Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Disidentu tehnoloģija

Arturs Priedītis
23.05.2015.
Komentāri (32)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mēdz būt dažādas sociālās tehnoloģijas – atziņu, metožu un paņēmienu kopas. Sociālo tehnoloģiju dažādību regulē komunikācijas atšķirības dažādos sabiedrības slāņos. Sabiedrība nav viendabīga, un tās socioloģiskajā atšifrējumā atklājas visdažādākie sociālie slāņi. Katram no tiem piemīt sava mentālā seja. Tāpēc katrs sabiedrības slānis izvēlas savu tehnoloģiju komunikācijā ar pārējiem sabiedrības slāņiem. Turklāt tā nav tukša iegriba, jo reālajā dzīvē komunikācijā ar katru sabiedrības slāni nākas izvēlēties attiecīgajam sabiedrības slānim vispiemērotāko (psiholoģiski vispieglaimīgāko) tehnoloģiju.

Tā, piemēram, tas, kas der komunikācijā ar politisko eliti, neder komunikācijā ar radošo inteliģenci. Tas, kas der komunikācijā ar varas valdošo kliķi, neder komunikācijā ar varas opozīciju. Tas, kas der komunikācijā ar ļaužu visplašākajām masām, neder komunikācijā ar intelektuāļiem. Tāpēc zaigo sociālo tehnoloģiju specifiskie atzari. Viens no tādiem specifiskajiem atzariem ir disidentu tehnoloģija. Tā ir sastopama gan komunikācijā ar disidentiem, gan disidentu komunikācijā ar pārējiem.

Šajā esejā runa būs par disidentu tehnoloģiju komunikācijā ar pārējiem. Konkrēti - ar varas kliķi. Šādu ievirzi pamudināja viens ļoti neparasts notikums LR valdošās kliķes nesenajā sacepumā zinātkārajai publikai.

Notikums ir ļoti neparasts ne tikai LR mērogā. Tas ir ļoti neparasts un varbūt pat unikāls daudz plašākā mērogā. Tas ir notikums, kuram nevedas atcerēties precedentu pagātnē. Tā vien liekas, ka tas, kas nesen notika pie mums, nav noticis nekur un nekad. Vismaz izlasītajā vēsturiskajā literatūrā nav nācies sastapt līdzīgu gadījumu. Man tāds, piedodiet, nav zināms. Toties pārliecinoši zinu, ka šis notikums ir organiski vienots ar disidentu tehnoloģiju.

Notikums ir ne tikai neparasts, bet arī nevēlams, atbaidošs un pretīgs (odiozs). Katrā ziņā ar šizofrēnisku (prātu un dvēseli saskaldošu) piedevu. Mūsu politiskās varas hierarhijā otra augstākā amatpersona, parlamenta priekšsēdētāja, runā svinīgajā sanāksmē par godu LR neatkarības atjaunošanas 25.gadadienai Valsts prezidenta un citu prominentu personu klātbūtnē nolādēja valsts politisko iekārtu un tās autorus, kuru vairākums sēdēja zālē un klausījās sev adresētos lāstus. Tādējādi notika tas, kam nespēju atcerēties vēsturisko precedentu un kas faktiski nav iespējams citā valstī.

Nekādi nav ticams, ka Lielbritānijas premjerministrs karalienes, princešu un prinču, lordu un pēru, ministru un citu izcilu personu klātbūtnē kādā svētku pasākumā Bekingemas pilī var uzdrošināties rupji nolādēt valsti, tās dibinātājus, politisko sistēmu, ekonomiku, politiķus, biznesmeņus. Nekādi nav ticams, ka to pašu var uzdrošināties pastrādāt ASV viceprezidents Baltajā namā vai Kapitolijā prezidenta, senatoru, kongresmeņu, valdības locekļu un citu izcilu personu klātbūtnē. Respektīvi, nekādi nav ticams, ka kaut kas tāds varētu notikt jebkurā citā valstī. Bet, ja tomēr notiktu, tad tas tūlīt izvērstos kolosālā skandālā, vainīgais valsts līderis tiktu nekavējoties ar kaunu padzīts un varbūt pat izdarītu pašnāvību, opozīcija panāktu valdības atkāpšanos utt., u.tml.

Tas, ka pēc parlamenta priekšsēdētājas odiozās runas pie mums nekas nenotika, pirmkārt un galvenokārt liecina, ka viņa pateica taisnību. Turklāt sociumā tā ir tik autoritatīva taisnība, ka to šodien neuzdrošinās skaļi apšaubīt pat vislielākais nelietis no valdošās kliķes. Protams, tajā pašā laikā ir redzams, ka tauta mūsu varas gaņģos atkal ir sabīdījusi gandrīz vienīgi neliešus. Viņiem nenāk ne prātā aizstāvēt valsts godu un nostāties taisnības pusē. Šo kadru gļēvās un savtīgi egoistiskās nelietības fantoms ir tik spēcīgs, ka viņi runu ne atbalstīja, ne nosodīja.

Taisnība ir drausmīga. Runā tika konstatēts, ka pēc 1990.gada 4.maija LR valda „padomju laika konformisti un kolaboracionisti”. Viņi „pārvērtās turīgos uzņēmējos”. Viņi „pirmām kārtām domāja par savas labklājības nodrošināšanu, nevis valsts un tautas interesēm”. Viņi „demokrātijas vietā Latvijā iesakņoja pseidodemokrātiju, bet džungļu ekonomiku uzdeva par brīvā tirgus ekonomiku, un diktēja visai sabiedrībai sev vien izdevīgus noteikumus”. Viņi „turpina apdraudēt valsts stratēģiskās intereses, slēdzot Latvijas drošībai bīstamus darījumus”. Tika pateikts arī tas, ka „Latviju visvairāk apdraud alkatība un naudas kāre. Valsts pastāvēšanu tautas interesēs apdraud arī naudas ietekme uz politiskajām partijām un varu”.

Runa ir atbaidoša un pretīga izpausme tāpēc, ka pati runātāja nav labāka par „padomju laika konformistiem un kolaboracionistiem”. Prāta ziņā noteikti daudz aprobežotāka par „turīgajiem uzņēmējiem”, kuri bez relatīvi sakārtotām smadzenēm netiktu pie turības. „Prihvatizēšanai”, budžeta izzagšanai, shēmošanai, korupcijai, melošanai ir vajadzīgas attiecīgi ģenētiski tendētas smadzenes.

Ja runas autore būtu godīga un gudra dāma, tad viņa pēc runas būtu nekavējoties demonstratīvi atstājusi zāli un savu amatu. Tādējādi viņas runa kļūtu par apzināti organizētu efektīvu politisko akciju, ļoti piemērotā situācijā atklājot taisnību par LR. Tādai akcijai būtu fantastiska rezonanse.

Tāds sižets ir iespējams. Tādi sižeti ir bijuši Latvijā. Atceros, padomju laikā pat nācās būt aculieciniekam vairākiem notikumiem, kad kāds augsts priekšnieks vēl augstāku priekšnieku klātbūtnē no tribīnes pateica visu, ko viņš domā un pēc tam atstāja telpu, amatu un vīrišķīgi izcieta partijas sodu. Tiesa, tie nebija republikas (LPSR) līmeņa notikumi, bet gan rajona un pilsētas līmeņa notikumi. Dāmas runa ir valsts (LR) līmeņa notikums.

Šajā valsts līmeņa notikumā būtisks ir viens moments. Saeimas priekšsēdētājas vārdus nevar uzskatīt par viņas principiālo idejisko pozīciju LR vērtējumā. Viņas runā sastopamā LR kritika ir riebīga pseidopatriotiska šņakstīšanās un nesmuka koķetēšana ar elektorāta kādu daļu. Ja tā būtu viņas principālā idejiskā pozīcija LR vērtējumā, tad par to būtu lietas kursā tikai viņas radi un draugi. Nekādā gadījumā viņas principālā idejiskā pozīcija neatspoguļotos kaut kādā oficiālā runā oficiālā pasākumā valsts līmenī.

Lieta ir tā, ka tāda principāla idejiskā pozīcija ir tipiska disidenta pozīcija. Disidenti nekad nevada valsti. Disidenti nekad nesēd parlamenta priekšsēdētāja krēslā. Disidents var savā zemē kļūt valsts vadītājs tikai pēc revolūcijas vai apvērsuma, gāžot pastāvošo varu un izveidojot jaunu valdību. Iespējami arī citi radikāli formāti varas maiņā, kā rezultātā attiecīgā zeme sāk pilnīgi jaunu dzīvi un jaunajā dzīvē ir svētīga vieta arī bijušajiem disidentiem. Piemēram, čehu slavenais disidents Vāclavs Havels kļuva valsts prezidents tikai pēc sociālisma sistēmas sabrukuma Austrumeiropā.

Disidentiem ir sava tehnoloģija. V.Havels bija īsts disidents un stingri ievēroja disidentu tehnoloģiju. Mūsu dāma ir pilnīgi pretēja kalibra radījums. Viņai ar disidentiem nav nekā kopēja. Viņas blondajā galviņā un melnajā sirdī viss ir kopējs ar reptiļiem, kurus viņa uzjautrināja minētajā pasākumā. Starp citu, tas arī ir iemesls, kāpēc pret dāmas runu atklāti nevērsās neviena tautas padibene, kurai bija adresēti viņas tvirtie vārdi. Šie reptiļi dāmā intuitīvi saskata savējo un klusi atbalsta viņas zemiskās manipulācijas ar taisnību par LR, jo tāda pseidopatriotiskā šņakstīšanās nekādā ziņā neapdraud neviena blēža omulīgo materiālo labklājību.

Disidenta jēdzienam pašlaik ir pretrunīga reputācija. Iemesli vairāki. Jēdziens ir cēlies no latīņu vārda „dissidens” – runāt pretī, nepiekrist, iebilst. Viduslaikos par disidentiem apsaukāja reliģiskos atkritējus, kuri atsacījās pieņemt attiecīgajā zemē dominējošo ticību. Piemēram, Anglijā disidenti bija tie, kuri nepievienojās anglikāņu baznīcai. Katoliskajā Polijā disidenti bija pareizticīgie, protestanti.

Disidenta jēdziens kļuva samērā populārs pēc II Pasaules kara. Rietumu žurnālisti un politiķi par disidentiem sāka slavēt sociālistisko valstu drosminiekus, kuri atklāti vērsās pret pastāvošo iekārtu. Ne visiem drosminiekiem patika jēdziens „disidents”. Piemēram, V.Havelam un vairākiem PSRS drosminiekiem nepatika statuss „disidents”. Viņi sevi neuzskatīja par „atkritējiem”, bet savas tautas glābējiem no komunistu diktatūras.

Disidenta jēdziena pretrunīgo reputāciju veicina ne tikai tā etimoloģiskās saknes un reliģiskā prakse viduslaikos. Mūsdienās disidenta jēdziena reputāciju nelabvēlīgi ietekmē nepatīkama informācija. Aizvadītajos 25 gados ir atklāti padomju specdienestu milzīgie panākumi disidentu „fabricēšanā”. Atsevišķa netīksmīga tēma ir „perestroikas” gadu „disidenti”. Padomju specdienesti „uzpiārēja” daudzus „disidentus”, lai viņus izmantotu ziņu vākšanai, spiegošanai Rietumos utt. Disidenta fenomena reputāciju grauj arī tie gadījumi, kad kāds padomju laikā notiesātais huligāns pēcpadomju laikā iemanījās tēlot disidentu, jo esot sēdējis cietumā par cīņu pret sociālistisko iekārtu. Teicami informēti amatvīri saka, ka starp pašmāju dzejnieciņiem tādi ir arī pēcpadomju Latvijā.

Disidenta fenomena pretrunīgā reputācija, saprotams, atsaucās uz jēdziena definīciju. Speciālajā literatūrā tiekamies ar dažādu pieeju. Taču pastāv arī kopīgs viedoklis.

Kopīga ir atziņa, ka disidents nav tas pats, kas revolucionārs. Nebūt nav tas pats, kas dumpinieks un terorists. Disidents nav arī tas, kuru var saukt par brīvdomātāju. Disidents neietilpst opozīcijā. Opozīcija vienmēr ir varas sistēmas organiska sastāvdaļa. Opozīcija piedāvā alternatīvas. Turpretī disidents nepiedāvā alternatīvas, bet pilnīgi noliedz pastāvošo varas sistēmu.

Disidents ir cilvēks, kurš nevardarbīgi pretojās valsts režīmam. Disidents ir citādi domājošs cilvēks sociāli politiskajos un morāles jautājumos. Disidentam nav pieņemama valstī pastāvošā politiskā sistēma. Disidents nevar samierināties ar valsts organizēto cilvēku socializāciju – izglītību, audzināšanu, ideoloģiju. Disidentu neapmierina valsts politika garīgajā kultūrā un masu komunikācijā. Tāpēc disidents izvēlās pasīvu konfrontāciju ar valsts sistēmu. Reāli viņš garīgi norobežojās no valsts. Disidents protestē cilvēciskās apziņas un sirdsapziņas līmenī. Var teikt – garīgi eksistenciālajā līmenī. Ne velti Josifs Brodskis skaidroja, ka īsts disidents nav klaigātājs. Īsts disidents nekad nekliegs „Nost padomju varu!”. Īsta disidenta protests ir garīgs protests.

Lai protestētu, disidents lieto noteiktu sociālo tehnoloģiju – disidentu tehnoloģiju. Faktiski tā ir viena no visvienkāršākajām sociālajām tehnoloģijām. Tās pamatā ir tikai viens princips. Viss ir ļoti vienkārši. Lai sasniegtu t.s. disidentisko mērķi, disidentam ir konsekventi jāievēro tikai dotais vienīgais princips. Tas arī vienkārši skan - tikai vienā vārdā. Un šis vārds ir „NESADARBOTIES!”.

Īsts disidents nekad nesadarbojas ar valsti. Viņš kategoriski atsakās ieņemt valsts amatus, izstrādāt valstij projektus, piedalīties valsts organizētajā cilvēku socializācijā, masu komunikācijā, garīgās kultūras pasākumos. Ja disidents sadarbojas ar valsti, tad viņš kalpo valstij un nedrīkst sevi godāt par disidentu.

Mūsu parlamenta priekšsēdētājas runa ir nevēlama, atbaidoša un pretīga izpausme tāpēc, ka viņa sadarbojās ar valsti - kalpo valstij. Ja cilvēks kalpo valstij, tad viņam pret valsti ir jāizturās cienīgi un viņam ir jābūt lojālam pret valsti. Ja cilvēks kalpo valstij, tad viņam ir jāapzinās, ka katra valsts negācija attiecas arī uz viņu kā šīs valsts darbinieku. Arī viņš pats ir atbildīgs par katru valsts pieļauto kļūdu. Taču mūsu dāma ir tik nekaunīgi stulba, ka nesaprot savas rīcības idiotisko un noziedzīgo būtību. Kalpojot valstij, viņa norēja valsti. Viņas divkosīgā izdarība ir riebīgs morālais noziegums.

Jau minēju, ka mūsu dāmas runa varēja kļūt apzināta politiskā akcija ar fantastisku rezonansi. Teicu, ka tāds sižets bija iespējams. Tādā gadījumā parlamenta priekšsēdētāja pēc runas demonstratīvi aizcirstu aiz sevis valsts visas durvis un kļūtu disidente.

Atkārtoju vēlreiz, bet ar nelielu precizējumu: tas bija teorētiski iespējams. Teorētiski ikviens cilvēks var būt disidents. Arī ūdensgalva. Taču disidents parasti ir noteiktas cilvēciskās kvalitātes pārstāvis. Pie tam ļoti, ļoti augstas cilvēciskās kvalitātes pārstāvis.

Cilvēks nepiedzimst kā disidents. Saprotams, ģenētiskajam mantojumam ir noteikta atbalss. Cilvēks no saviem senčiem var ģenētiski mantot dumpīgu garu un filigrāni centrētu taisnības izjūtu. Tomēr disidenta ģenēzē izšķirošā loma acīmredzot būs cilvēka attīstības otram komponentam – kultūrai un visvairāk garīgajai kultūrai. Grūti ir iztēloties disidentu bez dziļas erudīcijas, bez dziļas filosofiskās, politiskās, sociālās, kulturoloģiskās, vēsturiskās, morāli tikumiskās, estētiskās izpratnes. Disidenti parasti ir ļoti nopietni domātāji, zinātnieki, mākslinieki, dažādu profesiju augsta līmeņa profesionāļi. Disidents vienmēr ir ļoti zinošs cilvēks. Tas ir loģiski. Lai konstruktīvi protestētu pret valsts iekārtu un politisko sistēmu, nepieciešamas ir plašas un vispusīgas zināšanas sintēzē ar stingru pašcieņu un garīgo neatkarību.

Cilvēks var izvēlēties disidenta likteni arī tad, ja viņš ir uzticami kalpojis savai valstij. Tas attiecas arī uz mūsu parlamenta priekšsēdētājas teorētiski iespējamo rīcību. Vēsturiskajā literatūrā ir lasīts par ļoti daudziem radikāliem pavērsieniem Anglijas, Francijas, Vācijas, Spānijas, Itālijas, Krievijas karavadoņu, zinātnieku, mākslinieku, aristokrātu, muižnieku, buržuāzisko valstu ministru biogrāfijās, kad šīs personības atsakās sadarboties, piemēram, ar karali, ķeizaru, caru, fīreru, duči, valdību, atsakās komandēt armiju, atsakās ieņemt jebkādu valsts amatu un tas notiek saskaņā ar viņu principiāli idejisko pozīciju. Šīs pozīcijas vārdā viņi atsakās no spožas karjeras, lielas algas, augsta sabiedriskā stāvokļa, pilnā mērā apzinoties represiju iespējamību ne tikai pret sevi, bet arī pret ģimeni. Tāda visnotaļ apsveicama un cienījama perspektīva bija arī mūsu blondīnei no Bruņinieku nama.

Disidenta fenomens ir savdabīgs pārbaudījums valstij. Valsts var saviem amatiem iekārdināt cilvēkus ar viņiem piesolīto varu, slavu, naudu. Daudziem cilvēkiem un tajā skaitā potenciālajiem disidentiem ar to vien nepietiek. Viņi vēlas kalpot ne tikai valstij, bet vēlas kalpot arī noteiktām sociālajām idejām un politiskajiem mērķiem, noteiktiem ideāliem un vērtībām, noteiktai ekonomiskajai un humānistiskajai nākotnei. Tādiem cilvēkiem frāze „kalpot tautai, kalpot sabiedrībai” nav demagoģiska šļupstēšana.

Īstas valstis vienmēr korekti ņem vērā minēto ideālistisko orientāciju un necenšas prasti iekārdināt darbiniekus tikai ar varu, slavu, naudu. Taču valsts var neizturēt savdabīgo pārbaudījumu. Var atklāties, ka valsts kalpo tikai sabiedrības niecīgai daļai. Tā savtīgi izmanto valsti, un valsts tam nepretojās. Un, lūk, tādās reizēs sāk pretoties atsevišķi valsts darbinieki, kļūstot par taisnības avotu un kļūstot par disidentiem. Jau centos paskaidrot, ka disidents protestē cilvēciskās apziņas un sirdsapziņas līmenī.

Īstās valstīs dara visu, lai nebūtu disidenti. Īstās valstīs augstu vērtē gudrus un godīgus profesionāļus jebkurā sfērā. Īsti valsts vadītāji bēdājās, ja tomēr kāds izcils cilvēks ir kļuvis disidents. Vēsturiskajā literatūrā ir daudz lasīts par monarhu un valsts vadītāju neapmierinātību, ja kāds kompetents ģenerālis, zinātnieks, diplomāts, ministrs, gubernators, gleznotājs, inženieris, ārsts, skolotājs, rakstnieks, dzejnieks, aktieris, režisors, politiķis ir kategoriski novērsies no valsts un atsakās turpmāk sadarboties ar valsti. Valstij tas ir liels zaudējums. Valsts var rūpīgi analizēt disidentisma iemeslus, vēloties noskaidrot, kāpēc cilvēks ir novests līdz nepieciešamībai nesadarboties ar valsti. Protams, tāda analīze notiek tikai tādā gadījumā, ja valsts stratēģiskā un taktiskā virzība ir koncentrēta attīstībai un nācijas uzplaukumam. Mēs ļoti labi zinām, ka tagad tā ir ne visās valstīs. Atsevišķas valstis var būt šķidras šļuras, kuras mīcās savā šķidrajā šļurā bez jebkādas vēlmes attīstīties un uzplaukt.

Disidenta fenomens nav savdabīgs pārbaudījums tikai valstij. Tas tāpat ir savdabīgs pārbaudījums katram valsts pilsonim. Katrā cilvēkā ir tieksme pēc cilvēciskās pašcieņas, morālās skaidrības, gribas brīvības. Katrā cilvēkā ir tieksme darboties saskaņā ar cēliem ideāliem un cēliem mērķiem. Tajā pašā laikā katrā cilvēkā ir arī noslieksme plūst pa straumi, dzīvot melos, pakļauties pelēkai banalitātei un voluntāri uzspiestiem standartiem, izšķīst bezsejainā masā un Dieva atvēlēto mūžu dirnēt bez cēliem ideāliem un cēliem mērķiem. Katrā cilvēkā kāda no abām potencēm parasti gūst virsroku. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Tā nav skaista sentence, kurai tradicionāli netic nelabojams gļēvulis. Tā ir dzīves patiesība.

Ņemot vērā Saeimas priekšsēdētājas izskaidroto taisnību par LR, loģisks ir nebūt retorisks jautājums: „Kāpēc pie mums nav disidentu?”. Vēlēšanās dzirdēt atbildi uz šo jautājumu ir pamatota. Pie mums faktiski vajadzētu būt disidentu jūrai, jo visus 25 gadus un arī tagad pie mums burbuļo noziegumu brīvība, nacionālās suverenitātes necieņa, valsts mīcās savā šķidrajā šļurā bez jebkādas vēlmes attīstīties un uzplaukt.

Bet varbūt tomēr pie mums ir cilvēki, kuri atsakās sadarboties ar šķidro šļuru? Varbūt tomēr pie mums ir lieliski profesionāļi, kuru principiāli idejiskā pozīcija nekādi nesaskan ar valsts principiāli idejisko vakuumu?

Vēlos ticēt, ka pie mums aizvadītajos 25 gados ir bijuši disidenti. Vienīgi nav saprotams, kāpēc par viņiem neraksta žurnālisti, kā to savā laikā enerģiski darīja Rietumu mediju kadri. Žurnālistu profesionālais pienākums ir morāli atbalstīt tos, kuri domā par valsts un sabiedrības interesēm. Latvijas žurnālisti ir rakstījuši tikai par vienu disidentu, nokristot viņu par pirmo disidentu Baltijas valstīs. Tas bija 2003.gada februārī. Pirms tam un pēc tam mūsu medijos nav nācies lasīt par vietējiem disidentiem.

Droši var uzskatīt, ka disidenta fenomens ir savdabīgs pārbaudījums arī tautai. Tā esamība vai neesamība liecina par daudz ko labu vai sliktu tautas portretā. Disidenta fenomens liecina par taisnības izjūtu un taisnības autoritāti tautas ētosā - morāles ideālu, principu un vērtību kopumā. Disidenta fenomens liecina par gara aristokrātijas jeb verdziskas padevības īpatsvaru tautas mentalitātē. Disidenta fenomens liecina par izcilu personību īpatsvaru un lomu tautā. Disidenta fenomens liecina ne tikai par individuālā protesta iespējamību pret netaisnību, bet arī par nacionāli kolektīvā protesta iespējamību pret netaisnību. Mūsu reptiļi var droši gozēties saulītē. Latviešu tautas nacionāli kolektīvais protests pret valdošās kliķes sačurāto šķidro šļuru nav gaidāms. Tā vien liekas, ka latviešu tautai nekad nebūs interese sekmīgi tikties ar savdabīgo pārbaudījumu – disidenta fenomenu.

Novērtē šo rakstu:

84
12

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

XI bauslis: tev nebūs sabiedriskajā medijā melot

FotoKas vainīgs, tas bailīgs. Slokas ugunsgrēks raisa tik iespaidīgu politisko krīzi, ka sabiedrībai un medijiem, škiet, joprojām nav izprotami tās patiesie cēloņi un dziļumi. Toties valdības partiju reakcija – ar grūti noslēpjamām histērijas pazīmēm – liecina: valsts varai ir trāpīts ļoti sāpīgā vietā.
Lasīt visu...

21

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

FotoApgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau mēnesi ir pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās.
Lasīt visu...

3

Politaģitācijas lapeles centieni glābt no negoda “oligarhu lietas” pasūtītājus un izpildītājus

FotoJau dažas nedēļas ar milzu vērienu Latvijā notiek propagandas kampaņa saistībā ar t.s. Šlesera „Rīdzenes” sarunām. To organizējuši un finansējuši savtīgā noziedznieka Džordža Sorosa pakalpiņi Latvijā, lai ietekmētu politisko procesu saistībā ar Saeimas vēlēšanām. Lielākais kliedzējs šai pērkamās žurnālistikas daudzbalsīgajā korī ir lumpenproletariāta politaģitācijas lapele – žurnāls „Ir”.
Lasīt visu...

12

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

FotoSpriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo faktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku, nedz naudu.
Lasīt visu...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Nākotnes konjunktūra

Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu...

Foto

Ko darīt?

Bieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?»...

Foto

Tikmēr melnos indīgos dūmos

Esmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un...

Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...