Iesaki rakstu: 
Tie, kuriem pieder kāds lauku īpašums, šķiet, visi būs saskārušies ar problēmu, vārdā grauzēji, bet vēl precīzāk – žurkas un peles. Grauzēji un viņu aktivitātes tikai dziesmās ir romantiski, iemidzinoši un jauki. Atceraties dziesmiņu: “Velc pelīte saldu miegu mazajami bērniņiem!” Dzīvē ir citādāk.
Kad pele vai žurka patiešām tev grib atvilkt miegu, bet, pa mazo grīdas šķirbiņu nevarēdama dabūt iekšā, sāk kā īsts stahanovietis – darbaholiķis enerģiski, metodiski un skaļi paplašināt ieeju, vienkāršoti runājot – izgrauzt caurumu lielāku, viss miegs ir kā ar roku atņemts.
Kā likums, tas notiek diennakts tumšajā laikā, kad ir “lokdaunis” un visi likumpaklausīgie pilsoņi lien gultās, lai Morfeja apkampienos vismaz uz laiku izrautos no sirreālās dzīves un no tiem, kuri – par pavisam taisnīgu samaksu – mums to ir sagādājuši.
Arlabunakti, slepkavnieciskais, blēdīgais ģīmi pianist! Arlabunakti, idiotiskais kankariņ! Arlabunakti, nācijas tēvs! Ceru, ka tavs unikālais stulbums, neizsīkstošais idiota radošums un tā kombinācija ar gaišo mesijas tēlu ieņems pelnītu vietu Lavijas vēsturē un folklorizēsies! Es jau tagad, velkot kājās zeķes, pieķēru sevi murminām: “Ja viena zeķe ir kreisā, tad otra – labā!” Kas tad būs pēc gadiem?! Vārdu sakot – celsim tev mauzoleju! Bet nu – gulēt!
Uhh, - novērsos. Nu neatstāj mani vienaldzīgu šie personāži. Un kur tad vēl drakula dumpis un žuļiks perevoščikovs! Nu, labiб – atgriežamies pie žurkām.
Tātad – ar grauzējiem ir jācīnās. Tagad tas vairs nesaucas par izindēšanu, bet smalki - par grauzēju kontrolēšanu. To paturiet prātā!
Parasti žurkas mājās ind... piedodiet – kontrolē ar žurku un peļu indes palīdzību. Bet žurkas, izrādās, ir reti saprātīgi radījumi. Redzēdami, ka ciltsbrāļi/ciltsmāsas pēc garšīgi smaržojošā cienasta nobaudīšanas, tā teiktб noliek karoti, pārējie to ņem vērā un “cienastu” vairs neaiztiek.
Ko nu?! Bet cilvēks ne velti cēli nes dabas kroņa titulu un dievišķā gudrībā, kā arэш gluži velnišķīgā viltībā to grūti pārspēt.
Ķīmiķi izgudroja lēnas iedarbības indi. Kad žurcenieks to saēdas, viņam nekas slikts tūlīt nenotiek. Pārējie, to redzēdami, arī sēžas pie cilvēka sarūpētā mielasta un ar lielisku apetīti “piebāž bunkurus”. Tikai pēc kāda laika šīm žurkām sākas iekšējā asiņošana, un tās nobeidzas, Pārējās – dzīvas palikušās – šo nāvi nekādi nesaista ar nelaiķu ieēsto barību (jo pagājis ilgs laiks), turpina mieloties un – attiecīgi – tāpat aiziet pa skuju taku.
Un te draugs, es apstāšos. Ja tu vēl tagad neesi sapratis stāsta morāli, tad es nevaru palīdzēt. Iespējams, tavs Radītājs caur dzīvi runās un mācīs tevi, bet tas, visticamāk, vairs nebūs caur humoru un līdzībām. Tas būs daudz skarbāk...
Jā – daži cilvēki mirst arī pēc pirmās potes. Bet tas notiek reti – drīzāk kā izņēmums. Tas ir indes radītāju brāķis. Tikai ar kavētas iedarbības līdzekļiem var sekmīgi samazināt mērķa populāciju.
Protams, lauku mājas saimnieks varētu visus grauzējus uzlaist gaisā vienā mirklī. Visus. Bet tikai kopā ar māju un – visticamāk – arī sevi.
Tādēļ nebaidieties no atomkara un jebkura cita masu iznīcinašanas ieroča, kurš nav selektīvs. Tie, kuri iedomājušies sevi Dieva vietā, nekad neriskēs, iznīcinot “liekēžu” masu, nodarīt sev pat vismazāko ļaunumu.
Nekā selektīvāka par injekciju nav...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
