Ilmāra Rimšēviča stulbās melošanas kursi. 2.daļa: sotaks “draugam no Trastenes” esot samaksa pirtniekiem

Lato Lapsa ir sācis jaunu YouTube ierakstu ciklu ar nosaukumu „Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča īpaši stulbās melošanas kursi”, un pašlaik publicēts jau otrais ieraksts. Publicējam to arī šeit: https://www.youtube.com/watch?v=HKrPv9-J80o.

Jaunajā ierakstā ir izklāstīts Ilmāra Rimšēviča un uzņēmēja Māra Martinsona pirts sarunas ieraksta atšifrējums, no kura izriet, ka Latvijas Bankas prezidents ļoti gaida atbraucam „draugu no „Trastenes””, jo „tagad iedots sotaks”, bet „vismaz tad vēl iedotu simt piecdesmit vai pusi”.

Šis ir sarunas ieraksta atšifrējuma fragments (pilnā apmērā ieraksti publicēti grāmatā „Karalis – pliks, prasts, melīgs”:

“IR: – Mūsu, mūsu šitas te draugs no “Trastenes” neatbrauca?

MM: – Viņš sestdien būs. Viņš nav Latvijā. Viņš sestdien būs pie manīm. Tad es ar viņu runāšu.

IR: – Jo tur būtu labi, tad viņi, nu, iedotu, iedotu, nu. Cik tagad, sotaks iedots? Jā? Nu, vismaz tad vēl iedotu simt piecdesmit vai pusi. Jā?

MM: – Kā viņam tur vispār iet?

IR: – Viņam ļoti labi iet. Viņam iet labi. Tiešām. Jā? Vienīgie, ko drāž, tagad ir “Baltikums”.

MM: – Tos lai drāž.

IR: – Tie tur, tie tur kaut kā.

MM: – Es tos Peškovus ciest nevaru.

IR: – Tie tur kaut kā ir sajutušies tādi, nu, tā kā… A mēs te – hops! Jā? Un viņi nesaprot, ka viņi, nu, tur, tur tas, tā baigā…

MM: – …

IR: – Jā, jā, jā, jā, jā, jā. Viktors atpūšas? Vai kur viņš ir?

MM: – Viņš kaut kur, jā, Dubaijā vai kur pie sevīm. Viņš jau tur dzīvo vispār. Viņš jau tagad tā, pa brīžiem.

IR: – Nu, tagad tāds laiks. Es domāju, vai…”

Savukārt šis ir fragments no Ilmāra Rimšēviča liecībām, kurās viņš mēģina izmeloties, ka runa patiesībā esot par... samaksu pirtniekiem vai varbūt par konjaka glāzīšu ietilpību:

“Procesa virzītāja jautājums: Kāpēc, runājot par draugu no Trastenes, Jūs jautājiet M. Martinsonam: “Jo tur būtu labi, tad viņi, nu, iedotu, iedotu, nu. Cik tagad, sotaks iedots? Jā? Nu vismaz vēl iedotu simt piecdesmit vai pusi. Jā?”

Atbilde: Es tobrīd nerunāju ne par kādu draugu. Var skaidri redzēt, ka tobrīd notiek sarunas par vairākām tēmām. Iespējams, ka šeit ir runa par divām lietām, vai nu mums ir piedāvāts kāds konjaciņš, vai arī es jautāju M. Martinsonam, vai viņš ir iedevis (samaksājis) kaut kādu avansu pirtniekam. Jo tie bija ļoti labi pirtnieki, un es atceros vienu reizi, ka, domādami, ka mēs esam samaksājuši, vai nu es, vai M. Martinsons, vai V. Maligins, beigās izrādījās, ka nebijām neviens samaksājis, par ko pirtnieki pieklājīgi ar mājienu lika man manīt. Tāpēc katram gadījumam apjautājos, vai viņš jau nav iedevis (samaksājis). Mēs esam tur bijuši vairākas reizes, tāpēc uzskatīju, ka par četrām un piecām stundām, kas ietvēra gan M. Martinsona, gan mūsu ar V. Maligina pirts laiku simts lati nebūtu adekvāti, jo būtu par maz, tāpēc varbūt varētu iedot (samaksāt) šoreiz vismaz simt piecdesmit. Vai nu pusi no simts vai pusi no simt piecdesmit latiem, un otru pusi samaksātu es un V. Maligins. Ņemot vērā, ka es ar V. Maliginu tur braucu bieži, man bija svarīgi, ka es nepalieku parādā.

Vienlaikus mēs šeit runājam paralēli par vairākām tēmām. Un šis iestarpinājums ir ārpus konteksta, kā daudzas citas sarunas vietas.

Šis teikums: “Nu vismaz vēl iedotu simt piecdesmit vai pusi, Jā?” es nolasu kā vēlējuma izteiksmē pateiktu. Ka, ņemot vērā to, ka iepriekšējā reizē mēs esam aizmirsuši pirtniekam samaksāt vai aizmirsuši iedot dzeramnaudas, jo tur bija kaut kāds incidents, tad mana sajūta bija, ka mums šoreiz vajadzētu iedot (samaksāt) vairāk. Ņemot vērā, ka mēs bijām divi galvenie maksātāji par pirti, tad es piedāvāju, ka es otru pusi samaksāšu pats kopā ar V. Maliginu.

Uz prokurora papildus uzdoto jautājumu, kurš, kad Jums piedāvāja konjaciņu, vai tas ir dzirdams sarunā, ko Jūs iepriekš noklausījāties un izlasījāt, varu atbildēt, ka šajā pirtī bija pilna pansija. Mēs braucām un maksājām par pirti, par visiem aksesuāriem, palagiem, dvieļiem, cepurēm, un tur bija arī uzklāts galds. Bija aliņi un arī degvīns, iespējams, arī konjaks. Man uzrādītā teksta pirmajā lapā, kur es saku: “Aliņus arī, jā,” rāda, ka viņiem tur bija bāriņš un par stiprajiem alkoholiem bija jāmaksā papildus. Iespējams, ka mums bija uzliktas kaut kādas glāzītes divreiz pa piecdesmit.”

Novērtē šo rakstu: