Informācijas slēpšana par Vējoņa bēdīgi slaveno ANO runu sagādā viņa kancelejai jau devīto zaudējumu administratīvajā tiesā

ANO Ģenerālās asamblejas 72. sesijas vispārējās debatēs Vējonis ar savu uzrunu uzstājās pagājušā gada 20. septembra pēcpusdienas sesijā, un bija acīmredzams, ka Latvijas valsts galva uz papīra priekšā uzrakstītās runas tekstu redz pirmoreiz un nav pat mēģinājis patrenēties to nolasīt. Rezultātā Latvijas Valsts prezidents izmisīgi mēģināja izburtot vairākus viņam acīmredzami nezināmus un nesaprotamus vārdus. Vējoņa runas krāšņāko fragmentu salikums noskatāms šeit.

Varēja secināt, ka ne tikai Valsts prezidenta Vējoņa, kurai pērn par trešo daļu bija palielināts algu fonds, bet arī pats valsts galva ir ļoti nolaidīgi izturējušies pret prezidenta plānoto uzrunu ANO Ģenerālās asamblejas sesijas debatēs. Izrādījās, ka jau trīs nedēļas pirms šī pasākuma Ārlietu ministrija kancelejai bija nosūtījusi runas projektu, taču ne Vējonis, ne viņa izcili labi apmaksātie padomnieki līdz pēdējam mirklim par to nebija likušies ne zinis. Turklāt Vējoņa, viņa dzīvesbiedres un svītas brauciens kopā nodokļu maksātājiem izmaksāja 29 943 eiro.

Taču, pat saņemot oficiālu informācijas pieprasījumu par traģikomisko runu, Vējoņa kancelejas vadība mēģināja izvairīties sniegt jebkādu informāciju par šīs runas tapšanu un paša prezidenta līdzdalību (vai tās neesamību) šajā procesā. Līdz ar to šī bija jau kārtējā informācija, kuras saņemšanai no Vējoņa kancelejas bija nepieciešama vēršanās administratīvajā tiesā, un tagad šīs informācijas sniegšanu par obligātu kancelejai padara tiesas spriedums, ko Pietiek šodien publicē pilnībā.

SPRIEDUMS LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2018.gada 15.maijā

Administratīva rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese M.Miķelsone,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc Lato Lapsas pieteikuma par pienākuma uzlikšanu Latvijas Valsts prezidenta kancelejai sniegt Lato Lapsas 2017.gada 25.septembra iesniegumā pieprasīto informāciju un morālā kaitējuma atlīdzinājumu - Latvijas Valsts prezidenta kancelejas atvainošanos.

Aprakstošā daļa

[1] Lato Lapsa (turpmāk - pieteicējs) ar 2017.gada 25.septembra iesniegumu vērsās Latvijas Valsts prezidenta kancelejā (turpmāk - Kanceleja), lai atbilstoši Informācijas atklātības likuma normām saņemtu šādu informāciju:

1) Kas bija amatpersona/amatpersonas, kas sagatavoja Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa (turpmāk - Valsts prezidents) uzrunu Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) Ģenerālās asamblejas sesijas debatēs (turpmāk - Uzruna), minot vārdus, uzvārdus, ieņemamos amatus. Vai ikviena no šīm amatpersonām pārzina angļu valodu un iepriekš ir piedalījusies uzrunu rakstīšanā?

2) Vai Uzrunas gatavotāji saņēma no Valsts prezidenta kādus norādījumus par runas saturu? Ja jā, tad kādus?

3) Cik ilgu laiku pirms Uzrunas plānotā laika gatavotāji iesniedza runas tekstu Valsts prezidentam?

4) Vai Valsts prezidents pirms Uzrunas nolasīšanas bija ar to iepazinies? Ja jā, tad cik ilgu laiku iepriekš? Ja nē, kādu iemeslu dēļ ne?

5) Vai Valsts prezidents pirms Uzrunas nolasīšanas bija mēģinājis to nolasīt? Ja jā, tad cik reizes un ar kādiem panākumiem? Ja nē, kādu iemeslu dēļ ne?

6) Vai Valsts prezidentam bija detaļās saprotams viņa nolasītās Uzrunas teksts? Vai Valsts prezidentam bija saprotams katrs viņa nolasītās Uzrunas vārds/termins? Vai Valsts prezidents var paskaidrot, kas Uzrunā bija domāts ar vārdu kopumu “people on the ground”?

7) Ar ko skaidrojams, ka Valsts prezidents Uzrunā daudzkārt ar mainīgām sekmēm mēģināja izrunāt garākus un sarežģītākus vārdus?

8) Kāds bija Valsts prezidenta uzrunas mērķis?

9) Valsts prezidenta svinīgajā solījumā teikts: “Savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas.” Vai, gatavojoties debašu uzrunai, Valsts prezidents sagatavošanās darbus veica pēc labākās apziņas? (lietas 23. lapa) (turpmāk - Iesniegums).

[2] Ar Kancelejas 2017.gada 10.oktobra vēstuli Nr.1675 pieteicējam sniegta atbilde, norādot turpmāk minēto (lietas 8.-9. lapa) (turpmāk - Vēstule).

[2.1] Valsts prezidenta uzrunu ANO Ģenerālās asamblejas ikgadējā sesijā sagatavo Ārlietu ministrijas darbinieki sadarbībā ar diplomātisko pārstāvniecību ANO Ņujorkā, ņemot vērā Ārlietu ministrijas kompetenci vienotas valsts ārpolitikas īstenošanā. Tālāk ar šo dokumentu turpina strādāt Valsts prezidents un Valsts prezidenta padomnieki, pilnveidojot un precizējot uzrunas projekta tekstu. Tā ir ierasta kārtība un, gatavojoties ANO Ģenerālās asamblejas 72.sesijai, šajā kārtībā netika ieviestas kādas izmaiņas.

[2.2] Atbilstoši Kancelejas un Ārlietu ministrijas norunai konkrētās uzrunas projekts katru gadu tiek sagatavots un nodots Valsts prezidenta un Kancelejas rīcībā līdz vasaras beigām, ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas sesiju norises laiku ik gadu septembra otrajā pusē. Konkrētajā gadījumā Uzrunas projekts Kancelejā tika saņemts 2017.gada 28.augustā.

[2.3] Uzrunājot ANO dalībvalstu vadītājus un starptautisko institūciju pārstāvjus, Valsts prezidents pauda Latvijas nostāju ārpolitikas un drošības aktualitātēs, kā arī uzsvēra straujāku ANO reformu, it īpaši Drošības padomē, nepieciešamību. Valsts prezidentam, tāpat kā citu valstu vadītājiem, bija svarīgi izteikties par pasaules karstajiem punktiem, tostarp par situāciju Ziemeļkorejā un Sīrijā, kā arī globālā terorisma radītajiem draudiem starptautiskajam mieram un drošībai visā pasaulē. Valsts prezidentam bija svarīgi paust atbalstu Ukrainas teritoriālajai vienotībai un uzsvērt nepieciešamību Eiropas drošību balstīt starptautiski pieņemtajos noteikumos un principos.

[2.4] Piedaloties ANO Ģenerālās asamblejas 72.sesijā, Valsts prezidents savus pienākumus pildīja pēc labākās apziņas. Valsts prezidenta angļu valoda nav perfekta, tāpēc viņš pastāvīgi turpina pilnveidot savas angļu valodas zināšanas. Neviens cilvēks nav pasargāts no pārteikšanās gan ikdienišķās sarunās, gan pildot amata pienākumus, uzstājoties lielas auditorijas priekšā, laika zonas maiņas vai citu apstākļu ietekmē.

[2.5] Visas amatpersonas, kas piedalījās Uzrunas rakstīšanā, gan labi pārzina angļu valodu, gan arī iepriekš ir piedalījušās runu rakstīšanā. Ja pieteicējam nav saprotams kāds no Valsts prezidenta uzrunā ANO Ģenerālās asamblejas 72.sesijā lietotajiem terminiem angļu valodā, piemēram, “people on the ground”. Kanceleja aicina tās mājaslapā internētā iepazīties ar Uzrunas tekstu latviešu valodā vai izmantot kādu no pieejamām angļu valodas terminus skaidrojošām vārdnīcām. Gan pieteicēja minētais, gan arī citi Uzrunā lietotie formulējumi tiek izmantoti dažādu valstu un institūciju amatpersonu uzrunās, tostarp arī to amatpersonu komunikācijā, kuru dzimtā valoda ir angļu valoda.

[3] Administratīvajā rajona tiesā 2017.gada 18.oktobrī saņemts pieteicēja pieteikums par pienākuma uzlikšanu un morālā kaitējuma atlīdzināšanu (lietas 4.-5.lapa) un 2018.gada 15.janvārī saņemts papildu paskaidrojums pie pieteikuma (lietas 51.lapa). Pieteikumā un paskaidrojumā norādīts, ka Kanceleja nav sniegusi informāciju uz visiem Iesniegumā norādītajiem jautājumiem pilnībā vai sniegusi tikai daļēji.

[4] Kanceleja 2017.gada 23.novembrī tiesā saņemtajā rakstveida paskaidrojumā par pieteikumu uzskata to par nepamatotu un noraidāmu, norādot turpmāk minēto (lietas 12.-18.lapa).

Visi pieteicēja uzdotie jautājumi ir saistīti ar Uzrunas subjektīvu vērtējumu, kur pieteicējs nav sniedzis nevienu argumentu, kas varētu tikt vērtēts, vadoties pēc Uzrunas satura vai tajā paustā. Pieteicēja paustā kritika nesatur arī nevienu pamatoti vērtējamu argumentu, kas dotu pamatu vērtēt Uzrunas sagatavošanā iesaistīto Kancelejas un ārlietu dienesta darbinieku kvalifikāciju vai zināšanas.

Pieteicējs secinājumus izdarījis un jautājumus uzdevis, nevis iepazīstoties ar pilnu Uzrunas tekstu video vai teksta formātā, bet izmantojot īpaši sagatavotu un par kopējo Uzrunas tekstu teju desmit reizes īsāku video ierakstu, kurā pēc pārteikšanās pazīmes apkopotas un izceltas atsevišķas runas epizodes un vārdi.

Pieteicēja kritika pret Valsts prezidenta, Kancelejas vadību, Valsts prezidenta padomniekiem un ārlietu dienestā strādājošajiem Uzrunas sagatavošanā iesaistītajiem darbiniekiem saistīta ar pieteicēja subjektīvu vērtējumu un paša pieteicēja zināšanu līmeni. Personas tiesības saņemt atbildi uz iesniegumu vai informācijas pieprasījumā prasīto informāciju neparedz iestādei pienākumu atbildi formulēt, pielāgojoties iesniedzēja izpratnes līmenim vai izmantojot iesniedzēja lietotos terminus.

[5] Administratīvā procesa likuma 112.1 panta pirmā daļa noteic, ka administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez tiesas sēdes, ja likumā nav noteikts citādi. Savukārt minētā panta ceturtā daļa noteic, ka tiesa lietu mutvārdu procesā tiesas sēdē izskata, ja pirmās instances tiesai to lūdzis pieteicējs.

Ievērojot, ka pieteicējs tiesai nav lūdzis lietu izskatīt mutvārdu procesā, kā arī apstākli, ka no lietā esošajiem dokumentiem tiesa var gūt pilnīgu priekšstatu par izskatāmo jautājumu, tiesa atzīst par iespējamu lietu izskatīt rakstveida procesā.

[6] Tiesa rakstveida procesā izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus kopsakarā ar procesa dalībnieku lietā iesniegtajiem rakstveida paskaidrojumiem, secināja turpmāk minēto.

[7] Vispirms precizējams prasījuma priekšmets un piemērojamās tiesību normas.

Kā secināms no lietas materiāliem, pieteicējs vērsies Kancelejā, pamatojoties uz

Informācijas atklātības likumu.

[8] Gan personas tiesības vērsties iestāde un saņemt atbildi pec būtības uz sevi I interesējošu ar valsts pārvaldes īstenošanu saistītu jautājumu, gan personas tiesības pieprasīt,

lai iestāde izsniedz vispārpieejamu informāciju, cita starpā ir vērstas uz ikviena tiesībām būt informētam par valsts pārvaldes sistēmas institūciju darbību, lai pārliecinātos, ka tās efektīvi, godīgi un taisnīgi saskaņā ar likumiem pilda sabiedrības uzticētās funkcijas. Līdz ar to abas šīs tiesības nereti ir cieši saistītas (sal. sk, piemēram, Augstākās tiesas 2007.gada 8.jūnija spriedumu lietā Nr.SKA-194/2007).

Tomēr personas tiesības vērsties iestādē un saņemt atbildi pēc būtības un personas tiesības pieprasīt, lai iestāde izsniedz vispārpieejamu informāciju, ir divas savstarpēji nošķiramas patstāvīgas tiesības, kuru īstenošanai ir noteikts atšķirīgs tiesiskais regulējums (sal. sk. Augstākās tiesas 2009.gada 16.septembra spriedumu lietā Nr.SKA-241/2009).

[9] Personas tiesības likumā noteiktā kārtībā vērsties iestādē un saņemt atbildi pēc būtības uz sevi interesējošu ar valsts pārvaldes īstenošanu saistītu jautājumu izriet no Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 104.panta.

Šīs tiesības ir daļa no valsts labas pārvaldības. Tās tiek īstenotas uz personas iniciatīvas pamata, vēršoties pie valsts kāda tai interesējoša jautājuma noskaidrošanai. Valsts pienākums atbilstoši šai konstitucionālajai normai ir sniegt atbildi, kurā ir izvērtēti uzdotie jautājumi un tie motivēti atbildēti (sk. Augstākās tiesas 2012.gada 10.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-3/2012 6.punktu un 2008.gada 21.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-22/2008 17. punktu).

Saskaņā ar Iesniegumu likumu iesniegums var ietvert personas lūgumu, sūdzību, priekšlikumu vai jautājumu, uz kuru iestādei ir jāsniedz motivēta atbilde.

Savukārt tiesības saņemt vispārpieejamu informāciju pamatā izriet no Satversmes 1 OO.panta, kas noteic, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, kā arī paust savus uzskatus. Tādējādi tiesības saņemt informāciju ir tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa (sk. Augstākās tiesas 2007.gada 8.jūnija spriedumu lietā Nr.SKA-194/2007 un 2009.gada 16.septembra spriedumu lietā Nr.SKA-241/2009). Tiesības uz informāciju plašāk ir regulētas Informācijas atklātības likumā.

[10] Ievērojot iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka tajos gadījumos, kad persona ir vērsusies iestādē ar sevi interesējošu jautājumu, prasot no iestādes motivētu atbildi, piemērojams ir Iesniegumu likums. Savukārt Informācijas atklātības likums piemērojams gadījumā, kad persona, īstenojot savas tiesības uz informāciju, vēršas iestādē nolūkā iegūt kādus sev interesējošus datus vai ziņas, kurām jau ir jābūt iestādes rīcībā (sal. sk. Augstākās tiesas 2012.gada 17.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-53/2012 5.punktu un 2009.gada 16.septembra spriedumu lietā Nr.SKA-241/2009, kā arī Pastars E. Iesniegumu likuma un citu likumu mijiedarbība. Jurista vārds, 04.12.2007., Nr.49).

[11] Konkrētajā gadījumā pieteicējs vērsies Kancelejā ar vairākiem iesniegumiem, kuros izteikts gan informācijas pieprasījums (piemēram, komandējumu viesnīcas, ceļa un citi izdevumi), gan arī lūgts sniegt atbildes uz pieteicēju interesējošiem jautājumiem

Kā izriet no pieteikuma, jautājumi, uz kuriem pieteicēja ieskatā viņš nav saņēmis prasīto informāciju, ir šādi:

1) Kas bija amatpersona/amatpersonas, kas sagatavoja Uzrunu, minot vārdus, uzvārdus, ieņemamos amatus. Vai ikviena no šīm amatpersonām pārzina angļu valodu un iepriekš ir piedalījusies uzrunu rakstīšanā? (turpmāk - jautājums Nr.1).

2) Vai Uzrunas gatavotāji saņēma no Valsts prezidenta kādus norādījumus par runas saturu? Ja jā, tad kādus? (turpmāk - jautājums Nr.2).

3) Cik ilgu laiku pirms Uzrunas plānotā laika gatavotāji iesniedza runas tekstu Valsts prezidentam? (turpmāk - jautājums Nr.3).

4) Vai Valsts prezidents pirms Uzrunas nolasīšanas bija ar to iepazinies? Ja jā, tad cik ilgu laiku iepriekš? Ja nē, kādu iemeslu dēļ ne? (turpmāk - jautājums Nr.4).

5) Vai Valsts prezidents pirms Uzrunas nolasīšanas bija mēģinājis to nolasīt? Ja jā, tad cik reizes un ar kādiem panākumiem? Ja nē, kādu iemeslu dēļ ne? (turpmāk - jautājums Nr.5).

6) Vai Valsts prezidentam bija detaļās saprotams viņa nolasītās Uzrunas teksts? Vai Valsts prezidentam bija saprotams katrs viņa nolasītās Uzrunas vārds/termins? Vai Valsts prezidents var paskaidrot, kas Uzrunā bija domāts ar vārdu kopumu upeople on the grouncTl (turpmāk - jautājums Nr.6).

7) Ar ko skaidrojams, ka Valsts prezidents Uzrunā daudzkārt ar mainīgām sekmēm mēģināja izrunāt garākus un sarežģītākus vārdus? (turpmāk - jautājums Nr.7).

8) Kāds bija Valsts prezidenta uzrunas mērķis? (turpmāk - jautājums Nr.8).

9) Valsts prezidenta svinīgajā solījumā teikts: “Savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas.” Vai, gatavojoties debašu uzrunai, Valsts prezidents sagatavošanās darbus veica pēc labākās apziņas? (turpmāk - jautājums Nr.9).

Izvērtējot iepriekš minētos jautājumus, tiesa secina, ka Iesniegums vērtējams nevis kā informācijas pieprasījums Informācijas atklātības likuma izpratnē, bet gan kā iesniegums, uz kuru iestādei jāsniedz atbilde Iesniegumu likuma izpratnē. Attiecīgi tiesai izskatāmajā lietā jāpārbauda, vai Kanceleja, iepazīstoties ar Iesnieguma satinu, ir izskatījusi to atbilstoši Iesniegumu likumā noteiktajām prasībām, proti, sniegusi atbildes pēc būtības uz pieteicēja jautājumiem.

[12] Ievērojot, ka pieteicējs. 2018.gada 12.janvāra vēstulē tiesai (lietas 51.lapa) norādījis, ka var uzskatīt, ka atbildes uz Iesnieguma jautājumu Nr. 3., 7 un Nr.8 ir sniegtas, tad tiesa turpinājumā izvērtēs, vai Kanceleja ir sniegusi atbildes pēc būtības uz jautājumiem Nr.1,2., 4., 5., 6. un Nr.9.

[12.1] Tiesa secina, ka, atbildot uz jautājumu Nr.1, Kanceleja skaidrojusi, ka Valsts prezidenta uzrunas ANO Ģenerālās asamblejas ikgadējā sesijā sagatavo Ārlietu ministrijas darbinieki sadarbībā ar diplomātisko pārstāvniecību ANO Ņujorkā, ņemot vērā Ārlietu ministrijas kompetenci vienotas valsts ārpolitikas īstenošanā. Tālāk ar šo dokumentu turpina strādāt Valsts prezidents un Valsts prezidenta padomnieki, pilnveidojot un precizējot uzrunas projekta tekstu. Tā ir ierasta kārtība un, gatavojoties ANO Ģenerālās asamblejas 72.sesijai, šajā kārtībā netika ieviestas kādas izmaiņas (lietas 8.lapa, Vēstules 2.rindkopa). Visas amatpersonas, kas piedalījās Uzrunas rakstīšanā, gan labi pārzina angļu valodu, gan arī iepriekš ir piedalījušās runu rakstīšanā (lietas 9.lapa, Vēstules 6.rindkopa).

Tiesas ieskatā Kanceleja ir sniegusi vispārīgu atbildi uz jautājumu par Uzrunas sagatavošanas procesu un tajā iesaistītajām institūcijām, bet atstājusi bez ievērības pieteicēja ^ jautājumu par Uzrunas sagatavošanā iesaistīto konkrēto amatpersonu vārdiem, uzvārdiem un ieņemamajiem amatiem. Lai gan uzdotie jautājumi, iespējams, ir tendenciozi, tie attiecas uz iestādes kompetenci un ir pietiekami konkrēti, lai varētu uz tiem atbildēt, netērējot nesamērīgus resursus. Norādāms ari, ka pieteicējam nav tiesību prasīt konkrēta satura atbildi, tomēr iestādei jāsniedz atbilde, kurā ir izvērtēti un motivēti atbildēti uzdotie jautājumi vai arī paskaidrots, kādēļ konkrēto atbildi sniegt nav iespējams. Šajā gadījumā tas nav izdarits.

Tāpat secināms, ka ari uz jautājumu Nr.2, proti, par Uzrunas satura sagatavošanu, Kanceleja atbildējusi vispārīgi, skaidrojot vien Uzrunas sagatavošanas procesu kā tādu, kurā iesaistīts ari Valsts prezidents un viņa padomnieki, taču nav sniegusi jebkādu informāciju par to, vai Valsts prezidentam ir/nav bijuši norādījumi par Uzrunas saturu.

[12.2] Tiesas ieskatā Kanceleja pieteicējam ir sniegusi pienācīgu un saprotamu atbildi uz jautājumu Nr.4. Proti, pieteicējam skaidrots, ka atbilstoši Kancelejas un Ārlietu ministrijas j norunai konkrētās uzrunas projekts katru gadu tiek sagatavots un nodots Valsts prezidenta un Kancelejas rīcībā līdz vasaras beigām, ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas sesiju norises laiku ik gadu septembra otrajā pusē. Konkrētajā gadījumā Uzrunas projekts Kancelejā tika saņemts 2017.gada 28.augustā, līdz ar to Kanceleja netiešā tekstā norādījusi, ka no iepriekš minētā datuma Valsts prezidentam ir bijusi iespēja iepazīties ar Uzrunas saturu. Turklāt jautājums, vai Valsts prezidents pirms Uzrunas nolasīšanas bija ar to iepazinies, vērtējams kā tendenciozs un pēc būtības dublē jautājumu Nr.5, kurā jautāts, vai Valsts prezidents bija mēģinājis Uzrunu nolasīt.

Tāpat tiesa norāda, ka gatavošanās uzrunas teikšanai cita starpā ir arī subjektīvs process, proti, Kancelejas darbinieki var nebūt informēti par visām reizēm, kad un kādos apstākļos Valsts prezidents gatavojas uzrunas teikšanai. Līdz ar to ir tikai pašsaprotami, ka iestāde var sniegt tikai atbildi par uzrunas sagatavošanas procesa pamatprincipiem, bet nevis amatpersonas individuālo ieguldījumu, sagatavojoties uzrunas teikšanai.

[12.3] Tiesas ieskatā Kanceleja pieteicējam ir sniegusi pienācīgu un saprotamu atbildi uz jautājumu Nr.5 un Nr.9. Proti, Vēstulē skaidrots, ka, piedaloties ANO Ģenerālās asamblejas 72.sesijā, Valsts prezidents savus pienākumus pildīja pēc labākās apziņas. Valsts prezidenta angļu valoda nav perfekta, tāpēc viņš pastāvīgi turpina pilnveidot savas angļu valodas zināšanas. Neviens cilvēks nav pasargāts no pārteikšanās gan ikdienišķās sarunās, gan pildot amata pienākumus, uzstājoties lielas auditorijas priekšā, laika zonas maiņas vai citu apstākļu ietekmē {lietas 9.lapa, Vēstules 5.rindkopa).

Tāpat atzīstams, ka pieteicēja kritika, kas netiešā veidā ietverta Iesniegumā, par Uzrunas izpildījumu balstīta vienīgi uz pieteicēja subjektīvu vērtējumu un paša pieteicēja zināšanu līmeni.

[12.4] Attiecībā par jautājumu Nr.6 norādāms, ka tas ietver sevī viedokļa izteikšanu vai ari pamatojuma sniegšanu iepriekš izteiktam viedoklim un viedokļa izteikšanas pārbaude neietilpst tiesas kompetencē. Tiesa nevar ne uzlikt pienākumu sniegt viedokli, ne pārbaudīt, vai amatpersonai vispār ir viedoklis, kā ari, vai sniegtais viedoklis ir pareizs vai patiess (sk. Augstākās tiesas 2011.gada 22.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-976/2011 9.punktu).

Turklāt Kanceleja norādījusi, ka, ja pieteicējam nav saprotams kāds no Uzrunā lietotajiem terminiem angļu valodā, piemēram, “people on the ground” tās mājaslapā internetā ir iespējams iepazīties ar Uzrunas tekstu latviešu valodā vai izmantot kādu no pieejamām angļu valodas terminu skaidrojošām vārdnīcām. Gan pieteicēja minētais, gan arī citi Uzrunā lietotie formulējumi tiek izmantoti dažādu valstu un institūciju amatpersonu uzrunās, tostarp ari to amatpersonu komunikācijā, kuru dzimtā valoda ir angļu valoda {lietas 9.lapa, Vēstules 6.rindkopa).

[13] Ievērojot iepriekš secināto, Kancelejas rīcība, nesniedzot pieteicējam atbildi uz jautājumu Nr.1 un Nr.2, ir atzīstama par prettiesisku. Līdz ar to Kancelejai uzliekams pienākums sniegt pienācīgu un saprotamu atbildi uz jautājumiem Nr.1 un Nr.2. Pārējā jautājumu daļā Kancelejas faktiskā rīcība, sniedzot atbildes uz jautājumiem, atzīstama par tiesisku.

[14] Pieteicējs lūdzis atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu un uzlikt par pienākumu kancelejai atvainoties pieteicējam par prettiesisko rīcību, neievērojot likuma normas.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92 .pantu ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, ari morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma redakcijā, kāda bija spēkā, kad pieteicējs vērsās Kancelejā un tiesā) (turpmāk - Atlīdzināšanas likums) 4.panta pirmā daļa noteic, ka iestāde zaudējumus var nodarīt ar prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību. Administratīvā procesa likuma 94.panta ceturtā daļa noteic, ka atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts var izpildīt, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējuma vai kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams, vai nav adekvāti, samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu naudā. Tātad no tiesību normas izriet, ka atlīdzināšanas pienākums var tikt izpildīts kā iepriekšējā stāvokļa atjaunošana, un tikai gadījumā, ja atjaunošana nav iespējama vai nav adekvāta, piešķirams atlīdzinājums naudā vai nosakāma rakstveida vai publiska atvainošanās, kā to paredz Atlīdzināšanas likuma 14.panta ceturtā daļa, proti, ja iestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, personiskā kaitējuma, tai skaitā morālā kaitējuma, patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska atvainošanās.

Ar atbildes nesniegšanu pēc būtības ir aizskartas pieteicēja ar likumu aizsargātās tiesības uz informācijas saņemšanu, kas uzskatāmas par nozīmīgām personas pamattiesībām. Vienlaikus konstatējams, ka pieteicējs nav norādījis uz viņam nodarītā aizskāruma smagumu vai citiem ar morālo kaitējumu saistītiem apsvērumiem. Līdz ar to tiesa secina, ka pieteicējam nav nodarīts smags aizskārums. Pieteicējs arī nav norādījis uz citiem ar morālo kaitējumu saistītiem apsvērumiem, kas būtu pamats izvērtēt atbildes nesniegšanas ietekmi uz citām ar likumu aizsargātām tiesībām.

Izvērtējot lietas apstākļus, tiesa atzīst, ka izskatāmajā lietā tiesas noteikts pienākums Kancelejai sniegt pieteicējam atbildi uz jautājumu Nr.1 un Nr.2 ir uzskatāms par atbilstīgu atlīdzinājumu, bet pieteicēja prasījums par atvainošanos kā morālā kaitējuma atlīdzinājumu ir noraidāms.

[15] Kā izriet no lietas materiāliem, pieteicējs par lietas ierosināšanu tiesā ir samaksājis valsts nodevu 30 euro apmērā (lietas 6.lappuse).

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu, un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punkts noteic, ka valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas iestādē Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.

Ievērojot minēto, no atbildētājas Latvijas Republikas par labu pieteicējam piespriežama samaksātā valsts nodeva 30 euro apmērā par pieteikuma iesniegšanu tiesā.

[16] Tiesa papildus norāda, ka saskaņā ar Iesniegumu likuma 10.panta otro daļu tiesas spriedums lietā, kurā izskatīts pieteikums saistībā ar iestādes faktisko rīcību, kas izpaudusies kā atbildes sniegšana, nepienācīga sniegšana vai nesniegšana uz iesniegumu Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā, nav pārsūdzams.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un Iesniegumu likuma 10.panta otro daļu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda daļēji apmierināt Lato Lapsas pieteikumu.

Atzīt par prettiesisku Latvijas Valsts prezidenta kancelejas faktisko rīcību, nesniedzot pienācīgu atbildi uz Lato Lapsas 2017.gada 25.septembra iesnieguma jautājumu Nr.1 un Nr.2.

Uzlikt par pienākumu Latvijas Valsts prezidenta kancelejai viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas sniegt pienācīgu atbildi uz Lato Lapsas 2017.gada 2 5. septembra iesnieguma jautājumu Nr.1 un Nr.2: 1) Kas bija amatpersona/amatpersonas, kas sagatavoja Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzrunu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas sesijas debatēs, minot vārdus, uzvārdus, ieņemamos amatus. Vai ikviena no šīm amatpersonām pārzina angļu valodu un iepriekš ir piedalījusies uzrunu rakstīšanā? 2) Vai uzrunas gatavotāji saņēma no Valsts prezidenta kādus norādījumus par runas saturu? Ja jā, tad kādus?

Noraidīt pieteikumu pārējā daļā.

Piespriest no Latvijas Republikas par labu Lato Lapsam, personas kods 160569-13068, viņa samaksāto valsts nodevu 30 euro apmērā.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā pasludināšanas dienā.

Tiesnese M.Miķelsone

NORAKSTS PAREIZS

Novērtē šo rakstu: