Jaunajam romānam „Nauda” grāmatnīcās vajadzētu maksāt mazāk nekā desmit eiro
Izdevēji28.04.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Atbildot uz daudzu lasītāju jautājumiem, jaunā politiskā trillera „Nauda” izdevēji apliecina – romānam, kas pašlaik jau nodots tipogrāfijā, pēc nonākšanas grāmatnīcās 10. maijā vajadzētu maksāt mazāk par desmit eiro.
Jaunais politiskais trilleris „Nauda” noslēgs triloģiju, kuras ietvaros 2017. un 2018. gadā iznāca romāni „Bailes” un „Nauda”. Tie pērn un aizpērn kļuva par attiecīgi otro un trešo gada pieprasītāko grāmatu grāmatnīcās.
Tā kā šis romānu cikls nav komerciāls iedzīvošanās projekts, abu iepriekšējo grāmatu cena nesasniedza 10 eiro robežu, un tāpat plānots arī attiecībā uz romānu „Nauda”.
Ņemot vērā lasītāju interesi, izdevēji atklāj jaunā romāna „Nauda” izdevumu tāmi:
- grāmatas vāka dizaina izmaksas (fotogrāfijas, mākslinieka darbs) – 300 EUR + PVN,
- grāmatas rediģēšana, korektūra – 700 EUR + PVN,
- grāmatas drukāšana un loģistika – 13 500 EUR + PVN,
- publicitātes izdevumi – 600 EUR + PVN.
Tātad visi izdevumi ir aptuveni 17 tūkstoši eiro (ieskaitot PVN). Šajā summā nav iekļauts vienīgi autora (vai, ņemot vērā izplatīto versiju, ka tie ir bijuši vairāki, - autoru) darbs.
Vairāk nekā 450 lappuses biezās grāmatas pirmā tirāža ir 6000 eksemplāru, un tātad viena jaunā romāna „Nauda” eksemplāra pašizmaksa ir nepilni trīs eiro.
Lai norēķinātos ar grāmatā izmantotās informācijas (domājams, lasītāji to novērtēs) avotiem un samaksātu honorāru autoram (autoriem), grāmata tirdzniecībai grāmatnīcām tiks nodota par apmēram 5 eiro gabalā, un ir saņemts neoficiāls apliecinājums, ka līdz ar to „Naudas” cena grāmatnīcās nepārsniegs 10 eiro.
Kā jau ziņots, reizē ar „Spāru” pirtī un viesu namā „Mājiņas” notikušo nozīmīgu ļaužu pilnīgi izdomāto sarunu ierakstiem romāns „Nauda” sola vēl neticamākus un Latvijas valstij vēl draudošākus notikumus.
Valsts ienākumu dienesta ģenerāldirektores Ilzes Cielavas rokās beidzot nonākusi tik ilgi vāktā kompromata mapīte, bet tabletes zāļu trauciņā jau ir nomainītas, un viņai neviens vairs nevar palīdzēt.
Tāpat neviens vairs nespēj palīdzēt arī lepnās Mežaparka mājas īpašniekam Mārtiņam Runkum, kura nekustīgo ķermeni nezināmi ļaudis aiznes profesionālā zagļa Iļjas Hodakovska acu priekšā. Var tikai mēģināt noskaidrot – kāda loma tajā bijusi abiem Runkus brāļiem?
Bet kurš palīdzēs eirosekretāram un Eiropas Komitejas viceprezidentam Valdim Bebrovskim, kurš pazaudējis savu nelegālo dārgumu? Vai tas būs baņķieris Grigorijs Kuseļņikovs un viņa uzdevumus pildošais Ekonomikas policijas izmeklētājs Vitālijs Četvertinskis?
Taču varbūt tik ļoti nepieciešamā palīdzība nāks no bijušā Korupcijas apkarošanas biroja darbinieka Jura Duraša un atstādinātā Centrālās bankas prezidenta Ilmāra Rimēviča? Taču katram no viņiem ir pašam savas vajadzības.
Lai Ilmārs Rimēvičs īstenotu savu lielo plānu, viņam nepieciešams gan atdabūt miljonus no uzņēmēja Māra Mortensona ar iesauku “Kvadrāts”, gan vienoties ar bankas “Cita dēle” laimīgo ieguvēju Timotiju Kalkinu un Šveices advokātu Rūdolfu Veroni.
Tāpat nepieciešams iegūt piebarotā žurnālista Paula Naudsepa atbalstu un nedaudz pašantažēt stratēģiskā partnera vēstniecības otro personu Linu Dibuā. Un kādas patiesībā ir Ilmāra Rimēviča attiecības ar ārlietu ministru Edgaru Pidkēviču?
Savukārt Juris Durašs meties izmisīgos viņam vienreiz jau nozagto viesu nama „Spāres” ierakstu meklējumos – un ir gatavs uz pilnīgi visu, lai tos atgūtu un apsteigtu gan Satversmes apsardzības biroja direktoru Jāni Mīzīti, gan viņa padoto Aigaru Soprānu.
Un tas nav viss. Finansiālā ministre Dana Rezniece-Zole un advokāts Romualds Vanzovičs, baņķieris Leonīds Eserkins un ebreju funkcionārs Arkādijs Zaharenko, savu baltā pulverīša kasti pazaudējušais Aldis Govzems un viņa kompanjoni Arturs Laimiņš un Atis Zatakistovs, - viņiem visiem ir sava loma romānā „Nauda” aprakstītajos nāvējošajos notikumos, kuros likme ir nevis vienkārši nauda, bet NAUDA.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
