Iesaki rakstu: 
"RE:Baltica" žurnāliste Inga Spriņģe nenoliedzami ir viena no Latvijas žurnālistikas uzlecošajām zvaigznēm. Viens no viņas inovatīvajiem projektiem ir t.s. "Melu detektors", kura ietvaros politiķiem var tikt pajautāts, kas ir viņa minēto faktu avoti, kad tie pārbaudīti. Pēc tam seko birkas pievienošana – patiesība, puspatiesība, pļāpas u.tml.
Protams, rodas jautājums, kādi politiķi un kuri viņu neskaitāmie minētie fakti tiks pārbaudīti, kas noteikti rada iespējas izgaismot vairāk vienus "meļus", bet ne citus. Taču godīgumam jābūt – politiķu kaunināšana ir sabiedrībai nepieciešama lieta. Bez sarkasma – jo politiķus taču šī pati tauta ievēlēs. Un par meļiem labāk nebalsot.
Citādāk ir ar žurnālistiem, kurus tauta nekad neievēlēs. Šim iemeslam ir pašu žurnālistu profesionalitātes un ētikas standarti, ko regulē, piemēram, "Latvijas Žurnālistu asociācijas" ētikas kodekss (ja žurnālists pieder tieši šai žurnālistu kopai). Tas gan nav juridiski saistoši un atliek paļauties uz Baibas Strautmanes augstāko ētikas izpratni savu kolēģu darbības uzlabošanā. Šoreiz ar sarkasmu.
Nesen Twitter telpā izcēlās interesanta saruna starp Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru Jāni Iesalnieku un Spriņģi. Iesalnieks norādīja, ka Zviedrijas Liberālās partijas jaunatnes organizācija ir piedāvājusi legalizēt incestu un nekrofīliju. Kaujā metās Inga Spriņģe, kas norādīja uz avota neuzticamību – "Daily Mail" ir par dzeltenu. Taču Spriņģe nepārbaudīja, ka oriģinālais avots ir zviedru "Aftonbladet", kas ir viens no Ziemeļvalstu lielākajiem laikrakstiem. Tātad – faktus nepārbaudīja, bet birku Jānim Iesalniekam piekāra.
Pieņemot, ka arī profesionāli žurnālisti var kļūdīties, tas nebūtu raksta vērts. Bet tad sekoja pavisam interesanti izteikumi – viens adresēts Zviedrijas vēstniekam Latvijā, kur tiek apgalvots, ka Jānis Iesalnieks ir apgalvojis, ka Zviedrijā legalizēs nekrofīliju. Visai būtiska atšķirība – vienas partijas jaunatnes organizācija un valsts. Kad Jānis Iesalnieks aizrādīja cienījamai žurnālistei, tad atbildēts tika ar "kurš teica, ka esmu pieklājīga?” (skat. attēlus).
Vieni standarti politiķiem, citi žurnālistiem? Vai žurnālista ētika drīkst būt zemāka kā politiķa? Ne jau saskaņā ar pašu apstiprināto ētikas kodeksu.
Punkts - 6.1 Iestājoties Latvijas Žurnālistu asociācijā, žurnālists paraksta LŽA Ētikas kodeksu, tādējādi apliecinot, ka ievēros šos noteikumus.
Konkrēti pārkāpti tika šādi punkti:
2.1. Žurnālista galvenais uzdevums ir sniegt sabiedrībai patiesu un pārbaudītu informāciju.
2.2. Faktu izklāstam žurnālista veidotajā saturā jābūt objektīvam, skaidram, bez falsifikācijas vai maldināšanas.
3.2. Žurnālista pienākums ir pārbaudīt avotu sniegto informāciju.
Tālākais atkarīgs no pašu žurnālistu asociācijas kolēģu rīcības, ja vien šeit pār visu nevalda nerakstīts likums – kritizējot savu ideoloģisko pretinieku, visi līdzekļi labi.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
