Iesaki rakstu: 
Ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis uzskata, ka valdība nav izpildījusi solīto par 2011.gada budžeta veidošanu un pašlaik ir parādījusi, ka nevēlas risināt patiesās problēmas, bet cer uz brīnumiem.
Premjers un valdošās koalīcijas līderi Saeimā iesniegto 2011.gada budžeta projektu nosaukuši par stabilitātes budžetu. Vai jūs kā ekonomikas eksperts tam piekrītat? Vai tas ir budžets, kādu Vienotība solīja pirms vēlēšanām?
Es to nosauktu par vilšanās budžetu. No šīs valdības vismaz personīgi es gaidīju vairāk. Manas ekspektācijas bija lielākas, jo bija solījumi, kuri no tāda vidējā nodokļu maksātāja interesēm bija labāki.
Viens konkrēts piemērs ir par PVN paaugstināšanu par vienu procentu, ko valdība izdarīja, un par samazinātās PVN likmes atcelšanu, par ko valdība neizšķīrās. Ir skaidrs, ka samazināto likmju atcelšana plus kompensācijas mehānisms mazturīgajiem iedzīvotājiem bija krietni labāks piedāvājums.
Piemēram, samazinātā PVN likme par siltumu. Skaidrs, ka samazinātās likmes rezultātā siltuma cena ir mazāka. Ir skaidrs, ka vajag palīdzēt pensionāriem un trūcīgām ģimenēm samaksāt par siltumu, bet pavisam nav skaidrs, kāpēc ar šo samazināto PVN likmi vajag palīdzēt par siltumu samaksāt arī, piemēram, Šleseram.
Vai ar to norādāt, ka šajā budžeta piedāvājumā nav ielikta progresivitāte, kuru solīja partijas – no bagātajiem paņemt vairāk?
Jā. Un to var pateikt arī citādāk. Tas ir, vai mums ir mērķis palīdzēt trūcīgām ģimenēm, pensionāriem un mēs meklējam risinājumus, kā to nodrošināt, kas šo mērķi palīdz sasniegt, vai arī kas?
Šī samazinātā PVN likme siltumam - tas nav instruments, kas nodrošina konkrētu subsīdijas mehānismu tieši trūcīgiem cilvēkiem.
Respektīvi, valdība, ja gribēja ar nodokļu sistēmu palīdzēt trūcīgiem cilvēkiem, varēja izvēlēties citu mehānismu, kā palīdzēt, nevis atstāt samazinātas PVN likmes un celt vispārējo PVN?
No tautsaimniecības attīstības viedokļa būtu daudz labāk, ja šis PVN nebūtu par procentu lielāks, bet tiktu atceltas šīs samazinātās likmes un valdība piedāvātu kaut kādu konkrētu subsīdiju mehānismu mazturīgajiem iedzīvotājiem.
Protams, tas prasītu skaidrošanu sabiedrībai, valdībai tas prasītu lielākas pūles utt., tāpēc acīmredzot valdība to neizdarīja, vai arī valdībai nav pietiekamas kapacitātes, lai sabiedrībai to tā izstāstītu, vai kas, es nezinu.
Runājot par šī budžeta projekta kvalitāti un budžeta lēmumu ilgtspēju, vai redzat, ka tā ir ietverta budžeta piedāvājumā?
Nē, nevar to saredzēt, gan runājot par šīm samazinātām likmēm, gan, piemēram, par sociālā nodokļa efektīvu celšanu. Nu ne pie kā laba tas nenovedīs.
Skatoties uz 2011.gada budžeta projektu kopumā, manuprāt, redzams, ka tā ir nevēlēšanās patiesībā risināt patiesās problēmas.
Tas attiecas arī uz citiem, šajā budžetā piedāvātajiem pasākumiem, kuri ir īstermiņa pasākumi. Piemēram, 2.pensiju līmenis. Bija aizdevējiem apsolīts, ka iemaksas 2.pensiju līmenī tiks paceltas uz 4%, bet valdība tomēr no tā atteicās, atstājot iemaksas uz 2%. Problēma ir tāda, ka ar šādu demogrāfiju, kāda mums ir, tie cilvēki, kas ir 20, 30, 40 gadu vecumā, nav motivēti maksāt sociālo nodokli, jo viņi nevarēs saņemt pensijas, kuras būtu atbilstošas viņu sociālajām iemaksām.
Šī pensiju reforma jau savulaik tieši tāpēc tika īstenota, lai mainītu cilvēku domāšanu, lai izvairītos no sociālā sprādziena. Un valdība šo mehānismu sagrauj.
Vai iemesls ir tas, ka valdību šobrīd, tik īsu brīdi pēc vēlēšanām baidījās pieņemt nepopulāros, bet ilgtspējīgus lēmumus, tāpēc tos atlikusi uz kaut kādu vēlāku laiku, nākamo gadu?
Jā, domāju, ka baidījās. Bet, ja valdība un politiķi sāk baidīties, tad kāpēc mums jātic šai valdībai un politiķiem, ka pēkšņi, pēc dažiem mēnešiem vai pusgada viņi vairs nebaidīsies. Ja valdība sāk baidīties un nevar pieņemt nepopulārus lēmumus, un nav gatava tos izskaidrot, tad, sorry, man nav pārliecības, ka šīs bailes pēc kaut kādiem pāris mēnešiem pazudīs.
Bet ir taču skaidrs, ja valdība grib īstenot mērķi par eiro ieviešanu 2014.gadā, tad nevarēs iztikt bez šiem nepopulārajiem lēmumiem, reformām, budžeta izdevumu samazināšanas?
Mans redzējums ir vienkāršs. Problēmas ir jārisina šodien un tūlīt, un, protams, tas nozīmē, ka šie lēmumi ir jāizskaidro sabiedrībai. Jāizskaidro, kāpēc tas tiek darīts un tā tālāk, bet šī valdība lielā mērā, vismaz man ir tāds iespaids, dzīvo tādas cerībās uz to, ka situācija ekonomikā izradīsies labāka, krietni labāka, nekā to prognozē lielākā daļa analītiķu.
Faktiski šī valdība cer uz brīnumiem. Rodas sajuta, ka valdībā ir kaut kādi brīnišķi optimisti.
Vai redzat, ka šī valdība saņemsies uz ilgtspējīgiem risinājumiem?
Es negribētu izteikt šādu prognozi. Taču, protams, es ceru, ka šī valdība uz to saņemsies, un es arī dodu signālu, ka šī valdība šobrīd nerisina problēmu ar budžeta konsolidāciju. Vai valdība to izdarīs vai ne? Laiks parādīs.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
