Iesaki rakstu: 
2014.gada 1.janvāris ir eiro ieviešanas un otrās Latvijas Republikas likvidācijas datums. Kopš šī brīža Latvijas teritorija ir gandrīz pilnībā pievienota ES, un tā faktiski ir kļuvusi par Eiropas Savienības Kapitālistisko Latvijas Republiku. Pilnīga Latvijas integrācija ES vēl nav notikusi, bet paredzams, ka šis process tiks pabeigts tuvāko 2-5 gadu laikā, tomēr galvenie patiesi neatkarīgas valsts atribūti Latvijai vairs nav.
Kopš PSRS un sociālistiskās sistēmas sagrāves Latvijas (kapitālistiskā) Republika jau pašos pirmsākumos bija butaforiska, no ārējiem (galvenokārt Rietumu) spēkiem atkarīga pseidovalštele, tomēr tai bija pietiekami daudzas formāli neatkarīgas valsts pazīmes, kas tās iedzīvotājiem deva teorētiskas un arī praktiskas iespējas izveidot patiesi neatkarīgu valsti.
Ja 1918.-1920.gadā Latvijā atradās pietiekami daudz zinošu un sevi upurēt gatavu cilvēku, kuriem izdevās izveidot savu valsti (tiesa gan, kroplu – kapitālistisku), tad 1990.-2014.gados nepieciešamais skaits noteiktas kvalitātes cilvēku neatradās un izdaudzinātā „neatkarība” palika uz papīra un faktiski izrādījās tikai efektīvs PR sauklis: cilvēku, vispirmām kārtām krievu, apmuļķošanas līdzeklis.
Par pirmo Latviju bija gatavi cīnīties un mirt daudzi latviski runājošie, un viņi to arī darīja, bet otrās Latvijas aizstāvībai savas ērtās ikdienības komforta zonas robežas pārkāpa tik retais un arī tikai mazliet. Toties šo faktiskā patriotisma trūkumu aprobežotās un gļēvās latviski runājošo masas jo dikti kompensēja ar jaunajiem saimniekiem tīkamo un viņu visādi atbalstīto padomju valsts, „krievu” un sociālistiskās sistēmas „tupu” lamāšanu.
„Neatkarīga Latvija” bija viena no galvenajām idejām, ar kuru uz lūpām nacistiski orientētas aprindas ar lielu entuziasmu grāva Padomju Savienību. Tagad pēc fakta ir skaidri redzams, ka šis bija viltus sauklis. Prakse parādīja, ka latviski runājošiem nekāda neatkarīga Latvija nav vajadzīga. Prakse parādīja, ka latviski runājošajiem tāda neatkarīga Latvija ir pie vienas vietas. Prakse parādīja, ka latviski runājošajiem ir nospļauties uz neatkarīgu Latviju, ka viņi ir gatavi to apmainīt pret krāšņi iesaiņotas lētas desas šķēli un trulām izpriecām un ka viņi nav gatavi patiesi cīnīties par savu valsti.
Toties iestāties vienalga kādos algotņos latviski runājošo vairums gan ir gatavi ar prieku. Pērkamu un aprobežotu bezprincipālu bezmugurkaulnieku bars – tāds ir ļoti bēdīgais eksperimenta „Latvija 1990-2014” secinājums, kurā ļoti gribētos kļūdīties.
Neatkarīga Latvija netika iznīcināta uzreiz. Tas notika lēnām un pakāpeniski. Ja par pirmajiem pēcpadomju gadiem cilvēki vēl var teikt, ka viņi nezināja, ka viņi tika apmānīti utt., tad turpmāk notiekošais ir atklāta un mērķtiecīga valsts iznīcināšana.
Sākumā tika iznīcināts un pa lēto izpārdots viss Padomju laiku rūpniecības potenciāls (kurš nebija no mazajiem un izmantojot kuru Latvija varēja kļūt par patiešām plaukstošu valsti). Tāpat tika iznīcināti un izsaimniekoti kolhozi, kuri padomju laikā nodrošināja ar pārtiku gana lielu daļu no padomju valsts.
Vērtīgāko daļu no izpostītā un sazagtā par lētām naudām uzpirka skandināvu korporācijas, un Latvija zaudēja savu ekonomisko neatkarību. Tā Latvijā sāka valdīt skandināvu bankas, mazumtirdzniecības ķēdes, komunikāciju uzņēmumi un citas „lielā brāļa” organizācijas. Un arī masveida Latvijas mežu izciršana turpinās „gādīgo aizbildņu” vadībā.
Drīzumā pēc „neatkarības” atgūšanas Latvijas atjaunoto likumdošanu sāka pielāgot ES standartiem. Par valsts teju galveno mērķi tika pasludināta iestāšanās ES (tā ir tikko „izcīnītās” neatkarības labprātīga atdošana). Sākumā to darīja klusiņām, publiski par to pārāk plaši nerunājot, bet, jo sekmīgāk likumdošana tika pielāgota un jo tuvāk nāca iestāšanās datumus, jo atklātāk par to tika runāts.
Visbeidzot eiroreferenduma (par Latvijas iestāšanos ES) propagandas kampaņa aizsniedza katru, un, neskatoties uz to, ka vairums no teiktā bija maldināšana un meli, galvenā doma par atteikšanos no iepriekš tik izdaudzinātās neatkarības idejas izskanēja pietiekami skaidri un skaļi.
Cilvēki par to nobalsoja. Un, lai gan ir pamats uzskatīt, ka referenduma rezultāti tika brutāli viltoti un reāli Latvija nobalsoja pret iestāšanos ES, tomēr tas, ka neatradās pietiekams cilvēku skaits, kuri būtu gatavi reāli cīnīties par savu valsti, ir neapstrīdams fakts.
Eiropas Savienībā Latvijas neatkarības graušana un visas sabiedrības iznīcināšana turpinājās ar jaunu sparu, arvien vairāk sašaurinot vietējās valsts varas iespējas, samudžinot likumdošanu, izspiežot vietējas izcelsmes produktus, idejas un risinājumus, slāpējot vietējo ražošanu, veicinot depopulāciju un realizējot arvien jaunas ES praktisko standartu ieviešanas reformas.
Un to visu darīja (un turpina darīt) nevis iesūtīta ES okupācijas administrācija, bet gan vietējais latviski runājošu fašistu - kleptomānu birokrātiskais slānis, kurš savas darbības piesedz ar nacionālu, asi antikrievisku un antipadomju retoriku. Kā pēdējais nozīmīgais šo nelietīgo noziedznieku veikums pret Latvijas valstiskumu ir pievienošanās ES fiskālās disciplīnas līgumam un eiro ieviešana, kas vienlaicīgi ir arī kā pēdējā nagla neatkarīgas Latvijas zārkā.
Eiro ieviešana jo skaidri parādīja, ka Latvijas problēma ir ne tikai tās zaglīgajā, zemiskajā, stulbajā un nelietīgajā elitē, bet arī vairumā Latvijas cilvēku un viņu spriestspējā. No vienas puses nacistiski orientēti lāpu gājieni pulcē tūkstošiem cilvēku un nacistiski orientētas partijas iegūst lielu daļu vēlētāju balsu, bet tai pat laikā nav neviena, kas pa īstam aizstāvētu kaut vai tikai savu nacionālo valsti no iznīcināšanas.
Valsts tiek iznīcināta, bet neviens neiziet ielās, neviens nededzina mašīnas, neviens netvarsta un neizrēķinās ar valsts nodevējiem, kuri neslēpjas, visiem ir zināmi un pat no tā nekautrējas. Viņi mierīgi braukā lepnos braucamrīkos un biezā slānī rēgojas TV ekrānos un „privātās dzīves” tipa lapelēs.
Nevienu nemulsina viņu meli. Visi zina, ka viņi melo, visi zina, ka viņi ir nelieši un korumpanti, bet nekas nenotiek. Visiem viss ir vienalga, visi „domā pozitīvi” un turpina arvien dziļāk slīgt mēslu dūksnājā. Un cilvēkus pat nemulsina tas, ka ir iznīcināta izglītības sistēma, ka bērni nepārtraukti un intensīvi tiek apstaroti ar lielām debilizējošas informācijas devām un ka masveidā notiek nežēlīgi un ciniski amatpersonu noziegumi pret bērniem.
Eiro ieviešanu (un Latvijas galīgu iznīcināšanu) veica ne tikai mazskaitlīgā pērkamā elite, bet ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji, kuri pārprogrammēja programmas un iekārtas, pārlīmēja cenas, veidoja komunikāciju materiālus un veica citus sīkus tehniskus eiro ieviešanas darbiņus. Un neatradās neviens, kurš aicinātu uz pretestību eiro ieviešanai, kurš boikotētu eiro ieviešanu, kurš to sabotētu, kurš dedzinātu jaunos eiro un atteiktos tos izmantot vai kā citādāk pretotos savas valsts iznīcināšanai. Latviski runājošie kā aitas draudzīgā darbībā un bezdarbībā pieņēma pēdējā nozīmīgā savas valsts atribūta iznīcināšanu, tādējādi parādot sevi kā bezmugurkaula kalpa dvēselītes, ar kurām var pilnībā nerēķināties.
Tai pat laikā uz iznīcinātās valsts kapa turpinās mēra laika dzīres, visapkārt rīb salūti, un pūlis tiek barots ar salkanām pseidopatriotu pseidonacionālām runām, kuras pagaidām vēl tiek teiktas latviešu valodā. Bet cik ilgi vēl?! Ilgi vairs ne, kaut vai tādēļ, ka šis teātris ir pārāk dārgs, neefektīvs un izšķērdīgs tik nožēlojami mazspēcīgai un mazskaitlīgai publikai.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
