Grāmata par "Liepājas metalurga" krahu: kamēr repšes, vilkus, dombrovskus un pavļutus nesāks sēdināt vai lidināt - gaidiet nākamo "Metalurgu"

Mēs zinām septiņu deputātu (Jānis Lagzdiņš, Valērijs Agešins, Aija Barča, Pēteris Hanka, Aigars Kalvītis, Andris Bērziņš un Uldis Grava) un Liepājas mēra Ulda Seska - Liepājas metalurga valsts galvojuma piešķiršanas oficiālo iniciatoru skaidrojumu: mēs jau neko, mēs gribējām tikai labu, un atbildīgi ir visi citi - tie, kas nesarēķināja, tie, kas neuzraudzīja, tie, kas nepieņēma pareizos lēmumus.

Mēs zinām Ivara Godmaņa valdības skaidrojumu par atbalstu valsts galvojumam: mēs jau neko, mēs gribējām tikai labu, neko jau mēs tur neiedziļinājāmies, ko vajag - vajag, bet atbildīgi gan mēs neesam - ne mēs nolēmām, ne mēs piešķīrām.

Mēs zinām Kārļa Leiškalna vadītās atbildīgās Saeimas komisijas skaidrojumu par tās atbalstu valsts galvojumam: mēs jau neko tur neiedziļinājāmies, ja Ministru kabinetam nav iebilžu, tad komisijai arī nemēdz būt, bet atbildīgi gan mēs neesam - arī mēs ne nolēmām, ne piešķīrām.

Mēs zinām finanšu ministra Einara Repšes skaidrojumu par viņa parakstu zem galvojuma sniegšanas dokumentiem: es jau neko, es gribēju tikai labu, ko man Valsts kase parakstam pagrūda, tam es arī uzticējos, tā ka atbildīgs neesmu ne par kredīta piešķiršanu, ne, protams, par visu to, kas notika tālāk.

Mēs zinām finanšu ministra Andra Vilka un Valsts kases pārvaldnieka Kaspara Āboliņa skaidrojumu par galvojuma uzraudzību: mēs jau neko, mēs darījām visu, ko likums uzlika par pienākumu, un galīgi ne mūsu vaina, ka nekas labs no uzraudzīšanas nesanāca - vainīgi gan ļaunie uzņēmuma saimnieki, gan normatīvie akti, bet tikai ne mēs.

Mēs zinām premjera Valda Dombrovska, ekonomikas ministra Daniela Pavļuta un visas pārējās valdības skaidrojumu par Liepājas metalurga novešanu līdz oficiālai maksātnespējai: mēs jau neko, mēs darījām visu, ko varējām, vainīgi ir sliktie akcionāri un viņu konflikti, ar kuriem mēs neko nespējām iesākt, lai kā censtos.

Un, protams, mēs zinām arī Liepājas metalurga saimnieku Sergeja Zaharjina un Iļjas Segala skaidrojumus: mēs jau neko, to visu pasaules krīze un šaušalīgie ekonomiskie procesi Latvijā, kurus mēs, mazie nabadziņi, nu nekādi nespējām paredzēt.

Tie politiski angažētie un politiski atkarīgie kantori, kas pie mums saucas par prokuratūru un citām "tiesībsargāšanas iestādēm", protams, paliks pie visu minēto ļaužu versijām - tāpat kā Latvijas iedzīvotājiem miljardu izmaksājušajā Parex bankas gadījumā.

Līdz ar to šo iestāžu secinājums pēc ilgas izmeklēšanas būs - visi darīja, ko varēja, un ko lai dara, ja sanāca, kā sanāca. Labākajā gadījumā var cerēt uz apsūdzību kādam "pārmijniekam" no Liepājas metalurga - kurš, protams, jau sen būs tālēs zilajās.

Taču patiesībā ir zināmi tie, kas galvojumu "bīdīja" un par to nobalsoja, neko nepārbaudījuši un, ļoti iespējams, savu kukulīti saņēmuši. Ivara Godmaņa valdība, atbildīgā Saeimas komisija, Saeimas deputāti.

Ir zināmi tie, kas sagatavoja dokumentus galvojuma saņemšanai, pārkāpjot pat paši savus iekšējos normatīvos aktus. Valsts kase.

Ir zināmi tie, kas pēdējā mirklī galvojumu parakstīja, neprasot veikt pienācīgu izvērtējumu. Finanšu ministrs Einars Repše.

Ir zināmi tie, kas bija totāli nolaidīgi galvojumu saņēmušā uzņēmuma uzraudzībā. Valsts kase un finanšu ministrs Andris Vilks.

Ir zināmi arī tie, kas, beidzot padzirdējuši par uzņēmuma problēmām, nepilnos desmit mēnešos to aizlaida līdz oficiālai maksātnespējai. Valda Dombrovska valdība - un jo īpaši pats premjers, finanšu ministrs Andris Vilks un vēl arī ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts.

Visbeidzot, ir zināmi arī Liepājas metalurga saimnieki Sergejs Zaharijins un Iļja Segals, kuri uzņēmumu nolaida līdz kliņķim, kā arī viņu dažādos veidos piebarotie "kalpi" Valērijs Terentjevs, Leons Ptičkins, Benita Imbovica (kura nu jau izrādījusies "noderīga" arī uzņēmuma administratoram) un, protams, "tautsaimniecības eksperts" Andris Deniņš, - bet šie atšķirībā no visiem iepriekšējiem vismaz nav tieši atbildīgi par valsts naudas iegrūšanu Metalurgā.

Krimināllikumā ir atrodami trīs panti, kas vistiešākajā veidā attiecas uz šo Latvijas valstij tik dārgi izmaksājušo "pasākumu".

197.pants. Nolaidība. Par darba pienākumu nolaidīgu pildīšanu, ko izdarījis uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas pilnvarota tāda pati persona, ja ar to radīts būtisks kaitējums uzņēmumam (uzņēmējsabiedrībai), organizācijai vai ar likumu aizsargātām citas personas interesēm, - soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

213.pants. Novešana līdz maksātnespējai.

(1) Par juridiskās personas maksātnespējas procesa subjekta novešanu līdz maksātnespējai nolaidības dēļ, ja ar to radīts būtisks kaitējums ar likumu aizsargātām citas personas interesēm, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, atņemot tiesības uz noteiktu vai visu veidu komercdarbību vai uz noteiktu nodarbošanos vai tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz trim gadiem.

319.pants. Valsts amatpersonas bezdarbība.

(1) Par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, tas ir, ja valsts amatpersona tīši vai aiz nolaidības neizdara darbības, kuras tai pēc likuma vai uzlikta uzdevuma jāizdara, lai novērstu kaitējumu valsts varai vai pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm, un ja ar to valsts varai, pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm radīts būtisks kaitējums, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

(3) Par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, ja ar to izraisītas smagas sekas, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, atņemot tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz pieciem gadiem.

Ja mēs dzīvotu valstī, kuras vadītāji patiešām rūpējas par tās labklājību un to, lai daudzi desmiti miljonu nodokļu naudas netiek vienkārši izmesti pat ne vējā, bet dažu pārrijušos miljonāru vajadzību apmierināšanai, Liepājas metalurga gadījumā šie panti nepaliktu tikai tukša skaņa, un jautājums būtu tikai - vai Einaram Repšem, Andrim Vilkam, Kasparam Āboliņam, Sergejam Zaharjinam, Iļjam Segalam un varbūt vēl dažam labam sēdēt pie vienas parašas vai tomēr katram pie savas.

Tie, kas izlasīs šo grāmatu, patiešām zinās, kas un kā notika. Protams, ne jau visu, bet - diezgan daudz. Grūti teikt, kā jutīsies viņi, bet šīs grāmatas autorus jau ap tās vidu sāka pārņemt tādas kā absurdas neiespējamības sajūta.

Viss kas ir piedzīvots, un tomēr - ka tā var būt, ka, neko nepārbaudot un nerēķinot, bars savtīgu sliņķu un izšķērdētāju pieņem lēmumu par 160 miljoniem eiro valsts naudas? Un neviens, pilnīgi neviens par to nav atbildīgs?

Šķiet neiespējami: vai tiešām tādā veidā, tik primitīvi var tikt izmesta vējā Latvijas tautas savai valstij samaksātā nauda - un tik milzīga nauda! -, kas pēc tam tālāk tiek pāris pārrijušamies miljonāriem?

Pārrijušamies tiktāl, ka viņi nav redzējuši pat iemeslu, lielāko daļu mūža dzīvojot Latvijā, latviski iemācīties ja ne runāt, tad vismaz kaut ko saprast. Jo, pieripinoties lepnā mersedesā pie valdības mājas, lai paprasītu vēl naudu, un nesaprotot, ko tie ministri tur savā valodā gvelž, vienmēr taču var pasvilpt "savas" pilsētas mēram, lai patulko...

Bet tieši tā tas viss ir noticis - un tie, kas šo grāmatu izlasīs, to zinās diezgan precīzi. Kā šo valsts naudu konkrēti "valstsvīri" iedeva - faktiski uzdāvināja, kā nelikās ne zinis par tās izmantošanu, kā pēc tam izrīkojās tikpat bezjēdzīgi un nepārdomāti, ļaujot pārrijušamies miljonāriem vēl aizpludināt atlikušos līdzekļus un tikai tad, kad nekas izlaupāms vairs nebija palicis, nolemjot slēgt uzņēmumu.

Rezultāts? Valda Dombrovska labi piebarotās Prudentia aprēķini par valsts tiešajiem un netiešajiem zaudējumiem no Liepājas metalurga maksātnespējas rāda - tie ir 220-250 miljoni latu vai attiecīgi 300-360 miljoni eiro. Līdz Parex krahā iztērētajam pusotram miljardam eiro īsti "neaizvelk" - vai tiešām paldies par to pašu? Jo vairāk, ka vēl jau nav vakars - jauni patiesības brīži pienāks līdz ar uzņēmuma pārdošanas plāna krahu.

Idiotisms idiotisma galā, nolaidība nolaidības galā, noziegums nozieguma galā. Un rezultātā vienu no galvenajiem atbildīgajiem Liepājas metalurga kraha "nepamanīšanā", Valsts kases pārvaldnieku Kasparu Āboliņu Latvijas valsts "novērtē", papildus ieceļot viņu tagad valsts īpašumā nonākušās bijušās Parex bankas padomē - jā, neticami, neiespējami, bet fakts.

Bet varbūt jūs domājat - nu, šis nu gan bija pēdējais tāds gadījums? Turpmāk nu gan Latvijas valsts skatīsies, kas notiek ar tās naudu, galvojumiem un īpašumiem? Te - maza vēstulīte no Valsts kancelejas:

"Labdien, vēlreiz, attiecībā uz Valsts kapitāla daļu pārvaldības koncepciju – Publisko personu kapitālsabiedrību un kapitāla daļu pārvaldības likums (Nr: 731/Lp11) 19.septembrī ir pieņemts pirmajā lasījumā. Saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada 4. jūnija rīkojumu Nr.246 „Par Valsts kapitāla daļu pārvaldības koncepciju” Ekonomikas ministrija ir atbildīgā institūcija par koncepcijas īstenošanu.

Atbilstoši rīkojuma 3.punktam, ir sagatavotas un iesniegtas Saeimā atbilstošas normatīvo aktu izmaiņas. Rīkojuma 5.punkta izpilde, kas paredz Valsts kancelejai sadarbībā ar Pārresoru koordinācijas centru divu mēnešu laikā no Publisko personu kapitāla daļu pārvaldības likuma spēkā stāšanās nodrošināt centralizētās pārvaldības institūcijas vadītāja atlasi, tiks uzsākta pēc likuma spēkā stāšanās.

Tiesa, nevaram precīzi prognozēt, kad likums stāsies spēkā, jo kuluāros ir dzirdēts, ka tas ir nolikts „uz garā galda”."

Protams, ka nolikts - citādi taču tik daudzas cūkas paliks bez valstiskās siles. Tā ka, kamēr visus šos repšes, vilkus, āboliņus, arī dombrovskus un pavļutus nesāks sēdināt vai lidināt - kā nu kuro, gaidiet vien nākamo Metalurgu. Būs.

Novērtē šo rakstu: