Iesaki rakstu: 
26. oktobrī atbildīgajai komisijai bija paredzēts nosaukt KNAB priekšnieka kandidātu, taču tas tika atlikts uz nākošo nedēļu, jo esot jāizvērtē masu informācijas līdzekļos nonākusī informācija par kandidātiem. Gribu izdarīt pakalpojumu komisijai un visai sabiedrībai, sniedzot arī manā rīcībā esošo informāciju.
Viena no kandidātēm ir KNAB Valsts amatpersonu darbības kontroles nodaļas vadītāja Ilze Jurča. Man ar viņu KNAB-ā bija saruna 2009. gada janvārī. Gadījumā, ja I. Jurča tiks ievēlēta šai amatā, tad ir pilnīgi droši, ka uzpūtības, iedomības, divkosības un bezatbildības stafete no Loskutova, Vilka, Strīķes un Vilnīša būs nonākusi drošās rokās.
2007. gadā es KNAB-am ziņoju par rupjiem likuma pārkāpumiem Latvijas valsts mežos. Absolūti neiedziļinoties lietas būtībā, neko neizmeklējot, putrojoties likumu pantos, izmeklētājs J. Bautris uzrakstīja, ka viss ir kārtībā, un rakstīto nolika priekšā A. Loskutovam, kurš, neiedziļinoties un uzticoties J. Bautrim (tā viņš vēlāk man atzinās), šo papīru parakstīja. Manas turpmākās sūdzības un apelācijas pie likuma pantiem un veselā saprāta nekādus rezultātus nedeva, līdz beidzot devos uz KNAB ar J. Bautri aprunāties.
Tas bija tikpat bezcerīgi kā ilggadējā sarakstīšanās – nu nesaprata cilvēks neko un viss. Beidzot pasauca palīgā savu priekšnieci I. Jurču. Iesākumā man bija jānoklausās garš viņas monologs, kura laikā uzzināju, cik slikts cilvēks es esmu. Es rupjā veidā izdarot spiedienu, man neesot vis vēlme KNAB-am palīdzēt, bet gan traucēt to darbā, man sen jau esot atbildēts, nekas vairs neesot izskatāms. Būtībā izdarīja smagus apvainojumus.
Pacietīgi gaidīju monologa beigas. Sagaidīju gan, bet neko daudz pateikt nevarēju, jo vienkārši neklausījās. Viņa pati skrupulozi savulaik visu J. Bautra darbu pārbaudījusi, vīzējusi, A.Vilks arī ar dokumentiem pilnībā iepazinies un saturam piekritis pilnībā. Viss esot likumīgi, slikti (kā vienmēr) esot tikai likumi un MK noteikumi.
Pats nožēlojamākais visā tajā bija tas, ka I. Jurča kategoriski nevēlējās uzklausīt nekādus manus argumentus, nepārtraukti vedināja mani par viņiem sūdzēties vai nu prokuratūrā vai tiesā, labi zinot (bet varbūt tomēr potenciālā priekšniece nezina?), ka tiesa pēc būtības neko neizskatīs, jo viņu daudzās atbildes nav ne administratīvais akts, ne faktiskā rīcība, ko var pārsūdzēt tiesā. Vairākas reizes pārprasīju – vai tiešām gribat tiesāties, nevis ātri uzklausīt, kur KNAB kļūdījies, un tad šo kļūdu izlabot. Nē, labāk gribot, lai sūdzos, jo esot skaidri pārliecināti par savu taisnību.
Bet ne jau tāpēc gāju uz KNAB, lai uzzinātu, ka mani uzklausīt vienkārši nevēlas. Lato Lapsa nesen Delfos rakstot par savu saskarsmi ar KNAB, paziņoja, ka ir nekauņa. Es arī esmu nekauņa un beigu beigās dzirdēt negribošo dāmu nekaunīgā veidā vienkārši piespiedu mani tomēr noklausīties. Kļuva domīgāka, šķita, ka kļūdu saprata, apsolīja vēlreiz iepazīties ar materiāliem, pie viena pažēlojoties, ka esot ārkārtīgi daudz darba, netiekot ar visu galā. Es savā nekaunībā gribēja viņai pastāstīt, kāpēc tā ir tik daudz un kāpēc netiek galā, taču viņa kārtējo reizi mani pārtrauca, laikam jau vēloties nekaunības sacensībā gūt uzvaru. Izdevās pārliecinoši – tas esot tāpēc, ka tad, kad cilvēkiem maksā tās labās algas, tad viņi neko prettiesisku neredzot, bet tad, kad viņiem to vairs nemaksā, tad viņi nākot un sūdzoties. Un aizgāja. Tā, lūk.
Nobeigumā vēl dažas lietas –
1) Toreiz pēc kāda laika no KNAB saņēmu vēstuli, kurā tika atzīts tas, ka viņi tiešām sajaukuši likuma pantus, taču pilnīgi neiedomājamā kārtā neatzina, ka tas būtiski maina visus no tā izrietošos secinājumus. Otra likuma panta pārkāpšanu apbrīnojamā spītībā neatzīst līdz šim brīdim.
2) A. Loskutovs ir atzinis kļūdīšanos abos pantos, taču kaut ko darīt lietas labā un atgūt noblēdīto pat nedomā. Tas saucas – deputāts, apakškomisijas vadītājs cīnās ar korupciju un valsts nozagšanu.
3) Arī Finanšu ministrija divās vēstulēs (man un KNAB-am) paskaidrojusi, ka nelikumība notikusi. Arī Valsts kontrole to atzinusi un rakstiski ziņojusi KNAB-am. KNAB izliekas par visiem gudrāki.
4) Galu galā paklausīju I. Jurčas ieteikumam un iesūdzēju KNAB tiesā. Pēc būtības, protams, nekas skatīts netika. Izskatīja tikai to, vai es no KNAB esmu saņēmis atbildi pēc būtības. Visu līmeņu tiesu, Senātu ieskaitot, ieskatā atbilde pēc būtības ir jebkāda atbilde, saturs (tiesai, protams) ir mazsvarīgs, tāpēc šai ziņā ar tiesiskumu viss esot pilnīgā kārtībā.
5) KNAB un prokuratūra atzinuši, ka man ir taisnība par nelikumībām septiņu zemesgabalu privatizācijā, kas valstij nodarījis zaudējumus par nepilniem 4 miljoniem latu. Dīvainā kārtā es par to sūdzos ne tikai tagad, kad man sen vairs nemaksā labo algu. I. Jurčai par lielu pārsteigumu es to darīju arī tad, kad algu maksāja. Jo maksāja jau tieši par to, lai es kaut ko atklātu (ja ir atklājams) un par to sūdzētos.
6) Varētu jau paklausīt arī otram I. Jurčas neatlaidīgajam, vairākkārt izteiktajam ieteikumam – sūdzēties par viņiem prokuratūrā. Droši vien tā atkal būtu tukša laika nosišana, jo pirms divām nedēļām 8 gadus vecā lietā no prokuratūras saņēmu ziņu, ka es un prokuratūra par diviem zemesgabaliem esot kļūdījušies, viss tomēr esot pilnīgā kārtībā. Ar interesi gaidu ziņas par atlikušajiem pieciem, lai uzzinātu, ka esmu pilnīgs muļķis…
Atbildīgā komisija un Saeimas deputāti! Ieceliet I. Jurču par KNAB priekšnieci, un labās tradīcijas tiks turētas godā!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
