Juceklis sabiedriskajos medijos

Tiek teikts arī, ka pusgada laikā zemā atalgojuma dēļ darbu Ziņu dienestā atstājuši astoņi profesionāli žurnālisti. Daudzi žurnālisti uzsver, ka saņem četras vai piecas reizes mazāku algu nekā radio valdes locekļi un padomnieki.

Ir zināms viedoklis, ka mākslinieku kašķiem un politiķu kašķiem līdzināties spēj tikai žurnālistu kašķi, kuri daļēji jūtas kā mākslinieki un daļēji kā politikas veidotāji. Tomēr jāatzīst, ka tik skaļi paziņojumi kā nesen izteiktais Latvijas Radio Ziņu dienesta paziņojums tomēr liecina par sen ielaistām un nerisinātām problēmām sabiedriskajos medijos.

Par situāciju sabiedriskajos medijos atbildīga ir arī NEPLP, kas kļuvusi bēdīgi slavena pēdējo gadu laikā, ar dažādiem kašķiem ieceļot jaunu valdi Latvijas radio, bet jo īpaši ar nespēju iecelt valdi Latvijas televīzijā. Šo NEPLP apstiprināja iepriekšējā Saeima, kad liela noteikšana bija ZZS – ne velti padomes priekšsēdētāja ir Dace Ķezbere, kura agrāk reklamēja patieso Ventspils vadītāju Aivaru Lembergu un ir zināma ar regulāri izteiktiem aicinājumiem vairāk raidīt pozitīvas ziņas televīzijā un radio.

NEPLP tika apstiprināta laikā, kad Artuss Kaimiņš vēl karoja pret žurnālistiem un gribēja likvidēt “Radio 5”. Nav brīnums, ka tagadējiem Saeimas deputātiem nepatīk iepriekšējās Saeimas ieceltā NEPLP un viņi labprāt nomainītu tās locekļus pret citiem, sev tīkamākiem padomes locekļiem.

Neskaidrajai situācijai ar NEPLP, kas ir zaudējusi daudzu žurnālistu un arī Saeimas deputātu uzticību, tomēr nevajadzētu kavēt situācijas uzlabošanu sabiedriskajos medijos. Pēdējos gados daudz tiek runāts par informācijas karu un to, cik nozīmīgi ir atmaskot Krievijas un citu valstu dezinformāciju un propagandu, kā arī sniegt cilvēkiem argumentētu un patiesu informāciju.

Internetā ir atrodamas daudzas un dažādas informācijas kara definīcijas, un katram ir iespējams izvēlēties sev tīkamāko no šīm definīcijām. Tomēr neviens nešaubās, ka valsts drošība ir tiešā veidā saistīta ar informācijas telpas drošību. Informācijas kara un propagandas uzdevums ir panākt šī kara izraisītājiem labvēlīgu lēmumu pieņemšanu kādā reģionā, veicot mērķētus uzbrukumus vājākajiem valsts institūciju posmiem. Vienkāršoti sakot, informācijas karš notiek par cilvēku prātiem un sirdīm – ir viegli okupēt vai pārņemt kontrolē kādu teritoriju, ja tās iedzīvotāji pilnībā tic iekarotāju izplatītajai dezinformācijai un propagandai.

Ir skaidrs, ka Latvijas politiķiem neizdosies izvairīties no jautājumu risināšanas par mediju telpas stiprināšanu. Tas būs jādara arī gadījumā, ja politiķiem nepatiks atsevišķi konkrēti mediji vai konkrēti žurnālisti.

Protams, ir diezgan daudz žurnālistu, kuri uzvedas tā, it kā būtu pēdējā patiesības instance un vislabāk zinātu, kas būtu darāms citiem. Tomēr ir skaidrs, ka neizdosies uzlabot žurnālistu darba kvalitāti, maksājot viņiem mazas algas un liedzot iespējas profesionāli paaugstināt kvalifikāciju.

No šī viedokļa raugoties, Latvijas radio Ziņu dienesta paziņojums par neuzticību Radio valdei ir slikts signāls valsts institūcijām. Jaunais prezidents Egils Levits ir solījis visos iespējamos veidos veicināt mediju neatkarību un iespējas profesionāli pildīt savus uzdevumus. Tas ir tikai viens no daudzajiem Levita dotajiem solījumiem, un pēc kāda laika būs redzams, kā viņam izdosies to pildīt.

Saeimā turpinās arī diskusijas par iespējām atcelt NEPLP vai mainīt tās sastāvu, tomēr pagaidām tās atgādina vien tādu parunāšanos savā nodabā. Šobrīd deputātiem ir vasaras brīvdienas un atvaļinājumu laiks, un ir skaidrs, ka kādas vērā ņemamas idejas varētu atskanēt tikai rudenī, kad Saeima atsāks savu darbu.

Aizsardzības ministrs Artis Pabriks, komentējot Latvijas radio Ziņu dienesta paziņojumu, atzina, ka Latvijas radio vadība nav spējusi izpildīt savus pienākumus. Viņš norādīja uz nepiemērotu mediju pārvaldības modeli, kur priekšplānā ir NEPLP. Pabriks uzskata, ka valsts var atļauties uzlabot situāciju sabiedriskajos medijos, palielinot tiem vajadzīgo finansējumu. Viņš pārmeta iepriekšējai Saeimai, ka tā nav vēlējusies sakārtot mediju nozari, kā arī pieņemt likumus šī mērķa sasniegšanai.

Savukārt jaunieceltais kultūras ministrs Nauris Puntulis aicināja ieinteresētās puses sēsties pie sarunu galda, jo Kultūras ministrijai neesot tiesību tiešā veidā iejaukties NEPLP kompetencē vai sabiedrisko mediju vadības jautājumos.

Visi šie politiķu vērtējumi un aicinājumi izklausās labi, tomēr gribētos redzēt arī kādus konkrētus risinājumus papildus brīdināšanai par Krievijas izvērsto informācijas karu un propagandas kampaņām. Neviens neapšauba to, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji, jo īpaši krievvalodīgie iedzīvotāji pamatā klausās un skatās tikai Krievijas televīziju un radio, iegūstot greizu priekšstatu par notikumiem valstī. Daudzi tic, ka Krievijas patiesais cars Vladimirs Putins labāk zina, kas notiek Latvijā, nekā vietējie politiķi un ierēdņi.

To, ka Latvijā ir daudz Krievijas un Putina fanu, liecina kaut vai tas, cik daudz Latvijā dzīvojošo Krievijas pilsoņu piedalās Krievijas prezidenta vēlēšanās un balso par Putinu. Par to liecina arī, piemēram, partijas “Saskaņa” un Latvijas Krievu savienības regulāri izteiktie aicinājumi uzlabot attiecības ar “lielo kaimiņu” un palīdzēt Krievijai īstenot savas globālās intereses.

Loģiski domājošiem cilvēkiem jau sen ir skaidrs, ka Latvijai neizdosies izvairīties no situācijas sakārtošanas mediju vidē un diez vai var paļauties, ka šī nozare pati sakārtosies un atrisinās visas problēmas. Neraugoties uz daudzu žurnālistu pārliecību par savu svarīgumu, politiķiem tomēr nāksies palīdzēt viņiem uzlabot darba apstākļus un nodrošināt darbībai labvēlīgus nosacījumus.

Cerams, ka tiks atrasti vajadzīgie līdzekļi sabiedriskajiem medijiem, kas savukārt ļaus pieprasīt arī žurnālistiem atbildīgāk izturēties pret savu darbu un sniegto informāciju radio un televīzijā.

Novērtē šo rakstu: