Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Saistībā ar Latvijas lielāko elektronikas un sadzīves tehnikas tirgotāju - Elkor grupu nule ierosinātais kriminālprocess par naudas atmazgāšanu un izvairīšanos no nodokļiem liek atskatīties grupas vēsturē kopš tās dibināšanas brīža deviņdesmito gadu sākumā. Secinājums ir īss – visus savas pastāvēšanas divus gadu desmitus grupa, par kuras bosu visus šos gadus ir uzskatīts 1968. gadā dzimušais Aleksandrs Popovs, vērotājam no malas ir bijusi faktiski vienlīdz noslēpumaina, lai neteiktu – viegli aizdomīga.

Ko par pirmsākumiem presei stāstījis pats Popovs

„Mani vecāki ir rīdzinieki. Mācījos Rīgā. Tēvs ir inženieris celtnieks, vēl arvien strādā par pasniedzēju. Māte poligrāfiste – šķiet, tā viņas profesiju sauca padomju laikā.

Beidzis vidusskolu, 1986. gadā aizgāju dienēt. 1988. gadā pārnācu no armijas un iestājos darbā rūpnīcā. Darbs bija saistīts ar manu hobiju – radioelektroniku. Jau skolas laikā meistaroju dažādas mūzikas ietaises.Vispār esmu strādājis vairākās, arī Popova radiorūpnīcā, bet pēc armijas strādāju Komutatorā.

Drīz sākās perestroika. 1989. gadā iestājos institūtā, un tai pašā laikā paziņas man piedāvāja strādāt šūšanas kooperatīvā. Tas tomēr bija labāk nekā strādāt rūpnīcā.

Sākums bija, teiksim tā, interesants – šuvējas, kuras savā profesijā nostrādājušas gadus divdesmit, un es, kurš profesionālās šujmašīnas ieraudzīja pirmoreiz... Tur bija viens labs brigadieris, var teikt, darbaudzinātājs, no viņa es noskatījos, kas jādara. Pēc tam jau kā lietpratējs centos palīdzēt šuvējām. Kā šuvējs. Tajā laikā, ja atceraties, visi nodarbojās ar šūšanu. Pieprasījums bija liels.

1989. gadā vēl nedomāju par sava biznesa veidošanu. Mana minimālā programma bija iemācīties šūt – gan pašam noderēs, gan citiem varēs palīdzēt. Tolaik varēja sēdēt mājās, šūt un ar to labi nopelnīt.

Kooperatīvā nostrādāju tikai kādu pusgadu. Manas ilūzijas attiecībā uz izaugsmes iespējām tur ātri izplēnēja. Šuvējām tika maksāts vairāk nekā šūšanas fabrikās, bet es sapratu, ka te nenopelnīšu vairāk, kā biju saņēmis rūpnīcā. Tad jau, pats šujot mājās, varēju dabūt vairāk. Pluss bija tas, ka, staigādams pakaļ brigadierim, paguvu iepazīties ar ražošanas mikromodeli, un pēc pusgada man jau šī shēma bija skaidra. Problēma bija tikai dabūt visu pārējo.

Gatavojos jau iegādāties šujmašīnu, taču viss attīstījās straujāk, nekā biju domājis. Cits paziņa, kaimiņš, kurš bija pieredzes bagātāks, gatavojās iegādāties jau izveidotu šuvēju kooperatīvu, kura īpašnieks taisījās braukt prom no Latvijas. Sapratis, ka te man būtu iespēja pacelties pāri šuvēja statusam, sāku savu paziņu pārliecināt, ka bez manis viņam nekādi neiztikt.

Galu galā pierunāju viņu, un mēs sākām divatā. Aizdevu visu, kas man bija, no cita paziņas vēl aizņēmos naudu, kas bija nepieciešama, lai varētu līdzīgi iet daļā. Tā no šuvēja kļuvu par šūšanas organizatoru. Mans partneris bija pieredzējušāks, viņš nodarbojās ar produkcijas realizāciju – veikaliem, tirgiem, bet es piegriezu, izvadāju darbu mājstrādniecēm.

Pēc tam, kā tas dažkārt gadās, partneris kaut ko izdarīja, man nezinot, es to vēlāk uzzināju, un mēs izšķīrāmies. Uz bijušā drupām sākās viss pārējais. Būtībā viņam palika viss kooperatīvs, es sāku no nulles, ja neskaita pieredzi. Turpināju ar šūšanu. Izstrādāju kādu trīs jaku modeļus (tolaik sortiments nevienu īpaši neinteresēja), un organizēju ražošanu. Dažreiz vēl tagad, ejot pa Rīgu, ieraugu savu jaku kādam mugurā un nodomāju: “Ak, Dievs, tik daudz laika pagājis, bet tās vēl kāds valkā...”

Tā tas gāja līdz tam brīdim, kad Latvija 90. gadu sākumā kļuva neatkarīga un slēdza robežas. Pirms tam veikali, kuros nodevu savas jakas, būtībā darbojās kā vairumtirdzniecības bāzes, kurās veda preci no visas Savienības, bet pēc robežu slēgšanas prece no Krievijas tiem vairs netika vesta. Pilsētas centrā iegādāties apģērbu kļuva grūti. Tad sākās Sporta manēžas un Sporta pils kā tirdzniecības centru laiks. Veikali jakas tikpat kā vairs neņēma, un mums nekas cits neatlika kā pašiem tās tirgot. Abi ar Andreju Vlasovu noīrējām vietu un pārdevām jakas.

Tas bija brīnišķīgs laiks. Mums bija tikai ziemas jakas, jo vasaras jakas šūt nebija izdevīgi. Bija vasara, jūlijs, bet mūsu ziemas jakas izpirka tik ātri, ka nespējām vien pievest jaunas. Visu savu iekrājušos produkciju izpārdevām ļoti ātri.

Manēžas laikos mūsu jakas izpirka pa divām trim uzreiz, kāda tur konkurence? To sākām sajust, kad parādījās Sporta pils. Atceros, kad tā tika atvērta, vēl ilgi domāju, vai mums tur būtu jātirgo. Tomēr aizgājām, bet jau jutām, ka mūsu jakas pārdot kļūst grūtāk. Kļuva skaidrs, ka ar Turcijas jakām cīnīties nespēsim. Kaut vai tāpēc, ka vieglāk ir aizbraukt uz Turciju, nopirkt gatavu preci un te pārdot, kamēr vienai mūsu jakai bija ap 70 detaļu un procesu varēja nobremzēt kaut vai pogu piegādātājs.

Kad sāku lidot uz Turciju, citiem tas jau pāris gadus bija noregulēts bizness. Turcijā iegāju šūšanas fabrikā paskatīties, kā viņi šuj, un saķēru galvu, ieraudzījis, ka šūšanas kvalitāte tur ir daudz zemāka nekā Latvijā. Mēģināju viņus kaut kā pamācīt, bet tad sapratu, ka tās ir veltas pūles, jo cilvēki pērk tik un tā, – izskatās labi, rāvējslēdzējs spīd, maksā lēti...

Vispirms vedu šurp bikses. Pirmās partijas aizgāja ļoti labi. Pēc tam palielinājām sortimentu. Ievedām gan King Size jakas, gan ādu, gan pildspalvas – visu, ko varēja pārdot, un tas viss bija izlikts Sporta pilī četros kvadrātmetros.

Biju iemanījies braukt uz Turciju pat divreiz nedēļā. Divas naktis neguli, tad atlido, atdod preci Andrejam, kurš to Sporta pilī tirgo, vienu dienu esi Rīgā un tad atkal prom uz Turciju. Bija tādi trīs ārprāta mēneši. Tolaik varēja pārdot visu.

Tad man sāka gribēties kaut ko solīdāku un globālāku. Mēģinājām tirgot automašīnas. Bijām pat uz Vāciju aizbraukuši un atdzinuši mašīnas. Tās palika nepārdotas, toties es sapratu, ka tāda autotirdzniecība nav priekš manis. Pamazām attīstījās tirdzniecība Sporta pilī, vienubrīd man tur bija jau trīs vai četras tirdzniecības vietas.

Vienubrīd savā tirdzniecībā bijām sasnieguši zināmu piesātinājuma stāvokli. Arī lidot kļuva arvien grūtāk. Ap to laiku Sporta pilī jau pilnā sparā tika tirgota arī elektronika. Es uz to vienmēr ar vienu aci biju skatījies. Iznāca tā, ka firmas, kas ieveda elektroniku, bija nolēmušas nopelnīt, piesaistot jaunu klientu, un piedāvāja man iesaistīties: “Visi normāli cilvēki lido uz Emirātiem pēc aparatūras, bet tu vēl ar lupatām ņemies...” Tā iznāca iesaistīties elektronikas tirdzniecībā. Pieslēdzos tiem, kas jau labu laiku bija lidojuši uz Emirātiem.

Tolaik Emirātu apgrozījums bija iespaidīgs – uz Krieviju 60 miljardi dolāru. Viņi Emirātos elektroniku ieveda no Dienvidkorejas un Singapūras pa jūru, tāpēc spēja nodrošināt ļoti zemas cenas, jo nodokļu Emirātos vietējiem tikpat kā nebija, ka tik nodarbojas ar Emirātu attīstīšanu.

Atceros, ka mans bizness sākās tā – uzzināju, kādu svaru elektronikas var atvest par 20 tūkstošiem dolāru, un tik arī pasūtīju. Pēc pusgada tie, kas mani bija iesaistījuši šajā biznesā, vairs nepriecājās, jo es jau sāku vest vairāk nekā viņi.

Tur process bija vēl vienkāršāks nekā Turcijā. Aizej uz vairumtirdzniecības veikalu, samaksā naudu, un nekādu problēmu – tev uz viesnīcu kravas mašīnās atved aparatūru, tev ir nakts, lai to visu iesaiņotu maisos, un no rīta to aizved uz kravas lidmašīnu.

Sporta pils posmam sekoja mūsu pirmais veikals tirdzniecības centrā Minska. Kad mums to piedāvāja, ilgi domājām, kā tur ies. Sākumā man Sporta pils likās svarīgāka par veikalu, bet drīz jau izveidojām arī veikalus Valdemāra ielā un Marijas ielā 15. Tagad tie jau ir slēgti, jo Rīgas centrs ir pārsātināts ar elektronikas veikaliem.

ELKOR radās, kad elektronika mūsu piedāvājumā sāka dominēt un vajadzēja izdomāt kādu tai piemērotāku firmas nosaukumu. Apsvēru vairākus variantus un beigās paliku pie ELKOR. Ļoti vienkārši – Electronic Corporation. Mūsu pirmajos reklāmas rullīšos, ja atceraties, parādījās starojoša zvaigzne, tad izgaismojās ELKOR, planēta, parādījās dažādi elektronikas brendi, un bija arī uzraksts Electronic Corporation.

1997. gadā sapratu, ka ar mazumtirdzniecības biznesu ir par maz, ka jārada kas globālāks. Izveidoju ELKOR grupu – tā bija pirmā kompānija, kuru veidoju kā vienotāju. Tagad varētu gudri runāt par holdingu vai māteskompāniju, tolaik tas izskatījās mazliet vienkāršāk. Taču bija skaidrs, ka servisa uzņēmumu darbības spektram jābūt plašākam nekā tikai mūsu veikalu apkalpošana.”

Grupas oficiālie pirmsākumi

Savukārt oficiāli Elkor grupas pirmsākumi saistāmi ar 1994. gada vasarā reģistrēto SIA Elcor, – tās vienīgais dibinātājs un prezidents ir 1968. gadā dzimušais Aleksandrs Popovs, kurš kompānijas pamatkapitālā iegulda videomagnetofonu Aiwa 100 latu vērtībā un kā SIA nākamos darbības veidus norāda vai visas iespējamās nodarbošanās: "Mazum–, vairum–, komisijas tirdzniecība. Medicīnas pakalpojumi. Noliktavu pakalpojumi. Elektroniskās tehnikas ražošana. Sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumi. Valūtas pirkšana un pārdošana. Remonta–celtniecības darbi. Autotransporta pakalpojumi. Mārketinga, brokeru un starpniecības pakalpojumi. Ārējā ekonomiskā darbība u.c. statūtos uzrādītie darbības veidi."

1995. gadā atbilstoši likumdošanai SIA pamatkapitāls tiek palielināts līdz 2000 latu, bet gadu vēlāk tās statūtos tiek speciāli fiksēts, kā īsti saprotams nosaukums Elcor: "Sabiedrības nosaukums: "Elektrotehniski līdzekļi cikla organizēšanai ražošanā", SIA – pilns nosaukums latviešu valodā; "Elcor" – saīsināts nosaukums latviešu valodā; " Elcor", Ltd – nosaukums angļu valodā."

Tiesa, visizplatītākā leģenda par Elkor ir tā, ka tās nosaukums patiesībā nozīmējot saīsinājumu no „Emīla Laventa korporācija” (Bankas Baltija bosa tēva vārdā) un tās pamatā esot Bankas Baltija nauda. Taču šai leģendai nav ne mazāko faktoloģisko apliecinājumu, savukārt pats Popovs kategoriski apgalvo, ka Aleksandru Laventu nepazīstot, savukārt saistībā ar baumām par sava kapitāla izcelsmi presei ir apgalvojis:

„Tās vienmēr ir bijušas saistītas ar to, kas notiek valstī. Kad bija notikumi ap Bonus, to saistīja ar mums. Kad bija Banka “Baltija” – ar Laventu. Kad Rīgai bija sarunas ar Lužkovu, dabūju dzirdēt arī par mūsu saistību ar Maskavas mēru. Šķiet, tas bija mūsu pirmā veikala laikā – eju gar šo veikalu, man pa priekšu iet divas kundzītes un skaļi spriež: “Nu, paskaties, kā viss spīd un laistās! Vai tad godīgs cilvēks var nopelnīt tādam veikalam? Nē – sazagušies!” esmu sapratis, ka tie, kas biznesu neizprot, to arī neizpratīs, tāpēc baumas būs vienmēr, un nav jēgas tās atspēkot.

Pavisam skaidri to sapratu tad, kad mans labs paziņa, ar kuru reizē sākām elektronikas biznesu, lidojām uz Emirātiem un vienā Sporta pilī stāvējām, reiz man teica: “Dzirdēju, ka tu ar Bonus esot saistīts...” Es apstulbu. Var saprast, ka pensionāre uz ielas tā runā, bet, ja to saka cilvēks, kas pārdod tādus pašus televizorus kā es... Atbildēju viņam: “Paskaties atpakaļ – kad tu brauci makšķerēt, ar sievu atpūties un citādi tērēji laiku sev, mēs strādājām pa 15–16 stundām dienā. Tur arī rodas starpība.” Bet saprotu, ka šādas baumas cilvēku psiholoģiski nomierina. Viņam ir vieglāk samierināties ar domu, ka pārējie ir zagļi, nekā saprast, ka pats nav bijis tik čakls un veiksmīgs.”

Atbilstoši oficiālajām atskaitēm Elkor grupas pirmdzimtajai bizness par veiksmīgu gan nav nosaucams: jau 1995. gadā firmas pašu kapitāls ir negatīvs un atpakaļ plusos tā arī neiekļūst, zaudējumi kopš 1996. gada palielinās un 1998. gadā pārsniedz 33 tūkstošus latu – ņemot vērā SIA nelielo apgrozījumu, pietiekami iespaidīga summa.

Taču uz A. Popovu tas formāli vairs neattiecas, - jau 1997. gada janvārī viņš kompāniju pilnībā pārdod savam vienaudzim Andrejam Sičovam, kurš to pusotru gadu vēlāk pārdēvē par SIA Elektriķis–Z, bet vēl pēc dažiem mēnešiem atzīst kompānijas maksātnespēju. Rezultātā 1999. gada rudenī tiek pabeigta bijušās SIA Elcor bankrota procedūra, tās parādiem dažādiem piegādātājiem paliekot 196 tūkstošu latu apmērā.

Savukārt jau 1997. gada jūnijā A. Popovs nodibina veselas trīs kompānijas ar vārdu Elcor nosaukumā: par 100% īpašnieku viņš kļūst gan SIA Elcor Līzings un SIA Elcor grupa, gan arī SIA Elcor–Serviss (pēdējā – gan personiski kā vienas daļas īpašnieks, gan caur Elcor grupu, kas formāli ir lielākais Elcor–Servisa dibinātājs).

Visu šo kompāniju pamatkapitāls ir minimāli noteiktie 2000 latu, un tajā, kā likums, tiek ieguldīta Elcor firmu dibināšanas dokumentos bieži pieminēta vērtība – "dators 486DX/100VIP ar monitoru SAMTRONS un skaneris HP Scan Jet 3P" (Elcor–Servisā gan tiek ieguldīts vēl arī telefona aparāts).

Šīs tad arī pašlaik ir vienīgās kompānijas, kurās oficiālo īpašnieku vidū līdz pat deviņdesmito gadu beigām ir Elcor dibinātājs A. Popovs, turklāt dažām gan mainās nosaukums, gan būtiski sarūk A. Popova īpašuma daļa un viņa formālā ietekme.

Grupas izplešanās un sazarošanās

Tomēr jau SIA Elcor 1996. gada bilancē kā saistītie uzņēmumi minētas firmas ar nosaukumiem, kuros, lieki teikt, arī nav atrodams nosaukums Elcor vai Elkor, – plašākai sabiedrībai galīgi neko neizsakošas SIA TRAS, TPS, Paris, Elios.

Savukārt SIA Elcor grupa reģistrācijas lietai 90. gadu beigās pievienots šāds saistīto kompāniju saraksts – SIA Elcor, Paris (domāta Paris Ltd. – niecīga viena dibinātāja SIA ar vēlāk negatīvu pašu kapitālu un faktiski nulles līmeņa apgrozījumu), TRAS, TPS, ILPS, Sporta Stils, Savers un Elcor–Serviss.

Papētot šo kompāniju vēsturi, izrādās, ka savulaik dažā labā līdzīpašnieku vidū ir bijis tas pats A. Popovs. Tā, piemēram, 1995. gadā dibinātajā SIA TPS (starp citu, arī tās statūtkapitālā tradicionāli ir ieguldīts dators un printeris) A. Popovs vēl 1997. gada sākumā ir bijis vienīgais īpašnieks, taču tad visu kompāniju pārdevis Andrejam Sičovam. Arī šīs SIA gada pārskatā jau 1996. gadā kā saistītie uzņēmumi minētas jau zināmās SIA Elcor, TRAS, Paris un Elios.

Vēl 2002. gadā formālais šo firmu saistošais elements, kas ļautu runāt par ar skaidrām juridiskām saitēm vienotu uzņēmumu grupu, ir meklējams nevis Uzņēmumu reģistrā, bet gan Patentu valdē. Saskaņā ar Patentu valdes oficiālo informāciju tieši A. Popovam pieder preču zīmes ELCOR electronic corporation (sākotnēji tā piederējusi SIA Elcor), ELCOR, ELCOR COMPUTER SYSTEM, ELKOR, DOMO TEHNIKA, SPORTA STILS, u.c. Turklāt 2002. gada maija sākumā no viņa tiek saņemti pieteikumi arī uz preču zīmēm ELKOR SPORT, ELKORTEHNIKA un ELKOR FOTO.

Tieši zem šīm un vēl dažām izkārtnēm ap 2001. gadu ir atvērti jau vairāk nekā 60 veikalu, bāru un restorānu, kuri visi kā viens saskaņā ar oficiāliem datiem pieder ļoti ierobežotam cilvēku lokam – A. Sičovam, Andrejam Grikem, Andrejam Vlasovam un Grigorijam Oseledko. Šī it kā neformālā, taču pietiekami cieši saistītā kompāniju grupa ar aptuveni 20 miljonu latu gada apgrozījumu tad arī tobrīd ir meklētā Elkor grupa.

Šo tobrīd kopumā apmēram 20 kompāniju (tostarp līzinga un servisa kompānija) kopējais gada apgrozījums 2001. gadā tuvojas 20 miljoniem latu. Grupā ietilpst vairāk nekā 60 veikalu un restorānu, tostarp Domotehnika, Mobitel, M Daile, Elkor foto, Sporta Stils tīkli, kā arī Idators, Killtec, Kettler, Lotto, Verry, Podium, Elkor logi, Hi-Fi Studio, Elkor sistēma, Siemens centrs, Sony centrs, Panasonic/Technics, angļu pabs Dickens, īru pabs Paddy Whelan’s, u.c. Grupai pieder arī virkne ievērojamu nekustamo īpašumu Rīgā, tostarp Brīvības bulvārī 21, Brīvības gatvē 201, Brīvības ielā 88.

2002. gada šķietamais juceklis

No „elkoriešiem” 2002. gadā salīdzinoši vistrūcīgākais ir G. Oseledko, kuram pieder tikai 100% SIA Salons Daina (pazīstamais veikals Brīvības un Elizabetes ielu stūrī) un 93% SIA Salons Daina 1, kā arī 100% SIA Fleris. Vienlaikus viņš ir arī direktors divās attiecīgi A. Sičovam un A. Vlasovam simtprocentīgi piederošās kompānijās – SIA Savers un SIA Evins (pirmā pazīstama kā nekustamo īpašumu apsaimniekotāja, un A. Sičovs par tās īpašnieku kļuvis tikai 2002. gada 26. jūnijā, otras zināmākie īpašumi ir Vecrīgas krogi Dickens un Paddy Whelan’s).

Papildus šai kompānijai A. Sičovam īpašuma daļas (visur 100% – tā vispār tolaik ir raksturīga Elkor grupas iezīme, ka faktiski jebkura kompānija ir tikai viena cilvēka īpašums) Ls 17 000 nominālvērtībā pieder SIA Mūzikas pasaule, Ls 2100 nominālvērtībā – SIA ILPS, Ls 36 600 vērtībā – SIA Elios, Ls 2000 nominālvērtībā – SIA Intermuzika, Ls 2000 nominālvērtībā – SIA TPS un SIA TRAS, bet Ls 31 200 nominālvērtībā – SIA Sporta Stils.

Savukārt A. Vlasovam īpašuma daļas Ls 7500 nominālvērtībā pieder SIA A.C.E., Ls 2000 – SIA Stangers un SIA Podiums, Ls 708 500 – SIA Neobalts. Kompānijās Neobalts un Evins viņš ir arī amatpersona – nosaukts attiecīgi par direktoru un īpašnieku, turklāt interesanti, ka visās šajās kompānijās A. Vlasova vārds parādās, tikai sākot no 2000. gada februāra.

Būtiska ir arī A. Vlasova darbība nekustamo īpašumu jomā. Pārējo Elkor uzņēmumu īpašnieku un vadītāju oficiālie īpašumi ir salīdzinoši nelieli, – A. Sičova īpašumā oficiāli ir tikai dzīvoklis Eizenšteina ielā, bet jau pieminētā SIA Elkor Līzings un SIA Podiums direktora A. Horhorina (kuram Elkor uzņēmumos vispār nepieder nekādas īpašuma daļas) – dzīvoklis Eksporta ielā un īpašums dārzkopības sabiedrībā Allaži (Rīgas rajonā). Toties uz A. Vlasova vārda Zemesgrāmatās ir reģistrēti veseli 12 nekustamie īpašumi, un tas arī saprotams, jo jau kopš 90. gadu otrās puses viņa vārds regulāri parādās saistībā ar privatizācijas un nekustamo īpašumu darījumu sfēru.

Šis Elkor pārstāvis ir viens no ievērojamā namīpašuma Rīgā, Brīvības ielā 88 līdzīpašniekiem, un saistībā ar to bijušā rēzeknieša vārds parādās jau 1996. gadā, kad 1/16 īpašuma viņš oficiāli saņem kā dāvinājumu no 1946. gadā dzimušās Miriamas Feldonas. 1998. gada septembrī A. Vlasovs par 480 000 latu iegādājas bijušo RVR ēdināšanas cehu Brīvības gatvē 201, 1999. gada jūnijā viņš par 600 tūkstošiem latu iegādājas arī Rīgas Vagonu rūpnīcas dienvidu cehus, viņam pieder arī visa ēka un zemes gabals Audēju ielā 9, kuri 1999. gadā nopirkti par vairāk nekā 200 tūkstošiem latu.

A. Vlasovam piederošās SIA Neobalts īpašumā kopš 2002. gada maija vidus ir arī viss zemes gabals un ēkas Brīvības bulvārī 21: pagājušā gada maijā trešo daļu šī īpašuma firma no SIA Latio iegādājās par 327 tūkstošiem latu, bet atlikušo daļu, kas bija Finansu ministrijas īpašumā, 2002. gada maija vidū Valsts nekustamā īpašuma aģentūras izsolē nopirka par 656 tūkstošiem latu.

Savukārt 2000. gada februārī A. Vlasovs iegādājas VAS VEF uzņēmumu VEF veikals Rīgā, Brīvības ielā 19 (pirkuma maksa – Ls 1, taču jāpieskaita vēl Ls 530 tūkstoši, kas tiek novirzīti VEF nodokļu parādu dzēšanai), intereses viņam ir arī ēkā Merķeļa ielā 2/1. Šos un vēl citus nekustamos īpašumus savukārt apsaimnieko pašlaik A. Sičova īpašumā esošā SIA Savers, kura turklāt sākusi arī aktivitātes nekustamā īpašuma iegādes jomā: vēl nupat, piemēram, privatizēts zemes gabals Krišjāņa Barona ielā 40a.

Rezultātā visu šo kompāniju un to īpašnieku attiecības, spriežot pēc dažādiem oficiāliem datiem, ap 2002. gadu ir sapinušās visneiedomājamākajos mudžekļos, radot ne mazumu jautājumu un neskaidrību. Veikali ar līdzīgiem nosaukumiem var piederēt dažādām Elkor grupas firmām (piemēram, A. Grikes SIA Eleins pieder gan Domotehnika veikali Krišjāņa Barona un Lāčplēša ielu stūrī un Marijas ielā, gan Panasonic/Technics veikals Brīvības un Dzirnavu stūrī, taču Domotehnika veikals Brīvības gatvē jau ir A. Vlasova SIA A.C.E. īpašums), vienas kompānijas īpašnieks bieži vien ir citam piederošas firmas vadītājs, veikalā ar nosaukumu Domotehnika jūs slēdzat līgumu ar SIA Elkor Līzings, bet naudu no jums iekasē, piemēram, SIA A.C.E.

Tāpat viena Elkor kompānija ēku iegādājas, otra izīrē, bet mitinās tajā vēl citas Elkor firmas (tieši tā tas ir ar ēku Brīvības bulvārī 21, ko iegādājusies A. Vlasova SIA Neobalts, bet izīrē A. Sičova SIA Savers). Turklāt parasti vienā ēkā, kas nonākusi Elkor grupas tiešā vai netiešā pārziņā, iemitinās vairākas grupas kompānijas – tā, piemēram, Sony centrs Brīvības ielā 88 pieder SIA Elios, Sporta Stils – tāda paša nosaukuma SIA, bet turpat esošais Elkor Foto veikals un Siemens centrs – SIA TRAS. Veikals Idators Valdemāra ielā 37 jau pieder SIA TPS, bet Elkor Foto un Mobitel veikali šajā pašā ēkā – SIA ILPS.

Sarežģītās Elkor grupas kompāniju attiecības atspoguļojas to gada pārskatos, īpaši pirmajos pastāvēšanas gados, kad regulāri fiksētas būtiskas vienu kompāniju parādsaistības pret otrām un to savukārt – vēl pret citām, parādoties arī jaunām, iepriekš Elkor grupas oficiālajos dokumentos neminētām personām (tā, piemēram, SIA TPS 2000. gada pārskatā kreditoru vidū minēts ne tikai A. Sičovs ar Ls 205 000, bet arī kāds I. Naglis ar 620 800 dolāriem, no kuriem 428 800 dolāri apmaksājami pēc pieciem gadiem).

Tāpat arī kompāniju interneta mājas lapās sniegtā paskopā informācija reižumis rada gan jaunas neskaidrības, gan atklāj nezināmus faktus. Tā, piemēram, Sporta Stila mājaslapā tiek vēlreiz norādīts uz juridiski nenoformēto Elkor holdinga grupu: “Firma Sporta Stils ir holdinga grupas ELKOR, kurai pieder viens no lielākajiem (vairāk nekā 60) veikalu tīkliem Latvijā, meitas uzņēmums”, kā arī minēts, ka “mūsu vairumtirdzniecība aptver visu Latvijas, Lietuvas, kā arī Igaunijas teritoriju”. (Te var atcerēties Krievijas laikraksta Vedomosti 2001. gada februāra publikācijā teikto, ka tuvākajos gados Krievijas mazumtirdzniecības tirgū varot ienākt divas Baltijas kompānijas – Kaubamaja Tallinn un Elcor.)

Elkor Computer mājaslapā savukārt ir apgalvots, ka “kompānija ar nosaukumu SIA TPS dibināta 1996. gada jūlijā, nākamajos gados strauji attīstījusies kā vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības kompānija, pašlaik ražo arī datorus ar brendiem idators, Magic, Dekatlons, Extreme”. Patiesībā reģistrācijas apliecība TPS izdota jau 1995. gadā, taču jau pavisam dīvains ir šīs pašas SIA TPS 2000. gada pārskats, kurā kā struktūrvienības norādīti veikali Kr. Valdemāra ielā 37, Grēcinieku ielā 30, Merķeļa ielā 21, kā arī serviss Kr. Valdemāra ielā 37 un Brīvības ielā 201. Lieta tāda, ka oficiāli Brīvības gatvē 201 atrodas nevis SIA TPS, bet gan SIA Elkorserviss tehniskais centrs...

Juceklis beidzas, mīklas paliek

No pircēja redzes viedokļa tas viss vēl 2002. gada sākumā nozīmē: veikalā ar nosaukumu, piemēram, Domotehnika viņš iegādājas veļas mašīnu, līzinga līgumu slēdz ar SIA Elkor līzings, bet pirmo iemaksu no viņa saņem jau SIA A.C.E. (kas gan nenozīmē, ka visi Domotehnikas veikali piederētu tikai šai vienai SIA). Turklāt, lai vēl papildus sajauktu galvu, šis te Domotehnikas veikals atrodas it kā Elkor grupai piederīgas, bet jau pavisam citas kompānijas īpašumā esošā ēkā. Un, protams, arī katrai no kompānijām ir vismaz formāli pavisam citi īpašnieki.

Šis šķietamais juceklis 2002. gadā beidzas līdz ar SIA Elkor grupa nosaukuma, dalībnieku, statūtu un pamatkapitāla maiņu. Šajā brīdī var fiksēt, ka Elkor uzņēmumu grupā ietilpst 24 Latvijā reģistrētas SIA: Elkor grupa, Elkorserviss, Elkor līzings, Elkordrošība, Tras, TPS, Intermuzika, Mūzikas pasaule, ILPS, Elios, Sporta Stils, Savers, Salons Daina, Neobalts, A.C.E., Evins, Stangers, Podiums, Fleris, Salons Daina 1, Eleins, Elnis, Trianons.

Savukārt redzamākā pārmaiņa ir - reorganizācijas ietvaros Elkor uzņēmumi atsakās no preču zīmēm un nosaukumiem Domotehnika, Mobitel, M Daile, Idators, Podium, Sporta Stils, Dickens, vienlaikus saglabājot ar starptautiskiem brendiem saistītus nosaukumus – Siemens centrs, Sony centrs, Loewe, Nokia, Kettler, Motivi, Lotto. Savukārt vietā nāk nosaukumi Elkortehnika, Elkor Hi-Fi, Elkor Car Audio, Elkor dators, Elkor telekom, Elkor foto, Elkor mūzika, Elkor fashion, Elkor Sound & Vision, Elkor Mode, Elkor sport, Elkor British Pub & Restaurant un Elkor sistēma.

A. Vlasovs šajā laikā skaidro, ka pirmā reorganizācijas posma mērķis bijis uzņēmumu grupas vadības optimizācija līdz ar izmaksu samazināšanos, lielāka finansu un administratīvā potenciāla koncentrācijas iespēju, konkurētspējas palielināšanos, efektivitāti un dara kvalitāti. Savukārt par izmaiņām īpašnieku vidū Elkor pārstāvis teic, ka “reāli Elkor grupas īpašnieku pulkā ienāca fiziskās personas, kuras agrāk vadīja atsevišķas firmas un bija vadoši speciālisti savā jomā”.

Tiesa, šī ienākšana oficiāli reģistrētā līmenī izpaužas tikai kā grupas nosacītās “virsotnes” – SIA Elkor grupa īpašnieku maiņa: par firmas līdzīpašnieku (5% kapitāldaļu) 2002. gada novembrī kļūst arī Andrejs Horhorins, kurš līdz šim bijis tikai Elkor kompāniju izpildstruktūrās, savukārt pārējie pieci ir jau iepriekš labi zināmie Elkor firmu īpašnieki – A. Vlasovs (20%), Andrejs Sičovs (8%), Grigorijs Oseledko un Andrejs Grike (pa 5%), kā arī Aleksandrs Popovs (57%).

Šīs īpašumdaļas gan ir salīdzinoši simboliskas, jo SIA Elkor grupa atšķirībā no citām Elkor kompānijām ir ļoti neliels apgrozījums un tā nekādā gadījumā nav uzskatāma par grupas mātes kompāniju, jo Elkor grupa nav būvēta kā stingra holdinga struktūra. “Ir izvēlēta optimāla struktūras shēma, un mēs neredzam būtiskas priekšrocības no holdingstruktūras radīšanas,” grupas uzbūvi skaidro A. Vlasovs.

Taču, lai gan oficiāli tas netiek apstiprināts, kapitāldaļu sadalījums SIA Elkor grupa šajā laikā parāda reālo ietekmi uzņēmumu grupā, par ko līdz šim tika runāts tikai neoficiāli. Tā, piemēram, lai gan līdz tam A. Popovs bija tikai pāris Elkor firmu īpašnieks, 2002. gada novembrī viņš ir kļuvis par kontrolpaketes īpašnieku vēl trīs grupas kompānijās – SIA Savers (90%), SIA Salons Daina (90%), SIA Neobalts (89,99%).

Šo pēc darbības rādītājiem ievērojami būtiskāko (salīdzinot ar SIA Elkor grupa) sabiedrību kapitāldaļas viņš saņēmis attiecīgi no A. Sičova, G. Oseledko un A. Vlasova, turklāt uz viņa vārda reģistrētas arī visas Elkor preču zīmes, ko grupas pārstāvji uzskata par stratēģiski nozīmīgu vērtību.

Reorganizācijas vēl turpinās, un rezultātā Elkor „redzamā” daļa kļūst par tipisku holdingu: kapitāldaļu izpirkuma vai maiņas darījumu rezultātā septiņas kompānijas, kuru nosaukumos ir pieminēts Elkor, simtprocentīgi pieder mātes kompānijai SIA Elkor grupa, kura īpašnieki savukārt ir tikai divas fiziskās personas – A. Vlasovs un arī iepriekš par Elkor pirmo personu uzskatītais, taču „ēnā” stāvējušais A. Popovs.

Viņš pats tobrīd jau saka, ka vēl pirms pāris gadiem „Elkor kā tāda nebija”, savukārt pašlaik esot izveidota sistēma, kuras ietvaros „Elkor Tehnikai pre­ces pie­gā­dā Elkor mei­tas­kom­pā­ni­ja, Elkor Serviss no­dro­ši­na ser­vi­su, Elkor Lī­zings sniedz lī­zin­ga pakalpojumus, no­sau­kums ir viens, kor­po­ra­tī­vā re­klā­ma un vei­ka­la di­zains arī – var teikt, ka tas nāk no ma­nis jeb no Elkor gru­pas. Bet kom­pā­ni­ja, kas tir­go, ju­ri­dis­ki ir ne­at­ka­rī­ga”.

Taču, kamēr Elkor grupas pārziņā ir stratēģiskā vadība, vairumtirdzniecība, loģistika, serviss, līzings un apsardze, vēl joprojām Elkor veikalu īpašnieces ir kompānijas, kuras vismaz formāli ar grupu nekas nesaista. Tomēr šādas saites neapšaubāmi pastāv: šeit netiek pieļauta nekāda franšīze, kompāniju īpašnieki ir gan cilvēki, kuri iepriekš brīdi pabijuši SIA Elkor grupa īpašnieku vidū, gan personas, kas vismaz formāli iegādājušās iepriekš grupā oficiāli ietilpušas kompānijas, – ar vārdu sakot, tikai un vienīgi savējie.

Pats A. Popovs šajā laikā nevēlas runāt par saitēm, kuras ir šo kompāniju un „redzamā” Elkor starpā, tomēr atzīst, ka „Elkor ir ce­ļā uz ap­vie­no­ša­nos, un ag­ri vai vē­lu tā būs vie­no­ta struk­tū­ra”. Taču no malas arī nākamajos gados izskatās, ka grupā joprojām turpinās grūti izprotamas pārmaiņas, ko, neraugoties uz vairākām palielām intervijām un īslaicīgu pievēršanos darbam ar medijiem, Elkor impērijas vadītāji un īpašnieki tā arī neizskaidro.

„Kompānija Elkor grupa dibināta 1990. gadā. Šobrīd Elkor grupa ir kļuvusi par vadošo mazumtirdzniecības kompāniju Latvijas tirgū un iemantojusi uzticama un profesionāla partnera reputāciju,” – šāds īss šīs uzņēmumu grupas pašraksturojums atrodams tās interneta mājas lapā.

Taču neskaidrības sākas jau ar šo apgalvojumu par 20 gadus ilgo vēsturi, – kā jau minēts, Uzņēmumu reģistra dati rāda, ka SIA Elcor reģistrēta tikai 1994. gadā. Savukārt Elkor kompāniju īpašnieku oficiālais sastāvs regulāri mainās līdz pat brīdim, kad par visu formālās Elkor uzņēmumu grupas vienīgo īpašnieku kļūst A. Popovs.

Tas gan nebūt nenozīmē, ka visas Elkor mīklas ir atminētas: tā, piemēram, A. Popovs vienmēr ir atturējies izklāstīt apstākļus un iemeslus, kuru dēļ ir notikušas neskaitāmās Elkor uzņēmumu īpašnieku maiņas, – galu galā vēl tikai šā gada janvāra beigās pavisam klusi no saviem 20 procentiem Elkor grupas kapitāldaļu šķīrās A. Vlasovs, līdz ar ko uz šī A. Popova ilggadējā kompajona vārda pašlaik nav reģistrētas nevienas pašas kompānijas kapitāldaļas.

Tāpat vēl joprojām blakus „oficiālajai” Elkor grupai atrodas arī formāli ar to nesaistītas kompānijas, kuru reālo saistību Elkor pārstāvji nevēlas paskaidrot; visbeidzot, neraugoties uz A. Popova apgalvojumu, ka Elkor grupā neesot nekādu ārzonas kompāniju, vēl pirms pāris gadiem par Elkor (starp citu, viena no Latvijas lielākajiem reklāmdevējiem) preses reklāmām maksāja tieši kāda ārzonas kompānija.

Bagātāko pirmajā simtniekā, neraugoties uz ķibelēm

Nekas būtisks nemainās arī nākamajos gados – A. Popovs oficiāli ir visu „redzamo” Elkor kompāniju boss, savukārt grupas nekustamie īpašumi lielākoties oficiāli pieder A. Vlasovam, kurš labu laiku ir Rīgas dārgākās zemes īpašnieks. Baumas par Elkor grupas dalību „pelēkās” tehnikas tirdzniecībā un dažādās savdabīgās nodokļu optimizācijas shēmās nerimst, - taču nekādu faktoloģisku pamatojumu šīm runām tā arī nav. Vienīgais nopietnais trieciens Elkor grupai pirms nule notikušajām kratīšanām ir bijis Konkurences padomes uzliktais sods par līdzdalību tā sauktajā Samsung kartelī, no kura grupa, šķiet, izvairījusies, veicot kārtējo reorganizāciju, kas nav mainījusi A. Popova lomu Elkor grupā.

Savukārt pats A. Popovs vēl pērn žurnāla VIP Lounge publicētajā Latvijas bagātāko cilvēku simtniekā ar īpašumu novērtējumu 10 miljonu latu apmērā ieņēma 65.-78. vietu un šādu savu īpašumu kopējo raksturojumu: „Uzņēmēja dibinātā sadzīves tehnikas, sporta preču, mēbeļu un elektronikas tirdzniecības, līzinga un apsardzes uzņēmumu grupa šogad svinēja pastāvēšanas divdesmitgadi, un atšķirībā no 2008. gada, kad Elkor uzņēmumus piemeklēja strauja vērtības samazināšanās (un pamatīgi zaudējumi), nu situācija stabilizējusies, Elkor uzņēmumiem savam vienīgajam īpašniekam pērn nodrošinot 849 tūkstošus latu lielu peļņas daļu.”

Novērtē šo rakstu:

58
8

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Beidziet slepkavot bērnus

FotoPatvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vietas pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārējam autotransportam.
Lasīt visu...

21

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

FotoPirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo Rīgā. Jūsu uzmanība tagad objektīvi ir vērsta uz vēlētāju balsīm. Mēs, izmantojot šo apstākli, esam spiesti lūgt Jūsu atbalstu saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu laika posmā no 2011. gada līdz pat šim brīdim, 2017. gada maijam. Tālāk izklāstītais būtiski skar ne tikai mūsu situāciju, bet gan attiecas uz ikvienu Rīgas iedzīvotāju.
Lasīt visu...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...