Esam pret jebkādu Augstskolu likuma redakciju, kurā pieļauta tādu rektoru ievēlēšana, kas nezina latviešu valodu un nespēj to lietot

Nesenajā 2017. gadā Rektoru padomes ģenerāldirektors Jānis Bernāts skaidri un pamatoti atzina: "[..] par prasībām rektoram nevarētu diskutēt, jo viņam būtu jāzina valsts valoda augstajā C1 līmenī." Nekas nav mainījies. Turklāt iespēja valsts augstskolās ievēlēt valsts valodu nezinošus rektorus neatbilst pašas valsts definētajiem mērķiem Latvijā stiprināt latviešu valodas un kultūras pozīcijas un plašu latviešu valodas lietojumu. Un ir apšaubāms, vai šāda norma var sniegt tos cerētos ieguvumus saistībā ar Latvijas augstskolu izcilību, kuru vārdā likuma izmaiņas tiek piedāvātas.

Nav noliedzama nepieciešamība attiecīgajās studiju programmās un studiju kursos samērīgā apjomā iesaistīt ārvalstu ekspertus un pasniedzējus (ne vienmēr ir būtiski noteikt obligātu prasību zināt valsts valodu). Tomēr virzība uz Latvijas valsts augstskolu vadīšanu svešvalodā (skaidrs, ka likumā iekļautā atruna par tulkošanu faktiski paliktu formālas izpildes līmenī; sociolingvistiski pētījumi liecina par latviešu slieksmi arī daudz vienkāršākās situācijās saskarsmē ar cittautiešiem pie pirmās izdevības atteikties no latviešu valodas) nozīmē, ka ikdienā augstskolā ar latviešu valodu nezinošu rektoru nenovēršami mainītos darba un dokumentācijas valoda, liela administratīvo darbību un saziņas daļa notiktu svešvalodā.

Var apšaubīt, vai cilvēks, kas plāno iesaistīties Latvijas intelektuālās un akadēmiskās vides attīstīšanā, spētu to darīt efektīvi un kvalitatīvi, ja viņam līdztekus nav bijusi vēlme apgūt latviešu valodu, kas ir nosacījums patiesai klātbūtnei Latvijas kultūrtelpā un pilnvērtīgai konteksta izpratnei, bet konteksta izpratne savukārt ir nosacījums kvalitatīvam, Latvijas specifiskajām vajadzībām un interesēm atbilstošam rektora darbam. Maz ticams, ka izcila personība, kas mērķtiecīgi iecerējusi darboties Latvijas augstākajā izglītībā, to izlemtu darīt vien rektora vakances līmenī un neizprastu valodas zināšanu nozīmi. Loģiska secība būtu ierašanās šeit akadēmiskā vai zinātniskā darbā, pakāpeniska situācijas apzināšana un valodas apgūšana, lai pēc tam pretendētu uz augstiem amatiem. Iespējas pilnvērtīgi mācīties valodu līdztekus intensīvajam rektora darbam būtu apgrūtinātas, turklāt, kā zināms, pusmūžā valodas apguve prasa ievērojamus pūliņus.

Rektors ir augsts, intelektuāli piesātināts un prestižs amats; rektors pilda ne vien tehniska rakstura administratīvus uzdevumus un rūpējas par attiecīgās iestādes kvalitatīvu darbu šaurā izpratnē, bet savā darbībā iemieso un attīsta Latvijas valstiskās un kultūras vērtības. Jāpiebilst, ka privāto augstskolu parasti šaurais, nišas darbības raksturs ir pavisam cits gadījums, ko nevar salīdzināt ar tiem uzdevumiem, kurus pilda valsts augstskolas.

Vēl viens solis virzienā uz atteikšanos no latviešu valodas akadēmiskajā jomā būtu arī zīmīgs un ārkārtīgi nevēlams signāls Latvijas sabiedrībai – ar to pati valsts pasludinātu, ka latviešu valoda Latvijā ir šķērslis ceļā uz kvalitāti un izcilību. Tam var būt nelabvēlīgas ilgtermiņa sekas saistībā ar latviešu valodas prestižu, sabiedrības lingvistisko attieksmi un motivāciju apgūt un izmantot latviešu valodu. Ir bijuši daudzi mēģinājumi dažādās jomās ar dažādu argumentāciju priekšplānā izvirzīt angļu valodu kā prioritāru, ērtāku, izdevīgāku. Jāatzīst, ka šādi centieni atgādina nesenajā okupācijas laikā raksturīgos mēģinājumus visur iebīdīt krievu valodu un latviešu valodu klusi "izņemt" no dažādiem ikdienas lietojuma posmiem; toreiz sabiedrība protestēja un nepieļāva. Vienīgā atšķirība, ka krievu valodas vietā nākusi angļu valoda.

Pašreizējā situācijā, kad Latvijā angļu valodas klātbūtne ikdienā jau ir ievērojami pieaugusi un latviešu valodas lietotāji lavīnveidīgi paši ir pieslējušies angļu valodas izmantošanai profesionālajā darbībā un sadzīvē, īpaši rūpīgi jāapsver jebkurš lēmums, kas vēl vairāk pastiprina angļu valodas dominanci, bet otrā plānā atbīda latviešu valodu.

Augstāko izglītību ilgstoši novārdzina ar finansējuma nepietiekamību un strukturālām nepilnībām saistības problēmas. Šo iemeslu (nevis latviešu valodas zināšanu nosacījuma dēļ) augstskolas nespēj piesaistīt spējīgākos jaunās paaudzes pārstāvjus ar izcilu izglītību (un turklāt ar latviešu valodas zināšanām), kas iegūta Latvijā vai labākajās ārvalstu universitātēs.

Un – vai gan varam iedomāties kādu citu mūsdienīgu, sevi cienošu valsti, kurā valsts augstskolu vadītu attiecīgo valsts valodu nezinošs rektors? Jāpiebilst, ka izslavēto Tartu Universitāti, ko labprāt piemin visdažādākajos kontekstos, vada igaunis.

Ar parakstu apliecinām, ka esam pret jebkādu Augstskolu likuma redakciju, kurā pieļauta tādu rektoru ievēlēšana, kas nezina latviešu valodu un nespēj to lietot.

Novērtē šo rakstu: