Izglītības reforma jāpilnveido

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas (turpmāk tekstā – komisija) sēdē 31. maijā tika apspriests likumprojekts „Grozījumi Vispārējās izglītības likumā” (turpmāk tekstā – grozījumi). To saturs tika uzlabots, panākta vienošanās arī par reformu ieviešanas grafiku. Kur un kāpēc radās problēmas? Kā tās risināt? Mēģināsim rast atbildes uz šiem jautājumiem.

Ir jāizšķir trīs dažādas problēmas:

1) bērnu mācības skolā ar 6 gadu vecumu – to Saeimas komisija noraidīja;

2) ieceres reformēt vidējo izglītību un to neveiksmīgā prezentēšana;

3) izmaiņas pamatizglītībā – to veikšanai IZM faktiski ir saņēmusi zaļo gaismu, lai gan arī te ir daudz neatbildētu jautājumu un problēmu.

Kur – skolā vai bērnudārzā – mācīties 6 gadus vecam bērnam?

Sabiedrības grupu viedokļi ir diametrāli pretēji. Ir vecāku organizācijas, kuras IZM ideju noliedz, un ir, kas to atbalsta, tomēr vairāk nekā 10 tūkstošu platformā „Mana balss” savākto parakstu pret sešgadnieku pārvietošanu uz skolām ir nopietns signāls IZM par nepietiekamu komunikāciju ar sabiedrību un nespēju ieceri pamatot!

Ko darīt?

Galvenais nebūt nav tas, kur – skolā vai pirmsskolas izglītības iestādē – atradīsies 6 gadus vecais bērns, bet gan – kāds būs mācību saturs, tā apguves veidi, metodes un vide. Saeimas komisijā tika panākta vienošanās par to, ka sagatavošanās skolai ir obligāta, sākot ar 5 (līdz 7) gadu vecumam. Reformu veidotājiem būtu jāpanāk, lai tieši šajā posmā notiktu vajadzīgie uzlabojumi. Iespējams, tuvākajā nākotnē šo posmu ir lietderīgi piesaistīt pamatizglītībai, taču – atstājot bērnus pirmsskolas izglītības iestādēs. Vieglāk ir mainīt mācību saturu, nekā piemērot skolas sešgadīgo bērnu vajadzībām. Arī Lielbritānijā bērni sāk iet skolā agrāk, taču nodarbības ir līdzīgas kā pie mums pirmskolā. Svarīgi ir, lai vide būtu piemērota šā vecumposma bērnu vajadzībām, lai viņi tajā justos labi un motivēti, rotaļājoties pamazām apgūstot dažādas pasaules izziņas metodes un vērtības.

Pašreizējais regulējums nebūt neliedz vecākiem laist bērnus skolā arī 6 gadu vecumā, ja bērns tam ir gatavs. Fokusēšanās uz to, lai par katru cenu panāktu sešgadīgo ienākšanu skolās, diemžēl ir aizēnojusi daudz svarīgākas izmaiņas, kas paredzētas citās izglītības pakāpēs.

Kā virzīt pārmaiņas vidējā izglītībā un tās prezentēt?

Neizpratni Saeimas komisijā izraisīja jautājums par reformām vidusskolās. Līdzšinējā sistēma, kurā vidējās izglītības programmas dalīja pa virzieniem (vispārizglītojošais, humanitārais un sociālais, matemātikas, dabaszinību un tehnikas, profesionālais), ir nedaudz smagnēja un uzlabojama. Taču, kad diskusijā ministram Kārlim Šadurskim jautāja, kā veidosies skolēnu izvēle bez šādiem četriem virzieniem, viņš ar kalkulatoru sāka rēķināt, cik īsti būs jaunu virzienu, ja skolēni pēc 10. klases varēs izvēlēties savu specializāciju. Ātrumā kalkulējot, sanāca vairāk nekā 900 iespēju. Nav brīnums, ka deputāti pēc tam nobalsoja pret to, jo Latvijā ir krietni mazāk vidusskolu, turklāt likās, ka nekas nav izdomāts līdz galam, ja sēdes laikā jārēķina ar kalkulatoru.

Pati ideja nav jauna. Līdzīgs eksperiments notika jau 1993. gadā, kad vidusskolās tikai pieci mācību priekšmeti bija obligāti, bet pārējos skolēni drīkstēja izvēlēties (turklāt visnesakarīgākajās kombinācijās). Lai pasargātu vidusskolēnus no neapdomīgas izvēles, vēlāk tika ieviesti minētie četri vidējās izglītības programmu virzieni. Jaunais IZM piedāvājums, salīdzinot ar iepriekšējo eksperimentu, ir labāks, jo tiek paredzēts, ka visās 10. klasēs izglītības saturs visā valstī visiem skolēniem ir kopīgs. Specializācija sākas ar 11. klasi un turpinās 12. klasē. Taču, pirmkārt, lai būtu skaidrs, kas tiek piedāvāts visiem un kura ir mainīgā daļa, vidējās izglītības standartā jābūt formulētiem sasniedzamajiem rezultātiem, beidzot tieši 10. klasi (nevis tikai 12. klasi); otrkārt, ir svarīgi, lai skolēnu izvēle būtu virzīta uz sagatavošanos konkrētu augstākās izglītības programmu veidu apguvei; treškārt, bažas rada profesionālās ievirzes izglītības programmu virziena nākotne. Vai tas saglabāsies?

Ko darīt?

Šķiet, reformu piedāvājums vidējai izglītībai ir izstrādes sākuma stadijā. Ir jādod IZM laiks to izstrādāt detalizēti, tāpēc grozījumi Vispārējās izglītības likumā attiecībā uz vidusskolām būtu virzāmi tad, kad jaunais piedāvājums, ieskaitot vispārējās vidējās izglītības standarta projektu, ir pilnīgi gatavs. IZM nostāja – vispirms apstipriniet grozījumus, pēc tam mēs parādīsim, kāds ir iecerētais izglītības saturs, – ir jāmaina. Ja IZM būtu nākusi ar pilnu dokumentu komplektu visās izglītības pakāpēs, tad minētie grozījumi būtu skaidrāk saprotami un tiktu ātri pieņemti.

Pamatizglītībā vairs nebūs mācību priekšmetu standartu

Lielākā daļa IZM ieceru attiecībā uz pamatizglītību Saeimas komisijā tika akceptēta. Viena no reformas idejām ir atteikties no mācību priekšmetu standartiem, kuri agrāk bija vispārējās izglītības standarta sastāvdaļas.

Kompetenču pieejas projekta rezultātā pagaidām gan vispārējās izglītības standarta projekta vietā ir tapušas drīzāk plaši interpretējamas vadlīnijas (angļu val. guidelines, vācu val. richtlinien), sasniedzamie rezultāti daudzviet formulēti ļoti vispārīgi, piemēram, 114 reižu lietots vārdu saīsinājums „u. c.”. Tas nozīmē, ka sasniedzamo rezultātu robežas ir nenoslēgtas, neskaidras, turklāt runa nav tikai par šo vienu formu „u. c.”, bet par pārāk vispārīgiem formulējumiem visā sasniedzamo rezultātu daļā. Vai uz šāda tipa standarta pamata varēs veidot vienotus eksāmenus un pārbaudes darbus? Vai dažādās skolās tiks piedāvāta un iegūta tā pati izglītība? Pieredze rāda, ka šāda vispārīga standarta gadījumā galveno nozīmi iegūst mācību programmu paraugi, kas visos mācību priekšmetos kļūst par vienīgās patiesības avotiem. Tāpēc ir svarīgi, kādi tie būs. Vai tie būs izglītības programmu sastāvdaļas?

Par to tika ilgi diskutēts Saeimas komisijā. Ministru kabineta (MK) sākotnēji apstiprinātajos grozījumos vispār bija aizmirsies izglītības saturs. Reaģējot uz vairāku deputātu priekšlikumiem, IZM kļūdu centās novērst. Vakarā pirms komisijas sēdes tika iesniegta virkne IZM labojumu, kuros izglītības satura formulējums bija atgriezies. Taču IZM turpināja pretoties priekšlikumam, ka mācību programmas vai to paraugi ir izglītības satura daļas, lai gan minētā likuma 19. pantā, ko IZM neaicina grozīt, ir rakstīts: „Mācību priekšmeta programma ir vispārējās izglītības programmas sastāvdaļa.” Izglītības programmas ir būtiskākais dokuments jebkuras skolas darbā, jo to licencē un akreditē. Likumā ir precīzi jāatspoguļo, kas ir šīs izglītības programmas izglītības saturs. Būtu tikai loģiski prasīt, lai izglītības iestāde savā izglītības programmā ietver visu, kas skolā tiek mācīts, – visas mācību priekšmetu programmas, lai katrs no vecākiem (arī skolas akreditētājs) to var iepazīt. Tā ir elementāra prasība pēc atklātības un skaidrības! Savukārt IZM piedāvātu izglītības programmu paraugus ar pievienotiem mācību programmu paraugiem. Tas varētu kompensēt mācību priekšmetu standartu trūkumu.

Līdzīgs pārpratums no IZM puses bija piedāvājums Vispārējās izglītības likuma 1. panta 5. punktu, kurā tiek definēts mācību priekšmets, papildināt ar teikumu „Mācību priekšmetus apvieno mācību jomās”. Tiek ieviests jauns termins „mācību joma”, taču skaidrojuma šim terminam nav! Nav skaidrs, kas tieši apvieno mācību priekšmetus. Kura iestāde to dara? Kāpēc? Pēc kādiem kritērijiem apvieno? Pēc subjektīviem? Vai pēc kādiem starptautiski atzītiem klasifikācijas principiem? (Loģiski būtu, ja mācību jomas tiktu veidotas saskaņā ar Latvijas izglītības klasifikatoru (MK 13.06.2017. noteikumi Nr. 322 „Noteikumi par Latvijas izglītības klasifikāciju”). Par to iestājas Latvijas Informātikas skolotāju asociācija.) Diemžēl jautājums par termina „mācību joma” skaidrojumu acīmredzot pārbīdīsies uz likuma trešo lasījumu.

Ko darīt?

Izglītības reformas labā grozījumi ir jāpilnveido. Šajā procesā ciešāk jāiesaista pedagogu organizācijas. Taču lielākais darbs būs jauna mācību satura izstrāde ne tikai standarta, bet tieši mācību programmu līmenī.

Kas īsti ir kompetenču pieeja?

Visbeidzot – reformu idejas varētu pieņemt, ja projektā „Kompetenču pieeja mācību saturā” nebūtu tik daudz neskaidrību, risku un kļūdu. Projekts ir saņēmis vairāk par 800 priekšlikumu no dažādām organizācijām un personām, kas analizējušas portālā „Skola 2030” ievietoto mācību satura aprakstu.

Diemžēl publicētajā piedāvājumā mācību satura nav. Nav pat galveno tematu, ko mācīt konkrētos mācību priekšmetos. Bet ir konceptuālas idejas un sasniedzamo rezultātu apraksti, skolēnam beidzot 3., 6. un 9. klasi un vidusskolu. Tātad apspriešanai vēl nemaz nav piedāvāti standarti (pamata un vidējai izglītībai). Tiem būtu jātop uz minētā apraksta bāzes.

Bažas izraisa latviešu valodas ievietošana vispārējā valodu jomā, faktiski pielīdzinot to svešvalodām, lai gan dzimtās valodas apguves metodika atšķiras no svešvalodu mācīšanas. Igaunijas standartā valsts valoda veido atsevišķu jomu. Projektā ir paredzēts, ka Latvijas un pasaules vēsture jāmāca kopā, bet sasniedzamie rezultāti ir formulēti kopējā sociālo un pilsonisko zinību jomā (neizdalot vēsturi atsevišķi). Vai rezultātā nepazemināsies skolēnu zināšanas vēsturē?

Sociālajās zinībās (un visā sasniedzamo rezultātu daļā pamatizglītībā) nav minēti Latvijas valstiskumam svarīgi jēdzieni „atmoda”, „Latvijas okupācija”, „brīvības cīņas”, „reformācija”, „latviešu tradicionālā kultūra”, Latvijai raksturīgie svētki Ziemassvētki, Jāņi, toties ir minēta Valentīndiena, Halovīns, Masļeņica. Sasniedzamajos rezultātos nekas nav teikts par ANO, par Eiropas Savienību, par NATO, par Latvijas stratēģiskajiem partneriem, toties ir minēta Krievijas Impērija. Nekas nav par tādu sensitīvu tematu kā holokausts. Jāsecina, ka standarta autori ignorējuši ne tikai svarīgus tematus Latvijas un pasaules vēsturē, bet arī politiski svarīgas mūsdienu aktualitātes. Pietiekami neapgūstot informāciju par Latvijas (un Eiropas) vēsturi, jaunietis var kļūt par ideoloģisku manipulāciju un ārvalstu propagandas upuri.

Valsts izglītības satura centrs gan ir solījies, ka minētās kļūdas tiks novērstas un galapiedāvājumā tiks iekļauti pedagogu un citu nevalstisko organizāciju iesniegtie priekšlikumi. Atliek vienīgi cerēt.

No kompetenču projekta ir arī ieguvumi. Projekta gaitā:

1) skolotājiem ir iespēja mācīties sadarboties;

2) tiek veidota tematiskā sasaiste starp mācību priekšmetiem;

3) veidojot kopīgus plānus vairākos radniecīgos mācību priekšmetos un projektos iesaistot vairākas klašu grupas, notiek sadarbība skolas līmenī;

4) sasniedzamie rezultāti tiek formulēti kā darbības;

5) akcents tiek likts uz skolēna pašpieredzi. Patiešām – tikai paša pieredzē apjēgtais, izmēģinātais un iemīlētais paliks skolēna atmiņā, sekmēs darba karjeru un veidos personisko vērtību sistēmu.

Ir paredzēti jauni mācību priekšmeti – kultūras izpratne (pamatskolā) un drāma, lai gan tiem nav sagatavoti skolotāji. Par kultūras izpratni gan ir jāsaka, ka tā ir viena no visvairāk izstrādātajām tēmām, tomēr tajā paredzēto diez vai var īstenot, ja neievieš jaunu mācību priekšmetu kaut vai ar minimālu stundu skaitu.

Ieguvums ir tas, ka mācību satura aprakstā ietverti tikumi un vērtības, tomēr sasniedzamo rezultātu sadaļā tas neparādās kā atsevišķa caurviju tēma (atšķirībā no četrām citām caurviju tēmām). Sasniedzamajos rezultātos nav minētas sākumā deklarētās vērtības: solidaritāte, līdzcietība, mērenība, gudrība. Nekur nav minēti arī šādi jēdzieni: kapitālisms, komunisms, nacisms, liberālisms, konservatīvisms, revolūcija, ideālisms, materiālisms, antīkā kultūra, Bībele, filozofija, pasaules uzskats, sirdsapziņa, apziņa, zemapziņa, prāts, miers, nevardarbība, disciplīna, diplomātija; nav minētas šādas vērtības: brīvība, uzticība, piedošana, patiesība; nav arī jēdzienu „maldi” un „meli”, kuru izpratne ir būtiska skolēnu kognitīvajā un tikumiskajā izaugsmē. Akcents – ignorējot latviskās identitātes aspektu, arī nākotnes izaicinājumus, kas saistās ar pasaules uzskatu, reliģiju, civilizāciju mijietekmēm, – ir likts uz globalizāciju. Trūkst līderības attīstīšanas, gatavības uzņēmējdarbībai (Igaunijas izglītības saturā definētā entrepreneurship competence).

Savukārt pats vārds „kompetence” (arī latviskais „lietpratība”) ne reizi tā arī neparādās sasniedzamo rezultātu aprakstos! Ir arī citi iebildumi un kļūdas, kas, iespējams, ir izskaidrojamas ar nepietiekamu dažu izvēlēto ekspertu kompetenci.

Projektā ir piedāvātas vairākas aktuālas teorētiskas idejas, kas gan pārsvarā ir patapinātas no dažiem ārzemju avotiem, tomēr trūkst to detalizēta atspoguļojuma konkrētos formulējumos sasniedzamo rezultātu aprakstā.

Loģiski būtu, ja jaunos izglītības standartus apstiprinātu tikai pēc projekta aprobācijas noslēguma, labojot konstatētās nepilnības, tomēr Saeimas komisija lēma, ka grozījumi (un tātad arī jaunais izglītības saturs) stāsies spēkā jau 2020. gadā visās skolās (lai gan pakāpeniski – pa klašu grupām). Ir skolas, kas ar vecāku padomes lēmumu ir atteikušās piedalīties eksperimentā. Godātie vecāki, ziniet, ka šis lēmums jūsu bērnus no tā nepasargās! Tikai – atšķirībā no pilotskolām – jūsu bērns un viņa skola būs sliktākā situācijā: projektā tiek paredzēts izglītot 6000 skolotāju, nevis visus; apgādāt ar jaunajiem materiāliem 100 skolu, nevis visas. Tātad daļa skolu būs sliktākā situācijā nekā pilotskolas, bet jaunās prasības uz tām jau attieksies.

Ieguvums no projekta varētu būt tieši rūpīga konkrētu mācību materiālu izstrāde. Standartu formulējumi, lai cik skaisti un precīzi arī izdotos, paši par sevi vēl nemaina mācību procesā notiekošo. Ir nepieciešamas jaunas mācību grāmatas, digitāli materiāli, interesanti paņēmieni. Daudziem Latvijas skolotājiem ir inovāciju pieredze, ko projektā varētu izmantot. Šī pieredze būtu jāintegrē jaunajā mācību saturā.

Gribētos, lai Latvijā notiktu nopietna, pamatīga izglītības reforma, lai ienāktu interesantas pieejas, metodes un mācību saturs, kurā būtu līdzsvarotas gan jaunākās tendences un globalizācijas radītās realitātes, gan vietējās tradīcijas un Latvijas kultūras vērtības, lai pieaugtu gan absolventu konkurētspēja darba tirgū, gan viņu vēlme būt uzticīgiem savas valsts patriotiem un aktīviem tās veidotājiem.

 Grozījumi Vispārējās izglītības likuma 20. panta 2. daļas 1. teikumā (priekšlikums Nr. 43).

Mācību jomas var veidot, arī balstoties uz starptautisko izglītības klasifikatoru ISCED Fields of Education and Training 2013 (ISCED-F 2013) vai starptautisko zinātņu nozaru klasifikatoru Frascati 2015, vai citiem starptautiski atzītiem izglītības un zinātnes klasifikatoriem.

Saskaņā ar tikumiskās audzināšanas vadlīnijām, t. i., MK 15.07.2016. (prot. Nr. 36, 34. §) noteikumiem Nr. 480 „Izglītojamo audzināšanas vadlīnijas un informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu izvērtēšanas kārtība”; sk.: https://likumi.lv/ta/id/283735-izglitojamo-audzinasanas-vadlinijas-un-informacijas-macibu-lidzeklu-materialu-un-macibu-un-audzinasanas-metozu-izvertesanas.

Pārpublicēts no www.izglitiba-kultura.lv

Novērtē šo rakstu: