Iesaki rakstu: 
No pirmā un arī otrā acu uzmetiena atgadījums ar Valda Dombrovska it kā nepareizi interpretētajiem izteikumiem par sociālā budžeta situāciju un iespējamām korekcijām izdevumā Delovie Vesti šķiet vienkārši dīvains, lai neteiktu – absurds. Bet varbūt tas arī nemaz nav tik absurds un patiesībā norāda uz pakāpeniskām pārmaiņām mūsu valdības vadītāja pasaules uztverē un diemžēl arī ikdienas darbībā – pārmaiņām, kas visvairāk liek domāt par to, ko itin labi var saukt par „Kalvīša sindromu”.
Tātad – kas tad īsti notika? Pēc tam, kad šopirmdien Delovije Vesti publicēja Dombrovska interviju ar virsrakstu Ja griezīsim pensijas – tad ne vairāk kā par 10%, vispirms brēku sacēla premjera preses sekretāre – publikācijai esot neprecīzs virsraksts, jo Dombrovskis precīzi šādus vārdus mutē neesot ņēmis.
Par šo brēku vēl nebūtu ko brīnīties, jo Dombrovska preses pārstāvei – kā tas izplatīts pašreizējās valdošās koalīcijas algoto ļaužu vidū – lojalitātes sajūta pret maizes devēju būtiski pārsniedz kritiskās spriešanas spēju.
Taču brēka nebeidzās tikai ar preses sekretāres līmeni. Šķietami dīvaini, bet sekoja arī paša premjera publiski apgalvojumi – intervijā, lūk, „nebija runa” par „valdības plāniem mazināt pensijas” un viņš tikai esot „raksturojis situāciju, kāda šajā jautājumā bija iepriekš”.
Vēl vairāk – nevar teikt, ka premjera sekojušos izteikumus ļaunie mediji būtu uztvēruši un interpretējuši nepareizi: Pietiek jau ir publicējis Dombrovska vēstuli laikrakstam, kurā jau atkal skaidri un gaiši apgalvots, ka „intervijā sniegtās atbildes par sociālā budžeta ilgtspēju attiecas uz 2009. un 2010. gadu laikā veiktajiem pasākumiem, kam nav nekāda sakara ar valdības nākotnes plāniem vai pasākumiem 2011.gada budžeta konsolidācijā”.
Jums, cienījamie lasītāji (nu, visiem tiem, kas pārvalda krievu valodu), ir bijusi iespēja pašiem iepazīties ar mūsu vakar publiskoto pilno intervijas audioierakstu un, ticot tikai un vienīgi pašu ausīm, noklausīties – ko un par ko tad premjers runā un nerunā, uz kādiem jautājumiem atbild un par kādu laika periodu – pagātni vai tomēr nākotni – izsakās.
Līdz ar to jums var diezgan likumsakarīgi rasties jautājums – kas notiek? Vai kaut kas nav kārtībā ar ausīm jums vai tomēr ar galvu Dombrovskim? Un ar ausīm jums viss kārtībā – ieraksts, manuprāt, neatstāj ne vismazākās šaubas par to, ka valdības vadītājam tiek jautāts par sociālā budžeta un pensiju sistēmas stāvokli un to, ko tad ar šo bēdu leju iesākt. Un premjers arī atbild to, ko vēlāk cenšas pasludināt par neatbildētu.
Tātad – kas notiek ar galvu valdības vadītājam? Viena lieta – politiskās priekšvēlēšanu situācijas spiestam, drusku pamelot (vairāk – vienkārši noklusēt) par pensiju apgriešanas plāniem pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām. Otra lieta – pašlaik, kad nekādas nopietnas vēlēšanas tuvākajā nākotnē nav gaidāmas, sākumā pietiekami dumji (jeb atklāti) izrunāties par droši vien jau neizbēgamo pensiju apcirpšanu, bet pēc tam superdumji mēģināt pateikto padarīt par nebijušu un neeksistējošu.
Versijas, protams, var būt dažādas. Noguris cilvēks... Daveduši nabagu jaunupi, āboltiņas un Co. ar savām politiski finansiālajām intrigām... Konsolidācija murgos rādās... Vēl kaut kas tāds...
Tā, protams, var būt, taču daudz ticamāks, ka mūsu acu priekšā ir vēl viens tā saucamā „Kalvīša sindroma” upuris. Cilvēku atmiņa, protams, ir īsa, bet papūlieties atminēties: premjerēšanas sākumposmā apaļīgais valdības vadītājs vis netika lamāts par snaudulīgu cūku, - Aigara Kalvīša reitingi kāpa debesīs, un arī viņa dvēseliskā saikne ar lielu sabiedrības daļu šķita cieša un stingra.
Taču laiki mainījās, un mainījās arī Kalvītis – lēmumi kļuva aizvien dīvaināki (kaut pašam Kalvītim tā vis nešķita), neizskaidrotāki un neizskaidrojamāki (kaut jau atkal pašam Kalvītim tā vis nešķita), rīcība aizvien jokaināka (un atkal pašam Kalvītim tā acīmredzot nešķita), līdz viss beidzās nedaudz skumji, bet likumsakarīgi.
Dombrovskis pašreiz uzrāda tieši tās pašas pazīmes – uzticības reitingiem krītot, spēja paskaidrot un argumentēt beidzas, savukārt vēlme palikt pie sava par katru cenu, lai cik absurda tā arī izskatītos – kā aprakstītajā gadījumā ar Delovie Vesti un pensiju jautājumu -, aizdomīgi atgādina Kalvīša savā ietiepībā un realitāes ignorēšanā absurdos mēģinājumus par katru cenu pieņemt bēdīgi slavenos drošības likumu grozījumus.
Nu, skatīsimies – kas tālāk. Ko lai citu te saka.
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
