Ingūna Rībena: tiek kultivēts verga domāšanas veids
Pārpublicēts no aprinkis.lv03.06.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ingūna Rībena allaž bijusi starp tiem politiķiem, kuri nevairās paust savus uzskatus atklāti, pat ja tie nesaskan ar valdošo partiju paustajiem uzstādījumiem. Politiķe vairākkārt izteikusies gan par vērtību saglabāšanas būtiskumu tautā, gan par nacionālas valsts pastāvēšanas nozīmību.
– Vai Jūs piekrītat, ka Latvijā šobrīd notiek tradicionālo vērtību noārdīšana un devalvācija?
- Šāda vērtību noārdīšana un devalvācija notiek visā Rietumu pasaulē. Latvijā tā vēl sastop samērā lielu pretsparu. Bet jāsaka – pēdējā laikā ārdītāji arī pie mums kļūst sevišķi skaļi un diemžēl arī ietekmīgi. Spilgti to parādīja labi organizētā kampaņa sakarā ar Stambulas konvenciju, kurā piedalījās lielākā daļa mūsu populārāko mediju – gan privāto, gan sabiedrisko. Turklāt smādēti netika nekādi propagandas līdzekļi – sākot ar tendenciozu puspatiesību un beidzot ar klajiem meliem.
- Kāds ir šo procesu cēlonis?
- Kāds ir šīs vērtību noārdīšanas cēlonis globālā mērogā – tas būtu ļoti plaša pētījuma temats. Pat ja mēs šo iemeslu atrastu, diez vai būtu mūsu spēkos to ietekmēt. Bet kāds ir šo procesu cēlonis Latvijā, varu pateikt, un tas ir jāpasaka pavisam skaidri: lētticībā, pakļāvīgā kangarismā un pērkamībā.
Ja tieslietu ministrs atļaujas valdībā pārstāvēt tautas vairuma gribu un intereses, tad Valsts prezidents viņu par to nevis uzteic, bet gan publiski nopeļ! Turklāt pēc tam prezidents saka, ka situācija ar Stambulas konvenciju Latvijai godu nedarot. Kas nedara godu? Vai tas, ka mums vispār vēl ir kāds savs viedoklis un ka mēs atļaujamies to paust?
Man šķiet, ka drīzāk Latvijai nedara godu tāds prezidents, kas savu tautu nevis pārstāv, aizstāv un iedvesmo, bet gan kā tāds vagars norāj. Par ko? Par to, ka mēs – brīva tauta savā suverēnā valstī – atļaujamies likumīgā veidā sargāt savus konstitucionālos principus? Kā interesēs prezidents tā rīkojas – to es diemžēl viņa vietā atbildēt nevaru!
– Kā jums šķiet, kur tas mūs novedīs?
- Kur tas mūs novedīs? Mācīsimies no vēstures! Trīs reizes Eiropas jaunākajā vēsturē tradicionālās vērtības ir mēģināts aizstāt ar intelektuāļu kabinetos izdzimušām doktrīnām, un trīs reizes tas ir beidzies ar katastrofu – ar asiņaino Franču revolūciju, ar komunismu Krievijā un ar nacismu Vācijā.
Mēģinājums uzspiest Eiropai dženderisma (uzskats ka cilvēka dzimums nav bioloģiski noteikts, bet katrs savu dzimumu var izvēlēties pats – red.) un multikulturālisma ideoloģiju ir ceturtais šāda veida eksperiments. Nav jābūt pravietim, lai saprastu, ka visdrīzāk tas var beigties ar latviešu nacionālās identitātes un visas Rietumu civilizācijas bojāeju.
– Vai piekrītat, ka uz Latviju tiek izdarīts spiediens no ES un ASV puses, lai uzspiestu tur valdošos uzskatus un dzīvesveidu?
- Man ļoti negribētos domāt saskaņā ar šādu paradigmu. Bez šaubām, dženderisma idejas ir kļuvušas ļoti ietekmīgas ASV un daudzās Eiropas valstīs, bet tāpēc es vēl tomēr negribu šīs idejas identificēt ar visu Eiropu un ASV. Lai to dara Putina propagandisti, es nepiederu pie viņu auditorijas.
Nesen teologs Juris Cālītis komentēja mūsu arhibīskapu aicinājumu neratificēt Stambulas konvenciju. Mūsu godājamos arhibīskapus Cālīša kungs vispirms nosauca par "plānprātiņiem" un pēc tam inkriminēja viņiem "neslēptu naidu pret Eiropu", jo "viņu ideāls ir redzams mums kaimiņos – pie Putina".
Lūk, tā ir paradigma, ko es nevaru pieņemt! Mūsu arhibīskapi ir rīkojušies kā brīvi Eiropas patrioti, kas izjūt atbildību par Eiropas likteni. Turpretim Juris Cālītis domā kā tipisks latviešu vergs – it kā latvieša liktenis būtu mūžīgi palikt tikai par svešu varu roklaižu. Faktiski J. Cālītis domā gluži tāpat kā komponists Imants Kalniņš, kurš savu riebumu pret Rietumu civilizācijas slimībām kompensē nevis ar latviešu cilvēka brīvību, bet gan ar verdziskām simpātijām pret Putinu.
Kurā pusē kurš nostājas – tas te nav svarīgi. Svarīgs ir pats aplamais verga domāšanas veids, ko diemžēl uzmācīgi kultivē mūsu sabiedriskie mediji, velti cenšoties pataisīt mani un man līdzīgi domājošos, tostarp Nacionālās apvienības cilvēkus, par putinistiem.
Man šis domāšanas veids neder. Redziet, es nemūžam nespēšu sevi identificēt ar tādu Eiropu, kuras simbols ir Končita Vursta, bet tāpēc es nebūt neesmu putiniste! Interesanti, vai teologa Cālīša intelekts spēj aptvert tik sarežģītu fenomenu?
Lai dženderisti ar putinistiem villojas savā starpā, bet tās nav mūsu batālijas. Mums ir pašiem savas stabilas vērtības, kurās mēs neesam vīlušies. Un provokatoriem mēs atbildam tā, kā to prot mūsu arhibīskapi vai tieslietu ministrs Rasnačs.
Mēs dzimteni neizvēlamies. Eiropa ir mūsu dzimtene, pat ja tā ir slima. Bet ja bariņš ietekmīgu neprāšu mūs aicina piedalīties kolektīvā pašnāvībā, tad mēs labāk tomēr pieklājīgi aizbildināsimies un bez īpašas sajūsmas pavērosim procesu no malas.
Jautājums ir – vai vispār ir iespējams tik mazai tautai saglabāt savu idejisko identitāti, pasaules lielvarām plosoties? Tas ir iespējams, to mēs jau sen esam pierādījuši. Mūsu leģionāri kāvās Hitlera armijas sastāvā, bet viņi nebija nacisti. Cik gļēviem gan mums jābūt tagad, ja mēs miera laikos nepratīsim būt eiropieši, turklāt nenododot savas vērtības!
– Vai iespējams atjaunot tautas uzticēšanos valdošajiem spēkiem?
- Es domāju, ka Latvijā tautas neuzticēšanās valdošajiem spēkiem parāda puslīdz objektīvu attieksmi pret šo valdošo spēku darbību.
Esmu bijusi partijā "Jaunais laiks" kopš pašas dibināšanas, mēs lolojām lielas un labas cerības. Un par ko tās tagad "Vienotības" veidolā ir pārvērtušās? Bet mēs visi bijām pašu ļaudis – latviešu cilvēki! Neviens taču neiesūtīja mūsu partijas rindās nekādus blēžus vai neliešus no kosmosa!
Žēl, bet mums ir apmēram tāda valdība, kādu mēs esam pelnījuši, jo neesam jau nekādi eņģeļi. Kamēr mūsu tautā būs tik daudz kangaru, lētticīgo, neliešu un zagļu, tikmēr šie cilvēki allaž lauzīsies augstos amatos – un tajos arī tiks. Un diemžēl mūsu demokrātijai nav tāda mehānisma, ar ko viņus apturēt.
Ja mēs dzīvojam sliktāk, nekā varētu dzīvot, tam par iemeslu ir augstākos amatos tikušu mūsu pašu tautiešu negodīgums, alkatība, savtība un augstprātība. Un es vēlreiz gribu atgādināt, ka tās visas ir tādas īpašības, kas attiecas uz vienu lielu, universālu, pēdējā laikā gan daudzinātu, gan izsmietu jēdzienu – tikumību.
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
