Es nesaprotu, kā mana partija spēj noskatīties Vitenberga prostitūcijas aktā un ļauties, lai to apčakarē
JKP biedrs30.04.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Labi saprotamu iemeslu dēļ es neminēšu savu vārdu – Jaunajā konservatīvajā partijā pēdējo pāris gadu laikā daudzi cilvēki ir izslēgti tikai tāpēc, ka atļāvušies atklāti paust savu viedokli par nozīmīgiem politiskajiem procesiem. Arī man ir šāds viedoklis – par pašreizējā ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga prostitūcijas aktu, pārceļoties pie jauna „klienta”, bet paturot sev visu saņemto „maksu” no „iepriekšējā”.
Es netaisos nosodīt ne cilvēkus no partijas izstrādājuma KPV LV, ne arī pašu Jāni Vitenbergu, kurš gribot negribot ir gandrīz atklāti pateicis, ka šī viņam ir lielā iespēja nopelnīt ikru maizi ne tikai sev, bet arī saviem trim bērniem – un kā nu tādu lai laiž garām, tas nekas, ka kaimiņi rādīs ar pirkstiem un politiskajās aprindās zinās, ka šitas ir lēti dabūjams visvisādām vajadzībām.
Runa ir par manis paša partijas – Jaunās konservatīvās partijas (JKP) rīcību. Kamēr Juris Jurašs risina savus „biznesa” jautājumus un Jānis Bordāns ir tikai pati sevī iemīlējusies marionete „kartona” rokās, tikmēr mūs, atvainojiet par izteicienu, kā mazos ežus apjāj ne tikai glumiķi no Attīstībai/Par, bet arī Jaunās Vienotības un pat Nacionālās apvienības žuki.
Īsi pārstāstīšu to, ko publiski ir pavēstījis Jānis Bordāns, kurš vismaz formāli ir mūsu partijas priekšsēdētājs, tad vēl arī tieslietu ministrs un ministru prezidenta biedrs.
Tātad, pirmkārt, valdība esot veidojusies ļoti sarežģītās sarunās un neesot bijis viegli visu noorganizēt tā, lai valdībā tiešā veidā neiekļūtu Aivara Lemberga ietekmētā Zaļo un zemnieku savienība.
Tas izdevies, bet kārtis sajaucis haoss un izšķīšana pārpratuma partijā KPV LV. Jānis Bordāns, lūk, to uztverot normāli, jo visiem taču esot jāsaprot, ka mēs atrodamies ļoti smalku trauku veikalā, kur katra asa kustība un nerēķināšanās ar visiem partneriem un situāciju ir diezgan bīstama, jo trauki un līdz ar to veikals var saplīst.
Netipiski bikli mūsu „principiālais” un bezkompromisu tiesiskumu aizstāvošais partijas vadītājs ir pieminējis to, ka Nacionālā apvienība, pārpērkot pie sevis bezprincipu ekonomikas ministru, varbūt arī esot veikusi tieši šādas asas kustības.
Tiktāl – tukšas runas. Toties tālāk – Jānis Bordāns pilnīgi pareizi norāda, ka visu partiju attiecības šajā valdībā un valdošajā koalīcijas nosaka koalīcijas līgums. Tajā, lūk, ir precīzi sarakstīts – kas kam pienākas un kas ne.
Nacionālā apvienība pašlaik koalīcijas līgumu vienkārši brutāli pārkāpj, pievācot sev prostitūtu Vitenbergu reizē ar ekonomikas ministra amatu. Koalīcijas līgums skaidri nosaka – nekāds ekonomikas ministra amats Raivim Dzintaram un Jānim Iesalniekam nepienākas, lai kā arī gribētos.
Citēšu precīzi: „Atbildības jomas Ministru kabinetā ir noteiktas pēc paritātes principa, un darbs notiek solidāri. Ierosināt ministru skaita un proporciju izmaiņas var vienīgi Ministru prezidents.”
Krišjānis Kariņš neko tādu nav ierosinājis. Pat iepīkstējies viņš par to nav – vienīgi nomurminājis, ka savas savstarpējās attiecības Nacionālā apvienība un KPV LV varot kārtot paši, viņš tur nejaukšoties.
Tas, ka pašreizējais ministru prezidents ir lupata, nav nekāds jaunums. Taču šādā situācijā vēl jo svarīgāk būtu, ja cietu, skaidru un principiāli tiesisku pozīciju ieņemtu partija, kas sakās cīnāmies par šo te tiesiskumu. Mūsu pašu JKP.
Diemžēl neko tādu es neredzu. Bordāna kungs ir klusi iebubinājies par pārkāpto koalīcijas līgumu un apklusis, gandrīz vai izskatās, ka inficējies no Krišjāņa Kariņa. Klusē arī citi JKP vadošie politiķi, kaut labi redz, ka koalīcijas līgums tiek brutāli pārkāpts, paritātes principam tiek uzspļauts, kā rezultātā JKP vēl vairāk zaudē ietekmi valdībā.
Protams, varbūt es kaut ko nezinu. Varbūt Bordāna kungam vai vēl drīzāk Juraša kungam ir no „nacionāļu” puses apsolīts kaut kas personīgi? Tiesa, tad tas ir vēl nožēlojamāk nekā pašreiz vērojamā ļaušanās tikt, atvainojiet, apjātiem un apčakarētiem.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
