Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

„Ebreju jautājums” atjaunotajā Republikā: kā tas viss sākās

Lato Lapsa, Sandris Metuzāls, Kristīne Jančevska
08.07.2012.
Komentāri (25)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms nieka divdesmit gadiem nekāda „ebreju jautājuma” nebija ne mediju, ne arī sabiedrības un politiķu dienaskārtībā. Kur tad šis „nejauši” radās? Par to – šis pamatīgais, toties izsmeļošais fragments no apgādā Atēna iznākušā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Idilliskais sākums

Atmodas laikā latviešu un ebreju organizācijas sadzīvoja pat ļoti labi, un, šķiet, nevienam ne prātā neienāca, ka kādreiz vispār varētu rasties kaut kādi jautājumi par antisemītisma izpausmēm Latvijā. Piemēram, Tautas fronte daļu no ziedojumos iegūtajiem līdzekļiem atvēlēja arī Latvijas ebreju biedrībai, kas šo naudu ar pateicību arī pieņēma. Jau 1988. gadā pēc Mavrika Vulfsona iniciatīvas tika nodibināta Latvijas Ebreju kultūras biedrība, bet vēl pēc gada Rīgā durvis vēra ebreju skola – pirmā visā Padomju Savienībā.

Vēl viena to laiku eiforijas pilnajam noskaņojumam raksturīga nianse: kad deviņdesmito gadu sākumā M. Vulfsons un vēl viena Latvijas ebreju kopienas aktīviste un parlamenta deputāte Ruta Marjaša saņēma no Dalasas ebreju kopienas vēstuli ar jautājumu, kura Austrumeiropas pilsēta no ebreju viedokļa būtu pelnījusi kļūt par Dalasas sadraudzības partneri, tad abi bez šaubīšanās atbildēja – nav tuvākajā apkaimē nevienas citas pilsētas, kur ebreju un pamatnācijas attiecības būtu tik labas kā Rīgā.

Interesanti, ka tieši Izraēla bija viena no tām nedaudzajām valstīm, ko Latvijas Republika oficiāli atzina uzreiz pēc 1991. gada augusta puča. Atšķirībā no daudzām citām valstīm, ar kurām Latvijai bija diplomātiskās attiecības jau trīsdesmitajos gados un atkārtota valstiskuma atzīšana nebija nepieciešama, Izraēla tika izveidota laikā, kad Latvija jau bija zaudējusi valstiskumu un tādēļ attiecības ar ebreju valsti mums nācās veidot no baltas lapas.

„Latvijā starp latviešiem un ebrejiem ir izveidojušās ciešas saites, kuras spilgtu izpausmi rada arī viņu kopīgajā cīņā par Latvijas atbrīvošanos no komunisma jūga,” cita starpā bija norādīts Latvijas parlamenta lēmumā par diplomātisko attiecību veidošanu ar Izraēlu.

Pirmie strīdi

Pirmās domstarpības „ebreju jautājumā” izcēlās pēc piemiņas pasākuma Rumbulā 1991. gada beigās, kad Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs gan atzina, ka starp latviešiem bijuši noziedznieki, kuri piedalījušies ebreju slepkavošanā, taču turpat arī piebilda: „Arī ebreju tauta var paškritiski atskatīties uz iepriekšējo paaudžu personību lomu vēsturē, it īpaši 1918. gada revolūcijā un 1940. gada notikumos Latvijā.”

Šī frāze bija kā uguns pakulās, un ne viens vien ebreju pārstāvis parlamenta priekšsēdim veltīja dusmīgus vārdus. Viņu vidū bija arī Mavriks Vulfsons, kurš pats uzskatīja, ka mazliet vēlāk tieši šī vārdiskā konflikta dēļ viņš zaudējis parlamenta Ārlietu komisijas vadītāja amatu. Tomēr lielus skandālus šī vārdu apmaiņa vismaz pagaidām neizraisīja. 1992. gada beigās Šmerļa kapos ar valdības pārstāvju piedalīšanos svinīgi atklāja pieminekli 1918.–1920. gada brīvības cīņās bojā gājušajiem ebrejiem, un šoreiz viss noritēja bez mazākajiem pārpratumiem.

Savukārt 1992. gada rudenī pirmo reizi Latvijas presē tika aizsākta diskusija par holokaustu un latviešu lomu tajā. Diskusiju aizsāka viens no vadošajiem latviešu tautības holokausta pētniekiem Andrievs Ezergailis, bet vēlāk viņam pievienojās arī ebreju vēsturnieks Marģers Vestermanis. Tobrīd diskusijai bija tīri profesionāli vēsturisks raksturs, un nekādu īpašu reakciju holokausta tēmas pieminēšana neizraisīja ne politiķu aprindās, ne arī sabiedrībā.

Pa kādam sīkam sadzīviskam incidentiņam gan reizēm notika, taču diez vai tos būtu vērts uztvert īpaši nopietni. Piemēram, kad valdības pārziņā esošā meteostacija un Mežaparka palīgskola gana veikli nepratās izvākties no ēkām, uz kurām bija pieteicies to kādreizējo īpašnieku mantinieks, ASV dzīvojošais Boriss Šmuljans, viņa advokāte Dace Pūce mēģināja likt lietā visai emocionālu kārti: „Mans klients pēc tautības ir ebrejs un pēc šādas attieksmes pret viņa īpašumu uzskata, ka Latvijā viņš tiek diskriminēts savas izcelšanās dēļ.”

„Drīz viņi mums nāks pakaļ...”

Būtisks pavērsiens notika 1992. gadā, kad amerikāņu žurnāla Life reportieris pēc Latvijas apciemojuma uzrakstīja sirdi plosošu rakstu par to, kā pie Baltijas jūras atdzimst antisemītisms. Jau virsraksts vien bija gana izteiksmīgs – Drīz viņi mums nāks pakaļ.

Par publikācijas pamatu kalpoja stāsts par Rīgas ebrejieti Miru Beiļinu, kura 1941. gadā izglābusies no nacistu rīkotajiem ebreju slaktiņiem, taču nu viņai atkal esot jābēg prom uz Krieviju, jo Latvijā pie varas nākuši radikāli nacisti, kas gatavojot jaunas represijas pret ebrejiem. Ebreju bēgšana no Latvijas esot pieņēmusi masveida raksturu, un pie tā vainojama, protams, valsts antisemītiskā politika (iespēja, ka vainīgi varētu būt arī izceļotāju ekonomiskas dabas apsvērumi, rakstā izskatīta netika).

Interesanti, ka, pateicoties jau pieminētajai runai Rumbulā, kā viens no nacistiem bija pieminēts A. Gorbunovs. Kādā citā runā viņš esot atbalstījis Latvijas pilsonības likuma pieņemšanu, kas daļu ebreju nostādot teju vai ārpus likuma, liedzot viņiem iestāties darbā vai studēt augstskolā. (Patiesībā gan A. Gorbunovs bija viens no tiem politiķiem, kas atklāti izteica atbalstu pilsonības „nulles variantam”.)

Lai ainu padarītu vēl dramatiskāku, Life žurnālists piesauca atdzimstošo aizsargu organizāciju, kuras šefs Jānis Rība (gadu desmit vēlāk viņš tika nogalināts mīklainos apstākļos) deklarējis: „Latvijai ir jāpieder latviešiem.” Life versijā aizsargi bija parādīti kā gandrīz vai masu organizācija ar 14 000 biedru, kas patrulē ielās, godā tur tos, kas 1941. gadā šāva ebrejus, un vispār atgādina Hitlera trieciennieku mūsdienu versiju.

Tas fakts, ka īstenībā Aizsargu organizācijā (kas vēlāk sadalījās divās struktūrās, kuru līderi viens otru necieta) nekad nebija vairāk par dažiem desmitiem biedru, kuru apvienošanos zināmā mērā diktēja arī cerības atgūt Pirmās republikas laika aizsargu īpašumus (un tie nebija mazi), Life nebija licies būtisks. Toties kā acīmredzama antisemītisma pazīme tika pieminēts tas, ka kāda izdevniecība nodrukājusi trīsdesmito gadu ābeci, kurā kā ilustrācija burtam Ž izmantots vārds „žīds”.

Life publikācija izraisīja tādu starptautisko skandālu, kādu amerikāņu žurnālisti droši vien nemaz nebija gaidījuši. Latvijā sacēlās īsta sašutuma vētra, un par nepieciešamu paust savu viedokli uzskatīja gan politiķi, gan sabiedriskie darbinieki. Ņujorkā pat tika sarīkota preses konference, kurā bez vairākiem Latvijas diplomātiem un politiķiem piedalījās arī Rīgas ebreju kopienas līdzpriekšsēdētājs Grigorijs Krupņikovs; ar īpašu paziņojumu, kurā uzsvērts, ka Latvija nosoda jebkuras antisemītisma izpausmes, klajā nāca arī parlamenta priekšsēdētājs A. Gorbunovs. Pamatīgi Life redakcijas darbinieku nervus pabojāja arī Amerikas latvieši, kas žurnālu burtiski apbēra ar sašutuma pilnu vēstuļu lietu. Piemēram, tikai Čikāgā dzīvojošie latvieši vien Life nosūtīja 200 protesta vēstules.

Latvijas pusē nostājās arī Amerikas ebreju komitejas Eiropas nodaļas direktors Endrjū Beikers, kurš paziņoja, ka ebreju organizācijas Latvijā attīstās ļoti sekmīgi. Savas domas par Life rakstu pauda arī vairāki sabiedrībā labi pazīstami ebreji, piemēram, M. Vulfsons, kurš pat bija zvanījis uz Life un tā pārstāvim izteicis protestu: „Viņš nedaudz samulsa, kad jautāju, kā valstī, kur valda antisemītisms, es kā ebreju tautības cilvēks varu būt otrs populārākais cilvēks.” „Materiāls ir absolūti neobjektīvs, lai arī atsevišķi fakti ir patiesi, te ir sajaukta kopā taisnība ar meliem, patiesība ar fantāziju,” atzina parlamenta deputāte, ebrejiete R. Marjaša.

Taustāmākais labums no protesta kampaņas bija tas, ka kāds amerikāņu ziņu raidījums atteicās rādīt Life reportiera uzņemtu līdzīga satura filmu par ebreju nedienām Latvijā. Bet pats žurnāls Life pēc pāris gadiem klusi bankrotēja – tiesa, starp šo faktu un publikāciju par antisemītismu nekāda sakara nebija.

„Ebreju jautājuma” pamattēzes

Par to, ka Latvijā esot ja arī ne īsts, valstisks, tad vismaz „ķēķa” antisemītisms, liela sabiedrības daļa ar izbrīnu uzzināja 1993. gadā. Jau pašā gada sākumā tas pats M. Vulfsons tieši „ebreju jautājumā” kārtīgi saķērās ar profesoru, Latvijas Demokrātiskās darba partijas priekšsēdētāju Juri Bojāru.

Skaļākais brīdis bija 1993. gada janvārī, kad presē tika publicēta M. Vulfsona intervija, kurā viņš cita starpā apgalvoja – J. Bojārs (starp citu, abi kungi bija vienas un tās pašas partijas biedri), lūk, atļaujoties antisemītiskus izlēcienus un diskreditējot visu savu partiju, jo nepiekrītot ebreju genocīda nosodīšanai, savukārt kāda viņa preses publikācija vispār neesot nosaucama citādi kā par „brūnu traipu”.

M. Vulfsona intervija izraisīja veselu diskusiju LDDP valdē, kurai virknes biedru ieskatā vajadzētu pieņemt speciālu paziņojumu, ka partijai ar antisemītismu neesot nekā kopēja. Savukārt pats J. Bojārs, pastarpām pieminot iespēju sūdzēt partijas biedru tiesā, taisnojās ar tēzēm, kuras nākamajos gados bieži tika izmantotas saistībā ar „ebreju jautājumu”. Pirmkārt, apvainojumi Latvijai antisemītisma vēsmās esot izskaidrojami ar to, ka „noteiktas aprindas” vēloties iegūt atvieglotus noteikumus, iebraucot citās valstīs jau kā politiskie bēgļi; otrkārt, latvieši, kas slepkavojuši ebrejus, neesot labāki par ebrejiem, kuri piedalījušies represijās pret latviešiem, bet neesot arī sliktāki.

Interesanti, ka tobrīd profesoram par šādām idejām neviens pa galvu nesita – arī tad ne, kad J. Bojārs sniedza arī šādu antisemītisma definīciju: „Antisemītisms ir visupirms rasisms – rasu problēmas apspriešana no kādas rases pārākuma pozīcijas pret ebrejiem. Nekā tāda manos rakstos nav, neesmu arī aicinājis uz genocīdu pret ebrejiem. Tāpat var atgādināt pret LPSR NKVD komisāra Šustina vai Berijas atbildību genocīdā pret latviešiem. Ir nevietā runāt par to, kurš genocīds ir briesmīgāks.”

Tā nu 1993. gadā „ebreju jautājuma” apspriešana beidzās, tā īsti nemaz nesākusies – acīmredzami neatradās neviena kaislību uzkurinātāja. Tā paša gada pavasarī gan tika saņemti anonīmi draudi uzspridzināt Rīgas sinagogu, taču Rīgas ebreju reliģiskās draudzes pārstāvji palika pie viedokļa, ka vainīgi vienkārši huligāni. Ebreju kopienas pārstāve Estere Čebikina presei arī skaidri un gaiši paziņoja – antisemītisks noskaņojums Latvijā varot būt vien atsevišķiem vienpatņiem, bet nekādu antisemītisku organizāciju gan valstī neesot.

„Ķēķa antisemītu” meklējumos

Iespējams, tā tas arī būtu turpinājies, ja vien 1994. gada sākumā pie „ķēķa antisemītu” atrašanas un izskaušanas nebūtu ķēries laikraksts Diena, kurš tolaik bija vērā ņemams publiskais un arī politiskais spēks.

„Ir jāsaprot – ja no mūsu viesistabām un saloniem antisemītisms jau izsvēpēts, tad mūsu ķēķos tas vēl aizvien zeļ un plaukst. Un skumji, ka pat tik cēlā darbā kā Draudzīgais aicinājums tas uzvēdī savu šķebīgo smaku,” – šīs ir rindas no Dienas viedokļraksta, kas tika veltīts „ebreju jautājumā” „iekritušajam” Valsts prezidentam Guntim Ulmanim: viņam nelaimīgā kārtā bija sagadījies Draudzīgā aicinājuma ietvaros 1994. gadā sadāvināt skolu bibliotēkām vēsturnieka Ādolfa Šildes grāmatas – tā paša vēsturnieka, kurš Otrā pasaules kara laikā, kā daudziem par pārsteigumu izrādījās, bija apliecinājis, ka „nevar noklusēt to milzīgo prieku, kādu jūtam no ebreju jautājuma risināšanas mūsu zemē”.

Pēc visa spriežot, ne G. Ulmanis, ne viņa gudrie padomdevēji par šo vēsturnieka biogrāfijas detaļu vienkārši neko nebija zinājuši. Turklāt viņi nebija pirmie, kas atjaunotajā Latvijā uzkāpa uz „Šildes grābekļa”: jau astoņdesmito gadu beigās raidījumā Labvakar Edvīns Inkēns intervēja to pašu Ā. Šildi, un pēc raidījuma pie tā veidotājiem bija vērsušies vairāki sašutuši ebreji – nu kā gan tādu cilvēku varot intervēt. Labvakarieši, kuri faktus par Ā. Šildes biogrāfijas antisemītiskajām detaļām vienkārši nebija zinājuši, situāciju glāba, nākamajā raidījumā intervējot vairākus ebrejus (un, kad gadus vēlāk E. Inkēns ieradās Izraēlā kā valdības pārstāvis, kam vajadzēja iepirkt ieročus Jāņa Kušķa vadītajai Latvijas specvienībai, neviens viņam veco stāstu, protams, neatgādināja).

Toties G. Ulmanim tik viegli izkļūt no situācijas neizdevās – lāča pakalpojumu prezidentam izdarīja viņa preses sekretāre Anta (Antainna) Buša, kura sarunā ar to pašu Dienu neapdomīgi izteicās, ka ebrejiem taču vajadzētu vienreiz „likt mūs mierā”, un vispār – „lai viņi tur paārdās un tad jau norims”. Skandāla karstumā G. Ulmanis paziņoja, ka atbrīvošot A. Bušu no savas preses sekretāres pienākumiem, taču dažus mēnešus vēlāk izrādījās, ka viņa tomēr palikusi darbā prezidenta kancelejā, un sekoja īpaši nikns Dienas „uzbrauciens” prezidentam – viņš, lūk, riskējot ar Latvijas labo godu un slavu, tā ka faktam, ir vai nav A. Buša antisemīte, vispār vairs neesot nekādas nozīmes...

„Ķēķa antisemītisma” apkarotājiem tobrīd būtiski nešķita arī citi fakti, piemēram – to, ka ar grāmatu dāvinājumu (Ā. Šildes grāmatas G. Ulmanim bija piedāvājis Diplomātiskais salons kopā ar izdevniecību Elpa un Latvijas kuģniecību) kaut kas nav kārtībā, antisemītisma apkarotāji pamanīja tikai tad, kad par to sāka brēkāt Tatjana Ždanoka un Krievijas laikraksts Izvestija, kaut patiesībā par to, kādas grāmatas tiks dāvinātas, bija zināms jau krietni iepriekš un Latvijas tēla labvēļi varēja laikus par to signalizēt. A. Buša mēģināja uz to norādīt – bet neviens vairs viņā neklausījās, jo šis atgadījums mediju acīs sevi bija izsmēlis, savukārt tam pašam laikrakstam Diena bija parādījusies jau jauna „ebreju tēma”.

Ebrejs vai žīds?

Kā ir pareizi – ebrejs vai žīds? Tā arī bija visa tēma, kuras ne pārāk auglīgai apspriešanai Diena atvēlēja iespaidīgus lappušu platības. Tajās tad nu abu viedokļu pārstāvji – par kuru domstarpībām iepriekš gan nekas īpašs dzirdams nebija – izvērsās uz nebēdu. „Jautājuma būtība ir tāda: kādu vārdu savas tautības apzīmēšanai izvēlējušies Latvijā dzīvojošie ebreji. Zināms, ka viņi vēlas, lai viņus sauktu par ebrejiem. Ebreju kopienas vadība šo izvēli darījusi zināmu valdībai vēl 1989. gadā,” deklarēja, piemēram, Dokumentācijas centra Ebreji Latvijā vadītāja Marģers Vestermanis.

Savukārt vēsturnieks – holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis tajā pašā 1994. gada jūnijā palika pie sava: „Man ļoti žēl, ka nevaru būt pilnīgi gandarīts par mana drauga Franka Gordona grāmatiņas Latvians and Jews between Germany and Russia pārtulkošanu un pārpublicēšanu Dienā. Manas nožēlas pamats ir, ka redakcijai sagribējās Gordona darbu safrizēt sovjetu virzienā, atvietojot Gordona vienmēr lietoto vārdu žīds ar ebrejs.”

Protams, jautājuma risināšanai ar ierasto konstruktīvismu pieslēdzās arī radošā inteliģence. Lūk, žurnālistes Vitas Pētersones atstāsts ar nosaukumu Kā neaizvainot žīdu jeb ebreju par kādu plašu diskusiju 1994. gadā: „Piektdien Rakstnieku savienībā pulcējās sen kopā neredzēti cilvēki – te bija Mavriks Vulfsons, Imants Ziedonis, Nikolajs Neilands, Viktors Avotiņš, Leonīds Kovaļs, Uldis Bērziņš, Franks Gordons, Ruta Veidemane, Vilnis Zaļkalns, Ruta Marjaša, Uldis Tīrons, Vilnis Baltiņš, Ivars Ķezbers... Nosacīti varētu sarunu saukt par diskusiju, tomēr par tādu, kuras mērķis nav (un nevarēja būt) noteikta lēmuma pieņemšana, kaut gan daži sarunas dalībnieki, piemēram, Vilnis Baltiņš, gribēja „vienreiz izbeigt duālismu un vienoties, kādu vārdu lietot, jo virtuvē, ar vecomammu runājot, saku žīds, bet dēlam jāsaka ebrejs, kā skolā māca”.

Taču reiz šāda „izbeigšana” jau notika – pirmās padomju okupācijas laikā visā valstī ar likumu noteica vārda ebrejs kā vienīgā pareizā lietošanu. Jājautā, vai ar to kaut kas būtisks mainījās? Vai ebreji mazāk cieta nekā žīdi? [..] Tikai laiks spēs (vai arī nespēs) atkal ielikt ļaužu mutē bez aizspriedumiem un barjerām vārdu, kam nav nekādas vainas. [..] Nikolajs Neilands kā piemēru minēja diskusiju par vārdu nēģeris un melnais lietošanu Amerikā, amerikāņi palika pie vārda melnie, jo tā patīkot pašiem nēģeriem. Īsu brīdi Rakstnieku savienības zālē iedegās kvēla diskusija par tēmu Amerika jau nu mums nediktēs...”

Ne ar kādu praktisku rezultātu šīs diskusijas nebeidzās – un ne tikai tāpēc, ka, kā tajā pašā 1994. gada vasarā ieminējās A. Ezergailis, „nesenā Latvijas Vēstures institūta seminārā Mavriks Vulfsons apgalvoja, ka Diena viņam zvērējusi, ka nekad nelietos vārdu „žīds””. Faktiski jautājums tika tikai saasināts, bet ne atrisināts, faktiski vārdam „žīds” piešķirot daudz negatīvāku noskaņu nekā pirms tam – kādā to arī vēl padsmit gadus vēlāk lietoja dažādi radikāli preses izdevumi un to autori.

Pēdējie mierīgie gadi

Nevar gan teikt, ka Latvijas iekšējā jezga ap „ebreju jautājumu” deviņdesmito gadu pirmajā pusē būtu radījusi kādu īpašu starptautisku rezonansi. 1994. gada martā Izraēlā pabija Latvijas delegācija ar premjeru Valdi Birkavu priekšgalā, un pēc atgriešanās ārlietu ministrs Georgs Andrejevs varēja ziņot – visā vizītes laikā neviens Izraēlas pārstāvis neesot pat pieminējis Ā. Šildes grāmatu un tamlīdzīgas nepatīkamas lietas.

Ebreju vide atzinīgi novērtēja arī auksto dušu pārdzīvojušā G. Ulmaņa izvērtos paziņojumus – piemēram, 1994. gada vidū notikušajā Ebreju kultūras memoriālā fonda kongresā Valsts prezidents jau īsti korekti pavēstīja: „Nevēlos neko izskaistināt vai apgalvot, ka Latvijā šodien nav cilvēku, kas būtu antisemītiski noskaņoti. Taču valsts antisemītisma Latvijā nav, nevar būt un arī nebūs. Mēs nosodām jebkādus antisemītisma izpausmes veidus.”

Arī nākamajos pāris gados pat augstas amatpersonas bez īpašām sekām varēja atļauties pa kādam „ķēķa antisemītismu”, iespējams, apliecinošam izteikumam. Piemēram, ekspremjers Andris Šķēle par savu apliecinājumu, ka Ave Lat grupa ir latvisks uzņēmums, kur „nesēž neviens ar līku degunu”, izpelnījās tikai pāris preses izdevumu kritiku un vēl nokaunināšanu no M. Vulfona, – viņš publikācijā Kuriem tie līkie deguni norādīja, ka civilizētajā pasaulē politiķiem vai valstsvīram par šādiem izteikumiem draudētu posteņa zaudēšana.

Taču arī šī kaunināšana bija gluži biedriska un labsirdīga – M. Vulfsons izteicās, ka no sirds novēlot A. Šķēlem pārvarēt aizspriedumus pret „līkiem deguniem”, jo vairāk tādēļ, ka viņš, savu pēdējo premjera runu rakstot, iedvesmu smēlies no Jāņa Raiņa lugas Jāzeps un viņa brāļi. Te M. Vulfsons gribot atgādināt, ka Jāzepam – tāpat kā Albertam Einšteinam – bija līks deguns...

Zurofa lēkts un noriets

Situācija strauji un, šķiet, neatgriezeniski mainījās 1998. gada pavasarī, kad kāda socioloģiskā aptauja rādīja, ka divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju (tostarp trīs ceturtdaļas latviešu) uzskata – antisemītismam valstī nav reāla pamata. Tieši tad mediju un politiķu redzeslokā saistībā ar „ebreju jautājumu” Latvijā parādījās jauns personāžs – visas pasaules antisemītu vajātājs un kara noziedznieku meklētājs, Simona Vīzentāla centra Izraēlā direktors Efraims Zurofs: nākamajos gados bija grūti atrast kādu mēnesi, kad viņš nebūtu nācis klajā ar kādu jaunu paziņojumu, aicinājumu vai prasību, kurā pieminēta arī Latvija.

Kāpēc E. Zurofs Latviju „pamanīja” tik vēlu? Patiesībā jau interesi par „ebreju jautājumu” mūsu valstī viņš bija izrādījis krietni iepriekš, taču īsti pamanāmas E. Zurofa aktivitātes kļuva 1998. gadā, kad viņš no kontaktēšanās ar tiesībsargāšanas iestādēm pārgāja uz publiskiem paziņojumiem: pirmais skaļais aicinājums bija 1998. gada februāra prasība Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim atvainoties par „daudzu tūkstošu latviešu” līdzdalību ebreju slepkavošanā Otrā pasaules kara laikā.

Tobrīd gan aicinājums īsti netika sadzirdēts – tiekoties ar Izraēlas prezidentu Ezeru Veicmanu, G. Ulmanis aprobežojās tikai ar nožēlas izteikšanu par latviešu piedalīšanos ebreju iznīcināšanā (precīzais formulējums: „Mūsu vēstures apziņā ir ierakstītas lappuses par to ieguldījumu, ko Latvijai devusi ebreju kopiena. Tajā ierakstīti arī to latviešu vārdi, kuri piedalījās ebreju iznīcināšanā. Es to atzīstu ar dziļu nožēlu.”). Turklāt G. Ulmanis īsti nederēja par pilnvērtīgu šādas kritikas objektu – kā nekā tikai 1998. gada janvārī viņš ASV bija ticies ar ebreju organizācijas Anti–Defamation League pārstāvjiem un saņēmis Izcilo valstsvīru balvu tieši par „publiski pausto apstiprinājumu un atvainošanos par Latvijas piedalīšanos nacistu organizētajā ebreju masu slepkavošanā”.

Tomēr E. Zurofs nelikās mierā, bet dažādus paziņojumus un aicinājumus sāka publiskot aizvien azartiskāk. Turklāt reālā dzīve deva viņam rokās vienu trumpi pēc otra – tieši 1998. gada 16. martā pirmoreiz plašāku ievērību ieguva leģionāru dienas atceres pasākumi, savukārt tā paša gada aprīlī pie Rīgas sinagogas nogranda atkal jauns sprādziens, kurš nu jau tika uztverts pilnīgi citādi nekā pirms trim gadiem notikušais. Turklāt faktiski vienlaikus Liepājas kapos tika apgānīts piemiņas akmens Otrajā pasaules karā bojāgājušajiem ebrejiem.

Sprādziena organizētāji tā arī netika noskaidroti, un joprojām pastāv versija, ka spridzinātāji bijuši nevis kādi īpaši iesīkstējuši antisemīti, bet gan ar policiju saistīti ļaudis, kuriem nav patikusi iekšlietu ministra Ziedoņa Čevera rosība. Taču tobrīd šāda versija nevienam nešķita interesanta un izdevīga. E. Zurofs nekavējoties publiski izteica pieņēmumu, ka sprādziens varot būt saistīts ar leģionāru 16. marta gājienu, un augstākās amatpersonas reaģēja ārkārtīgi histēriski – piemēram, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs paziņoja tā: „Šī provokācija ir kliedzošs fakts, kas nodara neaprakstāmu kaitējumu Latvijas prestižam un kas ir kļuvusi iespējama tikai tāpēc, ka Latvijas drošības iestādes neveic savus pienākumus. Man ir kauns par tiem virsniekiem, kas vada drošības iestādes...”

Ar sprādzienu saistītās jukas pamazām norima, toties E. Zurofs mierā nelikās – un viņa paziņojumi nākamajos gados kļuva tikai spīvāki, dažu skatījumā – arī ekscentriskāki. Kroni visam uzlika viņa 2002. gada marta paziņojums – gatavojoties kārtējam leģionāru dienas pasākumam, Vīzentāla centra direktors visā nopietnībā vilka paralēles starp latviešu leģionāriem, teroristu Osamu bin Ladenu un viņa teroristisko organizāciju Al Qaeda.

Turklāt pamazām E. Zurofam radās sekotāji arī no institūcijām, kuras līdz tam Latvijai nekādus pārmetumus nebija izteikuši. 2000. gadā Rīgas un Latvijas virsrabīns Natans Barkāns paziņoja, ka „miers starp latviešiem un ebrejiem vēl nav pilnīgs” un ka „Latvijā dzīvo arī mūsu tautas ienaidnieki”.

Savukārt, kad tā paša gada augustā biznesa žurnāls Kapitāls publicēja Normunda Lisovska rakstu Žīdi valda pasauli (faktiski – dažādu pasaulē populāru mītu kompilāciju), jau satraucās arī ASV un Izraēlas vēstniecība. Rezultātā žurnāla galvenais redaktors Guntis Rozenbergs zaudēja posteni, un jau 1999. gada aprīlī no posteņa nācās aiziet arī Neatkarīgās Rīta Avīzes galvenajam redaktoram Jurim Laksovam, kurš publikācijā par Oskara kinobalvas pasniegšanu bija ierakstījis šādus vārdus: „Žēl, ka Latvija ir tik nabadzīga nopietnu filmu vērtētāju ziņā. Arguments: Amerikas Kinoakadēmija. Vesels bars prātu izkūkojušu, apmīzušos žīdu. Un [kinokritiķe Dita Rietuma] tam poliglotiski seko.”

Vietējā ebreju diaspora ne ar vārdu nereaģēja vienīgi uz žurnāla Klubs publikāciju 2001. gadā – kaut gan raksts Patiesība ar ebrejiem sākās ar šādiem ebreju nāciju raksturojošiem vārdiem: „Līdzīgi latviešiem – un visiem citiem – uz seksiņu kāra tauta, kura par to nevis kaunas, bet orgasma nodrošināšanu laulātajam draugam pacēlusi obligātas prasības statusā, turklāt spēj atzīt, ka tai ir arī „gandrīz orgasmisks impulss no iepirkšanās”...”

2004. gadā gan E. Zurofs beidzot „uzrāvās” pa īstam: pēc viņa kritikas Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai (oficiālajā paziņojumā viņu nodēvējot par Freiburgu), kura, lūk, vēsturiski nekorekti esot pielīdzinājusi komunistisko genocīdu holokaustam, no viņa viedokļa oficiāli norobežojās pat Latvijas Ebreju kopienu un draudžu padome – tai neesot „pieņemama prakse, kad kāds no starptautiskajiem ebreju darbiniekiem nāk klajā ar nopietnu paziņojumu, kurā nosoda mūsu Valsts prezidenti, nekonsultējoties ar mums un neiepazīstoties ar mūsu domām un nostāju šajā jautājumā”.

Vienmēr noderīgais antisemītisms

Taču tas, protams, nenozīmē, ka izzuda arī „ebreju jautājums”: V. Birkavs 2000. gadā pravietiski atzina, ka „Latvija iekrīt visās bedrēs, ko tai izrok nedraugi un, ja nav neviena nedrauga, tad pati rok, lai iekristu”. Turklāt vienlaikus parādījās arī jauna tendence – apjēguši, ka antisemītisms mūsdienu pasaulē ir viens no galvenajiem politiskajiem nāves grēkiem, to vietā un nevietā sāka piesaukt gan politiķi, gan mediji.

Reizēm pārmetumi kļuva pat komiski: piemēram, kad Tautas partija 2002. gadā iebilda pret G. Krupņikova kandidatūru ārlietu ministra postenim, partijas Jaunais laiks priekšsēdētājs un tobrīdējais valdības veidotājs Einars Repše nekavējoties paziņoja, ka patiesībā tas esot tikai un vienīgi Andra Šķēles „mēģinājums nelietīgā kārtā izspēlēt antisemītisma kārti”. Savukārt Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktorei Solvitai Kresei 2003. gadā tikpat nopietni tika pārmesti astoņus gadus seni „ebrejiem veltīti aizskaroši vārdi” – viņa, lūk, stāstā par interjeriem bija pieminējusi krēslu, kurš „nebija īsti labs, nē, viņš bija ļoti skaists, ar kokgriezumiem, samta pārvalciņiem un pušķīšiem, bet no viņa ilgu laiku nāca nepatīkamas enerģijas. Droši vien piederējis kādam bagātam žīdam. Es vēl tagad zem krēsla kūpinu smaržīgas sveces un kubiņus, lai gan viņš jau ir „pielauzts””.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Pēc lasītāju ierosinājuma to publicējam arī šeit.

Novērtē šo rakstu:

39
4

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Man ar mafiju nav nekādas saistības

FotoIzlasot Laura Galiņa rakstu, nesapratu, kas es esmu. Vajadzētu uzdot jautājumu - kas es esmu, bet šo jautājumu jau ir uzdevis neveiksmīgais politikānis Valdis Zatlers.
Lasīt visu...

21

SPKC darbiniek – esi informēts

FotoPastāv risks, ka Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC), nosakot darbiniekiem piemaksas par papildu pienākumiem, kas iekļauti citu darbinieku amatu aprakstos vai struktūrvienības uzdevumos, tai skaitā par pienākumiem, kas, iespējams, neatbilst darbinieka profesionālajai kompetencei, nav ievērojis ārējā normatīvā akta prasības, kas nosaka ar finanšu līdzekļiem un mantu rīkoties lietderīgi, lai mērķi sasniegtu ar mazāko finanšu līdzekļu izlietojumu, tā nenodrošinot finanšu līdzekļu 6590 euro apmērā efektīvu un ekonomisku izlietošanu.
Lasīt visu...

12

Diemžēl Čakšai vispār nav nekāda konkrēta plāna ne uz šo brīdi, ne nākotni

FotoJau atkal ZZS premjerministrs Māris Kučinskis nāk klajā ar jaunām idejām, šoreiz veselības aprūpe. Par nozares finansējumu ir spriests gadiem ilgi, un nu veselības ministrei Andai Čakšai ir izdevies izsaukt mediķu nemierus, bet ne sabiedrības atbalstu.
Lasīt visu...

12

Tiem, kas nevar izvēlēties, par kuru mafiju balsot

FotoJau iepriekš atvainojos tiem lasītājiem, kuri rakstu tematu, kam velta savu dārgo laiku, izvēlas no raksta virsraksta, jo nekāda izsmeļoša raksta, ja neskata ievadu, šeit nav. Viss raksts sastāv tikai no virsrakstā uzdotā jautājuma un ievada, kura virsraksts norāda uz mērķi, kas liek jums pašiem izveidot rakstu, komentāros izsakot savu viedokli.
Lasīt visu...

12

Māra Kučinska valdības galvenais produkts

Foto2016.gadā šī pati Māra Kučinska valdība ilgi pētīja un vētīja trīs veselības aprūpes finansēšanas modeļus. Šim jautājumam tika veltītas vairākas valdības sēdes vairāku mēnešu laikā.
Lasīt visu...

12

Vara un izvēle

FotoPamazām atklājas, ka tautai 4.maija Latvijā ar varu nav gandrīz nekāda sakara. Ar to varu, kas izvēlas vadību un pieņem galvenos saimnieciskos lēmumus. Tomēr atbildību par sastrādāto prasa tieši no mums.
Lasīt visu...

21

Agresīvā nelietība pirmsvēlēšanu melu vakcinācijā

FotoKatrām vēlēšanām ir sava morālā specifika. Vēlēšanas ir politiskās cīņas sastāvdaļa. Savukārt politiskā cīņa vienmēr ir politiķu morāles apliecinājums. Tāpēc katru vēlēšanu specifika izpaužas morālajā jomā. Tā tas ir arī sakarā ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām 2017.gada 3.jūnijā. Aizvadītajos mēnešos pirmsvēlēšanu politiskā cīņa apliecināja noteiktu morālo specifiku – būtisku un neatņemamu īpatnību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Beidziet slepkavot bērnus

Patvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vietas pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan...

Foto

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

Pirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo...

Foto

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

Jāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus....

Foto

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

Garkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā...

Foto

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

Drīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami...

Foto

Fotogrāfe un divas mammas

Sociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja...

Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...