Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

„Ebreju jautājums” atjaunotajā Republikā: kā tas viss sākās

Lato Lapsa, Sandris Metuzāls, Kristīne Jančevska
08.07.2012.
Komentāri (25)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms nieka divdesmit gadiem nekāda „ebreju jautājuma” nebija ne mediju, ne arī sabiedrības un politiķu dienaskārtībā. Kur tad šis „nejauši” radās? Par to – šis pamatīgais, toties izsmeļošais fragments no apgādā Atēna iznākušā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Idilliskais sākums

Atmodas laikā latviešu un ebreju organizācijas sadzīvoja pat ļoti labi, un, šķiet, nevienam ne prātā neienāca, ka kādreiz vispār varētu rasties kaut kādi jautājumi par antisemītisma izpausmēm Latvijā. Piemēram, Tautas fronte daļu no ziedojumos iegūtajiem līdzekļiem atvēlēja arī Latvijas ebreju biedrībai, kas šo naudu ar pateicību arī pieņēma. Jau 1988. gadā pēc Mavrika Vulfsona iniciatīvas tika nodibināta Latvijas Ebreju kultūras biedrība, bet vēl pēc gada Rīgā durvis vēra ebreju skola – pirmā visā Padomju Savienībā.

Vēl viena to laiku eiforijas pilnajam noskaņojumam raksturīga nianse: kad deviņdesmito gadu sākumā M. Vulfsons un vēl viena Latvijas ebreju kopienas aktīviste un parlamenta deputāte Ruta Marjaša saņēma no Dalasas ebreju kopienas vēstuli ar jautājumu, kura Austrumeiropas pilsēta no ebreju viedokļa būtu pelnījusi kļūt par Dalasas sadraudzības partneri, tad abi bez šaubīšanās atbildēja – nav tuvākajā apkaimē nevienas citas pilsētas, kur ebreju un pamatnācijas attiecības būtu tik labas kā Rīgā.

Interesanti, ka tieši Izraēla bija viena no tām nedaudzajām valstīm, ko Latvijas Republika oficiāli atzina uzreiz pēc 1991. gada augusta puča. Atšķirībā no daudzām citām valstīm, ar kurām Latvijai bija diplomātiskās attiecības jau trīsdesmitajos gados un atkārtota valstiskuma atzīšana nebija nepieciešama, Izraēla tika izveidota laikā, kad Latvija jau bija zaudējusi valstiskumu un tādēļ attiecības ar ebreju valsti mums nācās veidot no baltas lapas.

„Latvijā starp latviešiem un ebrejiem ir izveidojušās ciešas saites, kuras spilgtu izpausmi rada arī viņu kopīgajā cīņā par Latvijas atbrīvošanos no komunisma jūga,” cita starpā bija norādīts Latvijas parlamenta lēmumā par diplomātisko attiecību veidošanu ar Izraēlu.

Pirmie strīdi

Pirmās domstarpības „ebreju jautājumā” izcēlās pēc piemiņas pasākuma Rumbulā 1991. gada beigās, kad Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs gan atzina, ka starp latviešiem bijuši noziedznieki, kuri piedalījušies ebreju slepkavošanā, taču turpat arī piebilda: „Arī ebreju tauta var paškritiski atskatīties uz iepriekšējo paaudžu personību lomu vēsturē, it īpaši 1918. gada revolūcijā un 1940. gada notikumos Latvijā.”

Šī frāze bija kā uguns pakulās, un ne viens vien ebreju pārstāvis parlamenta priekšsēdim veltīja dusmīgus vārdus. Viņu vidū bija arī Mavriks Vulfsons, kurš pats uzskatīja, ka mazliet vēlāk tieši šī vārdiskā konflikta dēļ viņš zaudējis parlamenta Ārlietu komisijas vadītāja amatu. Tomēr lielus skandālus šī vārdu apmaiņa vismaz pagaidām neizraisīja. 1992. gada beigās Šmerļa kapos ar valdības pārstāvju piedalīšanos svinīgi atklāja pieminekli 1918.–1920. gada brīvības cīņās bojā gājušajiem ebrejiem, un šoreiz viss noritēja bez mazākajiem pārpratumiem.

Savukārt 1992. gada rudenī pirmo reizi Latvijas presē tika aizsākta diskusija par holokaustu un latviešu lomu tajā. Diskusiju aizsāka viens no vadošajiem latviešu tautības holokausta pētniekiem Andrievs Ezergailis, bet vēlāk viņam pievienojās arī ebreju vēsturnieks Marģers Vestermanis. Tobrīd diskusijai bija tīri profesionāli vēsturisks raksturs, un nekādu īpašu reakciju holokausta tēmas pieminēšana neizraisīja ne politiķu aprindās, ne arī sabiedrībā.

Pa kādam sīkam sadzīviskam incidentiņam gan reizēm notika, taču diez vai tos būtu vērts uztvert īpaši nopietni. Piemēram, kad valdības pārziņā esošā meteostacija un Mežaparka palīgskola gana veikli nepratās izvākties no ēkām, uz kurām bija pieteicies to kādreizējo īpašnieku mantinieks, ASV dzīvojošais Boriss Šmuljans, viņa advokāte Dace Pūce mēģināja likt lietā visai emocionālu kārti: „Mans klients pēc tautības ir ebrejs un pēc šādas attieksmes pret viņa īpašumu uzskata, ka Latvijā viņš tiek diskriminēts savas izcelšanās dēļ.”

„Drīz viņi mums nāks pakaļ...”

Būtisks pavērsiens notika 1992. gadā, kad amerikāņu žurnāla Life reportieris pēc Latvijas apciemojuma uzrakstīja sirdi plosošu rakstu par to, kā pie Baltijas jūras atdzimst antisemītisms. Jau virsraksts vien bija gana izteiksmīgs – Drīz viņi mums nāks pakaļ.

Par publikācijas pamatu kalpoja stāsts par Rīgas ebrejieti Miru Beiļinu, kura 1941. gadā izglābusies no nacistu rīkotajiem ebreju slaktiņiem, taču nu viņai atkal esot jābēg prom uz Krieviju, jo Latvijā pie varas nākuši radikāli nacisti, kas gatavojot jaunas represijas pret ebrejiem. Ebreju bēgšana no Latvijas esot pieņēmusi masveida raksturu, un pie tā vainojama, protams, valsts antisemītiskā politika (iespēja, ka vainīgi varētu būt arī izceļotāju ekonomiskas dabas apsvērumi, rakstā izskatīta netika).

Interesanti, ka, pateicoties jau pieminētajai runai Rumbulā, kā viens no nacistiem bija pieminēts A. Gorbunovs. Kādā citā runā viņš esot atbalstījis Latvijas pilsonības likuma pieņemšanu, kas daļu ebreju nostādot teju vai ārpus likuma, liedzot viņiem iestāties darbā vai studēt augstskolā. (Patiesībā gan A. Gorbunovs bija viens no tiem politiķiem, kas atklāti izteica atbalstu pilsonības „nulles variantam”.)

Lai ainu padarītu vēl dramatiskāku, Life žurnālists piesauca atdzimstošo aizsargu organizāciju, kuras šefs Jānis Rība (gadu desmit vēlāk viņš tika nogalināts mīklainos apstākļos) deklarējis: „Latvijai ir jāpieder latviešiem.” Life versijā aizsargi bija parādīti kā gandrīz vai masu organizācija ar 14 000 biedru, kas patrulē ielās, godā tur tos, kas 1941. gadā šāva ebrejus, un vispār atgādina Hitlera trieciennieku mūsdienu versiju.

Tas fakts, ka īstenībā Aizsargu organizācijā (kas vēlāk sadalījās divās struktūrās, kuru līderi viens otru necieta) nekad nebija vairāk par dažiem desmitiem biedru, kuru apvienošanos zināmā mērā diktēja arī cerības atgūt Pirmās republikas laika aizsargu īpašumus (un tie nebija mazi), Life nebija licies būtisks. Toties kā acīmredzama antisemītisma pazīme tika pieminēts tas, ka kāda izdevniecība nodrukājusi trīsdesmito gadu ābeci, kurā kā ilustrācija burtam Ž izmantots vārds „žīds”.

Life publikācija izraisīja tādu starptautisko skandālu, kādu amerikāņu žurnālisti droši vien nemaz nebija gaidījuši. Latvijā sacēlās īsta sašutuma vētra, un par nepieciešamu paust savu viedokli uzskatīja gan politiķi, gan sabiedriskie darbinieki. Ņujorkā pat tika sarīkota preses konference, kurā bez vairākiem Latvijas diplomātiem un politiķiem piedalījās arī Rīgas ebreju kopienas līdzpriekšsēdētājs Grigorijs Krupņikovs; ar īpašu paziņojumu, kurā uzsvērts, ka Latvija nosoda jebkuras antisemītisma izpausmes, klajā nāca arī parlamenta priekšsēdētājs A. Gorbunovs. Pamatīgi Life redakcijas darbinieku nervus pabojāja arī Amerikas latvieši, kas žurnālu burtiski apbēra ar sašutuma pilnu vēstuļu lietu. Piemēram, tikai Čikāgā dzīvojošie latvieši vien Life nosūtīja 200 protesta vēstules.

Latvijas pusē nostājās arī Amerikas ebreju komitejas Eiropas nodaļas direktors Endrjū Beikers, kurš paziņoja, ka ebreju organizācijas Latvijā attīstās ļoti sekmīgi. Savas domas par Life rakstu pauda arī vairāki sabiedrībā labi pazīstami ebreji, piemēram, M. Vulfsons, kurš pat bija zvanījis uz Life un tā pārstāvim izteicis protestu: „Viņš nedaudz samulsa, kad jautāju, kā valstī, kur valda antisemītisms, es kā ebreju tautības cilvēks varu būt otrs populārākais cilvēks.” „Materiāls ir absolūti neobjektīvs, lai arī atsevišķi fakti ir patiesi, te ir sajaukta kopā taisnība ar meliem, patiesība ar fantāziju,” atzina parlamenta deputāte, ebrejiete R. Marjaša.

Taustāmākais labums no protesta kampaņas bija tas, ka kāds amerikāņu ziņu raidījums atteicās rādīt Life reportiera uzņemtu līdzīga satura filmu par ebreju nedienām Latvijā. Bet pats žurnāls Life pēc pāris gadiem klusi bankrotēja – tiesa, starp šo faktu un publikāciju par antisemītismu nekāda sakara nebija.

„Ebreju jautājuma” pamattēzes

Par to, ka Latvijā esot ja arī ne īsts, valstisks, tad vismaz „ķēķa” antisemītisms, liela sabiedrības daļa ar izbrīnu uzzināja 1993. gadā. Jau pašā gada sākumā tas pats M. Vulfsons tieši „ebreju jautājumā” kārtīgi saķērās ar profesoru, Latvijas Demokrātiskās darba partijas priekšsēdētāju Juri Bojāru.

Skaļākais brīdis bija 1993. gada janvārī, kad presē tika publicēta M. Vulfsona intervija, kurā viņš cita starpā apgalvoja – J. Bojārs (starp citu, abi kungi bija vienas un tās pašas partijas biedri), lūk, atļaujoties antisemītiskus izlēcienus un diskreditējot visu savu partiju, jo nepiekrītot ebreju genocīda nosodīšanai, savukārt kāda viņa preses publikācija vispār neesot nosaucama citādi kā par „brūnu traipu”.

M. Vulfsona intervija izraisīja veselu diskusiju LDDP valdē, kurai virknes biedru ieskatā vajadzētu pieņemt speciālu paziņojumu, ka partijai ar antisemītismu neesot nekā kopēja. Savukārt pats J. Bojārs, pastarpām pieminot iespēju sūdzēt partijas biedru tiesā, taisnojās ar tēzēm, kuras nākamajos gados bieži tika izmantotas saistībā ar „ebreju jautājumu”. Pirmkārt, apvainojumi Latvijai antisemītisma vēsmās esot izskaidrojami ar to, ka „noteiktas aprindas” vēloties iegūt atvieglotus noteikumus, iebraucot citās valstīs jau kā politiskie bēgļi; otrkārt, latvieši, kas slepkavojuši ebrejus, neesot labāki par ebrejiem, kuri piedalījušies represijās pret latviešiem, bet neesot arī sliktāki.

Interesanti, ka tobrīd profesoram par šādām idejām neviens pa galvu nesita – arī tad ne, kad J. Bojārs sniedza arī šādu antisemītisma definīciju: „Antisemītisms ir visupirms rasisms – rasu problēmas apspriešana no kādas rases pārākuma pozīcijas pret ebrejiem. Nekā tāda manos rakstos nav, neesmu arī aicinājis uz genocīdu pret ebrejiem. Tāpat var atgādināt pret LPSR NKVD komisāra Šustina vai Berijas atbildību genocīdā pret latviešiem. Ir nevietā runāt par to, kurš genocīds ir briesmīgāks.”

Tā nu 1993. gadā „ebreju jautājuma” apspriešana beidzās, tā īsti nemaz nesākusies – acīmredzami neatradās neviena kaislību uzkurinātāja. Tā paša gada pavasarī gan tika saņemti anonīmi draudi uzspridzināt Rīgas sinagogu, taču Rīgas ebreju reliģiskās draudzes pārstāvji palika pie viedokļa, ka vainīgi vienkārši huligāni. Ebreju kopienas pārstāve Estere Čebikina presei arī skaidri un gaiši paziņoja – antisemītisks noskaņojums Latvijā varot būt vien atsevišķiem vienpatņiem, bet nekādu antisemītisku organizāciju gan valstī neesot.

„Ķēķa antisemītu” meklējumos

Iespējams, tā tas arī būtu turpinājies, ja vien 1994. gada sākumā pie „ķēķa antisemītu” atrašanas un izskaušanas nebūtu ķēries laikraksts Diena, kurš tolaik bija vērā ņemams publiskais un arī politiskais spēks.

„Ir jāsaprot – ja no mūsu viesistabām un saloniem antisemītisms jau izsvēpēts, tad mūsu ķēķos tas vēl aizvien zeļ un plaukst. Un skumji, ka pat tik cēlā darbā kā Draudzīgais aicinājums tas uzvēdī savu šķebīgo smaku,” – šīs ir rindas no Dienas viedokļraksta, kas tika veltīts „ebreju jautājumā” „iekritušajam” Valsts prezidentam Guntim Ulmanim: viņam nelaimīgā kārtā bija sagadījies Draudzīgā aicinājuma ietvaros 1994. gadā sadāvināt skolu bibliotēkām vēsturnieka Ādolfa Šildes grāmatas – tā paša vēsturnieka, kurš Otrā pasaules kara laikā, kā daudziem par pārsteigumu izrādījās, bija apliecinājis, ka „nevar noklusēt to milzīgo prieku, kādu jūtam no ebreju jautājuma risināšanas mūsu zemē”.

Pēc visa spriežot, ne G. Ulmanis, ne viņa gudrie padomdevēji par šo vēsturnieka biogrāfijas detaļu vienkārši neko nebija zinājuši. Turklāt viņi nebija pirmie, kas atjaunotajā Latvijā uzkāpa uz „Šildes grābekļa”: jau astoņdesmito gadu beigās raidījumā Labvakar Edvīns Inkēns intervēja to pašu Ā. Šildi, un pēc raidījuma pie tā veidotājiem bija vērsušies vairāki sašutuši ebreji – nu kā gan tādu cilvēku varot intervēt. Labvakarieši, kuri faktus par Ā. Šildes biogrāfijas antisemītiskajām detaļām vienkārši nebija zinājuši, situāciju glāba, nākamajā raidījumā intervējot vairākus ebrejus (un, kad gadus vēlāk E. Inkēns ieradās Izraēlā kā valdības pārstāvis, kam vajadzēja iepirkt ieročus Jāņa Kušķa vadītajai Latvijas specvienībai, neviens viņam veco stāstu, protams, neatgādināja).

Toties G. Ulmanim tik viegli izkļūt no situācijas neizdevās – lāča pakalpojumu prezidentam izdarīja viņa preses sekretāre Anta (Antainna) Buša, kura sarunā ar to pašu Dienu neapdomīgi izteicās, ka ebrejiem taču vajadzētu vienreiz „likt mūs mierā”, un vispār – „lai viņi tur paārdās un tad jau norims”. Skandāla karstumā G. Ulmanis paziņoja, ka atbrīvošot A. Bušu no savas preses sekretāres pienākumiem, taču dažus mēnešus vēlāk izrādījās, ka viņa tomēr palikusi darbā prezidenta kancelejā, un sekoja īpaši nikns Dienas „uzbrauciens” prezidentam – viņš, lūk, riskējot ar Latvijas labo godu un slavu, tā ka faktam, ir vai nav A. Buša antisemīte, vispār vairs neesot nekādas nozīmes...

„Ķēķa antisemītisma” apkarotājiem tobrīd būtiski nešķita arī citi fakti, piemēram – to, ka ar grāmatu dāvinājumu (Ā. Šildes grāmatas G. Ulmanim bija piedāvājis Diplomātiskais salons kopā ar izdevniecību Elpa un Latvijas kuģniecību) kaut kas nav kārtībā, antisemītisma apkarotāji pamanīja tikai tad, kad par to sāka brēkāt Tatjana Ždanoka un Krievijas laikraksts Izvestija, kaut patiesībā par to, kādas grāmatas tiks dāvinātas, bija zināms jau krietni iepriekš un Latvijas tēla labvēļi varēja laikus par to signalizēt. A. Buša mēģināja uz to norādīt – bet neviens vairs viņā neklausījās, jo šis atgadījums mediju acīs sevi bija izsmēlis, savukārt tam pašam laikrakstam Diena bija parādījusies jau jauna „ebreju tēma”.

Ebrejs vai žīds?

Kā ir pareizi – ebrejs vai žīds? Tā arī bija visa tēma, kuras ne pārāk auglīgai apspriešanai Diena atvēlēja iespaidīgus lappušu platības. Tajās tad nu abu viedokļu pārstāvji – par kuru domstarpībām iepriekš gan nekas īpašs dzirdams nebija – izvērsās uz nebēdu. „Jautājuma būtība ir tāda: kādu vārdu savas tautības apzīmēšanai izvēlējušies Latvijā dzīvojošie ebreji. Zināms, ka viņi vēlas, lai viņus sauktu par ebrejiem. Ebreju kopienas vadība šo izvēli darījusi zināmu valdībai vēl 1989. gadā,” deklarēja, piemēram, Dokumentācijas centra Ebreji Latvijā vadītāja Marģers Vestermanis.

Savukārt vēsturnieks – holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis tajā pašā 1994. gada jūnijā palika pie sava: „Man ļoti žēl, ka nevaru būt pilnīgi gandarīts par mana drauga Franka Gordona grāmatiņas Latvians and Jews between Germany and Russia pārtulkošanu un pārpublicēšanu Dienā. Manas nožēlas pamats ir, ka redakcijai sagribējās Gordona darbu safrizēt sovjetu virzienā, atvietojot Gordona vienmēr lietoto vārdu žīds ar ebrejs.”

Protams, jautājuma risināšanai ar ierasto konstruktīvismu pieslēdzās arī radošā inteliģence. Lūk, žurnālistes Vitas Pētersones atstāsts ar nosaukumu Kā neaizvainot žīdu jeb ebreju par kādu plašu diskusiju 1994. gadā: „Piektdien Rakstnieku savienībā pulcējās sen kopā neredzēti cilvēki – te bija Mavriks Vulfsons, Imants Ziedonis, Nikolajs Neilands, Viktors Avotiņš, Leonīds Kovaļs, Uldis Bērziņš, Franks Gordons, Ruta Veidemane, Vilnis Zaļkalns, Ruta Marjaša, Uldis Tīrons, Vilnis Baltiņš, Ivars Ķezbers... Nosacīti varētu sarunu saukt par diskusiju, tomēr par tādu, kuras mērķis nav (un nevarēja būt) noteikta lēmuma pieņemšana, kaut gan daži sarunas dalībnieki, piemēram, Vilnis Baltiņš, gribēja „vienreiz izbeigt duālismu un vienoties, kādu vārdu lietot, jo virtuvē, ar vecomammu runājot, saku žīds, bet dēlam jāsaka ebrejs, kā skolā māca”.

Taču reiz šāda „izbeigšana” jau notika – pirmās padomju okupācijas laikā visā valstī ar likumu noteica vārda ebrejs kā vienīgā pareizā lietošanu. Jājautā, vai ar to kaut kas būtisks mainījās? Vai ebreji mazāk cieta nekā žīdi? [..] Tikai laiks spēs (vai arī nespēs) atkal ielikt ļaužu mutē bez aizspriedumiem un barjerām vārdu, kam nav nekādas vainas. [..] Nikolajs Neilands kā piemēru minēja diskusiju par vārdu nēģeris un melnais lietošanu Amerikā, amerikāņi palika pie vārda melnie, jo tā patīkot pašiem nēģeriem. Īsu brīdi Rakstnieku savienības zālē iedegās kvēla diskusija par tēmu Amerika jau nu mums nediktēs...”

Ne ar kādu praktisku rezultātu šīs diskusijas nebeidzās – un ne tikai tāpēc, ka, kā tajā pašā 1994. gada vasarā ieminējās A. Ezergailis, „nesenā Latvijas Vēstures institūta seminārā Mavriks Vulfsons apgalvoja, ka Diena viņam zvērējusi, ka nekad nelietos vārdu „žīds””. Faktiski jautājums tika tikai saasināts, bet ne atrisināts, faktiski vārdam „žīds” piešķirot daudz negatīvāku noskaņu nekā pirms tam – kādā to arī vēl padsmit gadus vēlāk lietoja dažādi radikāli preses izdevumi un to autori.

Pēdējie mierīgie gadi

Nevar gan teikt, ka Latvijas iekšējā jezga ap „ebreju jautājumu” deviņdesmito gadu pirmajā pusē būtu radījusi kādu īpašu starptautisku rezonansi. 1994. gada martā Izraēlā pabija Latvijas delegācija ar premjeru Valdi Birkavu priekšgalā, un pēc atgriešanās ārlietu ministrs Georgs Andrejevs varēja ziņot – visā vizītes laikā neviens Izraēlas pārstāvis neesot pat pieminējis Ā. Šildes grāmatu un tamlīdzīgas nepatīkamas lietas.

Ebreju vide atzinīgi novērtēja arī auksto dušu pārdzīvojušā G. Ulmaņa izvērtos paziņojumus – piemēram, 1994. gada vidū notikušajā Ebreju kultūras memoriālā fonda kongresā Valsts prezidents jau īsti korekti pavēstīja: „Nevēlos neko izskaistināt vai apgalvot, ka Latvijā šodien nav cilvēku, kas būtu antisemītiski noskaņoti. Taču valsts antisemītisma Latvijā nav, nevar būt un arī nebūs. Mēs nosodām jebkādus antisemītisma izpausmes veidus.”

Arī nākamajos pāris gados pat augstas amatpersonas bez īpašām sekām varēja atļauties pa kādam „ķēķa antisemītismu”, iespējams, apliecinošam izteikumam. Piemēram, ekspremjers Andris Šķēle par savu apliecinājumu, ka Ave Lat grupa ir latvisks uzņēmums, kur „nesēž neviens ar līku degunu”, izpelnījās tikai pāris preses izdevumu kritiku un vēl nokaunināšanu no M. Vulfona, – viņš publikācijā Kuriem tie līkie deguni norādīja, ka civilizētajā pasaulē politiķiem vai valstsvīram par šādiem izteikumiem draudētu posteņa zaudēšana.

Taču arī šī kaunināšana bija gluži biedriska un labsirdīga – M. Vulfsons izteicās, ka no sirds novēlot A. Šķēlem pārvarēt aizspriedumus pret „līkiem deguniem”, jo vairāk tādēļ, ka viņš, savu pēdējo premjera runu rakstot, iedvesmu smēlies no Jāņa Raiņa lugas Jāzeps un viņa brāļi. Te M. Vulfsons gribot atgādināt, ka Jāzepam – tāpat kā Albertam Einšteinam – bija līks deguns...

Zurofa lēkts un noriets

Situācija strauji un, šķiet, neatgriezeniski mainījās 1998. gada pavasarī, kad kāda socioloģiskā aptauja rādīja, ka divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju (tostarp trīs ceturtdaļas latviešu) uzskata – antisemītismam valstī nav reāla pamata. Tieši tad mediju un politiķu redzeslokā saistībā ar „ebreju jautājumu” Latvijā parādījās jauns personāžs – visas pasaules antisemītu vajātājs un kara noziedznieku meklētājs, Simona Vīzentāla centra Izraēlā direktors Efraims Zurofs: nākamajos gados bija grūti atrast kādu mēnesi, kad viņš nebūtu nācis klajā ar kādu jaunu paziņojumu, aicinājumu vai prasību, kurā pieminēta arī Latvija.

Kāpēc E. Zurofs Latviju „pamanīja” tik vēlu? Patiesībā jau interesi par „ebreju jautājumu” mūsu valstī viņš bija izrādījis krietni iepriekš, taču īsti pamanāmas E. Zurofa aktivitātes kļuva 1998. gadā, kad viņš no kontaktēšanās ar tiesībsargāšanas iestādēm pārgāja uz publiskiem paziņojumiem: pirmais skaļais aicinājums bija 1998. gada februāra prasība Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim atvainoties par „daudzu tūkstošu latviešu” līdzdalību ebreju slepkavošanā Otrā pasaules kara laikā.

Tobrīd gan aicinājums īsti netika sadzirdēts – tiekoties ar Izraēlas prezidentu Ezeru Veicmanu, G. Ulmanis aprobežojās tikai ar nožēlas izteikšanu par latviešu piedalīšanos ebreju iznīcināšanā (precīzais formulējums: „Mūsu vēstures apziņā ir ierakstītas lappuses par to ieguldījumu, ko Latvijai devusi ebreju kopiena. Tajā ierakstīti arī to latviešu vārdi, kuri piedalījās ebreju iznīcināšanā. Es to atzīstu ar dziļu nožēlu.”). Turklāt G. Ulmanis īsti nederēja par pilnvērtīgu šādas kritikas objektu – kā nekā tikai 1998. gada janvārī viņš ASV bija ticies ar ebreju organizācijas Anti–Defamation League pārstāvjiem un saņēmis Izcilo valstsvīru balvu tieši par „publiski pausto apstiprinājumu un atvainošanos par Latvijas piedalīšanos nacistu organizētajā ebreju masu slepkavošanā”.

Tomēr E. Zurofs nelikās mierā, bet dažādus paziņojumus un aicinājumus sāka publiskot aizvien azartiskāk. Turklāt reālā dzīve deva viņam rokās vienu trumpi pēc otra – tieši 1998. gada 16. martā pirmoreiz plašāku ievērību ieguva leģionāru dienas atceres pasākumi, savukārt tā paša gada aprīlī pie Rīgas sinagogas nogranda atkal jauns sprādziens, kurš nu jau tika uztverts pilnīgi citādi nekā pirms trim gadiem notikušais. Turklāt faktiski vienlaikus Liepājas kapos tika apgānīts piemiņas akmens Otrajā pasaules karā bojāgājušajiem ebrejiem.

Sprādziena organizētāji tā arī netika noskaidroti, un joprojām pastāv versija, ka spridzinātāji bijuši nevis kādi īpaši iesīkstējuši antisemīti, bet gan ar policiju saistīti ļaudis, kuriem nav patikusi iekšlietu ministra Ziedoņa Čevera rosība. Taču tobrīd šāda versija nevienam nešķita interesanta un izdevīga. E. Zurofs nekavējoties publiski izteica pieņēmumu, ka sprādziens varot būt saistīts ar leģionāru 16. marta gājienu, un augstākās amatpersonas reaģēja ārkārtīgi histēriski – piemēram, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs paziņoja tā: „Šī provokācija ir kliedzošs fakts, kas nodara neaprakstāmu kaitējumu Latvijas prestižam un kas ir kļuvusi iespējama tikai tāpēc, ka Latvijas drošības iestādes neveic savus pienākumus. Man ir kauns par tiem virsniekiem, kas vada drošības iestādes...”

Ar sprādzienu saistītās jukas pamazām norima, toties E. Zurofs mierā nelikās – un viņa paziņojumi nākamajos gados kļuva tikai spīvāki, dažu skatījumā – arī ekscentriskāki. Kroni visam uzlika viņa 2002. gada marta paziņojums – gatavojoties kārtējam leģionāru dienas pasākumam, Vīzentāla centra direktors visā nopietnībā vilka paralēles starp latviešu leģionāriem, teroristu Osamu bin Ladenu un viņa teroristisko organizāciju Al Qaeda.

Turklāt pamazām E. Zurofam radās sekotāji arī no institūcijām, kuras līdz tam Latvijai nekādus pārmetumus nebija izteikuši. 2000. gadā Rīgas un Latvijas virsrabīns Natans Barkāns paziņoja, ka „miers starp latviešiem un ebrejiem vēl nav pilnīgs” un ka „Latvijā dzīvo arī mūsu tautas ienaidnieki”.

Savukārt, kad tā paša gada augustā biznesa žurnāls Kapitāls publicēja Normunda Lisovska rakstu Žīdi valda pasauli (faktiski – dažādu pasaulē populāru mītu kompilāciju), jau satraucās arī ASV un Izraēlas vēstniecība. Rezultātā žurnāla galvenais redaktors Guntis Rozenbergs zaudēja posteni, un jau 1999. gada aprīlī no posteņa nācās aiziet arī Neatkarīgās Rīta Avīzes galvenajam redaktoram Jurim Laksovam, kurš publikācijā par Oskara kinobalvas pasniegšanu bija ierakstījis šādus vārdus: „Žēl, ka Latvija ir tik nabadzīga nopietnu filmu vērtētāju ziņā. Arguments: Amerikas Kinoakadēmija. Vesels bars prātu izkūkojušu, apmīzušos žīdu. Un [kinokritiķe Dita Rietuma] tam poliglotiski seko.”

Vietējā ebreju diaspora ne ar vārdu nereaģēja vienīgi uz žurnāla Klubs publikāciju 2001. gadā – kaut gan raksts Patiesība ar ebrejiem sākās ar šādiem ebreju nāciju raksturojošiem vārdiem: „Līdzīgi latviešiem – un visiem citiem – uz seksiņu kāra tauta, kura par to nevis kaunas, bet orgasma nodrošināšanu laulātajam draugam pacēlusi obligātas prasības statusā, turklāt spēj atzīt, ka tai ir arī „gandrīz orgasmisks impulss no iepirkšanās”...”

2004. gadā gan E. Zurofs beidzot „uzrāvās” pa īstam: pēc viņa kritikas Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai (oficiālajā paziņojumā viņu nodēvējot par Freiburgu), kura, lūk, vēsturiski nekorekti esot pielīdzinājusi komunistisko genocīdu holokaustam, no viņa viedokļa oficiāli norobežojās pat Latvijas Ebreju kopienu un draudžu padome – tai neesot „pieņemama prakse, kad kāds no starptautiskajiem ebreju darbiniekiem nāk klajā ar nopietnu paziņojumu, kurā nosoda mūsu Valsts prezidenti, nekonsultējoties ar mums un neiepazīstoties ar mūsu domām un nostāju šajā jautājumā”.

Vienmēr noderīgais antisemītisms

Taču tas, protams, nenozīmē, ka izzuda arī „ebreju jautājums”: V. Birkavs 2000. gadā pravietiski atzina, ka „Latvija iekrīt visās bedrēs, ko tai izrok nedraugi un, ja nav neviena nedrauga, tad pati rok, lai iekristu”. Turklāt vienlaikus parādījās arī jauna tendence – apjēguši, ka antisemītisms mūsdienu pasaulē ir viens no galvenajiem politiskajiem nāves grēkiem, to vietā un nevietā sāka piesaukt gan politiķi, gan mediji.

Reizēm pārmetumi kļuva pat komiski: piemēram, kad Tautas partija 2002. gadā iebilda pret G. Krupņikova kandidatūru ārlietu ministra postenim, partijas Jaunais laiks priekšsēdētājs un tobrīdējais valdības veidotājs Einars Repše nekavējoties paziņoja, ka patiesībā tas esot tikai un vienīgi Andra Šķēles „mēģinājums nelietīgā kārtā izspēlēt antisemītisma kārti”. Savukārt Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktorei Solvitai Kresei 2003. gadā tikpat nopietni tika pārmesti astoņus gadus seni „ebrejiem veltīti aizskaroši vārdi” – viņa, lūk, stāstā par interjeriem bija pieminējusi krēslu, kurš „nebija īsti labs, nē, viņš bija ļoti skaists, ar kokgriezumiem, samta pārvalciņiem un pušķīšiem, bet no viņa ilgu laiku nāca nepatīkamas enerģijas. Droši vien piederējis kādam bagātam žīdam. Es vēl tagad zem krēsla kūpinu smaržīgas sveces un kubiņus, lai gan viņš jau ir „pielauzts””.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Pēc lasītāju ierosinājuma to publicējam arī šeit.

Novērtē šo rakstu:

39
4

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Kleptomānijas cēlonis

FotoRetrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu noziegumu brīvību ir starptautiski vispārzināms fakts.
Lasīt visu...

12

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

FotoAtbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku. Protams, daudzi pamatoti iebildīs, ka šis skaitlis nav korekts, taču cita mums nav. Tomēr fakts ir tāds, ka arī oficiālā statistika atzīst: 2016. gadā Baltijas valstīs turpinājās masveida emigrācija.
Lasīt visu...

12

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

FotoDaudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un, lai gan tas ir noticis pavisam nesen, šī “nodokļu reforma” jau ir paguvusi apaugt ar visdažādākajiem vērtējumiem – no brīnumnūjiņas, kas atrisinās mums visu, līdz bezatbildīgai, populistiskai avantūrai vai vienkārši kārtējai stohastiskai solījumu mākoņu stumdīšanai, no kā galu galā nekas jēdzīgs nesanāks. Un katram šeit ir savi argumenti. Jāatzīst – tie parasti ir vienpusēji un šauri, lai tikai uzrunātu (apmānītu?) attiecīgo mērķauditoriju.
Lasīt visu...

12

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

FotoJau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās un ka Veselības ministrija un valdība kaut mazākā mērā gribētu panākt pozitīvu sarunu iznākumu, lai ārsti atsāktu darbu pilnā apmērā. Varbūt šeit mazāka ir premjera Māra Kučinska loma, kurš vienkārši tiek apvārdots un pārliecināts par to, ka "jāaizstāv dāmas gods". Nav jau pirmā reize, kad redzams, cik viegli ir ietekmējams premjers, kurš kā bruņinieks metas aizstāvēt sava kabineta vājā dzimuma pārstāves, aizmirstot valstiskas vērtības un pat veselo saprātu.
Lasīt visu...

21

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

FotoAugsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās informācija par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) gatavoto izglītības reformu. Skaidrs ir viens, IZM vēlas īstenot reformu, neraugoties uz to, ka dažādi nozares eksperti[1], pedagogi, vecāki, bērnu psihologi, pirmsskolas izglītības nozares darbinieki un biedrību pārstāvji[2], ārsti[3], veselības ministre[4], tiesībsargs[5] u.c. ir pauduši bažas par reformas saturu, piemēram, par skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma.
Lasīt visu...

21

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

FotoCēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim Ivaram Āboliņam, šī sabiedriskā medija kuratoram, ir klaji prasts un savtīgs: "Rokas nost no mūsu bardaka (un rebēm)!"
Lasīt visu...

18

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

FotoValsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē uzdotajiem jautājumiem. Publicējam šo „atbildi” un Dreibanta komentārus.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...

Foto

Pašapziņas valstiskums

Pašapziņa ir suverēna garīgā izpausme. Tā pieder vienīgi attiecīgajam cilvēkam. Pašapziņa ir sevis apzināšanās un sevis apzināšanās saskarsmē ar ārējo pasauli. Pašapziņas priekšmets ir...

Foto

Par Alīdas Vānes pēdējo darba dienu, ģimenes ārstu streiku un iespējām no tā izvairīties

Ģimenes ārstu streiks: sāksies 3. jūlijā, sāksies 23. jūlijā vai varbūt Saeima...

Foto

Kas ir tas jaunais un šokējošais, ko mēs uzzinājām no „Rīdzenes” sarunām?

Un tomēr. Kāds var man paskaidrot - kas ir tas jaunais un šokējošais, ko...

Foto

Daudz interesantāk būtu uzzināt, kādas shēmas bīda par gaismas glabātājiem uzskatītie politiķi

Mazliet vairāk palasīju bēdīgi slavenās "Rīdzenes sarunas", un man ir daži jautājumi sašutušajiem:...

Foto

XI bauslis: tev nebūs sabiedriskajā medijā melot

Kas vainīgs, tas bailīgs. Slokas ugunsgrēks raisa tik iespaidīgu politisko krīzi, ka sabiedrībai un medijiem, škiet, joprojām nav izprotami...

Foto

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

Apgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau...

Foto

Politaģitācijas lapeles centieni glābt no negoda “oligarhu lietas” pasūtītājus un izpildītājus

Jau dažas nedēļas ar milzu vērienu Latvijā notiek propagandas kampaņa saistībā ar t.s. Šlesera „Rīdzenes”...

Foto

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

Spriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu...

Foto

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās...

Foto

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

Es, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija...

Foto

Lai Šadurskis pats brauc prom

Aprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā...

Foto

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

Leonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs...

Foto

Nākotnes konjunktūra

Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu...

Foto

Ko darīt?

Bieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?»...

Foto

Tikmēr melnos indīgos dūmos

Esmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un...

Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...