Esam globālo korporāciju sistēmas pakalpiņu varā un varam to viņiem pateikt tieši acīs
Ilga Raščevska, Dainis Močs17.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Visu laiku gribas teikt – ko ņemamies? Covids ir globāla – nē, neteiksim – afēra, teiksim – problēma, jo mums tas tā ir. Un mūsu valdība, koalīcija un speciālisti reaģē tieši tāpat, kā reaģē citu, atkarīgu valstu valdības un lielākā daļa labi atalgoto speciālistu, jā – noteikti pēc savas saprašanas līmeņa un attieksmes, bet attieksme šeit ir viena – mūsu mūžam pietiks, jo ir pietiekami...
Problēma ir tajā, ka Latvija ļoti strauji pārvēršas par totalitāru valsti, un mums, ja vēl neesam izlēmuši sakravāties un aizbraukt – tiem, kas nav izlēmuši, jo zinu ļoti daudzus, kas vēl svārstās – ir jāsaprot problēmas cēlonis un sakne. Kāpēc? TAS DOS SPĒKU, jo ir viena lieta, ja mūsu pašu zemes valdība, tipa – mūsu izvēlētā, paši vainīgi, esam pacietīga, stulba tauta... - mūs apspiež, pazemo un grib iznīcināt, pavisam cita - ja esam globālo korporāciju sistēmas pakalpiņu varā un varam to viņiem pateikt tieši acīs.
Tā ir citāda politika un retorika, ko Latvijā vēl maz kas uzdrīkstas, vismaz ne politiķi. Visi mētājas ar vārdiem – kolektīvā atbildība, segregācija, tiesības izvēlēties, valstiski svarīgi, vakcīnas - glābiņš.... Bet īstenībā viss ir tik vienkārši – RUNA IR PAR FARMĀCIJAS KOMPĀNIJU PEĻŅU. Kompāniju, kas maksā PVO, medicīnai kā tādai, valstu valdībām un senatoriem/deputātiem/kongresmeņiem... Par vienu no ietekmīgākajām, ja ne pašu ekonomiski un politiski ietekmīgāko sistēmu pasaulē.
Ir pagājis jau pusotrs gads, kopš – varbūt sāksim ar to, ka nebūsim naivi? – bioloģiskais ierocis ir izlaists no laboratorijas. Kā un kādā nolūkā – to noteikti neviens nepētīs, jo pasaulē visu nosaka naudas vara. Vienkārši jāsaprot, ka bioloģiskā laboratorija nav MAXIMA un bioloģiskais ierocis nav čipsu paka, ko tā vienkārši var iznest. Bet mums arī nevajag šos pētījumus, jo mums ir loģiskā domāšana un zināšanas par to, kas šobrīd notiek pasaulē. Un vēl ir pietiekoši daudz DAŽĀDAS informācijas, ko analizēt.
Ja mēs meklējam cēloni kādai problēmai vai notikumam, mēs vienmēr skatāmies no viedokļa – kam tas ir izdevīgi. Lūk, daži citāti tiem, kam slinkums pašiem tulkot, no Aug. 10, 2020 Kaitlyn Bartley - https://www.statnews.com/feature/prescription-politics/prescription-politics/ ... Tā kā Covid-19 pandēmija ir izraisījusi sacensību starp ražotājiem, kuri vēlas izstrādāt vakcīnu, farmaceitiskās organizācijas uzsver tā ietekmes plašumu un centienos piesaistīt labvēlību lobē un ziedo likumdevējiem, kuri regulē veselību, aprūpi...
STAT pārbaudē galvenā uzmanība tika pievērsta 23 lielākajiem zāļu ražotājiem un divām lielākajām tirdzniecības asociācijām: PhRMA un Biotehnoloģijas inovāciju organizācijai, kas pazīstama kā BIO. Tas ietver virkni datu vizualizācijas, kas attēlo farmācijas nozares izdevumus un likumdevējus, kuri ir pieņēmuši tās ziedojumus... Pfizer ir bijis visaktīvākais, nosūtot 548 čekus dažādiem likumdevējiem un citām nozares grupām - vairāk čeku nekā faktiskais ievēlēto skaits parlamentā un Senātā...
Zāļu ražotāji visā pasaulē ir iekļuvuši sacensībās, tostarp vairāki, kuri jau ir atbalstījuši simtiem likumdevēju, tostarp Pfizer, Gilead Sciences un AstraZeneca... Big Pharma cenšas iegādāties viltotas status quo uzturēšanu... Šo ieguldījumu plašums liecina, ka korporācijas tērē miljoniem ieguldījumu kampaņās, lai uzspiestu savu varu...
Es domāju, ka ir daudz politiķu, vismaz – politisko partiju ierindas biedru, kas šo visu saprot... Tad varbūt – kā bija viens aicinājums FB – GADU PIRMS VĒLĒŠANĀM sāksim skatīties nevis, kuras partijas nometīs Kariņu, bet kuras partijas uzdrošinās runāt PATIESĪBU?
Ļoti sen, laikam vēl padsmit gados lasīju Isāka Mera grāmatu Neizšķirts ir tikai mirkli. Spēcīgs darbs par lielu ebreju ģimeni, kura iet bojā geto... Tur ir viss – medicīniskie izmēģinājumi ar sievietēm, ziedošanās, mīlestība, samierināšanās... pat uzticēšanās un cerība.... Bet es ne par to...
Geto priekšnieks, esesietis Šogers – viņam nebija interesanta viegla, nolemta uzvara, viņš gribēja pierādīt, ka ir šīs uzvaras cienīgs. Labs šahists – viņš piedāvāja tikpat spēcīgam pretiniekam, vienam no šīs ebreju ģimenes dēliem, spēli. Likme bija dzīvības – Isāka un /vai visu geto bērnu...
Nē, es neatstāstīšu sižetu, visa jēga bija tur, ka brīdī, kad Šogers saprata, ka zaudēs, viņš mainīja spēles noteikumus, skaidri pateica, ka Isāks neko nevinnēs nekādā gadījumā... bet Isāks pretinieku spēlē uzvarēja...
Šodien arī notiek spēle par dzīvībām. Arī šodien varai ir interesanta cīņa ar spēcīgu pretinieku – inteliģenci un cilvēcīgumu – skolotājiem, māsiņām, ārstiem, sociālajiem darbiniekiem. Arī politiķiem, vismaz tiem, kas nav siles lopi.
Varai ir interesanti vērot, cik daudzi no viņiem padosies, cik daudzus varēs piemānīt vai nopirkt, vai būs tādi, kas pārdos visdārgāko... Arī viņi maina spēles noteikumus... šobrīd tuvojas neizšķirtam... Vara izdarīja kārtējo gājienu... un atgāzās krēslā uzvaras gaidās.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
