Hanovs neizmanto iespēju paklusēt un nekaunīgi žēlojas par "smago" krievu likteni
Bens Latkovskis10.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējā laikā “sabiedriskajā” televīzijā bieži parādās kāds Hanovs ar gaudu dziesmām, cik grūti tagad esot būt krievam.
Mana dzīvesbiedre ir etniskā ukrainiete, kuras mamma un brālis šobrīd atrodas Ukrainā. Viņi katru dienu sazvanās. Notiekošo viņa ārkārtīgi smagi pārdzīvo tīri personīgi. Līdz ar to arī man šis jautājums ir dziļi personisks.
Teikšu godīgi, klausoties “kultūrpētnieka” Hanova spriedelējumus “sabiedriskajā” medijā, var tikai pabrīnīties, kā kaut ko tik derdzīgu vispār var šajā laikā runāt un cik ļoti jābūt izskalotām smadzenēm, lai šo nekaunību uztvertu kā normālu.
Situācijā, kad ukraiņu tauta cieš no Krievijas agresijas un bojā iet tūkstoši, tajā skaitā bērni, Hanovs “sabiedriskajā” medijā neizmanto iespēju paklusēt un lej “krokodila asaras” par “emocionālajām ciešanām”, kuras tagad it kā nākas piedzīvot krievu tautības cilvēkiem.
Kā nav kauna krievu cilvēkam, kura etniskie tautas brāļi nodarbojas ar cilvēku masveida nogalināšanu, vēl pukstēt par kaut kādām savām “ciešanām”? Vai šīs “ciešanas” kaut niecīgākajā mērā ir salīdzināmas ar tām ciešanām, kuras Krievijas dēļ nākas izciest ukraiņu tautai? Kā var publiski demonstrēt tik šausmīgu egocentrismu - es, es, mēs te “ciešam”.
Vai ukraiņu ciešanu radītājus - Putinu un viņa armiju - publiski nosoda lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju? Vai šos ciešanu radītājus un veicinātājus masveidā nosoda Latvijā dzīvojošie etniskie krievi? Diemžēl nekas tāds nenotiek, un ir pilni sociālie tīkli ar ierakstiem par to, kā Putina fani demonstratīvi pauž atbalstu šim kara noziedzniekam.
Tā vietā, lai etniskais krievs Hanovs kauninātu savus etniskos līdzcilvēkus par šo atbalstu Putinam, viņš atļaujas kaunināt latviešus, kuri it kā izrādot nepatiku pret krieviem “tikai viņu tautības dēļ” un tādējādi radot viņiem ciešanas.
Varbūt tomēr pareizāk būtu teikt - ir vērojamas atsevišķas negāciju izpausmes nevis “viņu tautības dēļ”, bet gan tāpēc, ka daži (neatkarīgi no etniskās piederības) atļaujas publiski izrādīt savu atbalstu Putinam, Krievijas iebrukumam Ukrainā un tur veiktajiem kara noziegumiem? Vai tad nepatika pret noziegumu atbalstītājiem nav pašsaprotama un būtu pelnījusi nosodījumu?
Kas ir šis bezkauņa Hanovs, kuru nez kāpēc kā “ekspertu” iecienījusi mūsu tā dēvētā sabiedriskā televīzija? Šis Hanovs pārstāv to atdzimstošās marksisma reliģijas mācītāju sugu, kura radusi vietējiem “bauriem” mācīt, kā pareizi uzvesties, domāt un runāt.
Kā agrāk vācu mācītāji no kanceles, tā tagad televīzijas studijā Hanovs māca, kā “pareizi” latviešiem saliedēties un vienoties. Esot jāizskauž naida izpausmes pret krieviem “tikai viņu tautības dēļ”. Nevienu konkrētu šī naida izpausmju piemēru neminot.
Lieki piebilst, ka šis Hanovs nekad nepiemin, ka vienotība Latvijā ir panākama tikai, visai sabiedrībai saliedējoties ap Latvijas valsts pamatvērtībām. Ne jau etniskie latvieši ir tie, kuri ir aizmaldījušies tālu prom no tām, bet gan tie, kuri velk krekliņus ar Putina ģīmetni, uzrakstiem “Russia” un tamlīdzīgiem. Lai ko teiktu Hanovs un viņa mācības adepti, šie Putina fani gandrīz visi ir etniskie krievi. Tad viņus arī Hanovam vajadzētu “mācīt” un kaunināt.
Taču nē. Hanovs neizsaka pārmetumus Putina un viņa noziegumu atbalstītājiem. Viņš izsaka pārmetumus latviešiem, kuri negrib izlikties šo atbalstu neredzam. Viņš aicina pievērt acis un izlikties, ka šo neliešu mums apkārt nemaz nav.
Ir laiks runāt tiešu valodu. Visi šie krievu internacionālisti, rūpīgāk paskrubinot nost viņu marksistiskās retorikas plāno virskārtu, atklājas kā visprastākie nekauņas/šovinisti, kādus mēs viņus vēl atceramies no krievu laikiem. Tā pati lielummānija, muldēšana par “dižo” krievu kultūru un valodu un augstprātīga vēlme pamācīt vietējos aborigēnus. Tieši šī piebilde par “dižo” ir tas lakmusa papīrītis, kas momentā uzrāda šovinistisko impērisma bacili.
Vārdi “dižs”, “milzīgs” ir galvenie raksturlielumi, kurus paši krievi no dzimšanas dzird un lieto saistībā ar savu valsti - vai tā ir Krievija vai PSRS. Līdz ar to viss pārējais viņiem ir mazs, niecīgs un nenozīmīgs, ko var neņemt vērā. Kas tikai maisās pa kājām, kad brauc “dižais” krievu tanks. Pret šo tik grūti iznīdējamo sajūtu būtu jācīnās Hanovam. Taču nē. Jāmāca latviešiem, kā tiem pareizi pielāgoties “dižajai” krievu kultūrai.
Var piebilst, ka nevienā citā bijušajā PSRS “republikā” (pēdiņās, jo PSRS tā dēvēja lielākos administratīvi teritoriālos veidojumus un tam nebija nekādas saistības ar sabiedrības pārvaldes iekārtu), izņemot Krieviju, nav nekādas nožēlas par PSRS sabrukumu un arī bez krieviem nevienai etniskajai grupai nav nožēlas par zudušo “lielvalsti”.
Ar šo krieviem raksturīgo pagātnes palieku, ar šo impērisko lielummāniju būtu jācīnās dažādiem hanoviem, bet tā vietā viņi ar nelielām korekcijām reproducē to pašu, ko dara Putina Krievijā, - visus citus mēs ar augstu paceltu galvu drīkstam apņirgt, nicināt un pamācīt, un tas ir normāli, bet visi, kuri mūs kaut kāda iemesla dēļ nemīl, ir nožēlojami rusofobi, kuriem “rusofobija” izsitama no galvas ar raķetēm un aviācijas bumbām.
Ļoti žēl, ka mūsu “sabiedriskā” televīzija piebalso šai Kremļa dziesmai.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
