Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šķiet, nedēļa, kad pašreizējais Valsts prezidents ir nācis klajā ar valstisko ierosmi apcirpt eksprezidentu „uzturlīdzekļu komplektu”, ir īstais brīdis, lai atgādinātu par patiesajiem iemesliem, kuru dēļ pašam Andrim Bērziņam šādas pabiras nav vajadzīgas un viņš tik cildeni var ierosināt no tām atbrīvot arī citus. Par to – šis, atvainojiet, pagarais fragments no pērn apgādā Atēna iznākušās grāmatas Latvietis parastais.

„Es visu esmu darījis likumīgi un godīgi,” Andris Bērziņš deklarē kādā intervijā. Kā tieši miljoni atnāca pie krietnā vīra viņa likumīgo un godīgo darbību rezultātā? „Man ir bijusi iespēja Latvijas situācijā labi pelnīt.” Nedaudz detalizētāk? „Jūtos lepns, ka esmu varējis legāli un godīgi nopelnīt tādu naudu, un šī pensija tam ir pierādījums. Tas ir iznākums, ko aprēķināja citi, ne jau es. Un pierādījums tam, ka ikviens var tā strādāt un pelnīt.” Un vēl detalizētāk? „Vienpadsmit gadus vadot Unibanku, es sevi esmu nodrošinājis...” Un tas arī viss. Nekādu detaļu, nekādu skaitļu, nekādu summu – ticiet uz vārda godavīram.

Tie, kas tomēr netic pasaciņām bez dokumentāla apliecinājuma, var paskatīties atpakaļ uz 1993. gadu, kad tiek izveidota Latvijas Universālā banka (vēlāk parasti pazīstama kā Unibanka). Kredītiestāde nav pat milzis uz māla kājām, - drīzāk jau milža čaula: tajā apvienotās valsts banku nodaļas kopš 1987. gada kredītus ir dalījušas pa labi, ka kreisi, līdz ar ko „slikto” (tas ir – grūti atgūstamo vai neatgūstamo) kredītu apjoms pārsniedz 25 miljonus latu, kamēr pašas bankas kapitāls ir noteikts vien četru miljonu latu apmērā.

Taču jau tobrīd valsts vārdā banku reāli vadošā Andra Šķēles un kompānijas „Valmieras grupējuma” pārstāvjiem ir skaidri noformulēta vēlākajos gados bieži izmantotā atziņa: ja ir nevērtīgs valsts kantoris, tad vispirms tajā ar pamatojumu, ka nepieciešams glābt un attīstīt valsts īpašumu, ir jāiepumpē valsts līdzekļi, bet pēc tam – jau ar pamatojumu, ka jāīsteno privatizācijas programma, – jāpanāk, lai šis īpašums (kura vērtība, pateicoties iepludinātajiem valsts līdzekļiem, ir būtiski pieaugusi) nonāktu pareizajās rokās. Un tieši tā soli pa solim arī notiek.

Pirms bankas dibināšanas slikto kredītu tēma pat neparādās, savukārt uzreiz pēc jaunās kredītiestādes reģistrēšanas tās izveidotāji atjēdzas – ak, kaut kas steidzami jādara! Rezultātā Ministru kabinets trieciena tempā pieņem lēmumu par Latvijas Universālās bankas (un pie reizes arī Latvijas Krājbankas) rehabilitācijas programmām, 209 Unibankas sliktos kredītus 25 miljonu latu apmērā aizstājot ar Latvijas valsts iekšējā aizņēmuma ilgtermiņa parādzīmēm.

Dāvana bankai ir karaliska, turklāt bankai uz paplātes izsniegtie 25 miljoni (valsts) latu ir tikai daļa no noorganizētās dāvanas. Latvijas valsts Finanšu ministrijas personā uztic Unibankai Andra Bērziņa vadībā veikt slikto kredītu uzskaiti un piedziņu, savukārt banka par to no valsts ik mēnesi saņem procentu maksājumus (20,4 procentus gadā, kas jau līdz 1994. gada novembra sākumam bankai ienes 2,55 miljonus latu), kā arī atlīdzību 15% apmērā no piedzīto slikto kredītu kopsummas.

Nākamajos gados dāvanas apmēri kļūst aizvien uzskatāmāki, un 1997. gadā sauso bilanci savelk kopā Ģenerālprokuratūra – kopumā valsts izdevumi Latvijas Unibankas rehabilitācijai pārsniedz jau 30 miljonus Ls, un „to apjoms pa gadiem pārsniedz bankas peļņas apjomus”. Turklāt cilvēkiem, kuri paslepus organizējuši dāsno dāvanu Unibankai, jau laikus ir bijis labi zināms, cik vērienīgi patiesībā būs tās apjomi un par cik kārojamu kumosu jau itin drīz pārvērtīsies vakardienējā „milža čaula”.

Jau dažus mēnešus pēc bankas darbības sākuma tās akcionāru pilnsapulce – tā pati „Valmieras grupējuma” pārstāvju sastādītā padome – apstiprina akciju otrā laidiena noteikumu projektu, bet nākamā gada marta beigās arī pašus noteikumus, kuri jau paver šķirbiņu uz Unibankas privatizāciju. Cita starpā tiek nolemts, ka akcijas 400 000 latu nominālvērtībā būs personāla akcijas, kam vajadzētu „palielināt bankas darbinieku ieinteresētību bankas darbības uzlabošanā un peļņas palielināšanā”.

Noteikt šo akciju sadales un realizācijas mehānismu tiek uzticēts Unibankas valdei ar Andri Bērziņu priekšgalā, kurai tiek dotas tiesības nomināli 100 latus vērtās akcijas pārdot ar 75 procentu atlaidi – tātad par 25 latiem gabalā. Andris Bērziņš pakampj visvairāk, tiekot pie gandrīz desmitās daļas no visām iegūstamajām akcijām.

Ilgāku laiku šo akciju izsniegšana vienkārši tiek turēta noslēpumā un atklātībā nāk tikai 1994. gada septembra sākumā. Bet, kad nu šis īlens izlien no maisa, mūsu varonis sev ierastajā veidā – cik vien iespējams, ar citu personu muti – publikai mēģina skaidrot, ka personālakciju trīsceturtdaļuzdāvināšana viņam un citiem bankas vadītājiem esot visnotaļ likumīga, turklāt arī faktiski nepieciešama.

Vēlāk Ģenerālprokuratūra gan secina, ka Andris Bērziņš tāpat kā pārējie 72 personālakciju ieguvēji (tikai bankas vadības pārstāvji, nekādi ierindas klerki) pie tām ticis nelikumīgi, turklāt atzinumā vēl īpaši norādīts, ka personālakciju sadales un realizācijas mehānismu noteicis neviens cits kā Unibankas valde ar Andri Bērziņu priekšgalā. Taču... ar šo konstatējumu prokuratūra arī aprobežojas.

Zīmīgi, ka tieši šajā personālakciju izsniegšanas laikā tiek pieņemts Latvijas Republikas Ministru kabineta rīkojums Par valsts īpašuma objektu nodošanu privatizācijai, kurā privatizācijai nododamo objektu sarakstā iekļauta arī Unibanka. Kā tas tobrīd oficiāli tiek skaidrots, vienkārši „vispārējā valsts īpašuma privatizācijas plūsmā tikusi arī Unibanka”, un rezultātā kredītiestāde jau 1994. gada jūlijā tiek nodota vēl viena redzama „Valmieras grupas” pārstāvja – Jāņa Nagļa vadītās Privatizācijas aģentūras valdījumā.

Taču jau labu laiku pirms tam Unibankas vadība, tostarp mūsu galvenais varonis, ir pietiekami skaidri paziņojusi, ka vēlētos veikt šo tā saukto bankas „privatizāciju ar privātā kapitāla piesaistīšanu”, - un ne Andri Bērziņu, ne viņa kompanjonus nemulsina tas, ka šādu viņu iecerēto metodi tālaika likumdošana nemaz neparedz.

Pat citkārt tik principiālais laikraksts Diena, kurš it kā vienmēr iebildis pret normatīvo aktu sacerēšanu un pieņemšanu konkrētu personu vajadzībām, šajā laikā iecietīgi raksta: „Tūdaļ pieņemot privatizācijas noteikumus, tiktu automātiski izslēgti no šī procesa minētie pretendenti, kas piedāvā jaunu privatizācijas metodi, un tas būtu nekorekti.”

Rezultātā Andra Bērziņa un kompanjonu pieprasītie valdības noteikumi, kas atļauj īstenot viņu kāroto privatizācijas metodi, tiek pieņemti precīzi tajā pašā dienā, kad baņķieris Lauku Avīzē publicē „privatizēšanas manifestu”: 1994. gada 15. novembra Māra Gaiļa Ministru kabineta noteikumi Nr. 216 atļauj tieši to, ko savā vēlmju aprakstā uzskaitījis Andris Bērziņš, - Unibankas privatizāciju, palielinot tās pamatkapitālu.

Tiesa, ar visiem viss nav sarunāts. Valsts kontrole – kuru arī toreiz pie varas esošie neko īpaši galvā neņem – reizē ar atzinumu par Andra Bērziņa un Co. saņemto personālakciju nelikumību arī aicina Saeimu „izstrādāt speciālu likumu Unibankas privatizācijai un kā vienīgo maksāšanas līdzekli, privatizējot Unibanku, izmantot naudu”. Taču šie aizrādījumi netiek ņemti vērā. „Ko mēs gribam – vai tiešām maksimāli daudz nopelnīt? Mana nostāja, ka privatizācijas mērķis ir uzlabot visu mūsu ekonomikas efektivitāti,” liekulīgi paziņo bēdīgi slavenais Edmunds Krastiņš, kurš pēcāk par sviestmaizi tiek pie Unibankai „nevajadzīga” ekskluzīva dzīvokļa Vecrīgā.

Kad Unibankas privatizācijas nosacījumi beidzot tiek ne tikai pieņemti, bet arī publiskoti (uz brīdi tie pat tiek pasludināti par... neizpaužamiem), izrādās, ka pusi veselas virknes pretendentu iekāroto akciju plānots pārdot par sertifikātiem. Līdz ar to jau tobrīd ir skaidrs, ka tā sauktā privatizācija ar privātā kapitāla piesaisti reāli nozīmēs – valsts neatgūs atpakaļ pat bankas čaulā ieguldīto naudu, par kādiem ieguvumiem no privatizācijas nemaz nerunājot.

Savukārt Andris Bērziņš ir sajūsmā, Lauku Avīzei vēl paskaidrojot, cik nepareizi būtu, ja iespēju privatizēt banku iegūtu kāda pašmāju kredītiestāde, kas par to valstij samaksātu reālu tirgus cenu un reālā naudā: „Piemēram, bankas X priekšlikums būtībā paredz kapitāla aizplūšanu no Latvijas banku sistēmas, jo tie miljoni, kurus banka X izdotu, pērkot no valsts Unibankas akcijas, banku sistēmas kopējo kapitālu pazeminās...”

Tiesa, paša Andra Bērziņa un kompanjonu iesniegtajā privatizācijas projektā velti meklēt konkrētu summu solījumu, kuras par savu īpašumu varētu iegūt tobrīd permanentā naudas trūkumā esošā Latvijas valsts. Vēl vairāk, mūsu varonis katrā izdevīgā gadījumā skaidro - neesot ko pat cerēt, ka kāds pašu mājās vai no ārzemēm varētu iedomāties iegādāties bankas paketi par šādu „astronomisku” summu.

Viens no kādreizējiem Privatizācijas aģentūras vadītājiem Viktors Šadinovs skaidri pasaka, kā tiek pieņemts galīgais lēmums par to, gan jau valsts iztiks bez pilnas tirgus cenas par savu banku – nu, vismaz lielu tās daļu: lai kā arī Andris Bērziņš publiski klāstītu, ka „mēs, Unibanka, šajā gadījumā esam tikai objekts. Par konkursa kritērijiem jums jārunā ar Privatizācijas aģentūru”, lēmuma detaļas apspriestas kopā ar Unibankas vadītājiem, savukārt tie ar Andri Bērziņu priekšgalā darījuši visu iespējamo, lai iespējami lielāks kumoss tiktu pašiem – un, nedod, Dievs, kādiem bankas darbiniekiem, kas tajā nostrādājuši desmitus gadu.

Tā arī notiek – pēc nedēļu ilgas „izbraukuma sesijas” Līgatnes rehabilitācijas centrā, kurā privatizācijas noteikumus draudzīgā atmosfērā, roku rokā sastāda un apspriež Privatizācijas aģentūras un Unibankas vadība, tie tiek izsludināti – un jau skaidri liek manīt, kura pretendenta vēlmēm un vajadzībām tie ir rakstīti. Netiek ņemti vērā ne iespējamie valsts finansiālie ieguvumi (vai to neesamība), ne arī veselas virknes pašvaldību vadītāju Privatizācijas aģentūrai sasūtītās vēstules.

Jau pirmajā posmā paredzēts, ka Unibankas papildus izlaistās akcijas „jāsadala starp bankas akcionāriem proporcionāli viņiem jau piederošo akciju skaitam” un „personāla akciju īpašnieki iegūst papildus attiecīgu skaitu personāla akciju”, - kas nozīmē, ka pretēji Valsts kontroles atzinumam Andrim Bērziņam un pārējiem bankas vadītājiem viņiem prettiesiski, uz valsts rēķina „uzdāvinātās” personālakcijas nevis tiek atņemtas, bet gan ir par pamatu, lai atbilstoši to skaitam piešķirtu vēl papildu akcijas.

Taču arī tas vēl ir tīrais nieks – pateicoties Andra Bērziņa pūliņiem, publiskajā piedāvājumā četriem Unibankas vadītājiem tiek desmitā daļa no visiem bankas darbiniekiem paredzētajām akcijām – kopumā 159 339 akcijas. No tām visvairāk savukārt sev paņem Andris Bērziņš – 48 218 akcijas. Tas arī atbilst principam, kas bankas privatizācijas noteikumos tiek iestrādāts tieši pēc Andra Bērziņa un Co. spiediena, – svarīgs ir nevis darbā bankā pavadītais laiks, bet pirmām kārtām tieši ieņemamais amats.

Nav jābrīnās, ka pie savas akciju kaudzītes tiek arī mūsu varoņa meita, kas šajā laikā arī iekārtota darbā Unibankā un līdz ar to var pretendēt uz savu tiesu, - 1971. gadā dzimušajai Evai Bērziņai tiek 1671 bankas akcija, būtiski vairāk nekā vidējam kredītiestādes ierindas darbiniekam. (Kā rāda bankas akcionāru saraksts, līdz 1996. gada beigām Evas Bērziņas akciju paciņa paklusām pieaugusi jau līdz 2250 akcijām.)

Kas notiek tālāk? Pretēji privatizācijas virzītāju solījumiem izrādās, ka īsti steidzama ir bijusi tikai bankas akciju paketes izdalīšana kredītiestādes vadītājiem, - nākamie soļi neseko un neseko. Tikai 1996. gada maijā Privatizācijas aģentūras valde var pieņemt lēmumu, ka Unibankas privatizācijas trešajā posmā tās pamatkapitāls tiek palielināts par sešiem miljoniem latu, no kuriem trīs ceturtdaļas ir Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) kapitāls, bet atlikusī ceturtdaļa - tās izvēlētā partnera, Zviedrijas valdības fonda Swedfund International AB kapitāls...

Runājot par saviem gadiem Unibankas prezidenta amatā – no 1993. gada augusta līdz 2003. gada decembrim -, Andris Bērziņš ir daudzkārt paziņojis: tieši viņa čaklais darbs pēc būtības ārvalstnieku kompānijā bijis tas, kas nodrošinājis viņam iespaidīgos ienākumus un arī lielāko pensiju valstī. Taču mūsu galvenais varonis, maigi izsakoties, nerunā gluži patiesību – un vismaz divu iemeslu dēļ.

Lieta tā, ka pamatkapitālu Andrim Bērziņam nebūt nedod uzticīga strādāšana zviedru interesēs („Zviedri paši smejas, ka aiz katra bagātā stāv vismaz viens kriminālnoziegums,” - to, ticiet vai ne, viņš pats 2003. gadā saka Dienas Biznesam). Kā rāda Unibankas dokumenti, visu aprakstīto personālakciju piešķiršanas un papildināšanas, bet pēc tam arī „pareizo” privatizācijas noteikumu pielietošanas rezultātā 1999. gada beigās viņam kopā jau pieder 154,8 tūkstoši Unibankas akciju – 144 tūkstoši parasto akciju un vēl 10,8 tūkstoši akciju, kas viņam pienākas kā bankas valdes loceklim.

Cik šīs akcijas ir vērtas? Vēl pirms Unibankas galīgās pārdošanas skandināviem tās akcionāri lielā vienprātībā pieņem lēmumu par 1999. gada pelņas sadali, dividendēs paredzot izmaksāt iespaidīgos 7,5 santīmus uz akciju – kopumā tātad 2,78 miljonus latu (neraugoties uz 1998. gada 15 miljonu zaudējumiem, kurus it kā vajadzētu segt, pirms ķerties pie dividenžu izmaksas).

 Andrim Bērziņam, kā viegli aprēķināms, no tiem vien tiek nepilni 12 tūkstoši latu, taču tas ir tīrais nieks, salīdzinot ar akciju pārdošanas summu. 2000. gada 18. septembrī skandināvu SEB banka piedāvā atpirkt visas tās īpašumā vēl neesošās Unibankas akcijas, par katru maksājot 1,90 latus. Savukārt pēc tam skandināvi cenu vēl palielina līdz 2,05 latiem – un Andra Bērziņa kontā par akcijām, kuru iegūšanas ceļus esam aprakstījuši pietiekami detalizēti un skaidri, iekrīt vairāk nekā 317 tūkstoši latu.

Un vēl ir arī ienākumu otra puse – tā nauda, ko Andrim Bērziņam saskaņā ar viņa paša stāstīto par labo darbu esot maksājuši skandināvu saimnieki. Taču arī par šo pusi mūsu varonis, maigi izsakoties, nav īsti godīgs, - par lielāko daļu no šīs naudas viņš var pateikties nevis skandināviem, bet gan pašmāju politiķiem.

1995. gada beigās, kā rāda pašas Unibankas dati, galvenais noteicējs tajā ir Privatizācijas aģentūra ar 47,76% akciju. Tieši pateicoties šī valstiskā akcionāra gādībai un vēlībai, Andra Bērziņa un pārējo valdes locekļu gada kopējais atalgojums, kas 1994. gadā saskaņā ar pašas bankas datiem ir bijis tikai 20 tūkstoši latu (šī summa turklāt attiecināma arī uz padomes locekļiem), jau 1996. gadā ir 599 tūkstoši latu, - tātad nevis kādi skandināvi, bet gan pašmāju politiķi un valsts Andrim Bērziņam nosaka vismaz 13 tūkstošu latu lielu vidējo mēneša atalgojumu.

1997. gadā apetīte vēl pieaug, tai neviens īsti nepretojas, un rezultātā uz trim valdes locekļiem kopējais gada atalgojums jau ir 652 tūkstoši latu, - tātad Andrim Bērziņam mēnesī vidēji sanāk vismaz 19 tūkstoši latu. 1998. gadā līdz ar Krievijas krīzi, kurā banka cieš milzīgus zaudējumus, nākas pierauties arī kredītiestādes valdei – gadā uz pieciem cilvēkiem kopumā tiek izmaksāti „tikai” 333 tūkstoši latu (Andra Bērziņa vidējie mēneša ienākumi – vismaz seši tūkstoši latu), savukārt 1999. gadā septiņiem valdes locekļiem tiek izmaksāti 633 tūkstoši latu – tātad Andrim Bērziņam vidējie mēneša ienākumi, joprojām lielā mērā pateicoties tieši Latvijas valsts pārstāvju labvēlībai, ir vismaz astoņi tūkstoši latu. 2000. gadā, kas ir pēdējais pirms totālās „skandināvu kundzības” aizsākuma, septiņu valdes locekļu atalgojums palielinās līdz 677 tūkstošiem latu gadā, - bankas prezidenta daļa tātad ir vismaz deviņi tūkstoši mēnesī.

Pēdējās šaubas par šo labvēlību izgaisina informācija par Unibankas akcionāru pilnsapulces 1995. gada 22. oktobrī (kad, kā atceramies, galvenais noteicējs bankā joprojām ir Latvijas valsts Privatizācijas aģentūras personā) pieņemtu lēmumu par prēmijām valdes locekļiem: izrādās, ka bankas akcionāri (kuru vidū galvenā loma tobrīd ir valstij Jāņa Nagļa vadītās Privatizācijas aģentūras personā) ar dāsnu roku ir noteikusi, ka Unibankas valdes locekļiem ik gadu pienākas prēmija piecu procentu apmērā no pārskata gada peļņas. Un tas nozīmē, ka, pateicoties visai šai labvēlībai, tikai laikā no 1996. līdz 2000. gadam Andrim Bērziņam atalgojumā bankā kopā tiek izmaksāti vismaz 460 tūkstoši latu.

Turklāt šai summai vēl jāpieskaita regulāri izmaksātās dividendes – 1996. gadā tajās izmaksā 575 tūkstošus latu, 1997. gadā – 996 tūkstošus latu, bet 1998. gadā dividendēs banka saviem akcionāriem izmaksā pat 2,492 miljonus latu (10 santīmu par akciju). Salīdzinot ar šīm dzīrēm, tieši „skandināvu laiks” mūsu varonim ir būtiski liesāks: 2001. gadā padomei un septiņu cilvēku valdei gada atalgojumā vēl tiek izmaksāts 891 tūkstotis latu, bet 2002. gadā šī summa jau sarūk līdz 747 tūkstošiem latu, 2003. gadā – līdz 694 un 2004. gadā – līdz 536 tūkstošiem latu.

Ar vārdu sakot, Andra Bērziņa turīguma pamats tiek ielikts, pateicoties ne jau nu čaklam un apzinīgam darbam skandināvu saimnieku labā, bet gan enerģiskai un mērķtiecīgai līdzdarbībai Unibankas privatizācijas procesā, kas līdz pat deviņdesmito gadu vidum atbilst labākajiem prihvatizācijas paraugiem. Vispirms mūsu varoni aplaimo par ceturtdaļcenu prettiesiski piešķirtās personālakcijas, kam seko par sertifikātiem iegādātās bankas akcijas, kuras nodrošina paša „izbīdītie” „pareizie” kredītiestādes privatizācijas noteikumi (protams, nedaudz uz valsts un citu bankas darbinieku rēķina, bet tas nu tā), un tad jau kārta arī Latvijas politiķu noteiktajai iespaidīgajai algai un prēmijām. Kopā, aptuveni lēšot, tieši tuvās attiecības ar valsti – vai, precīzāk, atsevišķiem tās pārstāvjiem – Andrim Bērziņam tad arī pirmajos desmit baņķiera dzīves gados nodrošina vismaz 750-800 tūkstošus latu.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Novērtē šo rakstu:

71
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Tiem, kas nevar izvēlēties, par kuru mafiju balsot

FotoJau iepriekš atvainojos tiem lasītājiem, kuri rakstu tematu, kam velta savu dārgo laiku, izvēlas no raksta virsraksta, jo nekāda izsmeļoša raksta, ja neskata ievadu, šeit nav. Viss raksts sastāv tikai no virsrakstā uzdotā jautājuma un ievada, kura virsraksts norāda uz mērķi, kas liek jums pašiem izveidot rakstu, komentāros izsakot savu viedokli.
Lasīt visu...

12

Māra Kučinska valdības galvenais produkts

Foto2016.gadā šī pati Māra Kučinska valdība ilgi pētīja un vētīja trīs veselības aprūpes finansēšanas modeļus. Šim jautājumam tika veltītas vairākas valdības sēdes vairāku mēnešu laikā.
Lasīt visu...

12

Vara un izvēle

FotoPamazām atklājas, ka tautai 4.maija Latvijā ar varu nav gandrīz nekāda sakara. Ar to varu, kas izvēlas vadību un pieņem galvenos saimnieciskos lēmumus. Tomēr atbildību par sastrādāto prasa tieši no mums.
Lasīt visu...

21

Agresīvā nelietība pirmsvēlēšanu melu vakcinācijā

FotoKatrām vēlēšanām ir sava morālā specifika. Vēlēšanas ir politiskās cīņas sastāvdaļa. Savukārt politiskā cīņa vienmēr ir politiķu morāles apliecinājums. Tāpēc katru vēlēšanu specifika izpaužas morālajā jomā. Tā tas ir arī sakarā ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām 2017.gada 3.jūnijā. Aizvadītajos mēnešos pirmsvēlēšanu politiskā cīņa apliecināja noteiktu morālo specifiku – būtisku un neatņemamu īpatnību.
Lasīt visu...

12

Beidziet slepkavot bērnus

FotoPatvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vietas pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārējam autotransportam.
Lasīt visu...

21

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

FotoPirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo Rīgā. Jūsu uzmanība tagad objektīvi ir vērsta uz vēlētāju balsīm. Mēs, izmantojot šo apstākli, esam spiesti lūgt Jūsu atbalstu saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu laika posmā no 2011. gada līdz pat šim brīdim, 2017. gada maijam. Tālāk izklāstītais būtiski skar ne tikai mūsu situāciju, bet gan attiecas uz ikvienu Rīgas iedzīvotāju.
Lasīt visu...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

Garkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā...

Foto

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

Drīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami...

Foto

Fotogrāfe un divas mammas

Sociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja...

Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...