ne tikai šo lūgumu, bet arī Liepnieka liecības, kas sniegta šīs lietas izskatīšanā apelācijas instancē.

Apsūdzētā Jurģa Liepnieka lūgums par kompleksās psiholoģiskās-poligrāfa ekspertīzes noteikšanu

Piesaku šajā lietā lūgumu par kompleksās psiholoģiskās-poligrāfa ekspertīzes veikšanu man - Jurģim Liepniekam, lai dotu man iespēju pierādīt, ka gan pirmstiesas procesā, gan pirmās instances tiesā un Jums apelācijas instances tiesa, esmu sniedzis patiesas liecības par saviem nodomiem un mērķiem, iesaistoties digitālās televīzijas projektā. Kompleksā psiholoģiskā-poligrāfa ekspertīze sniegtu papildus pierādījumu manam nevainīguma celtajā apsūdzībā un pierādītu, ka es nemeloju, ka patiešām esmu sniedzis sabiedrisko attiecību pakalpojumus un mans nodoms nebija legalizēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus, ka es nevienu neesmu krāpis un neesmu sadārdzinājis digitālās televīzijas ieviešanas izmaksas. Iepriekš minētajiem apstākļiem ir tieša saistība ar man celto apsūdzību. Minētās ekspertīzes veikšanai ir nepieciešamas speciālās zināšanas poligrāfa pārbaudes veikšanā un psiholoģijā. Šādas ekspertīzes veikšanas pieļāvumu paredz Kriminālprocesa likuma 193.pants, kas nosaka ekspertīzes veikšanu kriminālprocesam nozīmīgu faktu un apstākļu noskaidrošanai. Minētā ekspertīze ir atzīta un tiesu praksē pielietota metode lietas apstākļu vispusīgai un objektīvai noskaidrošanai. Kā ekspertīzes metode poligrāfa pārbaude ir nostiprināta 2008. gada 10. jūnija Ministru kabineta noteikumos Nr.427.

Kompleksā psiholoģiskā-poligrāfa ekspertīze šajā lietā jau ir veikta līdzapsūdzētajam Mārtiņam Kvēpam, un šīs kompleksās psiholoģiskās-poligrāfa pārbaudes atzinums ir pievienots lietai (105.sēj. l.l. 40-46) un pierāda Mārtiņa Kvēpa nevainīgumu viņam celtajā apsūdzība. Arī es kā apsūdzētais šajā lietā vēlos izmantot tādas pat tiesības uz poligrāfa eksperta atzinuma iegūšanu par sevi, kādas jau ir izmantojis cits apsūdzētais šajā lietā.

Kamēr nebiju sniedzis liecības Jums apelācijas instances tiesa, šādu lūgumu par ekspertīzi pieteikt nevarēju, jo pārbaudīt liecināšanas patiesumu apelācijas instances tiesā ir iespējams tikai pēc tam, kad notikusi liecināšana apelācijas tiesā.

Minētās ekspertīzes veikšanai ir nepieciešamas speciālās zināšanas psiholoģijā un poligrāfa pārbaudes veikšanā, kādas ir poligrāfa ekspertam dr.iur. Uldim Miķelsonam, kurš jau iepriekš ir veicis šādu ekspertīzi Mārtiņam Kvēpam, un tiesu ekspertei personas psiholoģiskā stāvokļa izpētes specialitātē Ilzei Jansonei. Viņi nav ekspertīžu iestādes eksperti, taču ir Tiesu ekspertu padomes sertificēti eksperti. Kriminālprocesa likuma 34. pants nosaka, ka procesa virzītājs var uzdot ekspertīzi veikt personai, kura nav ekspertīžu iestādes eksperts, bet kuras zināšanas un praktiskā pieredze ir pietiekama ekspertīzes izdarīšanai. Kā redzams no minēto ekspertu mājaslapās atrodamas informācijas, viņiem ir pietiekamas zināšanas un praktiskā pieredze kompleksās psiholoģiskās-poligrāfa ekspertīzes veikšanā.

Ņemot vērā iepriekš teikto un pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 34., 193.,199. un 202. pantiem, lūdzu:

1. Noteikt komplekso psiholoģisko-poligrāfa ekspertīzi un uzdot tās veikšanu poligrāfa ekspertam dr.iur. Uldim Miķelsonam un tiesu ekspertei personas psiholoģiskā stāvokļa izpētes specialitātē Ilzei Jansonei.

2. Uzdot ekspertiem sekojošus jautājumus:

1. Vai Jurģim Liepniekam piemīt tādas individuāli psiholoģiskās īpatnības, kas var traucēt viņam adekvāti uztvert lietai nozīmīgus apstākļus un adekvāti par tiem liecināt?

2. Vai Jurģim Liepniekam piemīt tādas individuāli psiholoģiskās īpatnības, kas var būtiski ietekmēt viņa uzvedību, tai skaitā tādas, kas var ietekmēt viņa spējas atbildēt patiesīgi uz pārbaudē uzdotajiem jautājumiem?

3. Vai Jurģis Liepnieks nemelo, teikdams, ka viņam nebija nodoma ar „Līguma par digitālās televīzijas izveidošanu Latvijas Republikā” palīdzību izkrāpt DLRTC naudas līdzekļus ?

4. Vai Jurģis Liepnieks nemelo, teikdams, ka gan tagad, gan iepriekš uzskatīja, ka „Kempmayer Lat” un „Kempmayer UK” spētu ieviest digitālo televīziju?

5. Vai Jurģis Liepnieks nemelo, teikdams, ka nemaldināja un nekrāpa nevienu DLRTC, LVRTC vai Satiksmes ministrijas amatpersonu ar mērķi ar viltu panākt „Līguma par digitālās televīzijas izveidošanu Latvijas Republikā” noslēgšanu starp „Kempmayer UK” un DLRTC?

6. Vai Jurģis Liepnieks nemelo, teikdams, ka viņš nav organizējis DLRTC naudas līdzekļu izkrāpšanu un nav nevienu personu mudinājis uz krāpšanu?

7. Vai Jurģis Liepnieks nemelo, teikdams, ka nekad nav uzdevis nevienam vai organizējis, lai kāds cits maldinātu vai krāptu DLRTC, LVRTC vai Satiksmes ministrijas amatpersonas ar mērķi ar viltu panākt „Līguma par digitālās televīzijas izveidošanu Latvijas Republikā” noslēgšanu starp „Kempmayer UK” un DLRTC?

8. Vai Jurģis Liepnieks nemelo, teikdams, ka 2001. gada janvārī tikšanās laikā ar M.E. Flanagenu Londonā neuzdeva M.E. Flanagenam palielināt „Kempmayer UK” pamatkapitālu un izmanīt akcionāru sastāvu?

9. Vai Jurģis Liepnieks nemelo, teikdams, ka nepiedalījās „Līguma par digitalas televīzijas izveidošanu Latvijas Republikā” projekta sastādīšanā?

10. Vai Jurģis Liepnieks nemelo, teikdams, ka viņa mērķis nebija iedzīvoties no mākslīgas vai neattaisnotas „Līguma par digitālās televīzijas izveidošanu Latvijas Republikā” summas sadārdzināšanas?

11. Vai Jurģis Liepnieks nemelo, teikdams, ka kā SIA „Sofists” darbinieks ir sniedzis sabiedrisko attiecību pakalpojumus „Kempmayer” un M.E. Flanagenam personīgi un par to SIA „Sofists” saņēmis atlīdzību?

12. Vai Jurģis Liepnieks nemelo, teikdams, ka 2002. gada 14. novembra tikšanās laikā Londonā nedeva M.E. Flanagenam nekādus norādījumus kā veicama noslēgtā „Līguma par digitālās televīzijas izveidošanu Latvijas Republikā” izpilde?

13. Vai Jurģis Liepnieks nemelo, teikdams, ka viņš nekad nav legalizējis noziedzīgi iegūtus naudas līdzekļus, un viņam nekad nav bijis arī nodoms iesaistīties tādās darbībās?

14. Vai Jurģis Liepnieks nemelo, teikdams, ka viņš nekad nav uzskatījis digitālās televīzijas iekārtu piegādes līgumus par fiktīviem?

Jurģa Liepnieka liecība apelācijas instances tiesā

Augsti godātā tiesa!

Izmantojot savas Kriminālprocesa likuma 503.panta trešajā daļā un 561.pantā paredzētās tiesības, sniedzu savu liecību rakstveidā un vēlos to nolasīt tiesas sēdē.

Pilnībā uzturu savas liecības, ko sniedzu par man celto apsūdzību šajā lietā pirmās instances tiesai rakstiski un mutiski.

Pēc pirmās instances tiesā izskanējušās prokurora apsūdzības runas un izteiktās replikas, kā arī iesniegtā apelācijas protesta un pirmās instances tiesas sprieduma šajā lietā, vēlos pirmās instances tiesā iepriekš liecināto papildināt ar sekojošo :

Celtajā apsūdzībā sevi par vainīgu joprojām neatzīstu, jo apsūdzība ir nepamatota, neloģiska, pretrunīga un man nav izprotama.

Notikumi, par kuriem mēs runājam, ir notikuši pirms 16 -17 gadiem. Protams, tagad es neesmu atcerējies par šiem notikumiem nekā jauna un nekā tāda, ko es jau nebūtu liecinājis iepriekš. Būtu ļoti dīvaini, ja tā būtu. Es arī šobrīd uzturu visas savas iepriekšējās liecības.

Un tomēr pirmās instances spriedums ir tik pilns ar pārsteidzošiem secinājumiem, nepamatotiem apgalvojumiem un kļūdām, ka tos nav iespējams ignorēt. Tie ir pelnījuši, lai tos atklāj, un katrs neatkarīgs vērotājs arī pēc desmit, divdesmit vai vairāk gadiem varētu novērtēt, kā tika lemta tiesa šajā procesā.

Tāpēc šobrīd savā liecībā es runāšu tikai par tiem notikušā aspektiem, kas ir no jauna parādījušies pirmo reizi tikai pirmās instances tiesas spriedumā vai arī pirms tam nav tikuši tik ļoti izcelti, cenšoties skaidrāk un sīkāk iztirzāt tās vietas, kuras pirmās instances tiesa nav sapratusi, ir ignorējusi, apzināti vai nejauši kļūdījusies vai izdarījusi secinājumus, kas ir pretrunā loģikai un veselajam saprātam.

Augsti godātā tiesa, pirmās instances tiesas tiesnesis savā spriedumā vairāk nekā desmit reižu ir atzīmējis, ka manas liecības šajā procesā ir bijušas patiesas, uzticamas un tajās teikto apstiprina citi iegūtie pierādījumi un liecības.

Tā 222. sprieduma lapaspusē tiesnesis raksta: “J.Liepnieka liecības patiesumu apstiprina apsūdzībā aprakstītie un iztiesāšanā nešaubīgi pierādītie notikumi par KML izveidošanu un iesaistīšanu DTV projektā Latvijā."

230. sprieduma lapaspusē tiesnesis raksta, ka G.Bandēna liecinātais apstiprina J.Liepnieka liecināto par KML izveidošanas uzsākšanu un par tā laika notikumiem, kas dod pamatu ticēt J.Liepnieka liecībai.

Sprieduma 239. lapaspusē tiesnesis secina, ka “objektīvais fakts - ar J.Liepnieku saistītās GPVL reģistrēšana par KML dalībnieku un puses no KML akcijām tai piešķiršana 2000. gada 16. februārī - piedod ticamību iepriekš minētajām apsūdzētā J.Liepnieka liecībām tādā pakāpē, ka par tām nerodas saprātīgas šaubas.”

Sprieduma 261. lapaspusē teikts, ka “Krimināllietu tiesu kolēģijas tiesnesis atzīst, ka ziņas par KML dalībnieku struktūru un izmaiņām, nešaubīgi apstiprina J.Liepnieka liecināto par dalībnieku struktūras izveidošanas mērķi un nolūku. “

Sprieduma 267. lapaspusē teikts, ka “Novērtējot M.Neigla liecības saturu, ir pamats nešaubīgi atzīt, ka informāciju par KML dalībnieku struktūru M.Neigls saņēma no J.Lozes, kas dod pamatu ticēt J.Liepnieka liecībai par J.Lozes iesaistīšanas iemesliem."

Sprieduma 277. lapaspusē “Krimināllietu tiesu kolēģijas tiesnesis atzīst, ka A.Ēķa iepriekš minētie maksājumi apstiprina M.Neigla, M.E.Flanagena un J.Liepnieka liecināto par KML izveidi un iesaistītām personām, jo nav cita ticama izskaidrojuma A.Ēķa rīcībai. “

Bet sprieduma 279. lapaspusē teikts, ka A.Ēķa darbības arī apstiprina J.Liepnieka un M.E.Flanagena liecināto par A.Ēķa lomu KML un vadošo norādījumu došanu, kā arī to, ka A.Ēķis personīgi bija ieinteresēts panākt KML iesaisti DTV projektā, slēpjot savu tiešu saistību ar KML.

Sprieduma 336. lapaspusē tiesnesis secina, ka “Līdzās minētajām M.E.Flanagena vēstulēm J.Lozem 2001.gadā, arī liecinieka A.Šķēles liecība ne tikai nav pretrunā, bet pēc būtības arī piedod ticamību apsūdzētā J.Liepnieka liecībai..."

Arī sprieduma 398., 613. un 614. lapaspusē tiesnesis secina, ka lietā noskaidrotie apstākļi apstiprina J.Liepnieka liecināto, un dot pamatu ticēt J.Liepnieka liecībām.

Sadaļā par sodu tiesnesis secina, ka “J.Liepnieks jau 15.11.2003. rakstveidā pauda savu vēlmi sadarboties ar izmeklēšanas iestādēm šajā krimināllietā (50. sējuma 132. lietas lapa) un turpmākajā šī kriminālprocesa gaitā šo savu vēlmi ir apliecinājis un īstenojis arī faktiski. Gan pirmstiesas izmeklēšanas laikā, gan arī vēlāk tiesā viņš sniedza detalizētas liecības par nodarījumu apstākļiem, pēc būtības atbildēja arī uz prokuroru jautājumiem, aktīvi veicinot nodarījumu atklāšanu un izmeklēšanu. Viņš sniedza svarīgas liecības par vairākiem lietā nozīmīgiem apstākļiem, par savām un arī vairāku citu iesaistīto personu darbībām un lomu šajā DTV projektā.”

Neskatoties uz to, ka manas liecības tik daudzas reizes spriedumā ir atzītas par patiesām un uzticamām, ir trīs jautājumi, kuros tiesnesis uzskata, ka es meloju. Tiesnesis netic, ka man nebija nodoma organizēt krāpšanu. Netic, ka man nebija nodoma organizēt DLRTC mantas iegūšanu ar viltu un ’’atmazgāt” šādi nelegāli iegūtos līdzekļus. Tiesnesis arī uzskata, ka es meloju par to, ka esmu sniedzis sabiedrisko attiecību pakalpojumus “Kempmayer” grupas uzņēmumiem un M.E.Flanagenam.

Izskaidrojumu tam, kā tas nākas, ka manas liecības tik daudzkārt ir atzītas par patiesām, precīzām un uzticamām, bet tomēr man nevar ticēt attiecībā uz minētajiem trīs jautājumiem var atrast sprieduma 712. lapaspusē. Te tiesnesis izskaidro apgalvo, ka “Aizstāvības vairākkārt norādītais, ka ar apsūdzēto liecībām nav pierādīts nolūks veikt krāpšanu lielā apmērā, ir loģisks, jo neviens apsūdzētais vainu neatzīst un loģiski līdz ar to arī patiesi neliecina par savu darbību nolūku. “

Tātad tiesnesim tas vienkārši liekas loģiski, ka es meloju par savu darbību nolūku, neskatoties uz to, ka pārējie manās liecībās minētie apstākļi un fakti viņam ir likušies uzticību raisoši, ticami un apstiprinājušies ar citiem lietas materiāliem.

Bet kā būtu ar tādu loģiku, ka nevainīgs cilvēks, kurš uzskata, ka nav izdarījis nekādu likuma pārkāpumu, sadarbojas ar izmeklēšanu (ko tiesnesis atzīst) un saka patiesību, jo neuzskata, ka viņam būtu kaut kas jāslēpj? Un kā būtu ar tādu loģiku, ka cilvēks, kurš ir pilnīgi pārliecināts par savu nevainīgumu, atklāti izstāsta visu, kā tas patiesībā notika, pārliecībā un pilnībā paļaujoties, ka tiesu sistēma spēs tikt skaidrībā ar lietas patiesajiem apstākļiem? Vai tas tiešām ir tik neticami, ka nevainīgs cilvēks Latvijā varētu ticēt taisnīgai tiesai? Vai tas tiešām ir tik neticami, ka Latvijā kāds varētu paļauties uz taisnīgu tiesu?

Sagadīšanās pēc tā nu ir sanācis, ka es esmu studējis loģiku Latvijas Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātē. Vēl vairāk, loģika bija viens no maniem mīļākajiem priekšmetiem.

Tā kā tiesnesis pat divas reizes šeit piemin loģiku, tad es nevaru nenorādīt uz elementāro loģisko kļūdu, kas ir pieļauta spriedumā. Siloģisms, uz kuru tiesnesis atsaucas, ir šāds: visi apsūdzētie, kuri neatzīst savu vainu, melo. Liepnieks (vai jebkurš cits) ir apsūdzētais, Liepnieks neatzīst savu vainu. Tātad Liepnieks melo. Viena premisa ir patiesa - Liepnieks neatzīst savu vainu, otra premisa - visi apsūdzētie, kuri neatzīst savu vainu, melo, ir nepatiesa. Tātad arī secinājums ir nepatiess. Citiem vārdiem sakot, pretēji tiesneša apgalvotajam - tas nav nemaz nav loģiski, ka visi apsūdzētie, kuri noliedz savu vainu, melo, ja vien ar loģiku mēs domājam pareizas domāšanas mākslu, nevis lietojam šo vārdu kādā citā - sarunvalodas nozīmē, kā frāzēs “sieviešu loģika” un tamlīdzīgi.

Nepatieso premisu tiesnesis varēja iegūt tikai ar sekojoša siloģisma palīdzību: visi apsūdzētie ir vainīgi. Apsūdzētie to noliedz. Tātad apsūdzētie melo.

Es nezinu, vai ir iespējama vēl rupjāka tiesas kļūda kā pasludināt, ka visi apsūdzētie ir vainīgi pēc definīcijas. Es nezinu, vai ir iespējama lielāka netaisnība un neprofesionalitāte tiesā, kā atsaukties uz loģiku, kas kā patiesu premisu izmanto apgalvojumu - visi apsūdzētie ir vainīgi un visus savus tālākos secinājumus balstīt šajā premisā.

Ja visi apsūdzētie ir vainīgi, tad kāpēc vispār ir vajadzīga tiesa? Kāpēc vispār mēs šeit desmito gadu tiesājamies, ja var spriedumā atsaukties uz šādu loģiku? Ja jau tiesnesis to lieto kā premisu un savus tālākos secinājumus balsta faktā, ka apsūdzētie ir vainīgi, kāpēc mēs vispār liecinām kaut ko, klausāmies lieciniekus, debatējam, ja tas, ka visi apsūdzētie ir melo, ir jau iepriekš zināms kopš brīža, kad noskaidrojās, ka viņi neatzīst savu vainu?

Šāda loģika, kuru tiesnesis J.Stukāns neslēpjoties un nekaunoties min savā spriedumā, nozīmē, ka apsūdzētajam nav teorētisku iespēju tikt attaisnotam. Tieši tā, kā tas bija inkvizīcijas tiesās vai Staļina laika tiesās - ja jūs tikāt apsūdzēts sakaros ar nelabo vai tautas nodevībā, jūs tikāt arī notiesāts. Jo tie, kas ir sakaros ar nelabo, protams, māk melot un tēlot, un izlikties. Un daži pat spēj izturēt spīdzināšanu, jo viņiem taču palīdz pats sātans - loģiski, kā teiktu tiesnesis J.Stukāns.

Brīnums, ka pirmās instances tiesas tiesnesis vispār kādu attaisnoja šajā lietā - tas nesaskan ar tiesneša pieminēto loģiku. Taču, ja loģika tiek lietota tā kā spriedumā, tad nav, protams, jābrīnās ne par kādu iznākumu.

Ko darīt man kā apsūdzētajam un šādi notiesātajam, ir grūts jautājums. Pret šādu “loģiku” nevar cīnīties tieši tāpēc, ka tā demonstratīvi ignorē loģikas likumus. Ja vēsture mums ko māca, tad vienīgi to, ka ar laiku šādas tiesas un šādi spriedumi vienmēr saņem pareizu novērtējumu. Man atliek vienīgi cerēt, ka sagaidīšu šos laikus. Un es, protams, ceru uz jums, augsti godātā apelācijas instances tiesa.

Augsti godātā tiesa, liecinot es, protams, varu kļūdīties detaļās par to vai citu faktisku apstākli, īpaši jau liecinot par notikumiem, kas risinājušies pirms daudziem gadiem, bet nav iespējams kļūdīties, liecinot par tik svarīgu un principiālu jautājumu kā nodomi, mērķi un motīvi. Piemēram, es, protams, esmu aizmirsis daudz no tā, ko darīju, teiksim, 1991. vai 1992. gadā, bet es lieliski atceros, kāpēc vēlējos iestāties filozofijas fakultātē un, kādu nodomu vadīts, to izdarīju. Tāpat es atceros to, kādu nodomu vadīts, piekritu darbam ministru prezidenta birojā un tamlīdzīgi. Es arī lieliski atceros to, kādu nodomu vadīts iesaistījos un atbalstīju šo Andreja Ēķa ideju, un noteikti zinu, ka nodoms nekādā gadījumā nebija izkrāpt DLRTC mantu.

Spriedumā ir apgalvots, ka mans nodoms ar viltu izkrāpt DLRTC mantu ir pierādīts ar citām liecībām. Paraudzīsimies, kas tās ir par liecībām, kas ir pierādīts un cik “loģiski” ir tiesneša secinājumi.

Sprieduma 222. lapaspusē ir teikts:

“Līdz ar to Radio un televīzijas likums kā vienīgo nacionālā pasūtījuma programmas izplatītāju noteica LVRTC. Savukārt ar tālāk minētajiem pierādījumiem ir pierādīts, ka LVRTC, Satiksmes ministrijas un AS LNT amatpersonām par A.Ēķa un citu personu aktivitātēm, uzsākot sarunas par DTV izveidošanu Latvijas Republikā, nekas nebija zināms. Tālāk minēto pierādījumu kopums dod pamatu atzīt, ka A.Ēķa un J.Liepnieka nodomi nebija vērsti uz godīgas uzņēmējdarbības īstenošanu, bet nolūks bija slepus iesaistīties DTV projektā, ārēji radot maldīgu priekšstatu par DTV projekta īstenotāju, un, realizējot to, iedzīvoties, slēpjot naudas līdzekļus aiz KML akcionāriem, kur galēji labuma guvēji būtu viņi paši un citas no Latvijas personas.”

Jā, taisnība. Droši vien, ka Satiksmes ministrijas amatpersonām nekas nebija zināms par A.Ēķa privātajiem plāniem, idejām, sapņiem, bailēm, skumjām un citiem viņa personiskās dzīves aspektiem, bet kāpēc viņiem tas būtu jāzina?

Andrejs Ēķis, viens no televīzijas jautājumos viskompetentākajiem cilvēkiem valstī, balstoties savās zināšanās un pieredzē, paredzēja un, kā mēs zinām - pareizi paredzēja, ka arī Latvijā notiks pāreja no analogās apraides uz digitālo, un, balstoties šajā savā prognozē, plānoja savas tālākās biznesa aktivitātes, konkrēti - nolēma izveidot uzņēmumu, kas nodarbosies ar šīs digitālās apraides ieviešanu.

Lai domātu un plānotu, un radītu idejas, Latvijā nav jāprasa atļauja nekādai ministrijai. Pat ja ministrija vēl neviens neko vispār nebūtu dzirdējis par digitālo televīziju, kāpēc gan A.Ēķis nevarētu jau sākt gatavoties tai nākotnei, par kuru viņam ir skaidri zināms - arī ministrijai nāksies domāt. Ja A.Ēķis būtu nolēmis audzēt kartupeļus - vai viņam būtu jāiet pirms tam jāprasa atļauja Zemkopības ministrijai? Vai, ja viņš gribētu nodibināt ceļu būves kompāniju, to nedrīkstētu darīt, neprasot atļauju Satiksmes ministrijai, kas atbild par ceļiem politiskā līmenī? Kāda loģika ir jāizmanto, lai izdarītu šādus secinājumus? Vēl neticamāks ir nākamais pierādījums mana noziedzīga nodoma pastāvēšanai - proti, A.Ēķa padotie LNT neko neesot zinājuši par to, ka A.Ēķis apsver ideju par jaunu biznesu.

Nu, un tad? Kā tas pierāda noziedzīga nodoma pastāvēšanu? Īpaši mana - Jurģa Liepnieka - noziedzīga nodoma pastāvēšanu? Kādā sakarā A.Ēķim bija jāstāsta saviem padotajiem, ka viņš plāno veidot jaunu uzņēmumu un kāda loģika ir vajadzīga, lai šo faktu uzskatītu par pierādījumu Jurģa Liepnieka noziedzīgam nodomam izkrāpt DLRTC mantu? Kāds man - Jurģim Liepniekam - sakars ar to, ka A.Ēķis nebija atskaitījies saviem padotajiem par saviem nākotnes plāniem? Kā no šī fakta var izdarīt secinājumu, ka man bija noziedzīgs nodoms? Bet tieši šāds secinājums spriedumā ir izdarīts. Sprieduma 225. lapaspusē tiesnesis raksta: “Tādējādi ar iepriekš minētajiem pierādījumiem ir pierādīts, ka A.Ēķis un J.Liepnieks organizēt KML iesaistīšanu jauna televīzijas apraides veida - DTV - ieviešanā Latvijā visā valsts teritorijā uzsāka slepus no tiesību aktos noteiktajām nozares valsts institūcijām, bet A.Ēķis arī slepus no paša vadītās LNT. Minētais arī norāda uz A.Ēķa un J.Liepnieka sākotnēja uz krāpšanas izdarīšanu vērsta nodoma esamību.”

Tas ir tik šokējoši, ka es atkārtošu vēlreiz. Kādi tad ir spriedumā norādītie pierādījumi manam noziedzīgajam nodomam? Es uzskaitīšu visus šos pierādījumus. Ne tikai tāpēc, ka vēlos par tiem liecināt, bet arī tāpēc, ka gandrīz tūkstošs lapaspušu garajā spriedumā ir grūti orientēties un kādam varētu rasties iespaids, ka gan jau tajā biezajā spriedumā, tajās tūkstošs lapaspusēs, kaut kur kaut kādi pierādījumi manai vainai ir atrodami, kā saka - ne jau tāpat vien tiesa atzina cilvēku par vainīgu. Jā, pierādījumi manai vainai tiešām ir minēti.

Šie pierādījumi ir minēti spriedumā no 222. līdz 225. lapaspusei, un es citēšu tos pilnībā.

“Tālāk minēto pierādījumu kopums dod pamatu atzīt, ka A.Ēķa un J.Liepnieka nodomi nebija vērsti uz godīgas uzņēmējdarbības īstenošanu, bet nolūks bija slepus iesaistīties DTV projektā, ārēji radot maldīgu priekšstatu par DTV projekta īstenotāju, un, realizējot to, iedzīvoties, slēpjot naudas līdzekļus aiz KML akcionāriem, kur galēji labuma guvēji būtu viņi paši un citas no Latvijas personas.

Ar M.Paudera šādu liecību (tiesas sēdes protokols 110.sējuma 99.lietas lapā) LVRTC viens no galvenajiem uzdevumiem bija uzturēt un modernizēt radio un televīzijas apraidi Latvijas Republikā.” (TĀDS, LŪK, IR PIRMAIS PIERĀDĪJUMS MANAM NOZIEDZĪGAJAM NODOMAM.)

Ar Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas nolikumā (redakcijā uz 2000. gada 10. martu) (11. sējuma 184. - 191.lietas lapa) minētajām šādām ziņām. No 1997.gada 15.aprīļa spēkā esošā, publiski pieejamā Satiksmes ministrijas nolikumā bija noteikts, cita starpā, sekojošais: Satiksmes ministrijas galvenie uzdevumi ir izstrādāt un kopīgi ar citām valsts pārvaldes iestādēm īstenot vienotu valsts politiku, tajā skaitā, sakaru jomā, kā arī koordinēt šīs nozares darbību; Satiksmes ministrijas galvenās funkcijas ir, tajā skaitā, izstrādāt valsts politiku sakaru jomā, atbilstoši nozares attīstības koncepcijām un nacionālajām programmām, kā arī organizēt tās īstenošanu, koordinēt sakaru nozares darbību, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā nodrošināt valstisko uzraudzību un kontroli pār to valsts funkciju izpildi vai administrēšanu, kas nodotas ministrijas pārziņā esošajiem uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), lai nodrošinātu vienotas sakaru infrastruktūras darbību, izstrādāt telekomunikāciju, kā arī televīzijas raidlīdzekļu vienotas tehniskās un stratēģiskās attīstības koncepciju un nodrošināt tās īstenošanu, koordinēt sabiedriskā telekomunikāciju tīkla darbību atbilstoši valsts interesēm; Satiksmes ministrijā ir departamenti, to nodaļas un patstāvīgas nodaļas; departamenta darbu vada departamenta direktors, departamenta direktora vietniekam (ja tāds ir) viņam uzticēto pilnvaru ietvaros ir tādas pašas tiesības kā departamenta direktoram; Satiksmes ministrijas pārziņā ir, tajā skaitā, bezpeļņas organizācija valsts AS LVRTC. (ŠIS IR OTRAIS PIERĀDĪJUMS MANAM NOZIEDZĪGAJAM NODOMAM.)

Ar LVRTC 2003. gada 27. jūnija vēstulē Nr. 015/1224 Satiksmes ministrijai „Par LVRTC un DLRTC pilnvarnieku sarakstu no 2000.gada” (11. sējuma 142. lietas lapa) minētajām šādām ziņām. Valsts pilnvarnieka pienākumus LVRTC ir veikuši Guntars Krūmiņš (līdz 2000.gada 23.novembrim), Ilga Preimate (līdz 2001.gada 1.aprīlim), Ādolfs Jākobsons (līdz 2002.gada 11.martam). (TĀDS IR TREŠAIS PIERĀDĪJUMS MANAM NOZIEDZĪGAJAM NODOMAM.)

Ar pilnvarojuma līgumā ar Guntaru Krūmiņu (11. sējuma 143. -146. lietas lapa) minētajām šādām ziņām. Guntars Krūmiņš no 1997.gada 27.marta bija valsts pilnvarnieks, Satiksmes ministrijas pārstāvis valsts LVRTC. (TĀDS IR CETURTAIS PIERĀDĪJUMS MANAM NOZIEDZĪGAJAM NODOMAM.)

Ar liecinieka Guntara Krūmiņa šādu liecību (tiesas sēdes protokols 101.sējuma 44.-48.lietas lapā). Viņam ir augstākā izglītība telekomunikāciju jomā. Darba pieredze ir 16-18 gadu LVRTC, kur viņš bija tehniskais direktors, direktora vietnieks. Būdams valsts pilnvarnieks LVRTC, viņš vienlaikus strādāja „Radio SWH” par tehnisko direktoru. Virzības uz DTV izveidošanu Latvijā noteicošs apstāklis bija vispirms dažās ārvalstīs jau izveidotās DTV un tas, ka izveidotajā frekvenču spektrā Latvijai bija jācenšas pārņemt frekvenci, citādi to pārņems citi. Tāpat bija jāveic koordinācija, vajadzēja sagatavot tirgu. Viņš nezināja par A.Ēķa 1999.-2000.gadā uzsāktām aktivitātēm, vērstām uz digitālās TV apraides Latvijā izveidošanu. Tajā laikā ar televīzijas apraidi nodarbojās un to veica pamatā LVRTC, ar retiem izņēmumiem arī citi uzņēmumi. Sabiedrība LNT pati ar apraidi nenodarbojās, neveica to. LNT programmas tika raidītas, izmantojot LVRTC raidītājus. (TAS BIJA PIEKTAIS PIERĀDĪJUMS MANAM NOZIEDZĪGAJAM NODOMAM.)

Ar pilnvarojuma līgumā ar Ilgu Preimati un satiksmes ministra 2001.gada 30.marta rīkojumā Nr.49 „Par pilnvarojuma līguma izbeigšanu ar Ilgu Preimati” (11.sējuma 147.-152., 153.lietas lapa) minētajām šādām ziņām. Ilga Preimate no 1997.gada 10.marta līdz 2001.gada 31.martam bija valsts pilnvarniece, Satiksmes ministrijas pārstāve LVRTC. (TĀDS IR SESTAIS PIERĀDĪJUMS JURĢA LIEPNIEKA NOZIEDZĪGAJAM NODOMAM.)

Ar liecinieces Ilgas Preimates šādu liecību (tiesas sēdes protokols 77.sējuma 134.-136.lietas lapā). A.Ēķis viņai nebija pazīstams, bija redzējusi A.Ēķi tikai televīzijā. Nekādu darīšanu ar A.Ēķi viņai nav bijis. Par A.Ēķa uzsāktām aktivitātēm saistībā ar digitālās televīzijas apraides Latvijā izveidošanu viņa nav zinājusi. (SEPTĪTAIS PIERĀDĪJUMS JURĢA LIEPNIEKA NOZIEDZĪGAJAM NODOMAM.)

Ar pilnvarojuma līgumā ar Ādolfu Jākobsonu un satiksmes ministra 2002.gada 8.marta rīkojumā Nr.35 „Par pilnvarojuma līguma izbeigšanu ar valsts pilnvarnieku Ādolfu Jākobsonu” (11.sējuma 159.-165., 166.lietas lapa) minētajām šādām ziņām. Ādolfs Jākobsons no 1997.gada 10.marta līdz 2002.gada 10.martam bija valsts pilnvarnieks, Satiksmes ministrijas pārstāvis valsts AS LVRTC. (ASTOTAIS PIERĀDĪJUMS JURĢA LIEPNIEKA NOZIEDZĪGAJAM NODOMAM.)

Ar liecinieka Ādolfa Jākobsona šādu liecību (tiesas sēdes protokols 77.sējuma 136.-139.lietas lapa). No 1993. līdz 2004.gadam viņš strādāja Satiksmes ministrijā, kur bija Sakaru departamenta direktora vietnieks. Pēc pienākumu sadales departamentā viņa kompetencē un atbildībā bija tehniskie jautājumi, bet departamenta direktorei Inārai Rudakai departamenta vadība un normatīvo aktu izstrāde. I.Rudakas atvaļinājumu laikā viņš I.Rudaku aizvietojis. A.Ēķi viņš 1999.-2000.gadā zināja „caur televizoru” kā LNT vadītāju.

Par A.Ēķa tajā laikā uzsāktajām aktivitātēm attiecībā uz DTV izveidošanu Latvijā, par to, ka A.Ēķis šādā sakarā būtu vērsies Satiksmes ministrijā vai pie pilnvarniekiem LVRTC vai citā institūcijā, viņam nav informācijas. (DEVĪTAIS PIERĀDĪJUMS JURĢA LIEPNIEKA NOZIEDZĪGAJAM NODOMAM.)

Ar liecinieces Zojas Ivaščenko šādu liecību (tiesas sēdes protokols 77.sējuma 107.-113.lietas lapā). LVRTC viņa strādā no 1996.gada. Finanšu direktore, valdes locekle, ģenerāldirektora vietniece finanšu jautājumos. Otrs vietnieks tehniskajos jautājumos bija Māris Rutks arī Rutkis. Viņiem LVRTC no 1997.gada bija līgums ar LNT par tās veidoto programmu pārraidi. Par A.Ēķa uzsāktām aktivitātēm DTV Latvijā izveidošanai neko nezināja, nebija informācijas. G.Bandēnu un J.Liepnieku nezina, arī par šo personu aktivitātēm DTV izveidošanai neko nezināja. Pirmo reizi par to dzird. (DESMITAIS PIERĀDĪJUMS JURĢA LIEPNIEKA NOZIEDZĪGAJAM NODOMAM. PIRMO REIZI PARĀDĀS MANS VĀRDS TĀDĀ SAKARĀ, KA KAUT KĀDA MAN NEZINĀMA SIEVIETE MANI NEPAZĪST.)

Ar liecinieka Māra Rutka arī Rutkis šādu liecību (tiesas sēdes protokols 77.sējuma 97.-102.lietas lapā). LVRTC viņš strādā no 1983.gada. Tehniskais direktors, valdes loceklis, valdes priekšsēdētāja vietnieks. Par A.Ēķa aktivitātēm saistībā ar DTV izveidošanu Latvijā nebija zināms. A.Ēķi viņš zinājis tikai kā LNT vadītāju. G.Bandēns un J.Liepnieks viņam nebija pazīstami. Par viņu saistību vai sakaru ar DTV Latvijā izveidošanu neko nezinājis. (VIENPADSMITAIS PIERĀDĪJUMS JURĢA LIEPNIEKA NOZIEDZĪGAJAM NODOMAM.)

Ar liecinieka Rolanda Ramiņa šādu liecību (tiesas sēžu protokoli 98.sējuma 241.-242.lietas lapā, 101.sējuma 20.-23.lietas lapā). LVRTC strādā no 1977.gada. Rīgas radio un televīzijas stacijas vadītājs, valdes loceklis. Ar A.Ēķa uzsāktām aktivitātēm DTV Latvijā izveidošanai nebija saskāries un nezināja par tādām arī no citiem avotiem. G.Bandēnu un J.Liepnieku nav zinājis. (DIVPADSMITAIS PIERĀDĪJUMS JURĢA LIEPNIEKA NOZIEDZĪGAJAM NODOMAM.)

Ar Komercreģistra informācijā par AS LNT (73.sējuma 29.-30.lietas lapa) minētajām šādām ziņām. LNT valdes priekšsēdētājs no 1996.gada marta līdz 2007.gada decembrim bija A.Ēķis. No 1996.gada marta līdz 2003.gada maijam LNT valdes loceklis bija Jānis Āzis, viņš arī dalībnieks (akcionārs) no 2002.gada janvāra līdz 2004.gada decembrim. No 1996.gada marta līdz 2002.gada janvārim LNT dalībnieks (akcionārs) bijusī SIA „Televīzijas sabiedrība NTV-5”(TRĪSPADSMITAIS PIERĀDĪJUMS JURĢA LIEPNIEKA NOZIEDZĪGAJAM NODOMAM)

Ar liecinieka Jāņa Āža šādu liecību (tiesas sēdes protokols 77.sējuma 41.-42.lietas lapā). Viņš bija AS LNT akcionārs, gan kā fiziska persona, gan pastarpināti kā cita LNT akcionāra „NTV-5” dalībnieks. Nekāda saistība ar DTV izveides Latvijā projektu viņam nav bijusi. Par A.Ēķa saistību ar DTV izveidošanas Latvijā projektu viņš neko nezina. Personas „Wilton & Partners”, „Wilton Secretaries”, „Kempmayer Media Limited”, M.E.Flanagenu un A.Koflenu viņš nepazīst. Šie nosaukumi un uzvārdi viņam neko neizsaka. Tāpat par M.E.Flanagena jebkādu citu darbību Latvijā un tās rezultātiem viņam nekas nav zināms. Saistībā ar LNT viņam ir bijuši kontakti ar biroju „Heidelberga KS”, zina biroja galveno personu Arni Nīcgali. Televīzijas programmu izstrāde un televīzijas apraide ir dažādas lietas. LNT akcionārs viņš bija no paša sākuma, bija dibinātājs. (ČETRPADSMITAIS PIERĀDĪJUMS JURĢA LIEPNIEKA NOZIEDZĪGAJAM NODOMAM, UN SEKO PIECPADSMITAIS UN PĒDĒJAIS PIERĀDĪJUMS JURĢA LIEPNIEKA NOZIEDZĪGAJAM NODOMAM.)

Ar liecinieka Guntara Trauberga šādu liecību (tiesas sēdes protokols 74.sējuma 210.-212.lietas lapā). Viņš strādāja LNT par izpilddirektoru, bija tieši padots LNT valdes priekšsēdētājam A.Ēķim. Viņam nav ne jausmas, kādas attiecības ar LNT varēja būt M.E.Flanagenam. Viņš zina sabiedrību „Heidelberga KS”, pazīst Arni

Nīcgali saistība ar LNT pārdošanas gadījumu, kad „Heidelberga KS” gatavoja dažādus auditus, atskaites un kompānijas atspoguļojumu.

Tie ir visi pierādījumi manam noziedzīgajam nodomam, jo tālāk tiesnesis spriedumā raksta: “Tādējādi ar iepriekš minētajiem pierādījumiem ir pierādīts, ka A.Ēķis un J.Liepnieks organizēt KML iesaistīšanu jauna televīzijas apraides veida - DTV- ieviešanā Latvijā visā valsts teritorijā uzsāka slepus no tiesību aktos noteiktajām nozares valsts institūcijām, bet A.Ēķis arī slepus no paša vadītās LNT. Minētais arī norāda uz A.Ēķa un J.Liepnieka sākotnēja uz krāpšanas izdarīšanu vērsta nodoma esamību.”

Ministrijas nolikums, komercreģistra informācija par LNT valdes locekļiem un akcionāriem, tas, ka A.Ēķa padotie nepazina M.A.Flanagenu un tamlīdzīgas lietas, pierāda Jurģa Liepnieka noziedzīgu nodomu? Šie tā sauktie pierādījumi nekā uz mani neattiecas pat attāli, kur nu vēl sniedz ziņas par maniem nodomiem un tomēr spriedumā ir teikts, ka minētais norāda uz mana, uz krāpšanu vērsta nodoma esamību. Katrs neatkarīgs vērotājs piekritīs, ka tad jau telefongrāmata varētu daudz labāk kalpot par manas vainas pierādījumu, tajā vismaz varētu atrast kādu ar mani saistītu telefona numuru.

Augsti godātā tiesa, te acīmredzami ir notikusi kļūda. Es lūdzu Jūs, godātā tiesa, labot šo kļūdu ar visu Jūsu rīcībā esošo varu un likuma spēku.

Analizējot šos tā dēvētos pierādījumus manam noziedzīgam nodomam, rodas sajūta, ka tiesnesis ir gribējis apgalvot, ka, ja jau Satiksmes ministrija, LVRTC un DLRTC nodarbojas ar apraidi valsts teritorijā, nekādiem privātiem uzņēmumiem šajā jomā nav vietas. Ja šāda ir doma, kas slēpjas aiz šiem it kā pierādījumiem, tad jāsaka, ka tā pierāda nevis manu noziedzīgu nodomu, bet vienīgi pirmās instances tiesneša kļūdu attiecībā uz visai vienkāršiem valsts pārvaldes jautājumiem.

Iedziļinoties valsts pārvaldes un privātā biznesa attiecībās, katrs var viegli saprast, ka ne jau Kultūras ministrija būvē Nacionālo bibliotēku un pat ne tās apakšstruktūra, kas izveidota tieši šim mērķim, skaidrs, ka ķēdes galā beigās darbu veic privāti uzņēmumi.

Saprotams, ka ne jau Veselības ministrija pati programmē e-veselības projektus un pat ne tās apakšstruktūras, bet gan privāti uzņēmumi. Pat tāds milzīgs valsts uzņēmums kā “Latvenergo” vienmēr piesaista apakšuzņēmējus savu infrastruktūras projektu īstenošanai. Rodas iespaids, ka pirmās instances tiesas spriedumā ar dažādu normatīvo aktu piesaukšanu tiek argumentēts, it kā Satiksmes ministrija, LVRTC un DLRTC, kas bija atbildīgi par digitālās televīzijas izveidi, nedrīkstētu slēgt līgumus ar apakšuzņēmējiem un iepirkt ārpakalpojumus. It kā tas būtu kaut kas dīvains, nepierasts vai pat nelikumīgs. Patiesība ir tieši pretēja - visu valsts infrastruktūras projektu izveidē - vai tie būtu autoceļi, dzelzceļš, informācijas tehnoloģijas, sakari, elektrotīkli - visos gadījumos darbus valsts un tās uzņēmumu interesēs reāli veic piesaistīti privāti uzņēmēji. Tāda ir vispārējā prakse un tā ļauj uzņēmējiem plānot savu biznesu gan ceļu būvē, gan enerģētikā, sakaru tehnoloģiju un citās jomās, un šajā gadījumā arī digitālās televīzijas ieviešanā. Iecere izveidot uzņēmumu, kas nodarbosies ar šo jauno, valstij nākotnē neizbēgami nepieciešamo projektu, bija normāla un loģiska attiecīgās nozares uzņēmēja Andreja Ēķa ideja. Tajā nebija nekā neparasta un nekā nelikumīga. M.Paudera liecība, ka LVRTC viens no galvenajiem uzdevumiem bija uzturēt un modernizēt radio un televīzijas apraidi Latvijas Republikā, nepierāda pretējo. Atklāti sakot, vispār ir grūti iztēloties, ko var pierādīt šāds it kā pierādījums.

Arī Satiksmes ministrijas nolikums nepierāda to, ka nebija iespējams uzņēmējiem iecerēt, lolot un plānot uzņēmējdarbību šajā nozarē.

Satura un domas ziņā identiski pierādījumi manai vainai ir minēti arī vēlāk spriedumā. Tā 239. lapaspusē tiesnesis secina: “Ar tālāk minētajiem pierādījumiem ir noskaidrots, ka arī 2000.gadā LVRTC amatpersonas, tas ir, institūcija, kas bija atbildīga par pārraidi, neko nezināja par A.Ēķa un J.Liepnieka aktivitātēm saistībā ar DTV izveidošanu.” Nu, un tad? Mans kaimiņš arī nezināja. Kāds tieši likums nosaka, kurā brīdī kādam būtu vajadzējis informēt LVRTC vai ministriju? Un ja Satiksmes ministrijas ierēdņi būtu zinājuši par šādu A.Ēķa ideju, kas no tā mainītos? Iedomāsimies pretēju situāciju. Ja A.Ēķis būtu piezvanījis 2000. gadā savam bijušajam kolēģim M.Pauderam, lai painformētu viņu, ka viņš ir sācis organizēt tādu kompāniju, vai tad tas pierādītu, ka A.Ēķim un Liepniekam nebija noziedzīga nodoma? Absurds, bet katrs var pārliecināties, ka tieši tāda ir pirmās instances notiesājošā sprieduma loģika. Sprieduma 240. lapaspusē tiesnesis secina: “J.Liepnieks un A.Ēķis bija uzsākuši veidot uzņēmumu, kas īstenos DTV projektu

Latvijā, bet par pārraidi atbildīgā LVRTC valde par to nav lēmusi vai apspriedusi. Iepriekš minētais dod pamatu atzīt, ka tika slēpta Latvijas personu saistība ar DTV projektu.”

Augsti godātā tiesa, slēpt var tikai no kāda, kuram būtu kaut kas jāzina, vai arī to, ko likums uzliek par pienākumu atklāt. Vai likums uzliek par pienākumu uzņēmējiem Latvijā informēt Satiksmes ministriju vai tās pakļautībā esošos uzņēmumus par katru ideju vai jaundibinātu uzņēmumu, kurš gatavojas kaut ko darīt sakaru, satiksmes, ceļu, dzelzceļa vai ostu biznesā? Nē. Tad kā šāds fakts, ka LVRTC amatpersonas kaut ko nezināja vai LVRTC valde par kaut ko nebija lēmusi, var būt pierādījums manam vai kāda cita noziedzīgam nodomam?

Privātais bizness gandrīz vienmēr ir ātrāks nekā valsts birokrātiskais aparāts.

A.Ēķis kā valstī pats zinošākais televīziju eksperts, lielākā Latvijas telekanāla vadītājs un vairāku televīziju izveidotājs, balstoties savās zināšanās, paredzēja, ka arī Latvijai ātrāk vai vēlāk nāksies lemt par digitālās apraides ieviešanu. Pat ja tā ir, ka viņš to paredzēja ātrāk nekā kāda valsts iestāde, kā tas var pierādīt kaut kādu noziedzīgu nodomu?

Iztēlosimies pretēju situāciju. Valsts lielākā televīzijas kanāla īpašnieks zvana Satiksmes ministrijas ierēdņiem un saka: vēlos jūs informēt, ka es dibinu firmu, kas nākotnē gribēs piedāvāt valstij pakalpojumus. Ņemiet to vērā. Varbūt viņam vēl vajadzēja piebilst, ka arī valsts lielākās politiskās partijas vadītājs apsver iespēju piedalīties šajā biznesā? Vai arī Tautas partijas vadītājam Andrim Šķēlem vajadzēja apzvanīt ierēdņus un teikt, ka “es te grasos vienā biznesā iesaistīties, ņemiet to vērā”? Vai tas būtu normāli? Vai tādā gadījumā tiesnesis J.Stukāns būtu uzskatījis, ka tad gan viss ir kārtībā? Domāju, ka tieši tas, ja valsts lielākā televīzijas kanāla īpašnieks un valsts lielākās politiskās partijas vadītājs vai viņa palīgs sāktu apzvanīt ierēdņus un informēt, ka viņiem ir konkrētas biznesa intereses konkrētā projektā, tieši to varētu traktēt kā nepieņemamu spiediena izdarīšanu, savas ietekmes izmantošanu vai mēģinājumu korumpēt valsts amatpersonas.

Diemžēl no sprieduma izriet tieši šāda absurda loģika - ja A.Šķēle, Liepnieks, A.Ēķis būtu zvanījuši ierēdņiem, tad viss būtu kārtībā, bet tā kā ir pierādīts, ka viņi nezvanīja satiksmes ministrijas ierēdņiem un LVRTC valdes locekļiem, tad viņi ir notiesājami.

Pirmās instances tiesas spriedumā arī citi argumenti bez jebkādas konsekvences tiek brīvi piemeklēti un piemēroti pēc vajadzības, piemēram sprieduma 909. lapaspusē ir teikts sekojošais:

“Ar Starptautiskās šķīrējtiesas spriedumu nolemts piedzīt no KML un KMLat visas summas, ko tie saņēmuši saskaņā ar 14.11.2002. Līgumu, par labu DLRTC par kopējo summu 6 976 737,50 ASV dolāru.

Kā izriet no lietas materiāliem, A.Ēķis ir pilnībā DLRTC samaksājis ar Starptautiskās šķīrējtiesas spriedumu no KML un KMLat piedzīto summu - 6 976 737,50 ASV dolārus (48.sējuma 41.lietas lapa).

Novērtējot iepriekš minēto, Krimināllietu tiesu kolēģija atzīst, ka nav pamata lemt jautājumu par DIL arestēto naudas līdzekļu konfiskāciju vai piedziņu, jo DLRTC samaksātie līdzekļi ir atgriezti, līdz ar to DIL bankas “Lombard Bank Malta plc” kontā arestētajiem naudas līdzekļiem ir atceļams arests.”

Diezgan loģiski, šeit es piekrītu tiesnesim - ja visi naudas līdzekļi ir atmaksāti, nav pamata lemt par to piedziņu vēlreiz dubultā. Taču tajā pašā sprieduma 909. lapaspusē attiecībā uz mani un A.Zabecki tiek apgalvots tieši pretējais:

“Tāpēc, ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Krimināllietu tiesu kolēģijas tiesnesis atzīst, ka noziedzīgi iegūta nauda, ko saņēma attiecīgi SIA “Sofists” un SIA „Zabyan Konsultācijas”, ir piedzenama attiecīgi no J.Liepnieka un A.Zabecka kā SIA īpašnieka.”

Tas ir - kā? No DIL nav piedzenama, jo saskaņā ar šķīrējtiesas spriedumu visa nauda ir atmaksāta, bet no SIA “Sofists” un SIA “Zabyan konsultācijas” ir piedzenama? Vienā lapaspusē attiecībā uz vienu uzņēmumu ir viens lēmums, bet uz diviem citiem uzņēmumiem, kuru situācija ir identiska tieši pretējs lēmums? Abos gadījumos tiesa ir uzskatījusi, ka līgumi bija fiktīvi, šie uzņēmumi ne ar ko neatšķiras šajā ziņā, tad kā lai izskaidro šādu selektīvu labvēlību pret vienu uzņēmumu, ļaujot tam paturēt iegūtos līdzekļus, bet citiem savukārt ir jāatmaksā?

Es jau nemaz nerunāšu par to, ka te ar vieglu roku tiek identificētas fiziskas un juridiskas personas, it kā tam vai naudu saņēma fiziska vai juridiska persona vispār nebūtu nekādas nozīmes.

Sprieduma 696. lapaspusē ir rakstīts: “Pats J.Liepnieks atzīst, ka līgums starp “Sofists” un KMLat bija fiktīvs, jo nekādus sabiedrisko attiecību pakalpojumus viņš KMLat nav sniedzis, bet līgums bija vajadzīgs, lai ārēji radītu nepatiesu priekšstatu, ka nauda tiek maksāta par sniegtajiem pakalpojumiem, tādējādi mākslīgi radīts tiesisks pamats naudas pārskaitījumiem.”

Godātā tiesa, te ir kāds pārpratums. Līgums nebija fiktīvs, sabiedrisko attiecību pakalpojumi tika sniegti “Kempmayer” grupas uzņēmumiem un to interesēs, es par to esmu liecinājis jau iepriekš. Man nav nekā papildus ko šeit piebilst, izņemot to, ka spriedumā ir parādījies tāds manas vainas pierādījums kā: “Kā redzams, „Sofists” vecākā konsultanta J.Liepnieka atalgojums, kas divu gadu laikā bijis kopā 2 356,91 latu, tas ir, vidēji 98,20 latu mēnesī, kas septiņos mēnešos veido 687 latu, ir acīmredzami klaji nesamērīgs ar „Sofists” vecākā konsultanta J.Liepnieka šādā laikā periodā, no 2003.gada 3.februāra (Pakalpojuma līguma Nr.S0203-1 ar KMLat noslēgšanas datums) līdz 17.septembrim („Sofists” trešā rēķina izstādīta KMLat datums), it kā veikto pienesumu „Sofists”, proti, darbu KMLat vajadzībām - no „Sofists” sniegtiem pakalpojumiem KMLat, par ko KMLat ir samaksājusi „Sofists” 226 880 ASV dolāru, tas ir, vairāk kā 130 000 latu.” (Sprieduma 689. lapaspuse.)

Jā, es strādāju pats savā uzņēmumā faktiski nesaņemot algu, proti, saņēmu mazāk nekā 100 latu mēnesī. No šī fakta katra kompetenta trešā persona izdarīs tikai vienu secinājumu - ņemot vērā acīmredzamo nodokļu atšķirību, ar kādu tiek apliktas darba algas un ar kādu dividendes, es acīmredzot cerēju uz uzņēmuma peļņu. Tiesnesis savukārt ar savu tiesas lēmumu pasludinājis, ka Latvijā ir jābūt kādai korelācijai starp darbinieku atalgojumu un uzņēmuma pakalpojumu cenu. Tas ir pirmais šāds tiesas spriedums Latvijā. Žēl, ka nav paskaidrots, kādai šai korelācijai ir jābūt. Cik ir jāsaņem slaucējai, cik fabrikas strādniekam, cik pārdevējai veikalā? Protams, es kā uzņēmuma īpašnieks varēju sev noteikt vienalga kādu algu. Varēju sev noteikt 100 latu algu, varēju 1000 latu un varēju 5 000. No sprieduma var saprast, ka, ja es būtu noteicis sev algu nevis 100 latu, bet kādu citu - lielāku summu, tad nekādu pretenziju pret mani nebūtu un es netiktu atzīts par vainīgu vismaz šajā epizodē? Tātad mans noziegums ir tas, ka es pats savā uzņēmumā sev nepareizi noteicu algu!

Augsti godātā tiesa, es varu tikai atkārtot, ka esmu ļoti izbrīnīts par šiem it kā pierādījumiem manai vainai un es lūdzu jūs labot pirmās instances spriedumā pieļautās kļūdas. Tiesai nevar noteikt kādai ir jābūt darbinieka algai uzņēmumā tajā vai citā gadījumā kā arī to kādai ir jābūt pakalpojuma cenai izejot no darbienieku algām. Tas ir absurds un tas ir nelikumīgi.

Sprieduma 414. lapaspusē tiesnesis secina šādi: “Te gan jāatzīmē, ja J.Liepnieks tiešām būtu strādājis ar KML sabiedriskajām attiecībām, kā to liecībā saka M.E.Flanagens, tad 2001.-2002.gadā līdz 14.11.2002. Līguma noslēgšanai par KML kā tādu un J.Liepnieku saistībā ar šādu uzņēmumu vismaz kaut kāda informācija būtu: Latvijā - nozares speciālistiem un amatpersonām DLRTC - JLavendelam, I.Boiko, A.Bankovičam, LVRTC - M.Rutkam arī Rutkim,

R.  Ramiņam, Z.Ivaščenko, Satiksmes ministrijā -Ā.Jākobsonam, A.Gorbunovam, Lielbritānijā - „BBC Technology” darbiniekiem N.Fraijam, M.Rīdmenam, S. Frānsam, E.Lūisam. Taču visu šo personu tam pilnīgi pretējas liecības iepriekš jau tika izklāstītas. Ja nu vienīgi J.Liepnieks “strādāja” ar KML sabiedriskajām attiecībām kur citur, piemēram, Bahamu salās, Gērnsi.”

Augsti godātā tiesa, nav iespējams nepamanīt ironiski sarkastisko toni, ar kādu tiesnesis šeit iztirzā manu it kā vainu - ja nu vienīgi Liepnieks “strādāja” (ielikts pēdiņās), ar KML sabiedriskajām attiecībām kaut kur citur, piemēram, Bahamu salās, Gērnsī...

Es diemžēl nesaskatu nekā smieklīga tajā, kādi argumenti spriedumā tiek izmantoti, lai mani notiesātu. “Ja nu vienīgi Liepnieks strādāja kaut kur citur...” Jā, godāta tiesa, Liepnieks strādāja tā, ka M.Rutkam (arī Rutkim) par to nebija ne jausmas, arī S.Frānsam, E.Lūisam, M.Rīdmenam un pārējiem nosauktajiem arī nē, pilnīgi piekrītu. Bet kāpēc lai viņiem būtu? Kādā sakarā? Ne jau viņiem es sniedzu konsultācijas. Nekad, nekur neesmu apgalvojis, ka es ar šiem nosauktajiem būtu strādājis. Var nosaukt vēl miljoniem un miljardiem cilvēku, kuri nezināja, ka es sniedzu konsultācijas “Kempmayer” Nu, un? Lai radītu iespaidu par manu vainu, spriedumā vairākkārt tiek atkārtots tas, ka tika slēpti “Kempmayer” akcionāri, it kā tas pierādītu manu nodomu izkrāpt DLRTC mantu.

Sākšu ar pašsaprotamo un acīmredzamo, ka izvēlēties tādas uzņēmējdarbības formas, kas neļauj katram ziņkārīgajam publiski iegūt informāciju par uzņēmuma akcionāriem, ir plaši izplatīta un pilnīgi likumīga prakse. Nemaz nerunājot par ārzonas kompānijām, kuru dibināšana ir pilnīgi likumīga, arī Latvijas likumdošana paredz, piemēram, tādu uzņēmējdarbības formu kā slēgtas akciju sabiedrības, kuru akcionāri nav sabiedrībai zināmi. Tā, piemēram, visi mēs zinām žurnālu “Ir” un tās redaktori Nelliju Ločmeli, vienu no pretkorupcijas un labas publiskās pārvaldes kaislīgākajām cīnītājām publiskā telpā. Visi mēs zinām arī tādus žurnāla “Ir” žurnālistus kā Aivaru Ozoliņu, Paulu Raudsepu un virkni citu. Tad, lūk, šo žurnālu izdod akciju sabiedrība “Cits medijs”, kura akcionāri nav publiski zināmi un tiek slēpti. Neviens taču nesaskata šajā akcionāru slēpšanas faktā kāda noziedzīga nodoma eksistenci. Latvijā strādā tūkstošiem citu uzņēmumu, kuru akcionāri ir ārzonas kompānijas, akciju sabiedrības un kuru akcionāri nav zināmi tādu vai citādu iemeslu dēļ. Iemesli šādai praksei var būt visdažādākie. Piemēram, varbūt jums ir kopīgs bizness ar kādu savu draugu, ciešas attiecības ar saviem biznesa partneriem un jūs baidaties, ka viņi uzskatītu to par nelojalitāti, ja jūs jaunus biznesus organizētu bez viņiem. Varbūt A.Ēķis nevēlējās, lai viņa biznesa partneri LNT un citur zinātu, ka viņš iesaistās jaunā ar televīziju saistītā biznesā bez viņiem. Iespējams, nezinu. Toties ir pilnīgi skaidrs tas, ka plāns bija iesaistīt šajā projektā vienu no tobrīd valstī pazīstamākajiem politiķiem Andri Šķēli un tika prezumēts, ka viņš varētu gribēt, lai piedāvātā uzņēmējdarbības struktūra ir tāda, kurā viņš var iesaistīties, uzreiz neatklājot savas īpašumtiesības. Šāds pieņēmums arī izrādījās pareizs, jo, kā mēs vēlāk redzam, A.Šķēle izvēlējās sarežģītu ārzonu struktūru, kuras labuma guvēji bija viņa ģimenes locekļi. Es personiski saprotu, kāpēc A.Šķēle nevēlējās atklāti iesaistīties jaunos uzņēmējdarbības projektos Latvijā - visas viņa biznesa aktivitātes bija sadūrušās ar masīvu negatīvu publicitāti un dažādām spekulācijām, kas ļoti apgrūtināja biznesu. Bet, lai kā tas būtu, tam nebija nekāda sakara ar nodomu izkrāpt DLRTC līdzekļus. Bija skaidrs, ka A.Šķēle nekādā gadījumā neiesaistīsies atklāti ar savu vārdu, un tāpēc tika veidota šāda struktūra, kas atbilda viņa biznesa vešanas stilam. Tādi bija apsvērumi un nodoms. Nekāda nodoma izkrāpt DLRTC līdzekļus nebija.

Jāņem vērā arī tas, ka neviens nav apsūdzēts vai notiesāts par to, ka bija KML īpašnieks, pat tie īpašnieki, kuri ir noskaidroti līdz pat fiziskām personām kā Slavska kungs vai Šķēles meitas un bijusī sieva. Līdz ar to, arī tam, vai īpašnieki bija slēpti vai atklāti, nevarētu būt nekādas nozīmes. Latvijā eksistē tūkstošiem uzņēmumu, kuru īpašnieki nav redzami publiskos reģistros, un tas nekad nav bijis un nav iemesls apsūdzēt vai apvainot šos uzņēmumus krāpniecibā.

Spriedumā minētas manas faktiskas darbības nevar kalpot par pierādījumu krāpnieciskam nodomam, jo identiskas faktiskās darbības - proti, uzņēmumu dibināšana, tajā skaitā tādu, kuru akcionāri nav publiski pieejami - katru dienu veic milzīgs skaits uzņēmēju. Un nav ne mazākā pamata viņus tāpēc turēt aizdomās vai apsūdzēt par kādiem krāpnieciskiem nodomiem.

Savukārt nekādas citas faktiskas darbības, kas atšķirtos no tādām, kuras veic jebkurš uzņēmējs, kā var labi redzēt no lietas materiāliem, es neesmu veicis. Es neesmu nevienu krāpis, nevienam melojis, neesmu nevienam uzdevis nevienu krāpt. Nav tādu pierādījumu, nav tādu liecību, dokumentu, neviens neapgalvo, ka es būtu kādu krāpis, kādam melojis vai uzdevis krāpt vai melot. Pat ar iespējamo digitālās televīzijas ieviešanas sadārdzināšanu man nav nekāda sakara.

Es nepiedalījos līguma noteikumu un summu apspriešanā, izlemšanā un sarunu vešanā par šiem jautājumiem. Tomēr, neskatoties uz to, es vēlētos paust savas šaubas par pirmās instances tiesas spriedumā apgalvoto, ka būtu bijis kāds nelikumīgs līguma sadārdzinājums.

Lai par to spriestu, būtu nepieciešams vispirms noteikt, kas ir likumīgs sadārdzinājums. Tiesai tad būtu jānorāda, kāds peļņas līmenis uzņēmējiem ir pieņemams, likumīgs - to pirmās instances tiesa nav izdarījusi, jo kaut ko tik absurdu tiesa, protams, vienkārši nevar izdarīt Eiropas Savienības dalībvalstī. Neskatoties uz to, tiesa ir atzinusi, ka līguma sadārdzinājums ir bijis un tas arī ir noziegums.

No savas personīgās uzņēmējdarbības pieredzes es zinu, ka, piemēram, grāmatu veikali Latvijā sadārdzina grāmatas par 100%, un nereti vēl vairāk.

Mazliet papētot šo jautājumu, es noskaidroju, ka simts procentu uzcenojums nav nekas īpašs. Tā, piemēram, apģērbam Latvijā plaši pazīstamo Eiropas zīmolu veikalos visbiežāk sastopamais uzcenojums ir 800%. Un es pievienoju šeit interneta saiti, kas to apstiprina: http://financenet.tvnet.lv/zinas/338844-visplasak_sastopamais_uzcenojums_apgerbam_latvija_i r_800

Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācija ir izpētījusi, ka nereti uzcenojums precēm Latvijas veikalos sasniedz 5000%. Pieci tūkstoši procentu! Saite pievienota:

http://www.gudriem.lv/blog/lv/veikalu-uzcenojums-lidz-pat-5000-latvijas-realitate/

Pat tādam izplatītam ikdienas produktam kā piens uzcenojums vidēji ir 47%. Gada procentu likme par kredītkartes izmantošanu 20-40%. Un tas ir šobrīd. Pirms sešpadsmit, septiņpadsmit gadiem šie skaitļi bija savādāki. Man nav zināms, cik liels sadārdzinājums ir, piemēram, “Lattelekom” pakalpojumiem, izstrādājot e-veselības projektu Veselības ministrijas pasūtījumā, vai cik tas ir liels, būvējot ceļus vai remontējot Mākslas muzeju. Tad kādā veidā pirmās instances tiesnesis J.Stukāns ir noteicis, ka sadārdzinājums digitālās televīzijas ieviešanā bija par lielu? Par lielu salīdzinājumā ar ko? Salīdzinājumā ar pienu vai salīdzinājumā ar džinsiem? Pēc šodienas vai pēc divtūkstošo gadu sākuma standartiem? Un cik daudz par lielu ir šis sadārzinājums? Cik liels tas drīkstēja būt? Nekas tāds spriedumā nav nedz analizēts, nedz paskaidrots. Tiesas spriedumā ir izteikts viedoklis bez jebkāda paskaidrojuma vai pamatojuma, ka “Kempmayer”, lai arī būtu ieviesis digitālo televīziju, tas ir izpildījis uzņemtās līguma saistības, būtu to izdarījis par pārāk lielu cenu.

Augsti godātā tiesa! Nešaubīgi, jebkura uzņēmuma mērķis ir gūt peļņu. Nešaubīgi, ka arī KML akcionāri cerēja uz peļņu. Nemāku pateikt, cik lielu, bet noteikti cerēja. Latvijā peļņas līmeni valsts regulē vienīgi dabiskajiem monopoliem, piemēram, gāzei, elektrībai un nesen likumdevējs faktiski noteica ierobežojumus ātro kredītu industrijas uzņēmumiem, bet visādi citādi Latvijā tāpat kā visās citās Eiropas Savienības valstīs uzņēmumu peļņas līmenis netiek nekā ierobežots vai regulēts un tas mēdz būt visdažādākais. Es nezinu, kādi argumenti ir vajadzīgi, lai tiesa pateiktu, ka kāds konkrēts peļņas līmenis uzņēmumam ir par lielu un vēlēšanās to iegūt ir kriminālnoziegums. Pat ja būtu pierādīts, ka KML vēlējās sadārdzināt raidītāju vai dekoderu cenas par, piemēram, 100 vai 150 procentiem, tas vienalga nevarētu būt krimināli sodāms, jo šāda līmeņa sadārdzinājumi ir vispārizplatīta tirdzniecības prakse. Taču jāņem vērā, ka KM un DLRTC līgums nav tehnikas piegādes līgums, bet gan pakalpojuma līgums - līgums par sistēmas ieviešanu, uzbūvēšanu, katras Latvijas mājsaimniecības apgādāšanu ar dekoderiem un pieslēgšanu digitālajai apraidei.

Ja arī būtu pārliecinoši nodibināts, cik liels bija iecerētais peļņas procents vai sadārdzinājums, tik un tā būtu nepieciešami argumenti, kas pateiktu, kāpēc piemēram 100 vai 150 procentu sadārdzinājums dekoderim ir par daudz, bet piemēram 15 vai, piemēram, 21,6 būtu tieši laikā un kādam tā visa ietekmē būtu jābūt uzņēmuma peļņas procentam.

Augsti godātā tiesa! Vēl daži vārdi par to, kas it kā ir bijis mans noziegums. Tātad sprieduma motīvu daļā 219. lapaspusē mēs uzzinām, ka:

“Kriminālprocesa iztiesāšanas laikā nešaubīgi pierādīts, ka par krāpšanu notiesājamo personu mērķis bija ar viltu panākt 2002.gada 14.novembra Līguma noslēgšanu, iegūstot tiesības ieviest DTVprojektu Latvijā, slēpjot īstos KML īpašniekus, labuma guvējus. Un motīvs bija, ieviešot DTV projektu, iesaistot fiktīvu uzņēmumu KML un KMLat, kuri imitēja darbību, prettiesiski iegūt materiālu labumu - iedzīvoties, sadārdzinot DTV projekta izmaksas. Fiktīvus tādā nozīmē, ka nevis KML patiesi pildītu līgumu, bet, izmantojot no BBCT saņemto informāciju, pats DLRTC turpinātu realizēt projektu, bet ārēji radot priekšstatu, ka DTV ievieš KML un KMLat. Katrs par krāpšanu notiesājamais pildīja savu lomu vērstu uz krāpšanas izdarīšanu, tas ir, ar viltu iegūt DLRTC mantu, un katrs saņēma atlīdzību par savu darbību un nozīmi.”

Spriedumā rakstīts: “Fiktīvus tādā nozīmē, ka nevis KML patiesi pildītu līgumu, bet, izmantojot no BBCT saņemto informāciju, pats DLRTC turpinātu realizēt projektu, bet ārēji radot priekšstatu, ka DTV ievieš KML un KMLat.”

Augsti godātā tiesa, tāda iecere nevarēja pastāvēt un lietas materiāli to apstiprina. Katrs var lietā redzēt, ka DLRT līgums ar BBCT bija īslaicīgs, tika izbeigts, netika plānots to atjaunot un tātad nekādā veidā nebija iespējams, ka KML saņemtu informāciju no BBCT un izmantotu to digitālās televīzijas ieviešanā. Tāds mans plāns vai nolūks nepastāvēja, neviens nav liecinājis, ka tāds plāns būtu pastāvējis, un neviena darbība to neapliecina. Kā redzams no lietas materiāliem, vienīgā BBCT sniegtā informācija, ko KML varēja izmantot, bija tā sauktās raidītāju apsekošanas burtnīciņas. Par šo “burtnīciņu” pastāvēšanu un iespējamo izmantošanu es uzzināju tikai tiesas zālē un nekad neesmu ne apsūdzēts, ne turēts aizdomas par to, ka man būtu bijis jel kāds sakars ar tam.

Tāpat nav pamatots apgalvojums, ka DLRTC būtu bijis īstais DTV ieviesējs, bet KML tikai imitētu darbību. DLRTC nebija nedz vairāk cilvēku nedz kompetences kā tas bija KML.

DLRTC nebija, un tie neplānoja pieņemt darbā speciālistus, kas būtu kompetenti starptautiskās tirdzniecības, nodokļu plānošanas, muitas, loģistikas, apdrošināšanas, tolaik aktuālo valūtas risku vadīšanā un visos citos jautājumos, kurus saskaņā ar noslēgto līgumu DLRTC iepirka kā ārpakalpojumu. Citiem vārdiem sakot, DLRTC nebija neviena, kas varētu paveikt H.Krongorna darbu, neviena, kuram būtu U.Kokina kompetence un neviena, kuram būtu J.Ulmaņa pieredze. Lai pieslēgtu katru Latvijas mājsaimniecību digitālajai apraidei, bija nepieciešami visdažādāko kompetenču cilvēki ar nacionāla mēroga projektu ieviešanas pieredzi, kurus DLRTC skatījumā no KM puses reprezentēja vairāku televīziju izveidotājs un lielākā Latvijas televīzijas kanāla tobrīd ģenerāldirektors Andrejs Ēķis. Nolīgt ārpakalpojumu no DLRTC viedokļa bija gudrs un pamatots lēmums, jo tas pasargāja DLRTC no visiem iespējamiem riskiem, sadārdzinājumiem, valūtas kursu svārstību radītiem zaudējumiem, montāžas, būvniecības, tehnoloģiskām kļūdām un problēmām. Visus šos riskus bija uzņēmies apakšuzņēmējs un visas šo risku vadībai un procesa nodrošināšanai nepieciešamās kompetences vai nu jau bija, vai būtu tālāk piesaistījis KML. Ja kāds tam iebilstu un teiktu, ka KM un KMLat nebija pietiekami daudz speciālistu, tad ir jāatceras, ka DLRTC to bija vēl mazāk. Saskaņā ar pirmās instances spriedumu sanāk, ka viens pats G.Spunde, vienīgais televīzijas jomā profesionālais cilvēks DLRTC, būtu bijis patiesais DTV ieviesējs, bet KMLat tikai imitētu ieviešanu. Tāds apgalvojums ir acīmredzami absurds. Ja šo darbu varēja paveikt G.Spunde viens pats tad to varēja arī J.Zips viens pats. Ja savukārt pieņem, ka G.Spundem būtu palīdzējis A.Plūme vai A.Janēvics, tad J.Zipam varētu palīdzēt attiecīgi gan J.Ulmanis gan J.Svārpstons. Spriedumā ne ar ko nav pamatots apgalvojums, ka KML būtu bijis spējīgs vienīgi imitēt darbību, kamēr DLRTC pilnībā spējīgs realizēt projektu.

DLRTC nebija nedz cilvēku, nedz pieredzes, lai ieviestu digitālo televīziju nepiesaistot apakšuzņēmējus un tā ir normāla prakse valsts pārvaldē.

Sprieduma 712. lapaspusē ir teikts: “Par nodomu liecina arī vēlāk realizētā rīcība, nodrošinot KML struktūras izveidi un iesaisti DTV realizēšanā un līdzdalība visa turpmākā procesā, veicot darbības ar nolūku iegūt faktisku varu par DLRTC finanšu līdzekļiem. Par apsūdzēto nolūku arī liecina fakti par nepatiesas informācijas sniegšanu satiksmes ministram, Latvijas sabiedrībai un nepatiesas informācijas norādīšana 14.11.2002. Līgumā. Apsūdzēto nodarījuma subjektīvo pusi raksturo viņu faktiskās darbības.”

Augsti godātā tiesa, satiksmes ministrs savās liecībās gan ir norādījis, ka viņš nebija lēmuma pieņēmējs un viņa “piekrītu” esot nozīmējis atļauju pieņemt jebkādu lēmumu. Tas nozīmē, ka viņu nevarēja apkrāpt, ja jau viņš nepieņēma nekādus lēmumus. Lai vai kā, augsti godātā tiesa, es nezinu, kurš sniedza nepatiesu informāciju satiksmes ministram, bet es tas noteikti nebiju. Es esmu dzīvē pāris reižu pārmijis dažus vārdus ar cienījamo A.Gorbunova kungu, vienu no manā izpratnē izcilākajiem Latvijas valstsvīriem, taču mēs tajā laikā pārstāvējām asi konkurējošus, pat naidīgus politiskus spēkus. Es pilnīgi noteikt nebūtu varējis viņu nekādā veidā apkrāpt un nekas tāds arī nav noticis. Es neesmu pat kontaktējies ar viņu šajā sakarībā, un tas viss ir skaidri redzams lietas materiālos. Tāpat es nezinu, par kādu nepatiesas informācijas sniegšanu Latvijas sabiedrībai te ir runa, taču cik es atceros, Latvijas sabiedrībai līdz līguma noslēgšanai nekāda informācija par līgumu vai KM vispār netika sniegta un Latvijas sabiedrība arī nepieņēma nekādus lēmumus šajā sakarā, tā kā nevarēja tikt apkrāpta, bet jebkurā gadījumā, es noteikti neesmu tas, kurš būtu sniedzis sabiedrībai kādu nepatiesu informāciju un es neesmu arī kādu nepatiesu informāciju norādījis līgumā.

Lietas materiālos ir skaidri redzams, ka es neesmu nekādas šādas, pat potenciāli krāpnieciskas, darbības veicis un mans vienīgais noziegums ir it kā esošs nodoms veikt šādas darbības. Savukārt šis mans nodoms tiek pierādīts ar M.Paudera vārdiem, ka LVRTC viens no galvenajiem uzdevumiem bija uzturēt un modernizēt radio un televīzijas apraidi Latvijas Republikā, kā arī ar izrakstu no reģistra par LNT akcionāriem un valdi un ar to, ka A.Ēķis neinformēja Traubergu un citus padotos par saviem nākotnes plāniem. Tiešām neapgāžami pierādījumi, kuri izslēdz jebkādas šaubas par manu vainu!

Vēl daži vārdi par it kā notikušo nelegāli iegūto naudas līdzekļu “atmazgāšanu”. Ja mans mērķis, kā ir uzskatījusi pirmās instances tiesa, bija legalizēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus savās personiskajās interesēs, tad kāpēc man nepietika ar SIA “Sofists”, kāpēc man bija vēl nepieciešams organizēt reālu tehnikas piegādi caur uzņēmumiem Maltā un Gērnsijā? Kur ir slavenā loģika? Arī tehnikas sadārdzināšanu būtu iespējams veikt, neiesaistot papildu starpniekus. Likums neaizliedz arī Latvijas uzņēmumiem iepirkt preci lētāk un pārdot dārgāk. Tieši otrādi, tā ir visizplatītākā uzņēmējdarbības forma. Tāpat kritiku neiztur tiesneša secinājums, ka šie starpnieki tika veidoti, lai konkrētās naudas summas iegūtu Liepnieks, A.Zabeckis un H.Krongorns. Kāpēc lai “Kempmayer” akcionāri un direktori noskatītos, kā šie trīs cilvēki iegūst tik ievērojamas summas? Ja jau šī nauda būtu sadārdzināšanas rezultātā iegūta peļņa, tad tā būtu jādala starp KML akcionāriem. Ir tikai viens loģisks izskaidrojums un šo uzņēmumu pastāvēšanas izskaidrojums. Un tas ir tas, ko pilnīgi vienādi izskaidro VISI apsūdzētie un VISI liecinieki. Šie starpnieki bija KML grupas uzņēmumi, dibināti šādā veidā, lai grāmatvediski netiktu uzskatīti par saistītiem uzņēmumiem un lai, optimizējot nodokļus, iegūtu līdzekļus KML tālākai saimnieciskajai darbībai. To visu es esmu norādījis iepriekšējās liecībās un tāpēc, lai netērētu laiku, neatkārtošos.

Augsti godātā tiesa.

Es vēlos nedaudz pakavēties pie tā, kāpēc es apgalvoju, ka es vēl aizvien, arī pēc sprieduma apgalvoju, ka nesaprotu apsūdzību.

Kurš kuru apkrāpa?

Tātad, ja līgums bija krāpniecisks, vai ja tajā ir iekļautas patiesībai neatbilstošas ziņas, tad loģiski būtu domāt, ka privātie uzņēmēji apkrāpa valsts uzņēmuma amatpersonas, liekot tām piekrist, ka, piemēram, konkrētās cenas ir izdevīgas, bet viņas tādas patiesībā nebija.

Tas nozīmētu, ka KM apkrāpa DLRTC.

Tas nav mūsu gadījumus, jo arī Spunde, līguma parakstītājs no DLRTC puses, ir apsūdzēts un notiesāts, kopā ar KM pārstāvjiem par krāpšanu. Ja Spunde darbojās krāpnieku pusē, tad viņu apkrāpt nebija nedz teorētiski iespējams, nedz vajadzīgs.

Kā ir redzams no apsūdzības un arī no sprieduma, KM pārstāvji neapkrāpa DLRTC amatpersonas, bet gan visi kopā kādu citu. Kuru?

Varētu pieņemt, ka KM kopā ar DLRTC vadītāju Spundi, kopā apkrāpa DLRTC akcionārus, bez kuru piekrišanas Spunde nedrīkstēja tik lielu līgumu slēgt, tātad apkrāpa LVRTC un Māri Pauderu konkrēti.

Nē, izrādās tā arī nav jo LVRTC vadītājs Māris Pauders, kura piekrišana bija nepieciešama, arī ir apsūdzēts un arī ir darbojies krpāpnieku pusē. Tas nozīmē, arī to, ka arī Spunde tāpat kā neviens no KM nevarēja krāpt Pauderu, jo Pauders jau pats bija iesaisīts krāpšanā.

Ja nedz DLRTC amatpersonas, nedz LVRTC amatpersonas krāpt nevajadzēja, jo tās jau darbojās krāpnieku pusē, tad, kuru vajadzēja apkrāpt?

Varbūt LVRTC akcionārus, valsts pilnvarniekus, kuru piekrišana arī bija vajadzīga, lai noslēgtu šādu līgumu, taču nē, arī tie ir iesaistīti krāpšanā, arī viņi darbojās krāpnieku pusē, tā kā viņus arī apkrāpt pat teorētiski nebija iespējams, un krāpt arī nevajadzēja.

Tad varbūt LVRTC pilnvarnieki krāpa Satiksmes ministrijas ierēdņus - proti Rudakas kundzi, lai viņa izmantotu savu stāvokli un panāktu ministra piekrišanu? Nē, viņi to nedarīja un nevarēja darīt, to nebija jēgas darīt, jo Rudakas kundze kā izrādās ari darbojās krāpnieku pusē, līdz ar to nebija nekādas vajadzības viņu apkrāpt.

Tā rezultātā vienīgais cilvēks, kuru visa šī visai ievērojamā izmēra “mafija”, varēja censties apkrāpt ir satiksmes ministrs Anatolijs Gorbunovs, jo vienkārši fiziski cita neviena vairs nav, kuru apkrāpt, - visi citi jau ir iesaistīti un darbojas krāpnieku pusē.

Nevar, nav iespējams izkrāpt DLRTC vai jekāda cita uzņēmuma mantu, neapkrāpjot nevienu fizisku personu, kuras lēmumi šo mantu sargā. Šajā lietā vienīgais cilvēks, kuru saskaņā ar apsūdzību un spriedumu tātad vajadzēja krāpniekiem apkrāpt ir satiksmes ministrs.

Pats ministrs liecina, ka viņu nebija pat nekādas jēgas krāpt jo viņš nav lēmuma pieņēmējs. Viņa “piekrītu” un rezolūcijas nenozīmē neko citu, kā to, ka pilnvarnieki var pieņemt jebkādu lēmumu. Tā ministrs apgalvo. Ja ministrs nebija lēmuma pieņēmējs, tad viņu arī pat teorētiski nevar apkrāpt, jo apkrāpts vai neapkrāpts, viņš tāpat nekādu lēmumu nepieņem.

Ja tiesa uzskata, ka Gorbunova kungs melo un nepareizi apraksta ministra lomu, proti viņa “piekrītu”, nozīmēja nevis piekrītu jebkuram lēmumam, bet piekrītu slēgt konkrēto līgumu ar KM, kā to apgalvo šajā lietā apsūdzētie valsts pilnvarnieki, tad vajadzētu būt viegli noskaidrot, kuri ir tie cilvēki, kas apkrāpa Gorbunovu? Kad un kā viņš tika apkrāpts - kādas bija tikšanās, sarunas, sarakste?

Ja pareizi atceros no lietas materiāliem izriet, ka ministrs par šo jautājumu kontaktējās vienīgi ar Rudakas kundzi un nav kontaktējies ne ar vienu no pārējiem apsūdzētajiem par šiem jautājumiem. Ja ministrs ir tas, kurš tika apkrāpts, tad visi jautājumi bija uzdodami Inārai Rudakai un, ja viņa varbūt teiktu, ka viņu, kāds uzkūdīja vai piespieda krāpt ministru, tad varētu skatīties tālāk, taču nekā tādu Rudakas kundze nav liecinājusi. Jebkurā gadījumā es ar ministru neesmu ticies tajā laikā vispār, neesmu ticies un nepazinu arī ar Rudakas kundzi, nevarēju nekā pat teorētiski šādā krāpšanā piedalīties.

Jebkurā gadījumā no sprieduma nav skaidrs, kuras amatpersonas un kā tieši apkrāpa visa šī lielā apsūdzēto krāpnieku grupa, kas patiesībā pirmo reizi satikās tikai tiesas zālē. Lai apkrāptu uzņēmumu vai izkrāptu kaut ko no tā, ir vienmēr jāapkrāpj kāds cilvēks, kurš pieņem lēmumus un veic kaut kādas darbības, kuras viņš nebūtu veicis bez šīs krāpšanas. Uzņēmumi paši, ja no tiem “izņem” cilvēkus neveic nekādas darbības, neparaksta līgumus, nepārskaita naudu, tos nevar apkrāpt, no tiem neko nevar izkrāpt, neapkrāpjot kādus konkrētus cilvēkus. Šajā gadījumā, saskaņā ar apsūdzības un sprieduma loģiku DLRTC un LVRTC amatpersonas neviens neapkrāpa, tikai iesaistīja krāpšanā, kuras upuri tātad nevarēja būt viņi paši. Spunde nevarēja apkrāpt pats sevi, arī Pauders nevarēja krāpt pats sevi un tā tālāk.

Lai kas šeit būtu noticis godātā tiesa, tā nebija krāpšana.

Kas attiecas uz mani - augsti godātā tiesa - es Rudakas kundzi vispār nekad dzīvē nebiju saticis un ar Gorbunovu esmu apmainījies varbūt četriem teikumiem dzīvē, vispārīgu pieklājības sarunu ietvaros, un mani nevarētu turēt aizdomās par to, ka es šos cilvēkus apkrāpu telepātiski.

Augsti godātā tiesa!

Es neatzīstu savu vainu inkriminētajos noziegumos. Es esmu notiesāts par nodomu, kāda man nav bijis, un par lietām, kuras es neesmu darījis un kuras pat neviens neapgalvo, ka es esmu darījis. Piemēram, ministra maldināšana, cenas it kā sadārdzināšana, BBCT informācijas izmantošana, LNT darbinieku neinformēšana par A.Ēķa nodomiem un tamlīdzīgām darbībām, kurām, pat ja būtu kāds sakars ar likuma pārkāpšanu, tik un tā nav nekāda sakara ar mani. Lūdzu Jūs labot pirmās instances spriedumā pieļautās kļūdas un attaisot mani.

Augsti godātā tiesa, ņemot vērā šīs manas liecības sākumā minēto pirmās instances sprieduma “loģiku” ar kuru tiesnesis ir pasludinājis visus apsūdzētos, kas noliedz savu vainu par meļiem, ņemot vērā, ka ar loģiku un patiesību nav iespējams atspēkot šādus tiesneša argumentus es lūdzu jūs, godātā tiesa, nozīmēt man melu detektora pārbaudi, lai tādējādi dotu man iespēju pierādīt, ka, pretēji pirmās instances spriedumā apgalvotajam, es nemeloju par saviem nodomiem un mērķiem, iesaistoties šajā projektā. Lai dotu man iespēju pierādīt, ka es nemeloju, ka patiešām sniedzu sabiedrisko attiecību pakalpojumus un mans nodoms nebija legalizēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus, ka es nevienu nekrāpu un nekādas cenas neesmu sadārdzinājis. Lūgumu par poligrāfa ekspertīzes nozīmēšanu iesniegšu rakstiski papildus.

Paldies, tas man šobrīd viss.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

21

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

FotoKārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts piespraustais Sarkanās zvaigznes ordenis.
Lasīt visu...

21

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

FotoPēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma tendence un Jaunā Vienotība kā Vienotības turpinājums daudzos punktos riskē kopēt jaunlaiku vēstures beznosacījuma politisko flagmaņu Latvijas ceļa un Tautas partijas attīstības dinamiku.
Lasīt visu...

15

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

FotoŠodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību - Delna ziņojumus par stāvokli korupcijas novēršanas jomā. Latvijā situācija gadu garumā lēnām uzlabojas, taču diemžēl progress ir tik lēns, ka būtībā situācija stagnē.
Lasīt visu...

21

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

FotoPatiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi – šo ziņu nevis saņemt personīgi, bet izlasīt medijos.
Lasīt visu...

20

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

FotoReaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret šādu praksi.
Lasīt visu...

21

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

Foto„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā, nedz Aizsardzības ministrijas lēmumu sekās un to ietekmē uz reģionu, nedz politisko un ekonomisko procesu loģikā, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns izrauj no konteksta vārdus "aizsardzība", "agresija", "Latgale" un "Krievija" un sarindo tos viņam ērtā, pareizā un saprotamā kārtībā - Nacionālās Drošības Apdraudējums. Un ar šo nožēlojamo secinājumu steidz dalīties ar Valsts drošības dienestu (VDD)!
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...