Iesaki rakstu: 
Kad sociālajos tīklos virmo diskusija par to, vai kādam mediķim konkrētā situācijā vajadzēja vai nevajadzēja “reanimēt krievu”, manuprāt, ir sasniegts mūsu sabiedrībai kritisks punkts. Un ne tāpēc, ka kādam ir cēlusies roka ko tādu uzrakstīt – sociopāti ir sastopami ikvienā sabiedrībā. Sarkanā lampiņa iemirgojas tāpēc, ka nosodījums tādam pieļāvumam, ka ārsts varētu neglābt kādu cilvēku viņa tautības dēļ, tvītos nebūt nav vienprātīgs un principiāls.
Kā mēs esam līdz kaut kam tādam nonākuši? Kā zināms, puve sākas no galvas. Arī no tām, kas pieskaita sevi simts pašām gudrākajām.
Kad no Saeimas tribīnes kārtējo reizi klaigā par “okupantiem”, kas “nav aizvākušies”, par tiem, kuri esot gatavi “mums pārgriezt rīkli” – tas tiek pieļauts. Saeimas galvenais āmurs, kam pēc parlamenta Kārtības ruļļa nekavējoties būtu jāpārtrauc šāda naida runa, klusē…
Un nu parlamenta komisijas ētikas sargi nonākuši delikātā situācijā – it kā būtu jānosoda mēra izjūtu zaudējušie kolēģi. Bet tad it kā nāktos izteikt arī attieksmi pret Saeimas sēdes vadīšanas selektīvo stilu vai pat saviem koalīcijas partneriem, kas ar neslēptu baudu publiskajās debatēs izgaršo tādus vārdus kā okupanti, kremlini, vatņiki utt., adresējot tos Latvijas pilsoņiem krieviem. Taču partnerus aizskart nedrīkst, “vienīgās iespējamās” valdības stabilitātei tie būs vajadzīgi vismaz līdz rudenim.
Tā margināli izlēcieni kļūst par vispārpieņemamiem. Naida runa, aizskaroši saukļi – par programmatiskām nostādnēm. Un Latvijas krievvalodīgo pilsoņu izjūtās mirgo sarkanās lampiņas…
Es esmu pārliecināts, ka atbildīgā, domājošā politiskās vides daļa saprot, ka ir jāaptur šis rusofobijas uzliesmojums. Ir jāparāda, ka tas ir morāli nepieņemami un juridiski sodāmi. Lai tas sabiedrībā kļūtu par sliktu toni, ko respektē pat dažādi politiskie klauni un viendienīši. Diemžēl pašlaik virzāmies tieši pretējā virzienā.
Par to, ka integrācijas politika ir izgāzusies, tagad gatavs parunāt ikviens. Tāpat kā par nepieciešamību veidot “vienotu politisku nāciju”, ar to gan saprotot katrs kaut ko savu.
Ko gribam ieraudzīt savā fokusā? Tos atsevišķos eksemplārus, ko rūpīgi piemeklē mediji, lai ilustrētu “krievu izdarības”? Vai arī skatāmies uz jauniešiem, kas brīvi runā vismaz trīs valodās, kas pilnībā identificē sevi ar Latviju? Ar kādām izjūtām šiem krievu jauniešiem vajadzētu uztvert valsts varu pārstāvoša deputāta izkliedzienus – okupanti, es jūs ienīstu!? Jums manā ideālā Latvijā atvēlēti 5% klātbūtnes, pārējie esat lieki…
Mums bez savstarpējas cieņas neizdosies nekas, mēs arvien dziļāk iestigsim atpalicībā, ko jau tagad redzam uz savu tuvāko kaimiņu fona. Ne pagātnes pārdzīvojumi, ne Ukrainā notiekošais karš nevar attaisnot naida runas pret saviem līdzcilvēkiem, citiem Latvijas pilsoņiem. Aicinu parlamenta kolēģus, visus politiķus, visus Latvijas cilvēkus novilkt šādas robežas un nepārkāpt tās. Tā naida jūra vienreiz būs jāizsmeļ, un, jo ātrāk, jo labāk mums visiem.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
