Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Migrācijas un demogrāfijas jautājumi Latvijā nav aktualizējušies ne šodien, ne vakar. Šodien ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005 atgādina, kā padomju varas pēdējos gados Latvijai nācās cīnīties ar iebraucējiem, kas kāroja apmesties uz dzīvi nosacīti attīstītajā republikā pie Baltijas jūras, bet divdesmit gadus vēlāk migrācija atkal kļuva par problēmu, tikai nu jau Latvijas iedzīvotāji bija tie, kas meklēja labākus dzīves apstākļus – un vienlaikus klusi zūdījās, ka neglābjami izmirstot.

Migrantu lāsts

To, kā tad astoņdesmito gadu beigās izskatījās Latvijas iedzīvotāju sastāvs, visnotaļ objektīvi vēstīja Latvijas PSR Valsts statistikas komitejas Iedzīvotāju statistikas pārvaldes ziņojums par Latvijas iedzīvotāju nacionālo sastāvu 1989. gadā pēc Vissavienības tautas skaitīšanas datiem. Saskaņā ar to Latvijā tobrīd dzīvoja vairāk nekā 130 tautību, nacionalitāšu un etnisko grupu pārstāvju – kopumā 2,66 miljoni cilvēku, kas bija par 1,4 reizes vairāk nekā 1935. gadā. Tomēr, kā norādīja padomju demogrāfi, latvieši tobrīd bija vienīgie no PSRS pamattautībām, kuri nevija sasnieguši pirmskara skaitu: 1989. gadā latviešu skaits republikā bija par 5,4% (79,2 tūkstošiem cilvēku) mazāks nekā 1935. gadā, kamēr krievu skaits bija palielinājies 5,4 reizes, baltkrievu - 4,5 reizes, ukraiņu - vairāk nekā 50 reizes. „Latvija pieder pie republiku skaita ar augstu slāvu tautu daļu, kuras dzīvo tās teritorijā. Tikpat augsts slāvu tautību īpatsvars ir tikai divās savienotajās republikās - Igaunijas un Kazahijas PSR. Taču Kazahijas PSR to īpatsvars nemitīgi samazinās, bet Igaunijā un Latvijā tas palielinās,” vēl piebilda tautas skaitītāji.

Vēl vairāk: ziņojumā, atsaucoties uz visu pēckara tautas skaitīšanu datiem, tika secināts, ka latviešu īpatsvars kopējā republikas iedzīvotāju skaitā nepārtraukti samazinās. Kāpēc? „Pēdējos 30 gados migrācija kļuva par latviešu īpatsvara samazināšanās galveno faktoru Latvijas iedzīvotāju kopējā skaitā. Mūsu republikas iedzīvotāju skaitu migrācijas pieaugums uz citu PSRS reģionu rēķina minētajā laika posmā pārsniedza 350 tūkstošus cilvēku. (..) Šeit ir nepieciešams norādīt, ka mūsu republikas iedzīvotāju vidū desmit gadu laikā starp 1979. un 1989. gada tautas skaitīšanām straujos tempos pieauga tādu tautību pilsoņu skaits kā tadžiki (3 reizes), azerbaidžāņi (2,9 reizes), turkmēņi (2,5 reizes), kazahi un moldāvi (2,3 reizes), uzbeki (1,9 reizes). Tiesa, viņu kopējais skaits pašreiz ir neliels - apmēram 10 tūkstoši cilvēku salīdzinājumā ar 4,3 tūkstošiem 1979. gadā.” Tāpat tautas skaitīšanā bija arī aplēsts, ka padomju Latvijā „viskompaktākā dzīvošana ir raksturīga ebreju tautības personām, 82% šās tautības iedzīvotāju dzīvo Rīgā. Republikas galvaspilsētā no kopējā attiecīgās tautības personu skaita dzīvo 67% armēņu, 62% gruzīnu, 53% tatāru un azerbaidžāņu. Attiecīgie krievu tautības personu rādītāji - 47,5%, latviešu - 23,9%”.

Arī no šiem sausajiem skaitļiem pietiekami labi saprotams, ka astoņdesmito gadu otrās puses Latvijā vismaz latviešu vidū nebija ļaunāka lamuvārda kā „migrants”. Par migrantiem bija pieņemts uzskatīt pēdējos gados Latvijā sabraukušos cilvēkus no citām plašās padomjzemes malām, kuri lielākoties tika izmitināti jaunajos galvaspilsētas mikrorajonos un nodarbināti rūpnīcās. Protams, migrantu pieplūdums skāra arī lauku rajonus, taču ne tik smagi kā galvaspilsētu. Bija pat novērojama interesanta tendence: pārsvarā iebraucēji apmetās dzelzceļa mezglu tuvumā. Piemēram, Valkā un Valgā krievvalodīgo iedzīvotāju skaits bija diezgan liels, taču 50 kilometrus tālāk esošajā Smiltenē, līdz kurai dzelzceļu neviens nebija aizvilcis, krievu valodu faktiski vispār nevarēja dzirdēt.

Sākoties Mihaila Gorbačova perestroikai, tieši migrācija izraisīja pirmos masu protestus. Būtībā Rīgas metro celtniecības plānus „noraka” tieši bailes no migrantiem. Jā, pastāvēja arī bažas, ka metro dēļ var ciest Vecrīgas ēkas, tomēr tas bija sekundārs jautājums. Galvenā problēma bija cita – tā kā savu metro būves speciālistu Latvijai nav, tad noteikti piebrauks pilna Rīga ar viesstrādniekiem, kurus pēc tam pat ar koku no šejienes prom vairs nedabūsi. Nedaudzie metro projekta aizstāvji gan mēģināja vāri iebilst, ka nemaz jau tik daudz to pieaicināto speciālistu nebūšot un gan jau viņi pēc darbu pabeigšanas dosies mājup, taču neviens tā īsti pat nemēģināja viņus uzklausīt.

Tikai gadus divdesmit vēlāk žurnālā Klubs viens no metro celtniecības organizatoriem, bijušais Latvijas PSR Celtniecības ministrijas darbinieks Alirzs Guseinovs varēja sīkāk apstāstīt kādreizējās ieceres: „Tolaik Rīgā dzīvoja aptuveni 860 000 iedzīvotāju. Loģiski, visi varēja padomāt – ja reiz mums nav miljona, atļauja būvēt metro piešķirta, lai atlikušo iedzīvotāju skaitu ievestu. Taču celtniecībai bija paredzēts ievest aptuveni 450 cilvēkus, no kuriem 200 būtu tuneļu veidotāji, bet 250 – metrostaciju apšuvuma veidotāji, kuru Latvijā tolaik bija ļoti maz – ne vairāk par divdesmit. Tas ir daudz sarežģītāk nekā likt flīzes. Runājot par ievesto speciālistu daudzumu, lai būtu vairāk nekā tūkstotis, ja pieskaitām viņu ģimenes locekļus – vai tā būtu katastrofa? (..) Tolaik bija milzīgs dzīvojamās platības trūkums. Uzdevums Nr.1 – vairāk celt dzīvojamās ēkas. Ja Latvijā ievestu 140 000 strādnieku, kur viņi dzīvotu? Tad mums vispirms vajadzētu 15 gadus būvēt viņiem dzīvokļus un tikai pēc tam sākt celt metro...”

Taču 1987. gadā neviens tik detalizētus skaitļus publikai neminēja, bet, ja arī minētu, tad diez vai tas ko palīdzētu – migrācija visus bija tā nokaitinājusi, ka arī 1000 iebraucēji izraisītu masu protestus. Kaut gan protesti bija tik un tā: ar saukli „Metro nav draugs!” norisinājās vairāki mītiņi, un beigu beigās varas iestādes mīļā miera labad metro projektu iesaldēja.

A. Guseinova pieminētais dzīvojamās platības jautājums gan bija patiešām sāpīgs, un tieši tas bija vainojams nākamajā ar migrantu pieplūdumu saistītajā incidentā. 1989. gada sākumā ekspluatācijā tika nodota kopmītņu tipa dzīvojamā ēka Rīgā, Tereškovas ielā 25, un, kā jau tolaik bija ierasts, lielāko daļu dzīvokļu bija paredzēts piešķirt ļaudīm, ko par iedzimtiem rīdziniekiem nu nekādi nevarēja nosaukt. Vēl pirms pāris gadiem tāds joks būtu gājis cauri, taču glasnostj un demokrātijas laikmetā cilvēki vairs nebaidījās paust savu viedokli atklāti. Šoreiz viedokļa paušana izvērtās bezprecedenta akcijā – bez jauno dzīvokļu atslēgām palikušie rindā stāvētāji patvaļīgi ievācās Tereškovas ielas namā un atteicās to pamest. Kompāniju viņiem sastādīja arī vairāki desmiti studentu, kuri uzsāka dežūras namā, lai nepieļautu netaisnīgu dzīvokļu sadali.

Varas iestādes nonāca grūtas izvēles priekšā: no vienas puses, sociālistiskā likumība prasīja buržuāzisko nacionālistu samusinātos dzīvokļu ieņēmējus ar varu izmest uz ielas un varbūt pat ielikt aiz restēm; no otras puses, pat aklajam bija skaidrs, ka dzīvokļu rinda tiek kārtota ne pēc tiem godīgākajiem principiem, un izlikt no dzīvokļiem ģimenes ar maziem bērniem – tas kaut kā sevišķi labi neizskatītos. Studentus no nama gan milicija patrieca (taču arī aprobežojās ar brīdinājuma izteikšanu), bet ar dzīvokļu iemītniekiem pilsētas izpildkomiteja centās atrast kompromisu un lielākajai daļai patiešām piešķīra jaunas mājvietas.

Reaģēja arī valdība, izveidojot paplašinātas dzīvokļu sadales komisijas: ja agrāk tajās iekļautie resoru vai izpildkomiteju darbinieki pēc sev vien zināmiem principiem varēja kādu pabīdīt rindā uz augšu, tad tagad tas bija gandrīz izslēgts, jo komisiju sēdes tika padarītas atklātas. Piedevām republikas valdība arī piegrieza iebraucēju pieplūdumu: Ministru Padomes lēmums noteica, ka valsts iestādes un uzņēmumi, kā arī kooperatīvi citu republiku iedzīvotājus darbā pieņemt drīkst tikai izņēmuma kārtā. Proti, ja nu tiešām rūpnīcai ir nepieciešams uzaicināt neaizstājamu speciālistu, teiksim, no Suzdaļas, tad lai rūpnīca par to samaksā 25 000 rubļu, kas tiks novirzīti dzīvokļu celtniecībai un pārtikas programmas īstenošanai. Lēmums palīdzēja un migrantu straume patiešām apsīka.

Cita lieta, ka no agrāk atbraukušajiem gan atbrīvoties nebija reāli – pat par spīti nacionāli noskaņotu politiķu klaigāšanai vēlākajos gados. Daļa krievu tautības cilvēku gan Latviju tiešām pameta, taču nevarētu teikt, ka tas būtu valsts nopelns – cilvēki paši izvēlējās pārcelties uz dzīvi Krievijā, Izraēlā vai kur citur. Tiesa, bija gan arī iebraucēji, kuriem izvēles brīvība netika dota – tie bija vjetnamiešu viesstrādnieki, kurus astoņdesmitajos gados nodarbināja vairākas lielās rūpnīcas, piemēram, Latvijas bērzs, Rekords, Valmieras stikla šķiedras kombināts un Slokas papīrfabrika. Pēdējie 157 iedzeltenie viesstrādnieki Latviju pameta 1993. gadā: Padomju Savienības, kas savulaik bija noslēgusi līgumu ar Vjetnamas valdību par darbaspēka izmantošanu, tad vairs nebija, arī Latvijas rūpniecība būtībā bija sagruvusi, un tātad nebija vairs arī vajadzības pēc viesstrādniekiem. Vjetnamiešu pārstāvis uz atvadām gan vēl teica viedus vārdus – nedzeniet mūs prom, gan jums viesstrādnieki vēl noderēs! Taču bija jāpaiet vēl vairāk nekā desmit gadiem, lai Latvijas uzņēmēji atkal sāktu domāt par lēta importa darbaspēka piesaistīšanu.

Savukārt deviņdesmito gadu sākumā no Latvijas masveidā prom devās esošās un bijušās PSRS un Krievijas militārpersonas. „Visā pēckara posmā iedzīvotāji Latvijā vairāk ieceļoja nekā izceļoja. Situācija pretēja kļuva tikai kopš 1990. gada, izceļošana maksimumu sasniedza 1992. gadā, kad valsti atstāja prāvi PSRS (Krievijas) karaspēka kontingenti un militārpersonu ģimenes locekļi, kā arī tika slēgtas daudzas kopmītnes, kurās galvenokārt uzturējās iebraucēji no bijušās PSRS republikām. Pēc tam negatīvie migrācijas saldo apjomi sistemātiski samazinājās un pēdējos gados kļuvuši salīdzinoši nelieli (1998. g. - 3,2 tūkstoši iedzīvotāju),” – tā šos procesus 1999. gadā zinātniski aprakstīja demogrāfs Pēteris Zvidriņš.

Nejaukā demogrāfijas līkne

Ja kāds domā, ka dzimstības samazināšanās ir tikai pēdējo pārdesmit gadu problēma, tad nāksies viņu sarūgtināt – demogrāfijas speciālisti jau 20. gadsimta septiņdesmitajos gados sāka skandināt trauksmes zvanus. Dzimstība samazinājās visā Padomju Savienībā kopumā: ja 1960. gadā dzimstības ziņā PSRS ieņēma augsto otro vietu pasaulē, tad desmit gadus vēlāk jau bija nokritusi uz desmito vietu. Latvija bija viena no tām padomju republikām, kas konsekventi vilka šo statistikas līkni uz leju, – pirmskara Latvijas demogrāfiskie rādītāji bija neaizsniedzams sapnis. Ja 1940. gadā Latvijā uz 1000 iedzīvotājiem bija 19 jaundzimušie, tad 1970. gadā – vairs tikai 14,5.

Redzot šos skaitļus, tā īsti pat negribas ticēt, ka bija laiki, kad latvieši vairojās uz nebēdu (teiksim, 1861. gadā uz 1000 iedzīvotājiem bija 40 jaundzimušo). To, ka šādu demogrāfijas rādītāju vairs nebūs nekad, gluži labi saprata arī padomju demogrāfijas pētnieki, kuri 1973. gadā izdotajā grāmatā Padomju Latvijas iedzīvotāji visnotaļ loģiski izskaidroja dzimstības samazināšanās iemeslus: „Iedzīvotāji, izšķirdamies starp dzīves ērtību nodrošināšanu un brīvā laika iegūšanu, no vienas puses, un bērnu skaita palielināšanu, no otras, arvien biežāk dara tā, ka ierobežo bērnu skaitu. Tādējādi tautas labklājības straujais pieaugums un ārpusdarba laika palielināšanās sakarā ar pāreju uz piecu dienu darba nedēļu objektīvi veicinājuši dzimstības līmeņa krišanos.”

Taču līdz ar Latvijas neatkarības atnākšanu izrādījās, ka patiesībā tieši padomju laiku pēdējās pāris desmitgades ir bijušas tas laiks, kad latvieši vēl ir kārtīgi vairojušies, - jo ekonomiskās grūtības un neskaidrības par nākotni ar katru gadu aizvien skarbāk sāka atsaukties uz dzimstības līmeni. Dzimstība Latvijā sāka nepārtraukti samazināties jau kopš 1988. gada, bet 1991. gads iezīmēja brīdi, kad svaigi neatkarīgajā Latvijā cilvēki sāka mirt vairāk nekā dzimt. Un jaundzimušo kļuva tikai mazāk un mazāk: tā, piemēram, 1993. gadā Latvijā piedzima 27 300 bērnu, kas bija par 4300 bērnu mazāk nekā gadu iepriekš, bet kopumā deviņdesmito gadu sākumā vidēji dzima par 13-14 tūkstošiem bērnu mazāk nekā astoņdesmito gadu vidū.

Arī laulājās cilvēki daudz retāk: tai pašā 1993. gadā tika noslēgti 14,6 tūkstoši laulību, kaut vēl 1991. gadā to bija par astoņiem tūkstošiem vairāk. Iedzīvotāji arī aktīvi pameta Latviju (1994. gadā valsti oficiāli atstāja gandrīz 19 tūkstoši cilvēku – pārsvarā gan krievvalodīgo, kuri devās atpakaļ uz Krieviju), savukārt vēl atlikušie dzēra, smēķēja un visādi citādi saīsināja savu mūžu, - 1994. gadā vīriešu vidējais mūža ilgums jau bija sarucis līdz 60,7 gadiem.

Šajā laikā demogrāfi jau sāka skandināt īsti skaļus trauksmes zvanus. Tā paša 1993. gada beigās Latvijas Universitātes demogrāfi izstrādāja darbu Latvijas demogrāfiskās attīstības prognozes 1993.-2003. gadam, prognozējot, ka desmit gadu laikā valsts iedzīvotāju skaits samazināsies par 142 tūkstošiem cilvēku. Un tas nebūt nešķita pārspīlēti, ņemot vērā, ka četros gados pēc 1991. gada Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās par 138 tūkstošiem cilvēku. 1995. gadā situācija vēl pasliktinājās: tiesa, pateicoties cittautiešu izbraukšanai, latviešu īpatsvars Latvijā bija palielinājies no 52,8 procentiem 1989. gadā līdz 54 procentiem 1995. gadā, taču absolūtos skaitļos latviešu jau bija par aptuveni 200 tūkstošiem mazāk nekā gadsimta sākumā. 1995. gada beigās demogrāfi jau skaidri un gaiši paziņoja – Latvijā iedzīvotāju skaita samazināšanās ir visstraujākā Eiropā.

Nekas būtiski nemainījās arī nākamajos desmit gados – kaut visbriesmīgākais periods demogrāfiskajā ziņā bija 1994.-1998. gads, kad saskaņā ar oficiālajiem datiem mirušo skaits ik gadu jaundzimušo skaitu pārsniedza par 15-18 tūkstošiem, bet dzimstības līmenis bija viszemākais pasaulē. 2002. gadā tika lēsts, ka Latvijas iedzīvotāju izmiršanas ātrums ir 34 cilvēki dienā; šī paša gada 1. septembrī uz skolām devās ne vairs 352 tūkstoši skolēnu kā gadu iepriekš, bet vairs tikai nepilns 341 tūkstotis. Vājš mierinājums latviešiem bija tas, ka viņiem no demogrāfu viedokļa vēl klājoties labāk nekā cittautiešiem: „Jāatzīmē, ka pēdējos gados demogrāfiskā situācija latviešiem kopumā bijusi labvēlīgāka nekā cittautiešiem. Latviešiem nedaudz augstāka nekā valstī kopumā ir dzimstība un dzīvotspēja (mūža ilgums), latvieši demogrāfiski mazāk novecojuši. Lielā mērā to nosaka apstāklis, ka vēl prāva latviešu daļa dzīvo laukos, kur dzimstība ir augstāka, bet cittautieši - galvenokārt lielākajās pilsētās, kur dzimstība ļoti zema,” 2004. gadā vēstīja P. Zvidriņš.

2005. gadā ekonomikas doktori Inta Ciemiņa un Oļģerts Krastiņš demogrāfiskā procesa rezultātus aizvadītajos piecpadsmit gados raksturoja šādos vārdos un skaitļos: „Demogrāfiskā krīze Latvijā sākās 1991. gadā, kad pirmoreiz Latvijas vēsturē mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu, toreiz gan tikai par 116 cilvēkiem. 1992. gadā šis dramatiskais zudums sasniedza jau 3,9 tūkstošus, 1993. gadā - 12,4, bet 1994. gadā - 17,5 tūkstošus, kas arī ir dziļākais kritums „demogrāfiskajā purvā”. Turpmākajos gados mirušo skaita pārsniegums pār dzimušo skaitu svārstījās 11-15 tūkstošu robežās ar maz manāmu uzlabošanās tendenci. Pēdējā gadā, par kuru mums ir apkopoti dati (2004.), piedzima 20 334, nomira 32 024, tautas kopskaitam sarūkot par 11 690 cilvēkiem. Kopā 1991. - 2004. gada laikā Latvijā piedzima 316,5 tūkstoši, nomira 487,1 tūkstotis, iedzīvotāju skaitam samazinoties par 170,6 tūkstošiem. Ko nozīmē valstij 170 tūkstoši iedzīvotāju? (..) Ja iedzīvotāju izmiršana nebūtu izkliedēta visā valsts teritorijā, bet koncentrēta vienuviet, tad Latvijā vairs nebūtu, piemēram, ne Daugavpils, ne Jelgavas - divu lielu republikas nozīmes pilsētu.”

Tiesa, ja deviņdesmito gadu vidū latvieši tika baidīti ar jau pavisam drīzu iznīcību, tad, gadiem ejot, demogrāfi prognozēs kļuva pielaidīgāki, totālo izzušanu atliekot uz krietni tālāku nākotni. Pētījumā Latvijas demogrāfiskās prognozes: 1998. - 2025. gads kā „nosacīti reālais variants” tika prognozēts, ka Latvijas iedzīvotāju skaits valstī samazināsies no 2,458 miljoniem 1998. gadā līdz 2,156 miljoniem 2025. gadā jeb par 12% (atbilstoši optimistiskajam variantam samazinājums būtu par 10%, pesimistiskajā variantā - par 18%, bet, ja visā prognozējamā laika posmā saglabātos 1997. - 1998. gada tendence, tad līdz 2025. gadam iedzīvotāju skaits saruktu līdz 1,9 miljoniem, tā samazinoties gandrīz par ceturtdaļu). Pētījuma autori uzskatīja, ka līdz 2025. gadam iedzīvotāju skaits samazināsies visās lielākajās pilsētās un gandrīz visos rajonos (izņemot Rīgas rajonu), bet visvairāk Rīgā (galvenokārt ārkārtīgi zemās dzimstības dēļ) un Latgalē (Balvu, Krāslavas, Ludzas, Preiļu rajonos).

Kas gaidāms tieši latviešiem? „Prognozes liecina, ka perspektīvā samazināsies gan latviešu skaits, gan arī visu skaitliski lielāko etnosu iedzīvotāju skaits. Latviešiem šis samazinājums gan būs gausāks nekā cittautiešiem. Tas izskaidrojams ar nedaudz augstāku latviešu dzimstību un dzīvotspēju, pozitīvu asimilācijas ievirzi un augstākiem migrācijas saldo raksturojumiem. Jāatzīmē, ka arī minoritāšu pārstāvju vidējais dzīvojošo vecums tagad ir augstāks nekā latviešiem. Īpaši augsts tas ir ebrejiem, baltkrieviem, poļiem un lietuviešiem. Saskaņā ar prognožu nosacīti reālo variantu latviešu skaits samazināsies no 1,37 miljoniem 1998. gadā līdz 1,33 miljoniem 2010. gadā un 1,29 miljoniem 2025. gadā. Tātad sagaidāms, ka šajā laikposmā latviešu skaits nokritīsies par vairāk nekā 100 tūkstošiem cilvēku. (..) Tomēr sakarā ar cittautiešu skaita straujāku samazināšanos latviešu īpatsvars valsts iedzīvotāju kopskaitā palielināsies no 55,9% 1998. gadā līdz 59,9% 2025. gadā.”

Savukārt Latvijas krieviem demogrāfi laikā līdz 2025. gadam prognozēja skaitlisko samazināšanos no gandrīz 800 tūkstošiem pašreiz līdz apmēram 640-650 tūkstošiem, viņu īpatsvaram sarūkot no 32,5% līdz nepilniem 30%. Un nekas labāks negaidot arī citus – ar nenozīmīgiem izņēmumiem: „Strauji saruks arī citu slāvu tautību pārstāvju skaits. Visstraujāk samazināsies ebreju skaits, un to, kā arī vāciešu minoritātes pakāpenisks izsīkums Latvijā praktiski nav novēršams. No skaitliski lielākajām minoritātēm vienīgi čigānu skaits visticamāk turpinās palielināties.”

Kas no tā visa izrietēja? „Ņemot vērā, ka no pēdējos gados dzimušo kopskaita divi no katriem trim var tikt attiecināti uz latviešu etnosu, tikai neatkarības gados latviešu skaits dzimstības rezultātā ir papildinājies apmēram par 120 000 – 130 000. Protams, mirušo latviešu skaits ir daudz lielāks. Taču tikai šā jaundzimušo kopuma bērniem drīz būs savas ģimenes un dzims jauni latvieši, kuri vidēji dzīvos vismaz 75 gadus. Tādējādi ir acīmredzams, ka latviešu pilnīga izmiršana pietiekami attālā perspektīvā nav gaidāma. Pastāv gan draudi, ka latvieši varētu arī izklīst vai asimilēties, ja sāktos lielās tautu staigāšanas. Jebkurā gadījumā satrauc situācija, ka latviski runājošo skaits sarūk gan Latvijā, gan arī ārpus valsts robežām. Savukārt tas ir pamats bažām par latviešu kultūras saglabāšanu un attīstību,” 2003. gadā laikrakstā Diena secināja tas pats P. Zvidriņš.

Skaļie vārdi, pieticīgie darbi

Te nu būtu vietā jautāt, ko valdības jau kopš astoņdesmitajiem gadiem darīja, lai demogrāfiskās problēmas risinātu. Šo to jau darīja gan. „Salīdzinājumam atzīmēsim, ka pat padomju apstākļos Latvijas direktīvo institūciju vadītāji, riskējot ar Maskavas aizrādījumiem, izšķīrās par sistemātisku latviešu tautai vitāli svarīgu jautājumu risināšanu, pirmo reizi PSRS īstenojot reģionālus demogrāfiskus pasākumus. Turklāt jau 1976.gadā tika izveidota starpresoru komisija demogrāfijas jautājumos ar valdības vadītāja vietnieku priekšgalā. Rezultātā Latvija bija pirmā padomju republika, kurā 80. gadu vidū tika izstrādāta īpaša demogrāfiskās atveseļošanas programma, kas bija efektīva un par kuru interesējās arī ANO speciālisti,” jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vērtēja P. Zvidriņš.

Līdz bērnu pabalstiem padomju valdība gan neaizdomājās, taču ieviesa bezbērnu nodokli. Proti, ja pilngadīgs, vesels un darbaspējīgs pilsonis nebija noskaņots saražot pa kādai atvasei, tad papildus 20 procentu ienākuma nodoklim valsts no viņa iekasēja arī 6 procentu bezbērnu nodokli. Savukārt daudzbērnu ģimenēm pienācās atlaides – ja bērnu skaits pārsniedza trīs, tad ienākuma nodoklis tika samazināts. Taču visā visumā nekādus histēriskus pasākumus dzimstības veicināšanai padomju valsts vadītāji neveica, un viņus arī var labi saprast: ja jau esošos iedzīvotājus celtnieki nespēja apgādāt ar pietiekamu dzīvojamo platību, tad kas notiks, ja pilsoņi sāks vairoties kā trusīši? Kur tad viņus visus izmitināt?...

Kad jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kļuva dzirdami pirmie demogrāfu skandētie trauksmes zvani, valstsvīri it kā tos pat sadzirdēja. „Es tur nekā konkrēta vairs darīt nevaru,” – tā uz jautājumu par Latvijas kritisko demogrāfisko situāciju gan skumji atbildēja Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Toties premjers Valdis Birkavs jau 1993. gadā Dienā deklarēja: „Valdība paredzējusi izstrādāt speciālu demogrāfisko programmu, kurā būtu iekļauti visi palīdzības veidi latviešu ģimenēm ar bērniem. Tā ir ļoti nozīmīga problēma, jo bērni var dzimt bez naudas, bet izaugt bez tās viņi nevar. Paredzēts, ka vecāki varēs izvēlēties, vai saņemt pabalstu vai nemaksāt ienākuma nodokli. Īpaši plānojam palīdzēt tām ģimenēm, kurās ir trīs vai četri bērni, jo tās patlaban nesaņem pietiekami lielu palīdzību un faktiski ir visgrūtākajā situācijā. Nepieciešams panākt, lai cilvēki, kuri grib bērnus audzināt, redzētu, ka valsts viņus atbalsta. Bērns ir nākotnes un stabilitātes jautājums. Cilvēki tomēr rēķina, vai viņi varēs bērnu izaudzināt vai ne. Turklāt bērna tiesības izaugt normālā ģimenē ir lielākas par vecāku tiesībām bērnu laist pasaulē. Jānodrošina arī daudzpusīgas bērnu izglītošanās iespējas.”

Savukārt 1994. gada rudenī, kad statistika rādīja, ka vidēji uz vienu sievieti Latvijā ir vairs tikai 1,3 jaundzimušie (kaut nācijas saglabāšanai būtu vajadzīgs vismaz 2,1), valdības izveidotā Demogrāfiskā komisija izstrādāja īpašu Ministru kabineta lēmumprojektu Par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu Latvijas Republikā, un šāds lēmums arī tiešām tika pieņemts. Un arī nākamajos gados valstsvīri un politiķi demogrāfijas problēmas atcerējās regulāri: dermatovenerologa Andra Rubina Latvijas Atdzimšanas partija šai sakarā pat rīkoja piketus, savukārt 1999. gadā Andra Šķēles trešās valdības deklarācijā jau bija ierakstīta apņemšanās „pārvarēt demogrāfisko krīzi un veidot apstākļus veselīgas un stipras ģimenes pastāvēšanai”. 2000. gadā tā pati A. Šķēles valdība akceptēja koncepcijas projektu par valsts atbalstu ģimenēm ar bērniem, un jau divarpus gadus vēlāk Andra Bērziņa vadītais Ministru kabinets pieņēma Labklājības ministrijas izstrādāto koncepciju par ģimenes politiku valstī. 2002. gada Jaungada uzrunā pat tobrīdējais Ministru prezidents Einars Repše visai tautai paziņoja savu rūpi: „Mēs izmirstam...” Divus gadus vēlāk Induļa Emša valdības deklarācija bija vēl apņēmīgāka, apsoloties „pārvarēt demogrāfisko krīzi un veidot apstākļus veselīgas un stipras ģimenes pastāvēšanai”.

Ar paziņojumiem un citām publiskām aktivitātēm viss tiešām bija labākajā kārtībā, - īsti neveicās tikai konkrēti darbi (ja neskaita tā paša I. Emša valdības 2004. gadā pieņemto lēmumu par tā sauktajām „māmiņu algām”). „Neraugoties uz visai smago demogrāfisko situāciju, līdzšinējās valdības pat nemēģinājušas nopietni risināt attiecīgās problēmas. Tikai reizēm valdību deklarācijās parādījās ieraksti par tādiem nodomiem. 1995. gadā 19. jūlijā LR Ministru kabinets izdeva pat īpašu rīkojumu Par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu. Tomēr demogrāfiskās atveseļošanas programma nav izstrādāta. (..) 2002. gadā oficiāli tika pārtraukta valdības Demogrāfiskās komisijas darbība. Pēc būtības ar Ministru prezidenta rīkojumu izveidotā komisija darbu pārtrauca jau 1999.gadā, taču nedz tās vadītājus ministrus, nedz valdības tas nesatrauca. Objektīvi izvērtējot situāciju, jāatzīst, ka arī iepriekšējos gados komisijas darbs nebija pietiekami produktīvs savu ierobežoto pilnvaru dēļ. To vadīja labklājības ministrs, un valsts mēroga jautājumus tā risināja visai maz. Labklājības ministrija kopš 1996.gada deklarē, ka tiek izstrādāta īpaša programma vai koncepcija, tomēr tikai atsevišķos aspektos līdzšinējās izstrādnes var uzskatīt par demogrāfiskās atveseļošanas nacionāla mēroga programmu,” 2003.-2004. gadā presei skumīgi klāstīja P. Zvidriņš, vēl piebilstot: „Interesanti, ka apstākļos, kad Latvijā bija gandrīz visaugstākā mirstība un viszemākā dzimstība Eiropā, bijušais premjers, komentējot 2000.gada tautas skaitīšanas iepriekšējos rezultātus, teica: „Es vēl neuzņemšos pateikt, vai demogrāfiskā situācija Latvijā ir laba vai slikta.” Tādas attieksmes rezultātā visiem demogrāfijas pētījumiem valstī bija un ir atvēlēts mazāk līdzekļu nekā, piemēram, VAS Latvijas dzelzceļš vai Latvenergo vadītāja darba algai.”

Jaunā imigrantu viļņa gaidās

Jāsaka gan, ka demogrāfu atziņās īsti nebija ņemta vērā grūti prognozējamā migrācijas procesu loma. Līdz pat gadu tūkstošu mijai Latvijas politiķu lielāko daļu interesēja tikai lielas daļas cittautiešu (sauktu arī par „700 tūkstošiem migrantu – okupantu”, „civilokupantiem” utt.) problēma – vai viņus mēģināt sūtīt atpakaļ uz etnisko dzimteni, asimilēt, piešķirt pilnas vai daļējas pilsoņu tiesības vai pasākt vēl ko citu.

Atsevišķiem politiķiem šī problēma mieru nelika arī daudz ilgāk, - piemēram, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Aleksandrs Kiršteins vēl 2005. gada pavasarī Latvijas Avīzei skaidroja: „Latvijai ir tikai viena problēma kā ārpolitikā, tā iekšpolitikā. Es to saucu par „trīs okupantu” problēmu. Pirmā ir karaspēks, kas, paldies Dievam, dabūts ārā. Otrā ir paši okupanti, civilokupanti, ārvalstnieki vai kā nu viņus saukt un trešais – zaudētā teritorija. Mans priekšlikums vienmēr bijis tāds, ka mums vajag atrast trīs okupantus, īstenot Deklarācijā par Latvijas okupāciju ierakstīto, ka jāpalīdz repatriēties uz etnisko dzimteni, pie vilciena nolikt pūtēju orķestri, izsniegt goda rakstus, apliecības, ka viņi Latvijā nav izdarījuši lielus noziegumus – un tā, ar mūziku, pavadīt, lai juridiski pārvilktu svītru deokupācijai. Izrādās, ka mēs tos trīs okupantus nevaram atrast. Viņu nav – ir tikai tie, kas jāintegrē. Latvijā bijusi visdīvainākā okupācija pasaulē, kur nav neviena okupanta...”

Tomēr lauvas tiesu valstsvīru un arī lielu daļu sabiedrības ap 2002. gadu, kad par gaidāmo iestāšanos Eiropas Savienībā vairs nebija nekādu šaubu, okupantu iedalījuma vietā sāka satraukt pilnīgi cits jautājums – par iespējamu imigrācijas vilni, kura pamatā būtu cilvēki ar jau pavisam citu ādas krāsu, reliģiju un parašām. Šai pašā laikā Ziedoņa Čevera vadītā īsmūžīgā Brīvības partija iemēģināja vēlētājus pabaidīt ar televīzijas reklāmu un skrejlapām, uz kurām melnādaiņa – grupas Los Amigos mūziķa Pītera Mensahas – attēlu kareivja formā pie Brīvības pieminekļa pavadīja paskaidrojošs teksts: „Šodien – Latvijas sargs, rīt – varbūt tavs znots.” Tiesa, partija vēlētāju labvēlības vietā tika vien pie nepatikšanām ar likumsargiem, savukārt biedējošā ekonomiskā migrācija kā nesākās, tā nesākās arī nākamajos gados.

Novērtē šo rakstu:

13
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Agresīvā nelietība pirmsvēlēšanu melu vakcinācijā

FotoKatrām vēlēšanām ir sava morālā specifika. Vēlēšanas ir politiskās cīņas sastāvdaļa. Savukārt politiskā cīņa vienmēr ir politiķu morāles apliecinājums. Tāpēc katru vēlēšanu specifika izpaužas morālajā jomā. Tā tas ir arī sakarā ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām 2017.gada 3.jūnijā. Aizvadītajos mēnešos pirmsvēlēšanu politiskā cīņa apliecināja noteiktu morālo specifiku – būtisku un neatņemamu īpatnību.
Lasīt visu...

12

Beidziet slepkavot bērnus

FotoPatvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vietas pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārējam autotransportam.
Lasīt visu...

21

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

FotoPirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo Rīgā. Jūsu uzmanība tagad objektīvi ir vērsta uz vēlētāju balsīm. Mēs, izmantojot šo apstākli, esam spiesti lūgt Jūsu atbalstu saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu laika posmā no 2011. gada līdz pat šim brīdim, 2017. gada maijam. Tālāk izklāstītais būtiski skar ne tikai mūsu situāciju, bet gan attiecas uz ikvienu Rīgas iedzīvotāju.
Lasīt visu...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...