Gļēvulības anatomija. Tārpi zupā. Latvijas politiķu bezkaunības un cinisma virsotnes
Otto Ozols23.11.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirms divpadsmit gadiem - 2007. gada 16. novembrī, tieši pirms svētkiem, politoloģe Vita Matīsa rakstīja par individuālās drosmes trūkumu Latvijā. Vai šodien kaut kas šajā ziņā ir mainījies? Nē.
Varaskāre, intrigas, acīm redzama aprobežotība, nācijas interešu nodošana, sīkas krāpšanas un apšaubāmi politiski darījumi joprojām ir Latvijas politikas ikdiena. To redz un lieliski saprot žurnālisti, pašu partiju deputāti un ierindas politiķi, intelektuāļi, bet izšķirošajos mirkļos izvēlas noklusēt, nepateikt līdz galam. Pats briesmīgākais - izvēlas sniegt roku, atbalstīt personas, kuras sen vajadzēja ar kaunu padzīt no politikas. Tāpēc, ka pietrūkst individuālās drosmes, spēcīgas pašcieņas. Ceļi nodreb varas priekšā. Personīgā labklājība, privātā "kotlešmaize" izrādās svarīgāka par principiem un individuālo drosmi.
Liela laikraksta redaktore, redzot politisko blēdi, samiernieciski kaut ko noburkšķ zem deguna, izglītots žurnālists izvēlas paklusēt, redzot kolēģu dubultmorāli, pagriezt galvu citā virzienā, redzot sev simpātisku politisko spēku blēdības. Kaismīgi godīgās politikas vērtību aizstāvji, auguši Rietumu demokrātijās, nonākuši Saeimā un partijas disciplīnas netīrajā gaļasmašīnā, izvēlas klusēt un burbuļot par “nepieciešamo reālpolitismu.” Redzama intelektuāle izvēlas aizmirst savu talantu un aicinājumu, lai nevajadzētu skaļi komentēt izsalkušo spalvas brāļu pazemojošo siekalošanos gar politiskās elites naudas atbirām.
Savā rakstā “Vientuļais patriotisms” laikrakstā “Diena” Vita Matīsa drosmīgi un skaudri brīdināja:
"Kamēr Latvijas iedzīvotāji nepierādīs, ka viņu vēlme pēc viena likuma visiem ir lielāka nekā tieksme izdabāt varai, lai no tās dzīru galda arī viņiem tiktu atmesta kāda kripatiņa, Latvijas politiskā kultūra nemainīsies. Kamēr Latvijas iedzīvotāju lojalitāte un demokrātijas izpratne svaidīsies no viena varas pola uz otru (atkarībā no izdevības, laikmeta un attiecīgā brīža “spēku pozīcijām”), kamēr politiķi klejos no vienas partijas uz otru (iemesli tie paši), kamēr gravitācijas ass neatradīsies katra iedzīvotāja individuālā demokrātiskā vērtību sistēmā, nekas būtisks valstī nemainīsies.”
To viņa rakstīja pirms divpadsmit gadiem, tā saucamo trekno gadu un oligarhu laiku pilnbriedā. Vai šodien kaut kas ir principāli mainījies? Vai Latvijas sabiedrība ir iemācījusies Matīsas rakstā pausto rakstura stingrību:
“Norobežoties no netīra, bet pašam izdevīga darījuma, norobežoties no apzinātas blefošanas arī tad, kad patiesība tev nenodrošina veiksmīgu iznākumu, norobežoties no nekvalitatīvas varas izpausmēm un paudējiem politikā vai citur. Vecās Eiropas augstākajās aprindās roku nedeva par sīkām blēdībām pat kāršu spēlēs, jo baidījās, ka varētu zaudēt cieņu gan pašu, gan citu acīs, un šis pašregulēšanas mehānisms bija visefektīgākais veids, kā iedarbināt nerakstīto bet stingri ievēroto ētikas kodeksu bez jebkādiem politiskiem lēmumiem.”
P.S. Šis raksts ir mazliet koriģēts 2012. gada raksts “Gļēvulības anatomija. Tārpi zupā. Divu augstāko Latvijas politiķu bezkaunības un cinisma virsotnes”.
* Lennartmerism ideju paudējs - MeriDemokrātu brīvdomātāju kustības vadītājs
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
