Iesaki rakstu: 
Es melotu, ja apgalvotu, ka, ceļojot pa Sīriju, būtu kaut mazmazdruscīt nojautis, kāda asinspirts šajā zemē gaidāma jau dažus gadus vēlāk. Tieši pretēji - reti kur pasaulē esmu izjutis tik idilliska miera sajūtu kā Damaskas nomalē esošā Kasiuna kalna nogāzē.
Uz šo kalnu ik vakaru simti un tūkstoši pilsētas iedzīvotāju sabrauc - nu jau jāsaka "sabrauca" - tikai tāpēc, lai blakus mašīnai noklātu deķīti, iekārtotos, no apkārt spietojošajiem kafijas un tējas tirgotājiem iegādātos kanniņu karstā dzēriena un rietošās saules staros vienā dieva mierā noskatītos lejā izpletušās pilsētas panorāmā. Šādā atmosfērā pat pasaules galu varētu pieņemt apgaroti un ar sapratni.
Protams, man jau tobrīd bija skaidrs, ka es braucu nevis uz kaut kādu personiskās brīvības citadeli, bet gan uz vienu no Tuvo Austrumu valstīm ar visstingrāko "ordnungu" - gan uz nedaudz citādiem pamatiem balstītu nekā, teiksim, tāpat apciemotajā Irānā, Ēģiptē, Jordānijā, arī Gazas sektorā vai jau patālākajās Uzbekistānā un Turkmenistānā, bet nu vienalga: no kaut kādas pārmērīgas brīvdomības iespējām tur nav (nebija) ne smakas.
Taču no iebraucēja - ja vien viņam akurāt nav kāres uz vietējo neatzītām apreibināšanās un izklaides metodēm vai nepārvaramas vēlmes izrādīt savu nepārspējamo humora izjūtu, reliģiskos/antireliģiskos uzskatus un attieksmi pret valdošo režīmu - tāda "arābu" vai "islama" (pēdiņās, jo dažu nosaukto valstu iedzīvotāju lielai daļai nav nekāda sakara ne ar islamu, ne ar arābiem) režīma netaisnā un nedemokrātiskā kārtība nav nekas slikts, drīzāk jau otrādāk.
Pāri jums neviens nedara, tūristu apzagšana vai, pasargi dies, aplaupīšana un nogalēšana ir kaut kas galīgi nedzirdēts, cenas lielākoties patīkami lētas vai vismaz viduvējas, cilvēki pietiekami draudzīgi vai vismaz atturīgi, nekādu īpašu ierobežojumu (gan atceroties rindkopu augstāk lasāmo uzskaitījumu) nav - ceļojiet un gūstiet iespaidus uz veselību. Tostarp arī par šķietamo idilli....
Patiesībā es jau gadus piecus ik pa brīdim sāku dīdīties - ak, kā beidzot vajadzētu uzrakstīt grāmatu par visām islama un nosacītā islama valstīm, kur pēdējā desmitgadē ir pabūts. No Indonēzijas un Centrālāzijas līdz Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikai - viss kas ir redzēts, pieredzēts un arī saredzēts. Pat nosacītais grāmatas nosaukums jau sen izdomāts - pietiekami intriģējošs, pietiekami nekorekts, bet ne zaimojošs, pietiekami atbilstošs tam, kas man būtu sakāms un stāstāms. "Zem islama samtainās ķepas" - tā neko, vai ne.
Bet katru reizi es esmu atdūries pret vienu un to pašu - ka vēl ir, tā sacīt, daudz par maz, lai es būtu gatavs kaut ko uzrakstīt. Man, protams, ir visvisādi iespaidi un arī dažādas tuvības pakāpes sarakstes paziņas faktiski visās šajās valstīs (kaut vietējās valodas, protams, nezinu), protams, arī daudz kas ir lasīts, un nosacītajā "islama plauktiņā" mājās grāmatas jau kādu brīdi tiek krāmētas trešajā rindā.
Taču nevienu brīdi man nav radusies sajūta, ka par šo milzīgo pasaules daļu manas zināšanas un izjūtas būtu pietiekamas, lai es teiktu - jā, es kaut cik saprotu, kas tur patiesībā notiek, kā cilvēki tur dzīvo, ko viņi jūt un domā. Vēl jo mazāk - lai es kaut iepīkstētos par to, kā viņiem vajadzētu dzīvot, lai visiem būtu labāk.
Ir bijuši tikai atsevišķi brīži, kad esmu nodomājis - āreče, tā jau man toreiz šķita. Nu, piemēram, sākoties tā sauktajam arābu pavasarim, atradu kaut kur senos Ēģiptē tapušos pierakstos šādu ieskricelējumu: "Ja ir tik daudz jaunu vīriešu bez darba, bez ienākumiem, bez iespējas izlikt seksuālo enerģiju, - nez cik ilgi te viss paliks tik mierīgi..." Bet tie ir bijuši tikai atsevišķi atskārsmes brīži.
Un tā nu nupat iznāca grāmata par Dienvidameriku un Centrālameriku, nākamā būs par Japānu, aiznākamā, visticamākais, par Meksiku vai varbūt Grenlandi. Īsi sakot, par vietām un cilvēkiem - jā, arī dīvaintrakajiem japāņiem tai skaitā -, kuri ir tomēr relatīvi vienkāršāk izprotami, salīdzinot ar visu varavīksnes nokrāsu islamticīgajiem un viņu līdzcilvēkiem...
Jā, un tad es portālā DELFI nupat, 26. augustā izlasu rakstu, ko rakstījis cilvēks, kam atšķirībā no manis vismaz par šo te Sīriju viss acīmredzami ir skaidrs - ne tikai pilnīga skaidrība, kas īsti tur notiek, bet arī droša, ar savu vārdu un uzvārdu, un činu pausta pārliecība - ko ar šo zemi un šiem cilvēkiem vajadzētu darīt, lai viss būtu ja ne labi, tad vismaz labāk nekā pašlaik.
Kundzi vārdā Nora Vanaga ar garu apzīmējumu "Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Aizsardzības zinātniskās pētniecības centra pētniece" man, šķiet, jau iepriekš bija gadījies dzirdēt Latvijas radio - kā eksperti ar skaidru, nesatricināmu, acīmredzot jau uz personisku pieredzi, apjomīgām zināšanām un ilgstošiem pētījumiem (pētniece taču, turklāt mūsu vietējā "Vestpointā") balstītu redzējumu citos, tāpat gana svarīgos pusglobālos jautājumos.
Par Sīriju tātad: kā lasāms publikācijā, Vanagas kundze droši zina gan to, cik cilvēki Sīrijā "notikumos par ķīmisko ieroču izmantošanu" (lai ko arī nozīmētu šī pētnieciskā frāze) gājuši bojā un hospitalizēti "ar neirotoksisko vielu saindēšanās pazīmēm", gan to, kas un ar ko tur karo (viss pa plauktiņiem), gan arī to, ka sīrieši ir pelnījuši vienu kārtīgu "humanitāro intervenci", jo "līdzšinējā humanitāro intervenču īstenošanas loģika pieprasa, lai kāds no starptautiskās sabiedrības rīkotos arī bez ANO mandāta".
Skarbi, protams, - modernā vēsture rāda, ka humanitārās intervences to tieši ģenerētā līķu skaita un pēcintervences slaktiņu mēroga ziņā sekmīgi sacenšas ar intervencēm bez "humanitārās" vīģes lapas piesega. Bet, nu, ja reiz ko šādu sarīkot Sīrijai un sīriešiem liek priekšā 1) augšminētās pašmāju Vestpointas pētniece, 2) politikas zinātnes maģistre, kas jau sniedzas pēc doktora grāda, 3) visbeidzot, divu bērnu māte, - skaidrs, ka kas tāds rekomendējams tikai uz milzīgu, autentisku un neapstrīdamu zināšanu bāzes. Kā citādi.
Noteikti cilvēks ir milzumgari pētījis ja ne uz vietas, tad vismaz tuvējās reģiona valstīs, zina vismaz kādas pāris reģiona valodas, attiecīgi ir ar milzīgu kontaktu loku gan frontes abās (precīzāk - nezin cik) pusēs, gan kaimiņzemēs, ir jau iepriekš publicējis nopietnus pētījumus par reģionu - nu, un tā tālāk, un tā tālāk. Īsi sakot, respect šādiem pētniekiem...
Un tad es pieļāvu kļūdu. Velns dīdīja nez kāpēc apjautāties Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadībai - kādas tieši valodas pārzina mācību iestādes pētniece Nora Vanaga un kādos tieši ārvalstu izpētes un tamlīdzīgos braucienos un uz kurieni tieši pēdējā gada laikā viņa bijusi? Gribēju vienkārši pārliecināties.
Atbilde bija satriecoša - citēšu pilnībā:
"1. Latviešu (dzimtā), Angļu (brīvi), Krievu (brīvi), Vācu (vāji). 2. Vanaga nav bijusi nevienā ārvalstu izpētes utml. braucienā.
Lai nebūtu pārpratumu sakarā ar jūsu otru jautājumu, papildus informēju, ka Vanaga ir bijusi divos komandējumos uz Zviedriju un Igauniju:
2012.gada 30.oktobris, Stokholma, Zviedrija. Dalība FOI organizētajā konferencē Baltic Security and Defensibility: New Threats in a New World., kurā tika diskutēt par FOI izstrādāto pētījumu par BV militārajām spējām un aizsardzību.
2013.gada 5-8.jūnijs, Tartu, Igaunija. Eiropas Starptautisko studiju asociācijas (European International Studies Association) organizētais seminārs Starptautiskajās studijās (1st European Workshops in International Studies) par ārpolitikas lēmuma pieņemšanas tematiku. Pētniece prezentēja referātu par Latvijas lēmuma pieņemšanas procesu par dalību starptautiskajās militārajās misijās ar nosaukumu Political will and the foreign policy of Latvia. The rationale of decision-making about Latvia’s armed forces participation in international operations in Afghanistan and Mali."
Savukārt akadēmijas mājas lapa man pavēstīja, ka "pētniecei" - jo te nu laiks šo vārdu attiecībā uz minēto Noru Vanagu sākt likt pēdiņās - nekad nav bijis nekādas specialitātes, teiksim, Tuvo Austrumu reģionā: "Pētniecības intereses: starptautiskās attiecības, starptautiskās organizācijas (ES, NATO, ANO), starptautiskā drošības politika." Punkts - tas arī viss. Pēdējos trīs gados - sešas publikācijiņas, no tām specifiski par Tuvajiem Austrumiem, kur nu vēl konkrēti par Sīriju, - nevienas. Ne par kādiem plašākiem pētnieciskiem darbiem nav pat runas.
Droši vien jau saprotat, par ko te patiesībā runa - viena plānā galdiņa urbēja, kas par nodokļu maksātāju naudu ražo "pētniecību", kas nezina nevienu konkrētā reģiona valodu, kas nav ieguvusi nekādas specifiskas zināšanas par šo reģionu, kas pārskatāmā pagātnē nav publicējusi nevienu pētniecisku darbu, kurš apliecinātu, ka viņa par šo reģionu kaut jel ko sajēdz, savā publikācijā vienkārši atgremo ziņu aģentūru virspusēju informāciju un kā Nacionālās aizsardzības akadēmijas pārstāve bez jebkādiem kompleksiem, aizdomāšanās vai sirdsapziņas ēdām uz savas nezināšanas pamata pasludina - Sīrijai un sīriešiem vajag vienu kārtīgu humanitāro intervenci, viņi sen jau to ir pelnījuši, un basta.
...Protams, te nav runa par vienu konkrētu Noru Vanagu. Nu lai tak kundze noslauc savu devu no nodokļu maksātāju devuma, ļaujot ministram Pabrikam brēkāt par NATO, kas mūs nosodīs un nesapratīs, ja norām vanagām no nodokļu naudas netiks vēl daži miljoni. Lai atgremo tālāk, lai tiek pie sava doktora vai vēl nezin kāda grāda un lai pēc tam māca līdzīgā veidā "pētīt" arī nākamajai paaudzei. Galu galā par tādiem jau sen visu pateica Dzejnieks - vajag vienkārši lielu pašapziņu, lai no garāžas pārziņa dēļ laba rada iekļūtu vīros, kas tautas kultūru vada - un tā tālāk, un tā tālāk.
Bet tas lielais posts ir tāds, ka šādi te atgremotāji un reproducētāji bez personiskajām domām, bez sirdsapziņas, bez sapratnes un vēlēšanās iedziļināties sēž itin visos līmeņos - līdz pašai augšai. Viņi reproducē un multiplicē, un atsaucas vieni uz otriem, bet tie atkal uz pirmajiem, līdz beidzot noru vanagu "pētniecība" dod pietiekamu pamatu citu noru vanagu "uz pētījumiem balstītai pārliecībai", uz kuras pamata savukārt jau trešās, pavisam augstos činos esošās noras vanagas ar mierīgu sirdi dod komandu raķešu un bezpilota lidmašīnu palaišanai. Un kārtējā humanitārā intervence var sākties.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
