Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Turpinām vakar aizsākto stāstu par Latvijas pirmajiem un nākamajiem soļiem valstiskās aizņemšanās jomā: kad nu bija skaidrs, ka liela daļa G–24 kredītu kaut kā aizgājuši neceļos, valsts varēja ķerties pie lielās izmeklēšanas. Taču ar to veicās daudz sliktāk nekā ar pašu kredītu izdāļāšanu un ar jaunu un jaunu valstisko aizņemšanos, - to atgādina šī nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Kuslā izmeklēšana

Pēc Roberta Milberga komisijas jau 1994. gada oktobrī sāka darbu nākamā Satversmes aizsardzības biroja vadītāja Laiņa Kamaldiņa vadīta Saeimas komisija ar garumgaru uzdevumu – Latvijas lauksaimniecības stabilizācijai un attīstībai 1992. gadā piešķirto valdības garantēto kredītu saņemšanas un izmantošanas likumības izmeklēšanai un šo kredītu lietderības izmeklēšanai. Solīts tika, ka komisijas darbs noteikti būšot efektīvāks nekā R. Milberga komisijai, un kaut ko līdzīgu trīs gadus vēlāk solīja jauna – 1997. gada aprīlī izveidota parlamentārā komisija G–24 kredītu izmantošanas pārbaudei, kuru jau vadīja deputāts Viktors Stikuts. Tiesa, tā savu darbu sāka daudzsološi – paziņojot, ka pirmais lielais darbs būtu sastādīt shēmu, kurā pa gadiem būtu izkārtoti kredītu saņēmēji un atbildīgie (prese šādu shēmu spēja sastādīt vienā dienā).

Tā nu visas lielās izmeklēšanas ar čiku vien beidzās – starp nedaudzajiem pie atbildības sauktajiem ļaudīm gan bija tādi kriminālas un puskriminālas slavas kungi kā Vladimirs Ļeskovs, vēlāk nošautais bankas Olimpija prezidents Ļevs Krēmers, bijušais drošībnieks Boriss Karpičkovs un par Afēristu saukātais Vjačeslavs Goilo, taču reālus sodus saņēma uz pirkstiem skaitāmi ļaudis. 2002. gadā Ģenerālprokuratūra varēja atskaitīties par diezgan vārgiem rezultātiem: par likumpārkāpumiem ārvalstu kredītu saņemšanā un izmantošanā ierosinātas 15 krimināllietas, no tām septiņas nosūtītas uz tiesu, piecas izbeigtas, bet trīs pirmstiesas izmeklēšana turpinās. Savukārt no septiņām uz tiesu nosūtītajām lietām spriedumi bija nolasīti četrās – un ne tādi, kas varētu iedvest bailes kredītu izšķērdētāju nākamajās paaudzēs.

Divi gadi nosacīti tika kādam I. Sinkēvičam, kura individuālais uzņēmums Gustavs bija garantējis 200 000 dolāru liela G–24 kredīta atmaksu un faktiski pats arī to iztērējis; trīsarpus gadi reāla cietumsoda tika piespriesti Nikolajam Ostrovskim par pusmiljona dolāru kredīta piesavināšanos saistībā ar to pašu bēdīgi slaveno I. Lejietes individuālo uzņēmumu; pieci gadi jau atkal nosacīti tika piespriesti SIA Kukulis direktoram A. Pederam par 180 000 dolāru kredīta piesavināšanos; pusmiljona dolāru kredīta piesavināšanās vai tās atbalsta lietā mazpazīstamie Oļegs Kočāns un Juris Kozirjackis tika pie jau atkal nosacītiem pieciem gadiem un viena gada, bet daudz pazīstamākais V. Goilo – pie trīsarpus gadiem, ko jau bija „atsēdējis”.

Savukārt par kopējā G–24 kredītu likteņa kontekstā pavisam kuriozu noziegumu gadu nosacīti saņēma bijušais Cēsu rajona Taurenes pagasta padomes priekšsēdētājs Aivars Rumba, kurš daļu no Lears saņemto kredītlīdzekļu (zaudējumi – 30 000 dolāru) bija ieguldījis pēc tam bankrotējušās firmās un bankās. Un... tas arī faktiski viss. Tiesa, atsevišķi jau krietni pazīstamāki kungi – piemēram, baņķieris Vilis Dambiņš – figurēja krimināllietā saistībā ar fiktīvu uzņēmējdarbību, jau pieminētajai SIA Krogzemji krāpšanas ceļā tiekot pie pusmiljona dolāru G–24 kredīta, taču... attiecīgais pants 1997. gadā tika izslēgts no Kriminālkodeksa, un kungi tika cauri tikai ar izbīli.

Kopējos gauži nepārliecinošās izmeklēšanas un sodīšanas rezultātus labi demonstrēja šāda jau pēc gadu tūkstošu mijas Saeimā notikusi diskusija starp finanšu ministru Oskaru Spurdziņu un opozīcijas deputātu Aleksandru Golubovu:

„O. Spurdziņš: – Jāatzīmē, ka vēl joprojām daudzi uzņēmumi, kas saistās ar G–24 kredītu saņemšanu un izlietošanu, šobrīd atrodas maksātnespējas vai likvidācijas procesā, tāpēc joprojām notiek šie piedziņas procesi, bet tie ir ļoti apgrūtināti, jo, saprotiet, tādā procesā ir ļoti daudz juridisku nianšu, bet valsts ne no viena šā procesa nav atteikusies. [..]

A. Golubovs: – Augsti godātais ministra kungs! Mēs redzam jūsu atbildi un redzam arī to, ka 81,79 procenti it kā jau ir atmaksāti, bet tajā pašā laikā mēs gribam uzdot pirmo jautājumu: cik skaļas krimināllietas pašreiz ir ierosinātas?

O.Spurdziņš: – Skaļas? Kā jūs to domājat? Es arī tanī...

A.Golubovs: – Nevis skaļas, bet vispār! Sakarā ar to, ka kredīts nav atdots.

O.Spurdziņš: – Šobrīd manā rīcībā ir informācija par sešām vai septiņām krimināllietām, kas ir procesā. [..]

A.Golubovs: – Tātad otrais jautājums: tās lietas tiešām ir tiesā vai tās ir procesā, kā jūs teicāt?

O.Spurdziņš: – Nu procesā! Tas nozīmē, ka ar tām nodarbojas... Tās vairākkārt ir skatītas zemākās instancēs, bet pēc tam saņēmēji tās pārsūdzēja augstāk. Tas ir process, kam ir jāiziet cauri visām šīm instancēm, lai mēs varētu nonākt pie tā galīgā slēdziena, jo vēl arvien tiek uzrādīti jauni argumenti, ka G–24 kredīti nav piesavināti, izlietoti, un parādās vēl dažādas nianses, kur ir mainīti šie kredītu nosacījumi. Šie juridiskie strīdi vienkārši nav noveduši pie tā, ka ir galīgs lēmums attiecīgajā tiesā, tā ka to var uzskatīt... Tas viss ir tiesvedībā, tas viss ir procesā! Tomēr tas nenozīmē, ka Finanšu ministrija vēl joprojām kaut ko sagatavo. Tas viss ir atdots, un tas ir tiesvedības instancēs...”

Tiesa, jāpiebilst, ka salīdzinoši krietni labāk G–24 lietas bija iespējams izmantot dažādu sazvērestību kalšanai un manipulēšanai ar it kā esošiem kompromatiem. Piemēram, G–24 parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs V. Stikuts 1997. gada maijā paziņoja, ka toreizējais premjers Andris Šķēle esot atbildīgs par G–24 kredītu piešķiršanu 12 lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumiem, jo uz to norādot Jāņa Ādamsona iesniegti (kā vēlāk izrādījās – diezgan nepārliecinoši) dokumenti, un īsi pēc tam A. Šķēle pat paziņoja, ka viņš „morālu apsvērumu dēļ neturpinās vadīt valdību, ja Saeimas komisijas oficiāli pārstāvji turpinās izplatīt pilnīgi nedibinātus apgalvojumus, ka A. Šķēle ir atbildīgs par G–24 kredītu piešķiršanu vai nesaimniecisku izmantošanu, vai arī kā citādi nes morālu atbildību par ļaunprātībām, kas saistītas ar G–24 kredītu piešķiršanu un Lata vai Lata International darbību”.

Savukārt Ziedonis Čevers tā paša 1997. gada notikumus daudzus gadus vēlāk atcerējās krietni citādāk: „Kad Vasilijs Meļņiks uz tām pāris dienām kļuva par finansu ministru, viņš jau otrajā dienā pieprasīja visus G–24 kredītu dokumentus. Ar to viņa ministrēšana arī beidzās. Tieši šī iemesla dēļ pēkšņi izrādījās, ka Melņikam vairs nav uzticības. Tā jau nebija mana, bet gan Andra Šķēles ideja iecelt Meļņiku par ministru, un Šķēle visos politiskajos līmeņos šo iecelšanu bija saskaņojis – gan ar partijām, gan ar prezidentu. Un tad pēkšņi prezidents pēc divām dienām pamostas un sāk klāstīt kaut kādas nejēdzības, ka nav labi viņu tomēr likt par ministru! Tās vienkārši bija paniskas bailes, ka mēs tiešām varētu pieķerties kredītu lietai un pacelt visus galus augšā. Šī iemesla dēļ es vēlāk Londonā satikos ar Armandu Stendzenieku – viņš man piedāvāja čemodānu ar materiāliem par G–24 kredītiem. Tikāmies. Materiālus viņš man tā arī neiedeva. Vēl šobaltdien tie nav parādījušies atklātībā...”

Daudzi knābīši, visi vaļā...

Taču permanentais tracis ap G–24 kredītiem nenozīmēja, ka apstājās kredītu ņemšana kā tāda. Kur nu – tieši pretēji: papildus aizņēmumiem ārvalstīs un starptautiskajās organizācijās permanentā trūkumā esošā Latvijas valsts skatus raidīja arī uz savu pilsoņu un kompāniju maciņiem. Doma par to, ka pirmām kārtām vajadzētu rūpēties par kārtīgu nodokļu iekasēšanu, tobrīd nebija īsti populāra – un kā tai tādai būt, ja 1993. gada beigās valsts ieņēmumu valsts ministrs, ne pārāk veiksmīgais baņķieris un nākamas premjers Vilis Krištopans vēstīja ko pilnīgi citu: „Vaina jau nav nepietiekamā nodokļu iekasēšanā. Mūsu valsts patlaban ir kā putnu ligzda – daudzi knābīši, visi vaļā un gaida to slieku. Taču slieka ir viena. Tiem daudzajiem gaidītājiem, kuri var, bet nestrādā, ir jārada neciešami apstākļi...”

Tā nu 1993. gada oktobrī Saeima apstiprināja gada budžeta deficītu 30,2 miljonu latu apmērā – par 17,4 miljoniem latu vairāk nekā gadu iepriekš. Savukārt tā paša gada decembrī sākās Latvijas valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmju tirdzniecība: mērķauditorija – komercbankas, termiņš – 28 dienas, bet to izlaišanas pamatojums, kā stāstīja budžeta valsts ministrs Jānis Platais, bija ārvalstu ekspertu ieteikums par šādu lielisku veidu, kā segt valsts kases deficītu. Šīm parādzīmēm, ko bankas varēja iegādāties uz pat tiem laikiem ļoti simpātiskiem procentiem, sekoja arī trīs un sešu mēnešu parādzīmes, – un tā valdība pamazām pati izveidoja sistēmu, kad bankām bija daudz izdevīgāk aizdot nevis, pasargi Dievs, ražojošiem uzņēmējiem, bet gan valdībai.

Trīs gadus vēlāk A. Šķēle šo sistēmu raksturoja šādiem vārdiem: „Līdz šim budžeta deficīta finansēšanai valdības bija spiestas aizņemties naudu, kas nodrošināja labu un vieglu peļņu baņķieriem, jo baņķieriem tika maksāti pat 40% par to, ka viņi aizdeva valdībai naudu, savukārt mazo un vidējo uzņēmēju tas noveda izmisumā, jo viņš bija bezspēcīgs pret šo tuvredzīgo un barbarisko politiku, kuru finanšu tirgū realizēja valsts. [..] Man, protams, neskauž, ka baņķieri nopelna milzīgu naudu, taču es nevaru samierināties, ka, valdībai uzvedoties kā pusaugu puišelim, kurš tērē vecāku doto, pārlieku lielo kabatas naudu, cilvēks nevar saņemt kredītu par saprātīgiem procentiem, jo valdība aizņēmās par nesaprātīgiem...”

Un tā nu 1994.–1995. gadā Latvijas valsts turpināja aizņemties visur, kur vien tas bija iespējams, savukārt kredītos saņemto naudu netērēja īpaši prātīgi – turklāt vajadzēja jau sākt maksāt arī procentus par aizņēmumiem: piemēram, 1994. gadā Latvija kredītmaksājumos iztērēja jau 16,5 miljonus latu (tātad vairāk nekā pusi no visas valsts budžeta deficīta summas). Tā paša gada augustā Latvijas Bankas speciālisti bija aprēķinājuši, ka 77 miljoni ārvalstu kredītu var netikt atmaksāti – tātad tie būs jāmaksā no Latvijas valsts budžeta. Savukārt 1995. gada janvārī Latvijas ārējais parāds jau bija 188,5 miljoni latu, bet noslēgto ārvalstu kredītlīgumu summa vēl ievērojami lielāka – 289 miljoni latu.

Interesanti, ka no šādas virzības Latviju tobrīd vēl nekādā stingrā veidā nemēģināja atturēt starptautiskās finanšu organizācijas – pirmām kārtām jau Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), kas gan pirms, gan pēc tam bija gana stingrs savu prasību uzspiešanā Latvijai. („Valdībai ir tikai divas idejas – privatizācija un izdabāšana Starptautiskajam Valūtas fondam,” – tik skumīgi skarbs vēl tobrīd tālajā 2000. gadā bija Latvijas ceļa priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs.) Un tā nu deviņdesmito gadu pirmajā pusē Latvijai bija jāpilda ar SVF noslēgtajā memorandā minētie pietiekami stingrie nosacījumi, kuru centrā bija inflācijas bremzēšana ar dažādiem, iedzīvotājiem galvenokārt netīkamiem pasākumiem – minimālās algas pieauguma ierobežojums to vidū vēl nebija tas briesmīgākais. Un arī visu 90. gadu pirmo pusi, lai cik briesmīgi brīžam klātos Latvijas ekonomikai un budžetam, SVF palika pie sava – nekas nav labāks par stingru monetāro politiku: piemēram, 1993. gada septembrī SVF misijas vadītājs Leifs Hansens tobrīdējam Ministru prezidentam Valdim Birkavam paziņoja – kārtējās kredīta porcijas izsniegšana varētu atsākties tikai pēc apgrozījuma nodokļa paaugstināšanas līdz 18%, bet vēl nākamajā gadā SVF tikpat kategoriski iebilda pret augstām ievedmuitām lauksaimniecības produktiem.

Pārmērīgs valsts budžeta deficīts SVF nepatika, toties pret Latvijas vēlmi aizņemties, aizņemties un vēl nedaudz aizņemties gan fonds neiebilda, savukārt nedaudzās brīdinātāju balsis līdz pat deviņdesmito gadu otrajai pusei izrādījās nesadzirdētas. Jau 1994. gadā Latvijas Bankas ārvalstu kredītu daļas vadītāja Agita Birka pauda: „Varam tikai atgādināt Latvijas Bankas viedokli, ko tā vienmēr paudusi sarunās ar valdību, proti, valsts ārējā parāda palielināšana ir nekavējoties jāpārtrauc, valsts garantēto aizņēmumu vietā sekmējot tiešās ārvalstu investīcijas, kuru izmantošanā visu risku un atbildību uzņemas privātais uzņēmējs.” Savukārt pats E. Repše jau kļuva pat nedaudz ķecerīgs, pirmais no valdošās elites atļaujoties apšaubīt tobrīd par kaut ko līdzīgu svētajai govij uzskatīto sadarbību ar SVF: „Valsts nevar bankrotēt, taču tā var nonākt parādu jūgā, un tādā gadījumā runāt par valsts suverenitāti ir diezgan grūti. [..] Latvijas Banka un arī es pats esmu par sadarbību ar Starptautisko Valūtas fondu, taču esmu spiests izteikt bažas par jebkuru turpmāku sadarbības formu, kas varētu novest pie Latvijas Republikas ārējā parāda palielināšanas.”

Taču parāds palielinājās un palielinājās. 1995. gadā valsts budžeta deficīts jau sasniedza tobrīd maksimāli pieļaujamo līmeni – gandrīz 92 miljonus latu. Valsts kontroles atzinums 1996. gada sākumā rādīja: 2000. gadā ārvalstu kredītu dzēšanai no valsts budžeta jau vajadzēs 50 miljonus latu. Turklāt valstisko kredītu ņēmēji arī nākamajos gados ne vienmēr ņēma vērā iepriekšējās mācības, kā rezultātā radās dažādas bezjēdzīgas situācijas, piemēram, šāda – ja kredītņēmēji valdībai ārvalstu kredītu ir atdevuši priekšlaicīgi, nauda stāv kontā, atkārtoti to izmantot nevar, atdot arī ne, bet procenti jāmaksā.

Savukārt citu situāciju jau tajā pašā 1995. gadā aprakstīja ekonomiskais komentētājs Guntis Rozenbergs: „Par [finanšu ministres Indras] Sāmītes prasmi slēgt Latvijai „izdevīgus” finanšu darījumus liecina arī ar Japānas vērtspapīru tirdzniecības korporāciju Nomura nesen noslēgtais līgums par Latvijas valdības divgadīgu vērtspapīru pārdošanu 4 miljardu Japānas jenu apjomā. Finanšu ministrijas darbinieki bija pārsteigti, uzzinot, ka reāli šonedēļ Latvijas Bankas kontā pārskaitīti tikai 3,9 miljardi, bet jāatmaksā būs visi četri. (Nomura jau atrēķinājusi aptuveni 88 miljonus jenu jeb 483 000 latu.) Izrādās, ka Sāmītes parakstītajā līgumā, ko, jācer, viņa ir rūpīgi izstudējusi, esot rakstīts, ka vērtspapīru emitents – Latvijas valdība – sedz visus izdevumus, kas saistīti ar Nomura pārstāvju komandējumiem šurp un turp, kā arī starpnieku, aģentu izdevumus utt. Tā teorētiski paredzētie 5,4% gadā, saņemot Nomura naudu, reāli jau pārvērtušies par 6,5% gadā.”

Aizņemšanās drudža kulminācija iestājās 1995. gadā, kad banku krīze un tai sekojušais valsts budžeta krahs mudināt mudināja valdību mesties stihiskas aizņemšanās atvarā: tikai tā paša SVF stingrās ekonomiskās prasības virknē gadījumu neļāva Latvijas politiķiem iekrist atklātā (un valstij graujošā) populismā – piemēram, Bankas Baltija kraha priekšvēlēšanu gaisotnē izmantot SVF vai toreizējās Eiropas Savienības komisijas kredītus kompensāciju izmaksāšanai bankas noguldītājiem, uz ko visā nopietnībā cerēja premjers M. Gailis. Valstiskā aizraušanās ar aizņemšanos nonāca tik tālu, ka brīdī, kad finanšu ministrs Aivars Kreituss iespītējās un neparko nevēlējās parakstīt valdības garantijas 76,2 miljonu dolāru lielam Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) kredītam Latvenergo, ārlietu ministrs V. Birkavs visā nopietnībā paziņoja: „Ar vilcināšanos parakstīt valdības garantijas ERAB kredītam mēs nokaitinām banku, kas līdz šim bijusi mums labvēlīga.”

Uz pāris gadiem punktu izdevās pielikt tikai A. Šķēlem – pēc nedaudz populistiskajiem paziņojumiem par bankrotējušo valsti, par to, ka tik daudz skaidras naudas, cik ir apgrozībā valstī, valsts ir no kāda aizņēmusies, un ieteikumiem Saeimai „izbeigt līdzšinējo aizņemšanās un aizņemtās naudas aprīšanas politiku” 1996. gadam tiešām tika pieņemts bezdeficīta budžets, savukārt nākamajā gadā Latvijai pirmoreiz tika piešķirts – turklāt pozitīvs – starptautiskās kredītreitingu aģentūras Standard & Poor’s kredītreitings, tai pašā 1997. gadā kredītņēmēji masveidā sāka atdot G–24 kredītus, jo to iepriekš pievilcīgā procentu likme jau šķita pārāk augsta, savukārt 1998. gada janvārī Finanšu ministrijas rīkotajā kārtējā valsts parādzīmju izsolē vairs nebija neviena interesenta.

Tiesa, atteikšanās no pārmērīgas aizņemšanās izrādījās īslaicīga. Jau 2000. gada septembrī valdība, pat īpaši neklausoties SVF protestos, nolēma palielināt budžeta deficītu līdz 2,4% no iekšzemes kopprodukta. Rezultātā 2001. gadā SVF neparakstīja jauno memorandu ar Latviju, izsakot bažas tieši par plānoto valsts budžeta deficīta apmēru. Savukārt valdība sevi mierināja ar faktu, ka Latvijas valsts parāda apjoms 2005. gadā – 12,1% no iekšzemes kopprodukta – taču ir trešais zemākais valsts parāda rādītājs visas Eiropas Savienības valstu vidū. Uz apjēgu, ka varbūt tomēr būtu jēga ierobežot aizņemšanos un patēriņu, Latvijas valdošo eliti atkal spēja pamudināt tikai straujais inflācijas pieaugums pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, bet tad jau ar to tik vienkārši galā tikt vairs nevarēja.

Kas saņēma G–24 kredītus – kādas summas un kādiem mērķiem

SIA Lears – USD 3 000 000 (Degvielas iegādei)

VU Latvijas agroķīmija – USD 3 000 000 (Minerālmēslu iegādei)

VU Latvijas gāze – USD 14 000 000

SIA Kapar – USD 370 000 (Iepakojuma ražošanai)

SIA Pikar – USD 480 000 (Mazuta iegādei)

SIA SBS – USD 470 000 (Naftas produktu iegādei)

SIA Metpar – USD 480 000 (Specautomātikas izveidei uz RAF bāzes)

Firma Arra – USD 300 000 (Kokzāģēšanas iekārtu iegādei)

SIA Ceplis – USD 500 000 (Kokapstrādes kompleksa izveidei)

ZS Zīlītes – USD 500 000 (Mini piena kombināta izveidei)

SIA Balt–Net – USD 500 000 (Polivinihlorīda logu un durvju bloku ražošanai)

ZS Nagļi – USD 100 000 (Kokapstrādes iekārtu iegādei)

Firma Pērle – USD 500 000 (Naftas produktu iegādei)

Firma Rit–line – USD 495 000 (Naglu ražošanas darbagaldu iegādei)

AS Magroteks – USD 485 000 (Kokapstrādes darbagaldu iegādei)

Firma Elste – USD 500 000 (Kuģu piestātnes un noliktavu kompleksa izveidei)

SIA Noi – USD 490 000 (Maizes un tās izstrādājumu cepšanas iekārtu iegādei)

ZS Indriksoni – USD 80 000 (Kokapstrādes ražotnes izveidošanai)

SIA Lido – USD 450 000 (Ātrās apkalpošanas restorānu tīkla izveidei)

AS Krogzemji – USD 500 000 (Lauksaimniecības produktu cehu kompleksa izveidošanai)

SIA Usma – USD 500 000 (Tūrisma atpūtas kompleksa izveidei)

Lejietes IU – USD 500 000 (Piena pārstrādes kompleksa izveidei)

Firma Balta Ruta – USD 450 000 (Vēja enerģētisko iekārtu ražotnes izveidei)

AS Aleta – USD 300 000 (Kokapstrādes ceha izveidei)

Firma Egle – USD 200 000 (Kokapstrādes ražotnes izveidei)

SIA Baltijas ķieģelis – USD 500 000 (Būvkeramikas un dakstiņu ražošanai)

SIA Latsek – USD 480 000 (Iekārtu iegādei muitas konsignācijas komplektēšanai)

SIA Wolf–system – USD 491 000 (Koka dzīvojamo kotedžu, celtniecības detaļu ražošanai)

SIA Faber – USD 2 100 000 (Zāģmateriālu ražotnes izveidošanai)

SIA Saiva – USD 400 000 (Šūšanas un trikotāžas ražotnes izveidei)

SIA Kuldīgas bērzi – USD 70 000 (Eiropaliktņu ražošanai, mēbeļu izgatavošanai)

Latvijas Nacionālā opera – USD 970 588 (Operas celtniecībai)

Latvenergo – USD 4 932 877 (Norēķiniem ar AS Gazprom)

SIA Man–Tess – USD 2 950 000 (Kokapstrādei)

SIA Faber – USD 200 000 (Kokapstrādei)

SIA Klētnieks – USD 86 000 (Graudu pārstrādei, maizes ceptuvei)

SIA Galor – USD 120 000 (Meža cirsmu atlieku pārstrādei)

SIA Colla – USD 500 000 (Kokapstrādei)

AS Mita – USD 200 000 (Apšuvumu dēļu ražošanai)

AS RBS–TV – USD 1 830 000 (Televīzijas kanāla izveidošanai)

SIA Taurenes koks – USD 2 500 000 (Koksnes pārstrādei)

SIA Latvbind – USD 1 036 000 (Jogurta ražošanai)

KU Wolf–Lat–Balt – USD 500 000 (Galdniecības izstrādājumu ražošanas iekārtām)

SIA Inverta Holding – USD 200 000 (Gaļas ražošanai)

SIA Antaris – USD 400 000 (Graudu pārstrādei, maizes un konditorejas izstrādājumu ražošanai)

SIA Housebuilding – USD 183 414 (Saliekamo māju ražošanai)

SIA Latlin – USD 500 000 (Linu pārstrādei)

SIA Orion – USD 480 000 (Iekārtas konservu rūpnīcas rekonstrukcijai)

SIA Latinkom – USD 145 000 (Līniju iegādei sintepona ražošanai)

Uzņēmums Latgales apiņi – USD 200 000 (Apiņu apstrādei)

SIA Doma – USD 280 000 (Augsnes un koksnes mēraparātu ražošanai)

SIA Kukulis – USD 250 000 (Graudu pārstrādei, maizes ceptuvei)

SIA Romas līnija – USD 1 500 000 (Kuģa būvei)

IU Nākotne – USD 2 000 000 (Kokapstrādei)

Firma Daugmaļi – USD 380 000 (Kokapstrādei)

SIA Trans–Liepāja – USD 400 000 (Liepājas ostas rekonstrukcijai)

SIA Berģu nams – USD 300 000 (Kokzāģētavai un zāģmateriālu ražošanai)

SIA Faber – USD 500 000 (Kokapstrādei)

SIA AGM – USD 227 000 (Kazeīna ražošanai)

SIA Pērle – USD 110 000 (Kokapstrādes iekārtām)

VAS Latvenergo – USD 3 189 986 (Norēķiniem ar AS Gazprom)

SIA Derma–Pharm–Rīga – USD 200 000 (Zāļu un medicīnas aparatūras pirkšanai, pārdošanai)

SIA Vest – USD 200 000 (Gaļas pārstrādes ražotnes izveidei)

LKF Rīta zvaigzne – USD 200 000 (Logu, durvju sagatavēm, mēbelēm, tūrismam)

SIA Zemnieks – USD 200 000 (Lopkopības ražošanas ēku kompleksa pabeigšanai)

AS Rekos – USD 200 000 (Refrežiratorpiekabju, piena dzesētavu ražošanai)

SIA Aldona – USD 200 000 (Maizes un konditorejas izstrādājumu cepšanai)

SIA Lauksaimnieks – USD 25 000 (Lauksaimniecības produktu ražošanai)

SIA Kaijas – USD 100 000 (Mazjaudas siera rūpnīcai)

CS Turība – USD 200 000 (Kases aparātu iegādei)

SIA Dobe – USD 200 000 (Konservu ceham)

SIA Balt – USD 200 000 (Gaļas pārstrādes tehnoloģiskās līnijas iegādei)

PS Birzgale – USD 50 000 (Piena un gaļas pārstrādei)

IU Au–Met – USD 200 000 (Mobilajai un stacionārajai būvbloku ražotnei)

IU Rūta – USD 160 000 (Dēļu, skaidu, šķeldu, durvju ražošanai)

ZS Iņķi – USD 200 000 (Zāģbaļķu mizošanai)

AS 1F Decemvīri – USD 200 000 (Iekārtām līzinga operāciju paplašināšanai)

SIA MDS – USD 200 000 (Zāģmateriālu ražošanai)

IU Zvejnieks – USD 175 000 (Zivju pārstrādes uzņēmumu paplašināšanai)

SIA Mazupnieki – USD 200 000 (Taras dēļu ražošanai ārējam tirgum)

SIA Wilis – USD 160 000 (Lauku tūrisma attīstībai)

KU Ekju – USD 200 000 (Mēbeļu detaļu, paliktņu, zāģmateriālu ražošanai)

ZS Oši – USD 200 000 (Zāģmateriālu ražošanai)

ZS Mačas – USD 50 000 (Zāģmateriālu ražošanai)

SIA H–G – USD 109 000 (Maizes ceptuvei)

ZS Līgas – USD 83 000 (Papīrmalka, dzelzceļa gulšņiem)

ZS Silavas – USD 41 000 (Eiropaliktņu sagatavju, taras dēlīšu ražošanai)

SIA Dālija – USD 100 000 (Kažokzvēru audzēšanai)

VAS Latvenergo – USD 341 750

SIA Daims – USD 1 100 000 (Alus ražošanai)

SIA Man–Tess – USD 2 960 000 (Degvielas kompleksa izveidei)

AS RAF – USD 3 000 000 (Mikroautobusu ražošanai)

AS SWH Rīga – USD 3 000 000 (Informātikas attīstībai)

AS Laukceļi – USD 100 000 (Autotransporta iegādei)

ZS Dzirnavnieks – USD 200 000 (Logu, durvju ražošanai)

SIA Vale & Co – USD 2 300 000 (Gaļas izstrādājumu ražošanai)

SIA Liplat – USD 1 563 703 (Kakao pupiņu pārstrādei)

SPA Satio – USD 730 000 (Līmēto koka plašu ražošanai)

ZS Nagļi – USD 200 000 (Kokmateriālu pārstrādei)

SIA Rumba – USD 200 000 (Monolītu koka plākšņu ražošanai)

SIA Balt River – USD 191 000 (Pulvera, sīrupa u.c. ražošanai)

SIA Saka – USD 110 000 (Apiņu audzēšana un pārstrādei)

CS Turība – USD 2 975 000 (Pārtikas kviešu iepirkšanai)

SIA Violts, SIA Tonis – USD 1 200 000 (Mēbeļu ražošanai)

KU Trans Liepāja – USD 1 700 000 (Liepājas ostas rekonstrukcijai)

SIA Master Rīga Coop. – USD 135 000 (Riepu atjaunošanai)

PS Staļģene – USD 550 000 (Jogurta, sieru ražošanai)

SIA Dane & Co – USD 500 000 (Koka rotaļlietu ražošanai)

SIA Daiļrade holding – USD 200 000 (Galdniecības izstrādājumu, mēbeļu ražošanai)

Vita Māra Optika – USD 150 000 (Optometrijas centra izveidošanai)

AS Laima – USD 1 500 000 (Šokolādes un liķiera konfekšu ražošanai)

SIA Rīgas ostas kont. – USD 200 000 (Rolltreileru ražošanai)

SIA Meta – USD 250 000 (Viesnīcai, restorānam)

SIA Romas līnija – USD 1 300 000 (Kuģa būvei)

SIA Semidex – USD 200 000 (Zāģmateriālu ražošanai)

Apgāds Jāņa sēta – USD 1 000 000 (Izdevējdarbībai)

SIA Mikos – USD 130 000 (Šampinjonu ražošanai)

KS Okte – USD 146 000 (Piena pārstrādei)

SIA Tunelis – USD 142 000 (Moteļa celtniecībai)

ZS Zilmeži – USD 9 000 (Zāģmateriālu ražošanai)

KS Ozols – USD 80 000 (Galdniecības izstrādājumu u.c. ražošanai)

KS Kalēji – USD 80 000 (Maizes izstrādājumu ražošanai)

SIA Violts, SIA Tonis – USD 1 800 000 (Mēbeļu ražošanai)

Latvijas Nacionālā opera – USD 1 754 465 (Operas rekonstrukcijai)

VAS Latvenergo – USD 467 746 (Norēķiniem ar AS Gazprom)

Firma Latvijas kurināmais – USD 665 000 (Parāda dzēšanai Kazahijai)

VAS Latvenergo – USD 1 967 640 (Norēķiniem ar AS Gazprom)

Daugavpils piens – USD 450 000 (Piena produktu ražošanai)

SIA Dilar – USD 500 000 (Starptautiskajiem kravu pārvadājumiem)

SIA Antaris – USD 400 000 (Maizes cepšanai un eksportam)

SIA Magistr – International – USD 350 000 (Auto uzpildes staciju tīklam)

ZS Raipole – USD 100 000 (Zirgkopība un tūrisma attīstībai)

SIA Orions – USD 380 000 (Augļu un dārzeņu tirdzniecības uzņēmuma reorganizācijai)

ZS Osis – USD 150 000 (Zāģmateriālu kaltes iegādei)

SIA Unitrade Petrolium – USD 500 000 (Degvielas uzpildes stacijai)

SIA Semidex Rīga – USD 500 000 (Zāģmateriālu un mēbeļu ražošanai)

AS Kolka – USD 500 000 (Zivju pārstrādei)

SIA Fēnikss – USD 213 340 (Mēbeļu ražošanai)

ZS Ziedi – USD 76 000 (Graudu audzēšanai)

SIA Horse – USD 50 000 (Zirgu audzēšanai)

SIA Zalkovskis & Sab. – USD 418 182 (Maizes izstrādājumu, gaļas produktu ražošanai)

SIA Skabārdis – USD 500 000 (Kažokzvēru audzēšanai, ādu apstrādei)

SIA Leiči – USD 300 000 (Zivju ieguvei)

Jelgavas gaļas kombināts – USD 99 290 (Gaļas pārstrādei)

SIA Maiga – USD 436 880 (Tehnoloģisko iekārtu un izejvielu iegādei)

ZS Zemzari – USD 274 042 (Kviešu audzēšanai)

ZS Gaitiņi – USD 80 000 (Dārzkopībai, graudkopībai)

PU Centība – USD 19 858 (Veļas mazgāšanas punkta izveidošanai)

Krāslavas maizes kombināts – USD 198 582 (Maizes izstrādājumu ražošanai)

SIA Vanlit – USD 20 000 (Māksliniecisku ādas izstrādājumu ražošanai)

AS Hanzas uzņēmējs – USD 6 156 045 (Pārtikas produktu ražošanai)

SIA Baltijas bloks – USD 2 800 000 (Betona sienu blokiem)

SIA Darka – USD 1 051 658 (Terminālu izveidošanai)

SIA Alfards – USD 1 164 000 (Tranzīta pakalpojumiem)

Dati: Finanšu ministrija

Novērtē šo rakstu:

21
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Agresīvā nelietība pirmsvēlēšanu melu vakcinācijā

FotoKatrām vēlēšanām ir sava morālā specifika. Vēlēšanas ir politiskās cīņas sastāvdaļa. Savukārt politiskā cīņa vienmēr ir politiķu morāles apliecinājums. Tāpēc katru vēlēšanu specifika izpaužas morālajā jomā. Tā tas ir arī sakarā ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām 2017.gada 3.jūnijā. Aizvadītajos mēnešos pirmsvēlēšanu politiskā cīņa apliecināja noteiktu morālo specifiku – būtisku un neatņemamu īpatnību.
Lasīt visu...

12

Beidziet slepkavot bērnus

FotoPatvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vietas pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārējam autotransportam.
Lasīt visu...

21

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

FotoPirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo Rīgā. Jūsu uzmanība tagad objektīvi ir vērsta uz vēlētāju balsīm. Mēs, izmantojot šo apstākli, esam spiesti lūgt Jūsu atbalstu saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu laika posmā no 2011. gada līdz pat šim brīdim, 2017. gada maijam. Tālāk izklāstītais būtiski skar ne tikai mūsu situāciju, bet gan attiecas uz ikvienu Rīgas iedzīvotāju.
Lasīt visu...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...