Iesaki rakstu: 
„Cilvēkam pašam ir jāizvērtē, vai viņš šeit grib dzīvot un strādāt, vai viņam ir citur labāk, valsts nevar aizturēt. Valsts nevar ar katru cilvēku iet un auklēties, mēs varam kaut kādu rāmi piedāvāt, bet nevaram pilnībā to risināt,” – šie ir precīzie vārdi, ko trešdien TV tiešraidē paziņoja mūsu finanšu ministrs Andris Vilks.
Vienīgais, ko pēc būtības šai sakarā var teikt, ir – pieminēt vēl dažus citus, tikpat precīzi citētus apliecinājumus.
1) „Latvijai ir vajadzīgs katrs cilvēks. Tāpēc valstij ir jāgarantē Latvijas cilvēkiem iekļaujoša un konkurētspējīga izglītība, laba veselības profilakse un aprūpe, stabili sociālās drošības tīkli.”
2) „Latvijai ir vajadzīgs katrs bērns, tāpēc skolas gados viņam maksimāli jāizkopj sava personība. Šai prasībai jākļūst par atskaites punktu, vērtējot skolotāju darbu un ieguldījumu.”
3) „Valsts politika ir bijusi neefektīva, tā arī slikti pildījusi pienākumu izlīdzināt sociālekonomisko apstākļu ietekmi un nodrošināt, lai visiem cilvēkiem Latvijā būtu līdzvērtīgas iespējas iegūt labu izglītību un saņemt veselības aprūpi.”
4) „Latvijas sabiedrība strauji noveco. No 1991. līdz 2009.gadam bērnu skaits samazinājies gandrīz uz pusi, 2060.gadā katriem trim strādājošajiem būs jāuztur divi pensionāri. Zemās dzimstības un emigrācijas dēļ pārskatāmā nākotnē sociālās drošības izdevumu īpatsvars valsts izdevumos palielināsies. Mēs nedrīkstam šīs problēmas ignorēt, bet mums vēl ir pietiekami daudz laika, lai tās mērķtiecīgi risinātu. Mēs vairāk atbalstīsim ģimenes ar bērniem.”
5) „Latvijas bagātība ir izglītoti un kvalificēti ārsti un medicīnas māsas. Mums viņi jāsaglabā viņi Latvijā, ieviešot skaidrību par pārmaiņām Latvijas veselības sistēmā.”
6) „Ikvienam indivīdam jānodrošina pilnvērtīgas dzīves iespējas sabiedrībā, izskaužot aprūpes formas, kuras veicina sociālo atstumtību.”
Kas šie tādi par citātiem? Tie, rau, ir vārdiskie makaroni, kurus šī paša Andra Vilka pārstāvētā Pilsoniskā savienība un apvienība Vienotība pirms vēlēšanām kāra uz viņu tik kaismīgi mīlētās Latvijas tautas ausīm.
Un kā jūs domājat – vai tagad šīs principiālās un atbildīgās pindacīšu, bendrāšu un ēleršu organizācijas metīsies izslēgt vai vismaz norāt savu biedru un pārstāvi par „principu” un „vērtību” piemiršanu?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
