Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Jaltā pārdotie

Ex-seržants (literārs pseidonīms)
17.08.2013.
Komentāri (44)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vēsturiskā Jaltas konference, kas ilga no 1945.gada 4.februāra līdz 11.februārim, norisinājās bijušajā cara Nikolaja II vasaras rezidencē Livādijas pilī. Galvenais apspriežamais jautājums - pasaules pārdale starp karā uzvarējušajiem sabiedrotajiem PSRS, Angliju un ASV un demarkācijas līniju nospraušana starp šo valstu ietekmes sfērām Eiropā.

Papildus tam pēc PSRS pieprasījuma tika panākta vienošanās par to militārpersonu (karagūstekņu un Vācijas pusē karojošo padomju pilsoņu), kā arī civilpersonu piespiedu repatriāciju (pārvietošanu uz dzimteni), kas atradās sabiedroto okupētajās teritorijās. Šī vienošanās skāra aptuveni 2,5 miljonus cilvēku, kuros ietilpa ne vien PSRS pilsoņi, bet arī tie, kuri tādi nebija - piemēram, pilsoņu kara emigranti.

Britu premjers Vinstons Čērčils ir atgriezies savā rezidencē bijušajā grāfa Voroncova pilī Alupkā, ko uz konferences laiku britu delegācijas rīcībā bija nodevuši viesmīlīgie saimnieki (patiesībā šeit bija Staļina aprēķins - tā kā Rūzvelts bija apmeties pašā Livādijas pilī, tad, gaidot atbraucam Čērčilu, Staļinam bija iespēja pārrunāt lietas ar promaskaviski vairāk noskaņoto ASV prezidentu zem četrām acīm).

Premjera noskaņojums ir omulīgs - jautājumā par jaunajām valstu robežām vienošanās tika panākta visos punktos, un tagad var iemalkot savu iecienīto armēņu konjaku, ko visus šos kara gadus viņam bija regulāri piegādājis „sabiedrotais” - Josifs Staļins (iespējams, ka arī šeit bija sava veida aprēķins, jo, kā zināms, domas asums un alkohols, kura lietošanā Čērčils sevi īpaši neierobežoja, nav sabiedrotie). Bet te atveras ēdamzāles durvis, ienāk Kindzulis un skaidrā latviešu valodā vaicā: „Bet kā tad ar piespiedu repatriāciju un cilvēktiesībām?”

Premjers izlaiž kuplu dūmu no sava Havanas cigāra un sapīcis domā: „Nu, lūk, bija labs garastāvoklis, bet atnāk tāds Kindzulis un visu sabojā."

„Visu šo untermenšu… atvainojiet, pārteicos, padomijas pilsoņu patriotisks pienākums ir atgriezties dzimtenē, lai palīdzētu atjaunot karā sagrauto tautsaimniecību,” ar nelielu angļu akcentu lietu kārtību skaidro ārlietu ministrs sers Entonijs Īdens. "Turklāt šajos grūtajos laikos Eiropā liekas mutes nav vajadzīgas."

„Runā, ka Staļins uz padomiju taisās izvest arī tos krievus, kam citu valstu pases,” mierā neliekas Kindzulis.

„Paklausieties, mister Kindzuli,” Īdens paliek nervozs. „Runa iet par civilizētu Eiropas tautu likteni, iespējams, turpmākajos simt gados. Eiropa ir sadalīta, un, lai kaut ko prasītu, ir jādod kaut kas vietā. Ir jāizšķir prioritātes."

„Mjā, prioritātes,” noburkšķ zem deguna Kindzulis, dodoties pie bāra letes, lai ielietu sev viskiju.

Kazaki

Kazaki - etnosociālas iedzīvotāju grupas, par kuru izcelsmi nav vienotu uzskatu. Ja runā par Donas anklāvu, tad pastāv vairākas teorijas. Tā, piemēram, krievu imperiālisti, cenšoties pasvītrot kazaku saikni ar Maskaviju, uzskata, ka šī iedzīvotāju grupa izveidojās 16. gs. sākumā no bēguļojošiem dzimtcilvēkiem un noziedzniekiem, kas no Krievijas centrālajiem apgabaliem pāri stepju zonai, kas pletās no Dņestras līdz Volgai (tā sauktais „Mežonīgais lauks”), nokļuva Donas upes baseinā - teritorijā, kas, viņuprāt, tolaik nebija apdzīvota, Turpretim citi pētnieki, tai skaitā kazaku nacionālisti uzskata, ka viņu izcelsmes vēsture ir daudz senāka un sniedzas XI gadsimtā, kad šeit ienāca tjurku izcelsmes ciltis, kas saplūda ar vietējām slāvu ciltīm, pārņemot viņu kultūru un kristīgo tīcību.

 Kā viņi saka - "tāpat kā no Tambovas ķēves nav iespējams iegūt Donas šķirnes zirgu, tā no gadsimtiem paverdzināta cilvēka nav iespējams izaudzināt bruņinieku”.

No 18. gs. Krievijas impērija arvien vairāk centās ierobežot kazaku brīvību un pakļaut tos savai varai, kas noveda pie daudziem dumpjiem. Zināmākie no tiem - Razina, Bulavina un Pugačova sacelšanās. Sākot ar 19.gs. sākumu, no kazakiem bija izveidojusies patstāvīga entosociāla grupa Krievijas impērijas sastāvā, kas kalpoja impērijai, apsargājot tās robežas un piestādot karavīrus kara gadījumā, pretī saņemot dažādas privilēģijas - zināmu sociālu autonomiju, plašus zemes iedalījumus, nodokļu atlaides utml. Kazaki bija izcili kavalēristi, kas tika radināti karot uz zirga jau no bērnības. Napoleons Bonaparts esot teicis: „Dodiet man divdesmit tūkstošus kazaku, un es iekarošu pasauli.”

 1917. gada boļševiku revolūcija izjauca šo gadsimtiem iedibināto dzīves veidu, kas dārgi izmaksāja šai iedzīvotāju grupai. Tā, ja pirms 1917, gada tikai Donas anklāvā dzīvoja 4 miljoni kazaku, tad pēc pilsoņu kara tur bija palikuši tikai aptuveni 2 miljoni. Pilsoņu karš, labības rekvizīcijas, piespiedu kolektivizācija un vergu dzīve - viss tas nevarēja neietekmēt kazaku attieksmi pret padomju varu.

Vai kazaki bija antisemīti? Ja runā par emigrantiem, tad laikam, un tam bija nopietni iemesli. Tuvākais Ļeņina līdzgaitnieks Jakovs Sverdlovs, īstajā vārdā Ješua-Solomons Sverdlovs, 1919.gada 24. janvāra VCIK sēdē teica: "Ņemot vēra pilsoņu kara pieredzi, pieņemt kā vienīgi pareizo pieeju jautājumam pilnīgu kazaku augšējā slāņa iznīcināšanu, to pašu pielietojot arī pret vidējo slāni.” Savukārt Sarkanās armijas izveidotājs Ļevs Trockis, īstajā vārdā Leiba Bronšteins, izteicās vēl konkrētāk: „Kazaki – tā ir vienīgā krievu nācijas daļa, kas ir spējīga uz pašorganizēšanos. Šī iemesla dēļ viņi ir pilnīgi jāiznīcina." Boļševiku ideologi uzskatīja šo iedzīvotāju grupu par carisma un kristīgās ticības balstu - un tātad nekādas žēlastības.

Likumsakarīgi, ka, sākoties Otrajam pasaules karam, ievērojams skaits kazaku dienēja nacistiskās Vācijas bruņotos formējumos, vadoties pēc principa: „Ja pret boļševikiem. tad kaut vai kopā ar nelabo." Kazaku - pilsoņu kara veterānu uztverē dienests zem III Reiha karoga bija šī pilsoņu kara turpinājums. Jāpiezīmē, ka nacistu rasu teorijā kazakiem bija iedalīta īpaša vieta. Tika uzskatīts, ka šī etniskā grupa ir cēlusies no ģermāņiem radniecīgas cilts - ostgotiem. Nacisti pat pieļāva nosacīti neatkarīga valsts veidojuma izveidi - tā saucamo „Kazakiju”. 1943.gadā no daudziem Vērmahtam piekomandētiem un salīdzinoši mazskaitlīgiem kazaku bruņotiem formējumiem ģenerālmajora Helmuta fon Panvica vadībā kā patstāvīga kaujas vienība tika izveidota 1.kazaku kavalērijas divīzija.

„Batjka” Panvics

 Helmuts fon Panvics (Helmuth von Pannwitz), jeb, kā viņu sauca kazaki - батька Панвитз, bija saistoša personība, kam vērts pievērsties tuvāk.

Piedzimis 1898.gada Prūsijas aristokrātu ģimenē Silēzijā (tolaik Vācijas un Krievijas impērijas pierobeža), jau bērnībā guva priekšstatu par kazakiem, viņu dzīves stilu un mentalitāti. 16 gadu vecumā piedalās Pirmajā pasaules karā leitnanta pakāpē, nopelna savu pirmo dzelzs krustu un pēc gada otro - I šķiras. Pēc kara beigām paramilitāras organizācijas Freikorps sastāvā piedalās komunistiskās revolūcijas apspiešanā Vācijā. 1920.gadā pēc smaga ievainojuma demobilizējas. Tomēr, sekojot sirds aicinājumam, 1933.gadā atgriežas aktīvajā dienestā.

Sākoties Otrajam pasaules karam kā 45.divīzijas izlūku vienības komandieris piedalās Polijas un Francijas kampaņās. Sākoties karam ar PSRS, jau kā apakšpulkvedis 1941.gada rudenī tiek apbalvots ar bruņinieka krustu. Pēc tam, kad slimības dēļ tiek pārvests no frontes uz Sauszemes spēku virspavēlniecības štābu, Panvics sāk realizēt savu senlolotu sapni - kazaku daļu formēšanu Vērmahta sastāvā.

Neskatoties uz sākotnējo pretestību no Bormana un Himlera puses, tas viņam arī izdodas, un 1943.gadā tiek izveidota pirmā kazaku kavalērijas divīzija. Pretēji cerētajam divīzija tiek nosūtīta nevis uz Austrumu fronti, bet gan uz Balkāniem cīņai pret Tito komunistiskajiem partizāniem.1945.gada sākumā abas kazaku divīzijas tiek apvienotas 15.kazaku kavalērijas korpusā un administratīvi iekļautas Waffen SS. Tādejādi tika īstenots Himlera plāns pārņemt kontrolē visus nevācu bruņotos formējumus (cipars 15 vāciešiem bija cieņā).

Jāpiezīmē, ka, kaut arī formāli Panvicam tika piešķirta SS grupenfīrera pakāpe (Vērmahtā tolaik Panvicam bija ģenerālleitnanta pakāpe), SS formas tērpu ģenerālis konsekventi nevalkāja un aizliedza to darīt arī saviem padotajiem. 1945 gada 24. martā no kazaku puses Panvics tika ievēlēts par visu kazaku bruņoto formējumu Lauka atamanu (Верховный Походный Атаман Казачьих Войск) - augstākais tituls, kas Krievijas impērijā tradicionāli tika piešķirts troņmantniekam (pirms Panvica šo titulu nesāja boļševiku nogalinātais Nikolaja II dēls Aleksejs). Tas liecina par lielo uzticību, ko šis vācietis baudīja kazaku vidū.

Ģenerālis labi apzinājās, ko viņa padotajiem nozīmēs padomju gūsts, tādēļ kara izskaņā pieņēma lēmumu ar kaujām izlauzties uz britu okupēto Austrijas daļu. Pie Dravas upes kazaki Panvica vadībā pilnība iznīcināja Sarkanās armijas 223. divīzijas pulku. 1945.gada 11.maijā „Batjka Panvics” pēdejo reizi, šoreiz jau britu virsnieku klātbūtnē, pieņēma kazaku pulka parādi pie Austrijas pilsētas Folkermarktas (Volkermarkt), kam sekoja ieroču nodošana britiem. Neskatoties uz visiem Panvica pūliņiem, atbruņotais 15.kazaku korpuss tika nodots padomju pusei pie Judenburgas pilsētas tāpat kā pārējie britu okupācijas zonā nokļuvušie kazaki.

Kas vienoja šo vācieti ar mentāli tik atšķirīgo ļaužu grupu ? Droši vien tas bija kaut kas vairāk kā dienesta attiecības, ja jau reiz labprātīgi devās kopā ar viņiem padomju gūstā, labi apzinoties, kas viņu tur sagaida, kaut gan kā vācietis, nebija pakļauts repatriācijai. NKVD un SMERŠ (padomju pretizlūkošanas dienests) virsniekiem to bija grūti saprast, jo tādas lietas kā virsnieka gods un cieņa pret pieveiktu, bet vīrišķīgu pretinieku viņiem bija svešas. Šis ģenerālis viņu acīs bija tikai un vienīgi fašists, kas bija jāpazemo un jāiznīcina. Helmuts fon Panvics kopā ar pieciem citiem augstākās kazaku virsniecības pārstāvjiem tika notiesāts un pakārts Ļefortovas cietumā 1947.gadā .Kā jau ierasts šādos gadījumos, spriedums tika apstiprināts VK(b)P CK politbiroja sēdē vēl pirms tiesas.

1996.gadā pēc Panvitca mazmeitas lūguma KF Galvenā kara prokuratūra pārskatīja lietu un atzina, ka Panvics tika notiesāts nepamatoti. Taču jau pēc 5 gadiem (pirmajā gadā pēc varas maiņas Kremlī) šī pati iestāde atkal atgriežas pie Panvica lietas un pieņem diametrāli pretēju lēmumu - fon Panvics notiesāts pamatoti un reabilitācijai netiek pakļauts. Tādi, lūk, justīcijas kūleņi.

Partizānu karš, kur tiek šauts no muguras un atšķirt civilpersonu no kaujinieka bieži vien ir sarežģīti, tiek vests pēc specifiskiem noteikumiem. Tomēr tas ne mazākā mērā neattaisno izvarošanas un eksekūcijas bez tiesas sprieduma un izmeklēšanas.

Šī raksta mērķis nav ne apsūdzēt, ne attaisnot atsevišķus nacistu pusē karojošo kazaku formējumu komandierus. Tam nepieciešams nopietnāks pētījums. Tomēr vienu dokumentu, kuru padomju un postpadomju vēstures viltotāji konsekventi ir ignorējuši, gan gribētos pieminēt. 20.10.1943 ģenerālis fon Panvics izdeva pavēli, kas paredzēja nāves sodu par vardarbību pret civilpersonām ( War diary 1st Cossack Division, National Archives Microcopy No T -315, Roll 2281, Washington 1965). Šī pavēle pēc būtības bija pretrunā ar Vērmahta virspavēlniecības 16.12.1942 izdoto direktīvu „Par cīņu ar bandām”, kas cīņā ar partizāniem pieļāva pielietot jebkuras metodes, tai skaitā, pret sievietēm un bērniem.

Lienca, 1945.gada maijs

Salīdzinot ar citām okupētajām teritorijām, Kubaņā un citos kazaku apdzīvotos reģionos vācieši uzvedās korekti. Zeme un īpašumi tika atdoti agrākiem īpašniekiem, un kazaki sāka iejusties tradicionālajā pirmspadomju dzīves veidā. Likumsakarīgi, ka pēc Staļingradas, kad Vērmahta atkāpšanās visā frontē nebija aiz kalniem, kazaki kopā ar ģimenēm un iedzīvi devās bēgļu gaitās, lai paglābtos no padomju režīma. Vērmahtam atkāpjoties, arī kazaki arvien tālāk devās uz Rietumiem, līdz beidzot apmetās vāciešu iedalītajā teritorijā Itālijas ziemeļos Tolmezzo rajonā.

Tuvojoties kara nobeigumam itāļu komunistiskie partizāni kļūst arvien aktīvāki, uzbrukumi kazaku apmetnēm kļūst biežāki, tādēļ tiek nolemts doties uz Austriju, šķērsojot Alpus. Šis pārgājiens maz līdzinās vēsturiskajam Suvorova karagājienam, drīzāk atgādina tautu staigāšanu ar vezumiem un ģimenēm. Ceļā daži iet bojā no partizānu lodēm, citi no aukstuma vai, nokrītot aizās. Pārgājiens beidzas Dravas upes ielejā pie Liencas pilsētas (vācu Lienz), kur tiek nolemts ierīkot apmetni. Atamani Krasnovs un Domanovs ir dilemmas priekšā - kam padoties, britiem vai amerikāņiem. Ņemot vērā savu pilsoņu kara pieredzi un toreizējo britu atbalstu, Krasnovs izdara izvēli par labu angļiem.

Kaut arī saskaņā ar sākotnēji panāktu vienošanos nebija paredzēta kazaku atbruņošana, tomēr jau 27.maijā par kazaku kuratoru no britu puses nozīmētais majors Devis (Davies) paziņo par atbruņošanas pavēli. Tālāk notikumi sāk risināties paātrinātā tempā. Domanovam tiek nodota rakstiska britu feldmaršala Aleksandera pavēle visiem kazaku virsniekiem ierasties viņa štābā uz konferenci .

Gados jauno emigrantu leitnantu Butļerovu, kas pilda tulka funkcija un pa šo laiku ir sadraudzējies ar majoru Devisu, māc šaubas - kāpēc britu virspavēlniekam ir jāsūta automašīnu kolonna pēc kazaku virsniekiem, ja vienkāršāk būtu ierasties pašam? „Protams, Tu esi karavīrs un Tev ir jāpilda pavēle. Bet es ceru, ka Tu esi arī mans draugs un Tu zini, ka man Liencā ir sieva un bērns. Vai Tu vari dod man virsnieka un džentlmeņa godavārdu, ka vakarā mēs atgriezīsimies?” vēršas pie sava drauga Butļerovs.

„Protams,” skan atbilde.

Nozīmētajā laikā laukumā baraku priekšā ir salasījušies kazaku virsnieki - kopa 1475 vīri. Visi ir uzvilkuši parādes formu ar ordeņiem un medaļām vēl no pirmsrevolūcijas laika. Pēc komandas sadalījušies pa grupām, sakāpj automašīnās, un kolonna dodas prom pa putekļaino ceļu.

Atamans Domanovs, sekojot Devisa instrukcijām, ir izbraucis no Liencas pusstundu ātrāk. Pie 36.brigādes štāba viņu sagaida brigādes komandieris Messons.

„Esmu spiests Jums paziņot, ser,” ieturot pauzes tulkošanai, paziņo virsnieks, „ka esmu saņēmis pavēli nodot visu kazaku divīziju padomju varas iestādēm. Man žēl, ser. Vēlu veiksmi."

Divas dienas pirms tam brigadieris Messons informēja savus virsniekus par izdošanas plānu. Lai novērstu organizētas pretošanās risku, tika nolemts nošķirt virsniekus no ierindas kazakiem ar ģimenēm un nodot padomju pusei šis grupas atsevišķi.

Nodošana notiek Judenburgas pilsētiņā, uz tilta pār Mūras upi. Kazaki sēž automašīnu kravas kastēs, gaidot savu kārtu. Daudzi cenšas tikt vaļā no vērtīgām mantām lai tās nenokļūtu NKVD virsnieku rokās. Britu kareivji no konvoja izmanto situāciju - par vienu cigareti var iegūt zelta pulksteni. Viens no kazakiem lūdz atļauju izkāpt, lai nokārtotos tam nolūkam paredzētos spaiņos. Konvoja kareivis atļauj, jo mukt nav kur. Virsnieks izkāpj no kravas kastes, bet tad pēkšņi metas pie tilta margām un lec lejup. Satrauktie briti raugās lejā, kur uz akmeņiem guļ izstiepts ķermenis. Incidents draud ar nepatikšanām, jo SMERŠ sarakstos ir uzskaitīts katrs kazaku virsnieks. Tomēr apsargiem ir paveicies - sadragātiem kauliem, bet vēl dzīvs bēglis tiek nodots padomju pusei, un ķeksītis sarakstā var tikt ievilkts.

„Mani nozīmēja apsargāt tiltu mūsu pusē, kad notika kazaku nodošana,” atceras bijušais sakarnieks Eduards Stjuarts. „Tajā naktī un nākošajā diena mēs sākām skaitīt šāvienus, kas bija dzirdami no padomju sektora puses visbrīnišķīgākā vīru kora pavadījumā, ko jebkad biju dzirdējis." Kazaki mācēja mirt.

Tomēr vienam virsniekam izdevās izdzīvot tajā ellē un ne vien izdzīvot, bet pēc atbrīvošanas no lēģeriem kā Dienvidslāvijas pilsonim emigrēt no PSRS. Runa ir par Nikolaju Krasnovu, ģenerāļa Pjotra Krasnova radinieku. Viņš bija vienīgais izdzīvojušais no tiem redzamākajiem kazaku virsniekiem, kuri pēc aresta tika nogādāti uz „audienci” pie toreizēja galvenā PSRS drošībnieka - valsts drošības lietu ministra Vsevoloda Merkulova. Kāds bija šīs tikšanās mērķis no čekista puses? Vēlme redzēt morāli sagrautu pretinieku? Izbaudīt neierobežotas varas apziņu pār šiem cilvēkiem? Var tikai minēt. Tomēr diez vai čekists būtu tik atklāts, ja zinātu, ka viens no viņa „viesiem” paliks dzīvs un ne vien izdzīvos, bet scenogrāfiski precīzi atainos šo sarunu savā atmiņu grāmatā.

„Tas, ka Jūs noticējāt angļiem, ir tiešām muļķība. Vēsturiski viņi ir bijuši tirgotāji. Viņu politika ir prostitūta un viņu Foreign Office – publiskā māja, bet viņu premjers - galvenā „madāma”… Viņi nesaprot, ka esam tos iesprostojuši šaha galdiņa stūrī un liekam dancot zem mūsu stabules ka bandinieku. Agri vai vēlu notiks saķeršanās starp komunistisko lāci un rietumu buldogu, un žēlastības šiem nolaizītajiem un lišķīgajiem sabiedrotajiem nebūs. Aizlidos ellē ratā visi viņu karaļi ar savām tradīcijām, lordiem un pilīm…. Uzvarēs mūsu veselīgā, sociāli spēcīgā Ļeņina-Staļina ideja!”

Tāds, lūk, galvenā čekista monologs N.Krasnova atstāstā un nedaudz manis saīsināts.

Vai Vsevolods Merkulovs, šis Katiņas slaktiņa organizētājs un visvarenais PSRS drošības dienesta vadītājs, varēja iedomāties, ka paies septiņi gadi un viņš pats kopā ar Beriju tiks tiesāts par pretvalstisku darbību un nošauts? Vai valsts drošības lietu ministrs savos ļaunākajos murgos varēja piedzīvot vīziju, ka vēl pēc nieka 40 gadiem šī it kā tik nesatricināmā un varenā sistēma sapūs no iekšienes un sabruks kā kāršu namiņš? Sapūt sapuva, tikai metastāzes iesakņojās dziļi daudzu galvās, ja jau PSRS sabrukums tiek nodēvēts par „lielāko 20.gadsimta ģeopolitisko kļūdu”.

 „Mēs visi esam vainīgi kazaku priekšā.. Pret kazakiem vērstais genocīds bija pirmais genocīds Krievijā un viens no pirmajiem genocīdiem zemes virsū,” rakstīja Aleksandrs Solžeņicins. Viņš bija viens no pirmajiem, kad savā darbā Arhipelags Gulags pavēstīja pasaulei par to, kā rietumu sabiedrotie izdeva Staļina režīmam 2,5 miljonus krievu, kas pēc kara atradās britu un ASV okupācijas zonās. „Kāds Ļevs Tolstojs pavēstīs par šo Borodinu?” retoriski vaicāja Solžeņicins, pat nenojauzdams, cik pravietiski izradīsies viņa vārdi. To, protams, neizdarīja izcilais rakstnieks, bet gan cits Tolstojs, Nikolajs Tolstojs - Miloskavskis, arī senas krievu muižnieku dzimtas pārstāvis, savā grāmatā Jaltas upuri ( http://www.youtube.com/watch?v=dhcfl7OCtFw ).

Intervijā Krievijas žurnālistiem Anglijā piedzimušais un uzaugušais N. Tolstojs kontekstā ar savā grāmatā aprakstītiem notikumiem saka: „Daudzi rietumnieki arvien uzskata krievus par mazāk civilizētiem kā viņi paši. Tādēļ krieviem ir jāatceras, iesaistoties darīšanās ar rietumniekiem, kādu rīcību var no viņiem sagaidīt, neskatoties uz ārējo laipnību un labām manierēm."

Šeit varētu precizēt un vārdu „krievi” aizvietot ar „bijušā padomju bloka pilsoņi un viņu pēcnācēji”. Kaut gan, ja jautājumam pieiet paškritiski - vai šādai attieksmei nav zināms objektīvs pamats, ja ar jēdzienu „civilizācija” saprot ne tikai izglītību un dzīves standartu?

2007.gada jūlijā Rostovas apgabala staņicā Jelanskaja tika svinīgi atklāts Memoriāls, kas veltīts cīņā pret boļševikiem kritušo kazaku piemiņai, tai skaitā to, kas karoja Hitlera pusē. Memoriāla centrā tika uzslieta pēdējā Donas karaspēka atamana Pjotra Krasnova bronzas statuja. Ceremonijā piedalījās Rostovas apgabala administrācijas pārstāvji, krievu Pareizticīgās baznīcas garīdznieki, veterāni no Vērmahta kazaku daļām. Gatavojot šo rakstu, radās vēlme izveidot video sižetu par tēmu. Tā radās šī 13 minūšu garā īsfilma (http://youtu.be/Pc5q -bO5mZs ).

Nobeigumā pievienoju sižetu par jau iepriekš pieminēto pieminekļa atklāšanu. Atmiņā iespiedās komentētāja aizkadrā teiktais: „Jā, Pjotrs Krasnovs pieļāva kļūdas, iespējams, pat ļoti nopietnas kļūdas, Protams, likme uz Hitleru, tas princips - kaut vai ar nelabo, bet pret boļševikiem, bija tieši šāda kļūda. Bet par šīm kļūdām viņš samaksāja ar uzviju tad, kad NKVD bende uzvilka tam cilpu kaklā Ļefortovas cietuma pagalmā, un soģis viņam lai ir Dievs, savukārt mums ir jāciena viņa piemiņa par to dedzīgo Tēvzemes mīlestību, ko viņš nesa sirdī visā savā dzīves laikā." Ar vārdu „Tēvzeme” ir jāsaprot ne jau Krievijas impērija, kur vardarbīgā ceļā tika iekļautas dažādas tautas, un, protams, ne jau noziedznieku pārvaldītā PSRS, bet gan kazaku vēsturiski apdzīvota teritorija un uz tās bāzes izveidota neatkarīga kazaku valsts, kas bija Pjotra Krasnova ideoloģijas stūrakmens.

Izmantotie avoti : Н.Д.ТОЛСТОЙ ЖЕРТВЫ ЯЛТЫ. Москва, Pусский путь 1996

Foto

FotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFoto

Novērtē šo rakstu:

38
35

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

FotoApgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau mēnesi ir pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās.
Lasīt visu...

3

Politaģitācijas lapeles centieni glābt no negoda “oligarhu lietas” pasūtītājus un izpildītājus

FotoJau dažas nedēļas ar milzu vērienu Latvijā notiek propagandas kampaņa saistībā ar t.s. Šlesera „Rīdzenes” sarunām. To organizējuši un finansējuši savtīgā noziedznieka Džordža Sorosa pakalpiņi Latvijā, lai ietekmētu politisko procesu saistībā ar Saeimas vēlēšanām. Lielākais kliedzējs šai pērkamās žurnālistikas daudzbalsīgajā korī ir lumpenproletariāta politaģitācijas lapele – žurnāls „Ir”.
Lasīt visu...

12

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

FotoSpriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo faktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku, nedz naudu.
Lasīt visu...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Nākotnes konjunktūra

Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu...

Foto

Ko darīt?

Bieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?»...

Foto

Tikmēr melnos indīgos dūmos

Esmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un...

Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...