Iesaki rakstu: 
Ja aplūko dažādu sabiedriskās domas izpētes firmu datus, tad ir skaidrs, ka vispār jau neesam apmierināti ar valstī notiekošo. Nākas saskarties ar dažādām nepilnībām, netaisnībām, ir jābrauc pa sagruvušiem ceļiem, jāsaskaras ar korupcijas gadījumiem, pieaugošo birokrātiju un citām negācijām. Un cilvēka dabā tā iekārtots, ka vienmēr meklējam, kas vainīgs un ko saukt pie atbildības.
Bieži no varas nesējiem uz šiem jautājumiem dzirdam, ka valsts – tie esam mēs paši, mums pašiem jāveido vide, kurā dzīvojam, vārdu sakot – Latvijas nākotne ir mūsu pašu rokās! Vispār jau pareizi, taču aprobežoties tikai ar šādu formulu ir, maigi sakot, nekorekti. Vai tad nav tā, ka ekonomiskās krīzes rezultātā esam zaudējuši, vismaz daļēji, teikšanu pār mūsu Latvijas nākotni, atdodot to, piemēram, bankām?
Cilvēki ekonomiskās situācijas un kredītparādu dēļ ir bijuši spiesti atstāt šo valsti, doties peļņā un pārcelties uz dzīvi citur. Cik ir šādu likteņu, izmērīt ir grūti, taču droši var teikt – daudz. No vienas puses šis un tas jau tiek darīts, lai šiem cilvēkiem palīdzētu, radītu apstākļus, lai viņi atgrieztos. Ekonomikas ministrija ir pat izstrādājusi reemigrācijas plānu 2013.–2016. gadam, kas gan pa varas gaiteņiem virzās gaužām lēni un vispār ir arī diezgan ideālistisks. Taču labāk tāds nekā nekāds.
Un tomēr - vai tad tajā tā pa īstam tiek domāts par cēloņiem, kādēļ cilvēki Latviju pameta. Protams, līdz lidostai katru aizveda savs stāsts, tomēr liela daļa to darīja hipotekāro un citu kredītu uzliktā sloga dēļ, ko nebija iespējams atmaksāt no Latvijā saņemtās algas. Bankas, visticamākais, arī priecātos, ja viņi atgrieztos. Varētu atkal pieklauvēt pie šo cilvēku durvīm, lai no jauna mēģinātu piedzīt parādus. Un šī iemesla dēļ nekādi reemigrācijas plāni nestrādās, kamēr nebūs rasts risinājums šo saistību izbeigšanai.
Kurš gan noliegs ļoti populāro aizdevēju teicienu, ka neviens jau ar pistoli pie deniņiem cilvēkiem nestāvēja un ar varu aizņemties nelika. Bez šaubām, arī paši ļaudis ir vainīgi, ka padevās saldajiem solījumiem par debesu mannu, kas, kā zināms, no debesīm krita vien Bībelē. Ir jau, ir aizņēmēji grēcīgi un savu problēmu kalēji. Tikai ko palīdz šī fakta konstatācija? Ja visi bēdu stāstu dalībnieki stāvēs kā āži uz šauras laipas, tad risinājuma nav nekāda.
Vienīgais, manuprāt, šobrīd esošais risinājums varētu būt kredītu amnestija, kas dotu iespēju parādu skartajiem un tādēļ no Latvijas aizbraukušajiem cilvēkiem atgriezties. Tā ir iespēja viņiem sākt dzīvi no jauna un valstij parādīt, ka šie cilvēki mums patiešām ir vajadzīgi, ka mēs viņus gaidām atpakaļ.
Kāds, protams, teiks, ka šādiem nolūkiem jau pastāv privātpersonu maksātnespējas procedūra, taču tā vairāk vērsta uz vietējiem iedzīvotājiem, ne aizbraucējiem. Tie, kas devušies piespiedu trimdā, ir cilvēki, kas jau izdarījuši noteiktu un visbiežāk sarežģītu izvēli. Otru tādu - par atgriešanos - izdarīt jau ir daudz grūtāk, tādēļ valstij ir jāspēj ne tikai nodrošināt normālus dzīves apstākļus, bet arī apsolīt stabilitāti – ka viņi atkal varēs iekļauties sabiedrībā, atrast darbu, izveidot savu biznesu, maksāt nodokļus utt.
Protams, kredītu amnestija bankām var nepatikt un pat ļoti. Taču sauksim lietas īstajos vārdos - pirmskrīzes periodā tās jau ir pietiekoši daudz nopelnījušas un arī tagad nav nekādas tukšinieces. Jā, bankas nepieder valstij, bet valsts ar savu regulējumu var dot iespēju cilvēkiem atgūties, nostabilizēties, piebremzējot banku karagājienu. Tāpat būtu nepieciešama arī diskusija, cik senus kredītus varētu atļauties amnestēt, lai neizraisītu pretēju efektu. Vārdu sakot, ja vien būtu politiska (valstij) un saimnieciska (bankām) griba, tad tas varētu nest augļus.
Kas svarīgi - rosinot sabiedrībā diskusiju par kredītu amnestijas ideju, mēs skaidri redzētu, cik liels un ietekmīgs patiesībā ir banku lobijs Latvijā, cik lielā mērā tieši bankas ir tās, kas nosaka valsts prioritātes. Tā sakot, mēs tad redzētu, kurš tad patiesībā diriģē visu orķestri!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
