Ieslodzījuma vietu pārvalde izliekas, ka neko nezinot par tās darbinieces lomu ieslodzītā slepkavības organizēšanā
PIETIEK09.02.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kaut arī bijusī Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbiniece - Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas darbiniece Tatjana Smoļakova tiek tiesāta par ieslodzītā slepkavības organizēšanu, Ilonas Spures (attēlā) vadītā pārvalde apgalvo - tai neesot nekādas informācijas, par kādiem „noziedzīgiem nodarījumiem” ir runa, un attiecīgi pārvalde neko nespējot
Otrdien, 10. februārī pulksten 12 Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesā notiks slēgta tiesas sēde kriminālprocesā, kas ierosināts pēc diviem Krimināllikuma 117. panta punktiem par slepkavību pastiprinošos apstākļos - mantkārīgā nolūkā un grupā. Apsūdzēta par šo noziegumu ir bijusī Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas darbiniece Smoļakova.
Taču interesantākais ir cietušo sastāvs - ja Rīgas Centrālcietumā līdz tam nebūs atgadījies kārtējais "mīklainais negadījums", uz tiesu no 365. kameras vajadzētu tikt konvojētam labi pazīstamajam Igoram Ivanovam, kurš notiesāts uz 12,5 gadiem par savas sievas Ellas Ivanovas slepkavības pasūtīšanu 2008. gada janvārī (tiesvedība lietā vēl turpinās).
Šajā lietā viņš ir cietušā statusā - tieši Ivanova slepkavības mēģinājums, viņam jau atrodoties ieslodzījuma vietā, ir ticis organizēts ar cietuma darbinieces palīdzību. Cik zināms Pietiek, šis ir vienīgais gadījums pēdējos gados, kad ieslodzītā slepkavība ir tikusi plānota ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbinieka tiešu līdzdalību.
Sākotnēji Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāve Ināra Makārova izlikās, ka vispāt nesaprotot, par ko ir runa: "Es īsti nesapratu jautājumu, par kādiem noziedzīgiem nodarījumiem ir runa, tādēļ, lai atbildētu vairāk par kādu pasākumu veikšanu, lūdzu papildiniet savu jautājumu. Tad nosūtīšu papildus informāciju."
Saņemot paskaidrojumu, par kādu tieši atgadījumu un kuru pārvaldes bijušo darbinieci ir runa, izrādījās, ka nekādus paskaidrojumus pārvalde tomēr nevēlas sniegt - tostarp par to, kādi pasākumi ieslodzījuma vietās ir veikti, lai šādi gadījumi neatkārtotos. "Ieslodzījuma vietu pārvalde nav veikusi pirmstiesas izmeklēšanu šajā procesā," savu nezināšanu pamatoja pārvaldes pārstāve.
Kā jau ziņots, tieši Centrālcietuma 365. kamerā, kurā mīt Ivanovs, 2010. gada 23. martā pēkšņi un strauji nomira ieslodzītais Aleksandrs Dudkins.
"Par A. Dudkina nāves faktu Rīgas Centrālcietumā tika uzsākts kriminālprocess, un izmeklēšanas gaitā tika noskaidrots, ka A. Dudkina nāve ir nevardarbīga un iestājusies sirds slimības rezultātā," - šāds ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes oficiālais slēdziens. Taču vairāki avoti Pietiek ir apliecinājuši, ka nāve "sirds slimības rezultātā" ieslodzītajam iestājusies pēc tam, kad Dudkins izdzēris I. Ivanovam paredzētu buljona krūzīti.
"Domāju, tāpēc, ka buljons bija paredzēts man, ārsti atnāca pēc 35-40 minūtēm pat bez medicīniskā čemodāniņa, kad A. Dudkins jau ar garantiju bija miris," - šāda ir versija Pietiek rīcībā esošajās Ivanova ar roku rakstītajās liecībās, kurās viņš izsaka skaidru pārliecību - buljons bijis nāvējošs un tas bijis paredzēts viņam.
Izrādās, jau 2011. gada 9. februārī, "pamatojoties uz Drošības policijas ziņojumu par operatīvā ceļā iegūtu informāciju, ka notiek sagatavošanās darbības no Tatjanas Smoļakovas un Staņislava Ļebedeva puses, lai organizētu Igora Ivanova slepkavību", ir ticis sākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma panta par slepkavību (faktiski - slepkavības organizēšanu). Ļebedevs savulaik ir bijis I. Ivanova biznesa partnera Genādija Bondarika apsardzes vadītājs.
Normunda Mežvieta vadītā Drošības policija, kuras operatīvā informācija bija pamatā nozieguma plānošanas atklāšanai, tagad par savu lomu tajā ir īpaši atturīga. Šai atturībai ir virkne iemeslu, tostarp - izmeklēšana acīmredzami ir tikusi maksimāli novilcināta.
Kaut gan kriminālprocess bija sākts 2011. gada februārī, kad jau bija ziņas par Smoļakovas un Ļebedeva lomu slepkavības organizēšanā, pats Ļebedevs tika nopratināts gandrīz divus gadus vēlāk - 2012. gada 13. decembrī.
Neraugoties ne uz to, ne uz pierādījumiem par Ļebedeva līdzdalību sevišķi smaga nozieguma sagatavošanā, Drošības policija arī pēc šīs nopratināšanas drošības līdzekli viņam nepiemēroja. Tikai divus mēnešus vēlāk, pierādījumu daudzumam nemainoties, Drošības policija nolēma piemērot Ļebedevam apcietinājumu.
Taču viņš pēc 13. decembra pratināšanas laiku nebija tērējis veltīgi un pazudis. Līdz ar to tā arī nav noskaidroti viņa pieminētie "lielie cilvēki", kuri bija pasūtījuši I. Ivanova slepkavību; tāpat nav noskaidrota arī Ļebedeva "uzticības persona Rīgas Centrālcietumā".
Seko mums 
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
