Iesaki rakstu: 
Tas, ka Rinkēviča kungam patīk nevis Karlīnas, bet Kārļi, bija zināms jau gadiem ilgi - un atvainojiet, visi mīļie latvju homofobi, bet, piemēram, es tur tiešām nesaskatīju nekā īpaša: kāda nozīme, kāda tieši ir valstiskā amatā esoša cilvēka privātā dzīve, ja tā neietekmē viņa darbu šai te valstiskajā amatā.
Tagad, protams, viss ir mainījies - un ne jau kādas ļaunas sazvērestības dēļ: pats Rinkēviča kungs sev (un varbūt vēl dažiem) vien zināmu iemeslu un motīvu dēļ izvēlējās savu privāto dzīvi padarīt publiski zināmu.
Nekad neesmu sapratis, kāpēc cilvēki ar entuziasmu izliek sajūsminātas koprofāgu publikas priekšā savas privātās un pat fizioloģiskās dzīves detaļas. Taču acīmredzot viņiem ir tāda urdoša vajadzība - kādas gan kādam tiesības viņiem to liegt.
Bet arī šī nav tā lieta, kas manās acīs būtu kas īpašs. Man interesants un vērā ņemams saistībā ar šo gadījumu šķiet kas cits - tas jūsmīgais koris, kas Rinkēviča publisko paziņojumu nekavējoties izsludināja par drosmes teju ne augstāko pakāpi. Vīrišķīgi, principiāli, lieliski, pārliecinoši - epiteti no sajūsminātajām mutēm bira kā no pārpilnības raga.
Un te nu man ir jautājums - kur tieši ir tā drosme?
Mandomāt, drosme - tā nebūt nav saņemšanās pēc gadiem ilgas slēpšanās vispirms (piedošanu par latvisko izteicienu, kas konkrētajā gadījumā var skanēt viegli divdomīgi) rūpīgi piesegt pēcpusi, t.i. kārtīgi nodrošināties pret iespējamiem riskiem un tikai tad, kad faktiski nekas jau nedraud personiskajai labsajūtai un stabilitātei, pavicināt gaisā roku. Vai ko nu tur. Tas drīzāk ir divkosīgs gļēvums.
Taču tieši šāda advancētā gļēvuma izsludināšana par drosmi pēdējā laikā tiek aktīvi kultivēta.
Rinkēvičs no sava skapja izlien ne jau pirms vēlēšanām, kurās bez kādiem kompleksiem startējis kopā ar savu tagadējo tradicionālās ģimenes vērtības atbalstošo partiju. Rinkēvičam ne prātā nenāk, ka tieši pirms vēlēšanām varētu būt bijis laiks, lai drosmīgi nostātos vēlētāju acu priekšā un bilstu - re, es esmu tāds, pieņemiet mani vai ne. Nē, viņš sākumā nodrošina sev visa veida stabilitāti uz nākamajiem četriem gadiem - un tikai tad kļūst "drosmīgs".
Šis turklāt nav nekāds vienreizējs un unikāls gadījums. Bijušais finanšu ministrs Vilks kļūst "drosmīgs" tikai tad, kad jau faktiski ir prom no politikas - bet līdz tam savu "drosmi" ir turējis zem deķīša partijas biedru rebju piesegšanas vārdā.
Jaunais deputāts Dālderis kļūst "drosmīgs" izteikumos par notiekošo paša partijā tikai tad, kad kļuvis skaidrs, ka vietiņa Dombrovska birojā nespīd, jo Āboltiņa ir atradusi citu ceļu, kā izsvītrotam kamielim caur adatas aci iespraukties Saeimā.
Cits Dombrovskis un Godmanis "drosmīgi" izteikumos par "Citadeles" valstisko afēru kļūst tikai tad, kad afēra jau ir noformēta un no viņu "drosmes" nevienam ne silts, ne auksts, - tās organizētāji ir pārāk aizņemti ar "otkatu" pārskaitīšanu un taisnīgu dalīšanu.
Un tā tālāk, un tā tālāk.
Protams, par drosmi var pasludināt visu, kas vien ienāk prātā, - jo vairāk, ka aprakstītās sugas "drosme" labi atbilst Latvijas mūsdienu valstij vai tam, kas no tās vēl palicis pāri.
Taču 11. novembrī aizvadītās svētku, atceres un pārdomu dienas sakarā vienu ko atļaušos pateikt: labi gan, ka toreiz cilvēki, kas aizstāvēja Rīgu, ar drosmi saprata kaut ko pavisam citu un neskatījās uz pasauli ar truša acīm - sak, ko steigties, ko karstu strēbt, nogaidīsim, paskatīsimies, varbūt tam Bermontam kāda dizentērija piemetīsies vai kas cits.
Bez šīs "karsta strēbšanas" mūsdienu "drosminiekiem" šodien nebūtu viņu atstātā mantojuma, ko ar savu "drosmi" laist vējā.
Seko mums 
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
