Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Jezga ap gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām liek atminēties to aprēķinu un intrigu mudžekli, kura rezultātā pirms 12 gadiem par Valsts prezidenti kļuva Vaira Vīķe-Freiberga. Šodien un rīt Pietiek ekskluzīvi publicēs fragmentus no apgāda Atēna pērn izdotās grāmatas Va(i)ras virtuve, kas šo procesu krāšņi un neizskaistināti parāda visā tā nepievilcībā.

Lišķu gaviles un „ekspertu” mulsums

„Pēc lielā sasprindzinājuma visas dienas garumā 1999. gada 17. jūnijs beidzās laimīgi, un likās, ka no pleciem ir nokritis kāds smags slogs un palicis tālā pagātnē un Rīgas ielās var vieglāk uzelpot. Šīs izjūtas pastiprināja pirmsjāņu noskaņa un Līgo nakts priekšnojautas, kad līdz ar papardes ziedu vaļā raisās dziļi slēptā tautas vitalitāte, kad citādi atturīgais latvietis atbrīvojas no ikdienišķā un ir gatavs saplūst ar Visumu un savā dzīvības priekā dalīties ar visiem un visu. Ir gatavs dzīvot, mīlēt, integrēt un integrēties.”

Šādiem svinīgiem, lai neteiktu, ka vienkārši superpieglaimīgiem vārdiem akadēmiķes Ausmas Cimdiņas grāmatā Brīvības vārdā aprakstīta šajā laikā plašākai sabiedrībai caurmērā mazzināmās trimdas zinātnieces – kurai plašāku atpazīstamību nebija piešķīrusi arī atrašanās Latvijas Institūta vadītājas postenī – Vairas Vīķes-Freibergas kļūšana par Valsts prezidenti 1999. gada 17. jūnijā pēc daudzkārtēja Saeimas balsojuma.

Šajā balsojumā viens pēc otra atbira tādi kandidāti kā kādreizējais padomju nomenklatūras darbinieks un Augstākās padomes priekšsēdētājs, Latvijas ceļa pārstāvis Anatolijs Gorbunovs, kādreizējais premjera vietnieks, sociāldemokrāts Arnis Kalniņš, bijusī Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdētāja, tautpartijiete Vaira Paegle, Jaunās partijas izvirzītais komponists Raimonds Pauls un Latvijas vēstnieks ANO Jānis Priedkalns, arī pēc tam izvirzītais ekspremjers, vēl viens ceļinieks Valdis Birkavs un Jaunās partijas pārstāve Ingrīda Ūdre.

V. Vīķes-Freibergas „oficiālās biogrāfes” lišķīgajā skatījumā šī sabiedrībā nesalīdzināmi atpazīstamāko kandidātu (A. Gorbunovs tolaik saskaņā ar sociologu datiem bija valsts populārākais politiķis, un arī R. Paula popularitāte bija ierasti augstajā līmenī) atbiršana un īstās kandidātes ievēlēšana bija ne vairāk, ne mazāk kā likteņa pirksts un gandrīz vai dievišķa nolemtība:

„Kad viss bija noticis tā, kā tam bija jānotiek, un ēterā izskanēja jaunās prezidentes uzruna, tā bija Latvijas zvaigžņu stunda. Ne vienā vien mājā nobira pa prieka asarai, šķindēja šampanieša glāzes un cilvēki apsveica cits citu. Pēcvēlēšanu eiforijā no Saeimas nama ēterā pat atskanēja kāda balss, kas apgalvoja, ka šīs prezidenta vēlēšanas esot vadījis latviešu tautas pašizdzīvošanas instinkts. Šā vai tā, taču lielākā uzvara (un pārsteigums) tā bija mums pašiem, jo pārsteigt pasauli ar galotņu cilvēku Valsts prezidenta līmenī nav ne iespējams, ne nepieciešams...”

Kur radās doma par „zvaigžņu stundas” piesaukšanu, patiesībā nav jāšaubās, - jau nekavējoties pēc ievēlēšanas V. Vīķe-Freiberga deputātiem paziņoja, ka ne tikai viņai, bet arī tautas kalpiem šī esot „tāda kā zvaigžņu stunda, kurā mēs paveram jaunu lapaspusi Latvijas vēsturē”. Bet kādā tieši veidā tad „viss notika tā, kā tam bija jānotiek”?

Līdz šim mums papildus šai „nejaušā dievišķā pirksta” versijai dažādos veidos mēģināts iestāstīt, ka viss 1999. gada jūnija Valsts prezidenta vēlēšanu (un priekšvēlēšanu) process bijis totāli haotisks un nepārdomāts, - un tikai tādā procesā bijis iespējams beigu beigās nonākt pie balsojuma par „bezpartijiskās” V. Vīķes-Freibergas kandidatūru. Izsakoties tās pašas A. Cimdiņas vārdiem, acu priekšā bija „priekšvēlēšanu kampaņa, kuras nebija”. Jeb vēl kategoriskākos vārdos: „Runāt par V. Vīķes-Freibergas priekšvēlēšanu kampaņu vārda tiešā nozīmē ir absurds, jo laika sprīdis no viņas izvirzīšanas par prezidenta kandidāti līdz ievēlēšanai Valsts prezidenta amatā ilga dažas stundas.”

Daudziem tā arī varēja izskatīties – turklāt ne tikai televizora vērotājiem vien. Atcerēsimies, ka pat tobrīdējais Ministru prezidents Vilis Krištopans sev ierastajā manierē – kāpēc jādomā, ja runāt var arī tāpat? – presei pēc V. Vīķes-Freibergas ievēlēšanas impulsīvi atzina: „Kā es varu vērtēt prezidentu, ja pirmo reizi viņu redzēju šodien, kad apsveicu. Es taču nevaru vērtēt ne pozitīvi, ne negatīvi. Es pirmo reizi mūžā redzēju šo cilvēku. Tā tas ir sagadījies. Tas man šķiet tā drusku jocīgi, ka augstā amatā ievēl cilvēku, kuru es, Ministru prezidents, neesmu līdz šim redzējis, bet ko lai dara! Tāda ir dzīve!”

Pat tādi savulaik lielajā politikā izglītoti ļaudis kā kādreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, izrādās, bija redzējuši tikai televizora ekrānu – un tam arī pilnībā noticējuši. Ja reiz rāda, kā bijušais VDK štata darbinieks, tagad profesors un sociāldemokrātu līderis Juris Bojārs ieved V. Vīķi-Freibergu Saeimas zālē, tātad – jautājumu nav: „Tā toreiz notika. Reizēm tā vēsturē gadās. Politiķi redzēja, ka neko nevar sarunāt. Viņa tur kaut kur gāja garām, Bojārs iedomājās, un tā arī notika. Varbūt skan primitīvi, bet reizēm tieši tā primitīvi arī notiek. Tur nav nekādas shēmas...”

Arī faktiski visi līdzšinējie V. Vīķes-Freibergas biogrāfi – vienalga, vai tie būtu atklāti pieglaimīgi un slavinoši, uzspēlēti atturīgi vai centīgi agresīvi – ir palikuši tai pašā televīzijas skatītāju redzes punktā. Un redzējuši viņi ir vienu un to pašu: Valsts prezidenta vēlēšana Saeimā sākās 17. jūnijā deviņos no rīta un turpinājās gandrīz līdz pusnaktij; visi sākotnēji izvirzītie kandidāti viens pēc otra izbira – nesaņemot vajadzīgo vairākumu; beidzot kandidatūru noņēma arī R. Pauls; pēc tam Tautas partija, Tēvzemei un Brīvībai/LNNK un sociāldemokrāti vienojās par V. Vīķes-Freibergas kandidatūru, kura septītajā balsošanas kārtā ar 53 deputātu balsīm arī tika apstiprināta.

„Kāpēc notika tā un ne citādi? Pēdējā minūtē sasteigtā vēlēšanu stratēģija vai precīzāk - konsekventas vēlēšanu stratēģijas trūkums varēja arī neizrādīties par labu V. Vīķes-Freibergas kandidatūras atbalstītājiem. Vai tas bija lielās nejaušības likums vai likteņa lēmums? Šādās situācijās, kad tautas vai cilvēka dzīvē risinās izšķiroši notikumi, gribot negribot prātā nāk liktenīgais, un tas ir arī latviešu valodas struktūrā ierakstīts — jēdzienus izšķirošs pavērsiens un liktenīgs pavērsiens mēs principā varam lietot vienā un tajā pašā nozīmē,” – konsekventi pieglaimīgajai A. Cimdiņai par notikušo viss bija skaidrs.

Arī nākamajam prezidentes biogrāfam, dzejniekam Mārim Čaklajam grāmatā Izaicinājums labi derēja tieši tas pats izskaidrojums – „haoss + pirksts no augšas”: „Juceklis jūnija parlamentā notika kā pēc kāda augstāka spēka scenārija. Ieraudzījis visu šo pretendentu operetisko nevarību, lai neteiktu vairāk, Kāds pateica: „Pietiek!» Un šis Kāds nebija (ak, Kungs!) Juris Bojārs, kuram, iespējams, uz vietas likās, ka viņš, tieši viņš izvedis Vairu saulītē, un šis Kāds nebija arī tas, par kuru Vakara Ziņu Aivars Tarvids kā allaž nīgri dainoja: «Vīķe-Freiberga amatu ieguva ne tālab, ka varas elite uzklausīja inteliģentu rekomendācijas un vēlējās apliecināt politisko tālredzību. Vienkārši konkrētajā momentā Vīķes-Freibergas kundze izrādījās ideāla kompromisa figūra. Tieši uz šīsvasaras politiskā darījuma pamata tika nolikts viņas prezidentes sēdeklis...””

Nekas nemainījās arī nākamajās V. Vīķes-Freibergas vairāk vai mazāk politiskajās biogrāfijās. Faktiski vienīgais izņēmums bija iepriekš Joahima Zīgerista un Co. algotais Māris Ruks, kurš savās pārdomās par Valsts prezidentes ievēlēšanas procedūru acīmredzami izmantoja bijušā maizes tēva iemīļotās „pierādīšanas” metodes un retoriku: tika pieminēta gan mistiskas „daudz tumšākas, bet neapšaubāmi gudras un sazarotas ietekmētāju komandas vēlmes” īstenošana, gan pirmā tēvzemnieku kandidāta J. Priedkalna „kā pirmā tukšā šāviena, kā uzmanības novēršanas” izmantošana, kas radusies kādu vārdā nesauktu nelabu cilvēku prātos: „Ja vajadzēja, tie reizēm īsi uzspēlēja arī ar virspusīgiem nacionāliem saukļiem un, ja vajadzēja, kādiem arī atgādināja seno ilggadīgo sadarbību.”

Vai nekā cita patiesībā arī nebija? Viss bija tieši tā, kā šķita – neviens politiskais spēks nebija līdz galam parūpējies par pietiekamu atbalstu savam kandidātam (kaut Latvijas ceļš bija puslīdz nopietni domājis, ka viss izdosies, un tieši tā tomēr pierunājis kandidēt parasti superpiesardzīgo A. Gorbunovu), un tāpēc arī visi sākotnējie kandidāti caurbira, savukārt V. Vīķes-Freibergas kandidatūra „tika cauri” pēc būtības pilnīgi nejauši? Tikpat nejauši, cik viņa vispār ieradās Saeimas ēkā Jura Bojāra pavadībā, - tāds tiešām caur un cauri nejaušs, vien pasakaini veiksmīgs tumšais zirdziņš raibā blūzītē?

Izplānotā nejaušība

Nē, nudien ne. V. Vīķes-Freibergas pirmā ievēlēšana Valsts prezidenta postenī pretēji šķietamajam un televizorā redzamajam bija pietiekami rūpīgi – cik nu tas vispār iespējams, pazīstot Latvijas „simt gudrākās galvas”, – izplānota. Šie plānotāji, kas savas aktivitātes sāka jau pāris gadus pirms izšķirošajiem notikumiem, izrādījās daudz tālredzīgāki nekā liela daļa Saeimas politiķu (pirmām kārtām jau it kā pieredzējušie Latvijas ceļa pārstāvji), turklāt vienlaikus viņi ar visu savu sabiedriski politisko pieredzi bieži vien pat nenojauta, ka kļuvuši par pārdomātas un mērķtiecīgas manipulācijas objektiem.

Savukārt galvenais manipulētājs bija nevis kāda rukiski zīgeristiska „gudra un sazarota ietekmētāju komanda”, bet gan pats tumšais zirdziņš raibajā blūzītē, kas faktiski gadiem ilgi bija nemanāmi, toties pamatīgi un mērķtiecīgi – īpaši jau pēdējo gadu pirms Valsts prezidenta vēlēšanām 1999. gada jūnijā – strādājis šajā virzienā.

Mēs varam ticēt vai neticēt kādam Freibergu ģimenes draugam, kam atklātības brīdī aizplīvurotus, bet pēc būtības skaidrus izteikumus par vēlmi „nostāties šajā valstī sev atbilstošā” un pat „pelnītā vietā” bija nācies dzirdēt jau 1996. gadā. Tāpat dažādi var vērtēt A. Cimdiņas pieminēto faktu, ka jau 1996. gada vasarā uz raidioraidījuma Mājas svētība veidotāju Imanta Skrastiņa un Lias Guļevskas jautājumu: „Daudzi trimdas latvieši tevi uzskata par potenciālu Latvijas Valsts prezidenti. Vai tu būtu gatava ieņemt šo amatu?” pēc nelielas pauzes skanējusi skaidra atbilde: „Jā! Es to varētu.”

Taču, labāk pameklējot, ir atrodami ne tikai pusanonīmi apgalvojumi, bet arī pietiekami daiļrunīgi fakti. Un, lai ainu tiešām izprastu, mums ir jāatgriežas gandrīz divus gadus atpakaļ, 1997. gada rudenī, kad valdība sāka īsti nopietni domāt par Latvijas starptautiskā tēla veidošanas institūcijas – Latvijas Institūta izveidošanu. Līdz tam V. Vīķe-Freiberga Latvijā parādījās tikai ik pa laikam – viņa nekādi nebija starp tiem trimdas latviešiem, kas nekavējoties metās atpakaļ uz tēvzemi, iedomājoties sevi par galvenajiem tās reālās neatkarības atjaunotājiem un uzplauksmes veicinātājiem (kas gan pēc ievēlēšanas viņai netraucēja nekavējoties paziņot: „Rūpe par Latviju un mīlestība pret savu tautu mani ir vadījušas visu manu mūžu, vienalga, kurā zemē un kontinentā man kādā brīdī ir liktenis lēmis dzīvot. Mana sirds vienmēr ir piederējusi Latvijai!). Tiesa, nākamā prezidente atšķirībā no viņiem bija vairākkārt apmeklējusi arī padomju Latviju – bet par to viņai pēcāk nācās noklausīties vien pietiekami regulāras aizdomas par ciešāku vai mazāk ciešu sadarbību ar VDK.

Toreizējais premjers Guntars Krasts šos notikumus atminas šādi: „Bija jautājums par Latvijas tēlu pasaulē, jo mēs toreiz ārkārtīgi tieši un tīrās formās sadūrāmies ar Krievijas propagandu ārvalstu medijos, līdz pat kurioziem, ka daudzos gadījumos Krievija atklāti pirka dažādos masu medijos kaut ko negatīvu par Latviju. Man pat Spānijā to gadījās redzēt. Tad tika attīstīta Latvijas Institūta versija, kas jau iepriekš bija pavīdējusi, bet tika vilkta no plaukta laukā. Tad pēc sarunām ar Zviedrijas premjeru, kurš aktīvi centās palīdzēt šajā jautājumā, konkrēti Krievijas krīzes gadījumā, mēs nonācām pie secinājuma, ka varētu izmantot Zviedrijas piemēru, kur ir tāds Zviedrijas institūts, daļēji valstisks finansēts, tomēr arī tāds pusvalstisks, semivalstisks.

Zviedrijas valdība iedeva pirmo maksājumu – 35 tūkstošus latu tāda institūta izveidei. Mēs tajā laikā bijām konstatējuši, ka Latvija nevar pirkt labvēlīgus propagandas rakstus ārvalstu medijos, nav tāda budžeta. Visi politiskie principi bija, ka tādi izdevumi budžetā nav iespējami. Zviedri iedeva pirmo naudu. Mēs pēc ilgām diskusijām spējām izdomāt, kāda būtu tā ideja, ka Institūts būtu daļēji neatkarīgs, apmēram kā Zviedrijā. Ārlietu ministrs Valdis Birkavs aktīvi cīnījās, lai tas būtu Ārlietu ministrijas pakļautībā. Manā gadījumā bija domāts, ka Institūts būtu ar augstāku ticamību, ja tas nebūtu tieši valdības institūcijas sastāvā, bet pabīdīts nost. Ar pilnvarniekiem no Ārlietu ministrijas, Zinātņu akadēmijas. Tas būtu labāks veids, kā izplatīt informāciju kritiskos brīžos un ne tikai par Latviju.

Tā radās ideja par Latvijas Institūtu. Man toreiz bija padomnieks Imants Ziedonis un akadēmiķis Andris Buiķis. Mēs tajā laikā kādus mēnešus meklējām Latvijas Institūta direktoru. Tas varēja būt vasarā – Buiķis un Ziedonis kā labāko kandidatūru ieteica, ko viņi bija sameklējuši, viņi bija aptaujājuši vairākas personas, tai skaitā Vairu Vīķi-Freibergu, un viņu ieteica...”

Nedaudz ekscentriskā matemātiķa Andra Buiķa vēlāk publiskotajā atstāstā notikumu secība bija šāda: „1997. gada rudenī Ministru kabinets kārtējo reizi noraidīja Ārlietu ministrijas izstrādāto priekšlikumu. Galvenais trūkums Latvijas Institūta koncepcijā, par ko es jau biju vairākkārt izteicies, bija tas, ka tika plānots pirmos divus gadus nodarboties ar Latvijas tēla pētījumiem ārvalstīs, neparedzot nekādu aktīvu darbu, lai vecinātu Latvijas atpazīstamību. Un, šķiet, oktobra vai novembra mēnesī tika izveidota kārtējā darba grupa, kurā biju iekļauts arī es, lai viena vai divu mēnešu laikā izstrādātu Latvijas institūta koncepciju. Šo darba grupu vadīja toreizējā Valsts pārvaldes reformas biroja direktora vietnieks Armands Kalniņš. Šajā komisijā es, šķiet, biju vienīgais, kurš tieši nepārstāvēja valsts struktūras (ministrijas, Latvijas Attīstības aģentūru).

Kārtējā šī jautājuma apspriešana Ministru kabinetā bija paredzēta 1998. gada janvārī. Darba grupas izstrādātā koncepcija principiāli neatšķīrās no agrāk izstrādātiem līdzīgiem projektiem. Pēdējā brīdī pirms plānotās valdības sēdes toreizējā premjera Guntara Krasta biroja vadītājs arī mani uzaicināja piedalīties valdības sēdē. Gaidot ārpusē, pie kabineta sēžu zāles durvīm, mūsu jautājuma izskatīšanu, ārā iznāca ārlietu ministrs V. Birkavs aprunāties ar A. Kalniņu, un pēc brīža mums tika paziņots, ka jautājums tiek noņemts no dienas kārtības. Es to sapratu tā, ka ministram bija skaidrs, ka Ministru kabinets koncepciju šajā formā nepieņems.

Drīz pēc tam, februāra mēnesī, es tiku uzaicināts uz pārrunām ar premjeru G. Krastu, un šīs tikšanās laikā Latvijas Zinātnes un dialoga centrs tika uzaicināts izstrādāt Latvijas tēla koncepciju. Un pēc pāris mēnešiem ar Valsts kanceleju tika noslēgts attiecīgs līgums. Taču, negaidot līguma oficiālo noslēgšanu, sāku veidot darba grupu koncepcijas izstrādei, uzaicinot tajā Imantu Ziedoni, Raitu Karnīti, Maiju Kūli, Annu Žīguri un Dainu Šveicu. Līgumā bija paredzēts, ka koncepcija jāizstrādā līdz maija mēnesim. Darbs bija ļoti intensīvs, taču arī sekmīgs - 2. jūnijā šī koncepcija tika apspriesta un akceptēta Ministru kabineta sēdē. Par koncepciju saskaņā ar reglamentu bija jāziņo Ārlietu ministram, taču viņš uzstājās nepilnu minūti, kuras laikā piedāvāja Ministru kabinetam noklausīties manu ziņojumu.

Pēc šī ziņojuma, kurā darba grupa piedāvāja vairākas juridiskās formas Latvijas Institūta statusam (komandītsabiedrība, SIA), sākās gara diskusija, kura ilga aptuveni pusotras stundas. Rezultātā tika nolemts veidot Valsts bezpeļņas organizāciju SIA Latvijas Institūts. Īpaši gribas atzīmēt Ministru prezidenta G. Krasta lielu ieinteresētību un atbalstu (šo mēnešu laikā man bija vismaz trīs tikšanās ar premjeru un viena no tām turpinājās pusotru stundu). Valdības lēmumā Ārlietu ministrijai kopīgi ar Finansu ministriju un darba grupu tika uzdots divu nedēļu laikā sagatavot Latvijas Institūta nodibināšanai nepieciešamās dokumentu projektus: Ministru kabineta rīkojumu, Latvijas Institūta statūtus un darba programmu.

Sākās ļoti nepatīkams darba cēliens, kurā abas ministrijas centās atkratīties no darba, un rezultātā iepriekšminētā darba grupa ar juristu palīdzību sagatavoja statūtu projektu, kurš ministrijām, protams, nepatika un sākās laika vilkšana. Tikai, kad septembra mēnesī es kopā ar I. Ziedoni ierados pie Ministru prezidenta biroja vadītāja J. Viņķeļa, paziņojot, ka demisionēsim no šī darba, ja lieta netiks virzīta uz priekšu, sākās aktīvs darbs. Taču ministrijas ierosināja Latvijas Institūta pamatkapitālu Ls 4000 sadalīt vienādās daļās starp Ārlietu, Kultūras, Izglītības un zinātnes ministrijām, Latvijas Attīstības aģentūru un Latvijas Zinātnes un dialoga centru. Taču pēdējā brīdī šī jautājuma risināšanā iesaistījās Ministru prezidents un personīgi deva rīkojumu Valsts kancelejai izstrādāt MK lēmuma projektu, kurā vienīgais valsts kapitāla daļas turētājs būtu Latvijas Zinātnes un dialoga centrs (LZDC).

Pēc I. Ziedoņa iniciatīvas mēs abi sarunās ar Ministru prezidentu ierosinājām par Latvijas Institūta direktori iecelt V. Vīķi-Freibergu. Ministru prezidents visas šīs idejas atbalstīja, un Ministru kabinets 29. septembrī pieņēma lēmumu gan par Latvijas Institūta izveidošanu, gan par V.Vīķes–Freibergas iecelšanu par Latvijas Institūta direktori. Cik atceros, V.Vīķe-Freiberga ieradās Rīgā aptuveni oktobra vidū, drīz viņu pieņēma premjers, sarunā klāt bijām arī mēs abi ar I. Ziedoni. Diemžēl premjers nevarēja reāli palīdzēt jaunieceltajai direktorei ar dzīvokli un viņa apmetās pie radiniekiem Vecrīgā, kur turpināja dzīvot vēl kādu laiku pat pēc tam, kad bija ievēlēta jau par Valsts prezidenti.

Otrs nepatīkamais jautājums bija platības izdalīšana Latvijas Institūtam – Ministru kabineta sēdē nekas par to netika nolemts, tādēļ pirmos 4-6 mēnešus LZDC ļāva Latvijas Institūtam izmantot savas telpas (divas istabas Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnē). Tā kā šajā laikā mums ar V. Vīķi-Freibergu pat nācās kopīgi izmantot vienu rakstāmgaldu. Premjera birojam telpu jautājumu izdevās nokārtot aptuveni 1999.gada pavasarī (pa šo laiku ar Zinātņu akadēmijas vadības palīdzību Latvijas Institūts bija saņēmis izīrēšanai vēl divas istabas blakus LZDC telpām), kad arī Institūts pārcēlās uz savām telpām Smilšu ielā. Tādas īsumā ir manas atmiņas par Institūta tapšanu.”

Apmēram to pašu A. Buiķis stāsta arī tagad: „Krasts deva rīkojumu savam birojam noslēgt ar manu institūtu līgumu par Latvijas Institūta koncepcijas izstrādi. Un man tā attieksme bija ļoti vienkārša: ka būtībā man kā vadītājam – es esmu matemātiķis – uzdevums ir faktiski savākt gudrus cilvēkus. Es paņēmu Imantu Ziedoni no sava institūta, paņēmu Maiju Kūli kā filozofi, uzaicināju Raitu Karnīti kā ekonomistu, Annu Žīguri, kura tikko bija atgriezusies kā sūtne no Zviedrijas, ka viņi man būs līguma izpildītāji, darba grupa. Visi šie te cilvēki, mēs sanācām kopā un vienkārši spriedām, kā īsti rīkoties. Un es vienkārši sēžu un fiksēju viņu idejas. Un tad – kad bija kāda ļoti interesanta ideja, katram cilvēkam teicu – vai jūs nevarētu par šo ideju, nu, teiksim, puslappusīti vai lappusīti kaut kādu, savas idejas pierakstīt. Un tad es vācu visu to kopā, un tad mēs kādas 18 lapaspuses tādu to koncepciju uztaisījām. Kādu trīs mēnešu laikā.”

Mērķtiecīgā zondēšana

Tātad – tieši Imanta Ziedoņa prātā ienāca šī doma? Jau atkal – versijas var būt dažādas. Piemēram, A. Buiķis atminas, kā viņi prāvā kompānijā – arī V. Vīķe-Freiberga un I. Ziedonis – jau deviņdesmito gadu sākumā pabijuši daudzu par svētvietu uzskatītajos Pokaiņos, kur notikusi „liela izrunāšanās”. Viņš pats A. Cimdiņai savulaik atzinis, ka bijis viens no „ļoti mazas cilvēku grupas”, kas „savārīja šo lietu”. Taču tas pats Freibergu ģimenes bijušais draugs apliecina: jau kopš deviņdesmito gadu pirmās puses brīdi pa brīdim bijis skaidri manāms – gan saviesīgos pasākumos, gan citās izdevīgās reizēs V. Vīķe-Freiberga mērķtiecīgi zondē savas perspektīvas Latvijā.

Vienlaikus ne tikai tam pašam labticīgajam I. Ziedonim vien, bet arī veselai virknei citu radošās inteliģences pārstāvju un sabiedrisko darbinieku dažādos veidos likts manīt, cik laba kandidatūra viņa būtu tādam vai citādam, bet noteikti labi atalgotam (kas, protams, nav skaļi izteikts) un, kas nesalīdzināmi svarīgāk, viņas vērtībai atbilstošam postenim tēvu zemē. Šī zondēšana īsti enerģiska kļuvusi 1997. gadā, kad V. Vīķe-Freiberga izmantojusi izdevību un pieņēmusi lēmumu par priekšlaicīgu došanos pensijā. („Vaira Vīķe-Freiberga allaž prata piemetināt ko tādu, kas šīs psihoterapeitiskās korekcijas veica tās tautas vidū, ko mēs saucam par akadēmisko sabiedrību,” savā pašas nākamās prezidentes publiski slavētajā grāmatā atzīst A. Cimdiņa.)

Rezultātā, „nejauši” uzrunāta saistībā ar iespējamo Latvijas Institūta vadīšanu, V. Vīķe-Freiberga Latvijā ieradās jau ar skaidri noformulētu minimālo prasību sarakstu. „Viņa atbrauca, satikāmies. Viņa bija tāda – ļoti noslēgtu iespaidu atstāja. Viņa bija ļoti atturīga. Es vispār šaubījos, vai viņa varētu tādā institūcijā darboties. Bet varbūt tā bija stingra biznesa saruna, kur es tiku konfrontēts ar viņas interesēm. Un viņa precīzi noturēja, izturēja to līniju. Nesāka grozīties. Man tas savā ziņā neatstāja sliktu iespaidu. Tas jau nav sliktākais, ka cilvēkam ir kaut kādas ambīcijas, ka viņš nostāda, apzinās savu vērtību, savu cenu. Tas jau nav slikti,” atminas G. Krasts.

Atturība izrādījās tikai daļēja, savukārt prasības – ne tik daudz pārmērīgas, cik gluži vienkārši neatbilstošas Latvijas realitātei. „Viņa man pajautāja, lai viņai tiktu dienesta dzīvoklis, ministra alga un dienesta automašīna. Es teicu, ka dienesta dzīvokļus mēs bijām tieši manas valdības laikā likvidējuši, ministra algu, lai gan tā nebija liela, mēs viņai nevarējām dot, protams, automašīna tika apsolīta,” stāsta G. Krasts. Un kas notika? „Viņa aizbrauca un pazuda...”

Tiesa, ne pilnībā – tā paša 1997. gada 8. septembrī Rīgas Latviešu biedrības namā notikušajā Pasaules Brīvo latviešu apvienības konferencē V. Vīķe-Freiberga nolasīja augstākā mērā politisku referātu „Tautas nacionālā pašapziņa: problēmas un iespējas”, kurā cita starpā deklarēja: „Kas attiecas uz mani, tad es vis negrasos atmest un atteikties no savām pirmdzimtības tiesībām kā latviešu tautas locekle. Es nekad neesmu tās pārdevusi - ne par lēcu virumu, ne par ko citu...”

Ģimenei tuvs cilvēks Ziemeļamerikā atminas, ka V. Vīķes-Freibergas izturēšanās nākamajos divos mēnešos gan likusi domāt par vai visu dzīves plānu sabrukumu, - citkārt izturētā kundze bijusi nervoza, asa un satraukta. Pensija, cik noprotams, bija nokārtota, atpakaļceļa īsti vairs nebija, bet jaunie plāni neīstenojās un neīstenojās.

Un... izrādījās, ka sākotnējās prasības ir iespējams būtiski mazināt. G. Krasts: „Pēc apmēram mēnešiem diviem mēs atkal sākām meklēšanas ciklu institūta direktoram. Tad iznāca tā, ka tie, kas varēja būt atbilstoši, negribēja, bet tie, kas gribēja, nebija atbilstoši. Tad mēs atkal atgriezāmies pie viņas. Nezinu, vai Imants Ziedonis viņu bija pārliecinājis vai Andris, nezinu, kuram bija labāks kontakts ar viņu. Bet viņa atbrauca, un tad tā lieta aizgāja. Viņa saņēma ne visai lielo Volvo modeli, alga bija mazāka nekā ministram, bet viņa piekrita.” 1998. gada 19. oktobrī Latvijas Institūta dibināšanas sapulcē V. Vīķe-Freiberga tika iecelta institūta direktora amatā.

Kāpēc tāda piekāpšanās? Vai savu vērtību tik labi zinošā kundze dzīvesgudri izlēma, ka labāk zīle – respektablais amats, dienesta Volvo un 650 latu mēnešalga (pēc nodokļu nomaksas gandrīz 455 lati) - rokā nekā lāga nemanāmais mednis kokā? Jeb arī lēmums iztikt bez kārtīgāka auto un ministra algas bija ar tālejošākiem nodomiem? Faktiski nav šaubu – šāds lēmums bija loģiskākais, lai labticīgajiem pašmāju inteliģentiem iedvestais plāns sekmīgi ripotu uz priekšu.

„Funktieris” par tramplīnu

Labticīgie (bet varbūt tomēr lētticīgie) Latvijas inteliģenti gan visu traktēja pa savam. Piemēram, lāga dzejnieks Māris Čaklais savā V. Vīķes-Freibergas tāpat svētītajā un par labu atzītajā biogrāfiskajā grāmatā Izaicinājums notikumu secību veiksmīgi apmeta otrādi - sak, kad nu reiz cienītā kundze bija izvēlēta augstajā amatā, viņai nekas cits neatlika kā pamest spīdošo zinātnisko karjeru, protams, tikai valsts interešu vārdā: „1998. gada oktobrī par Latvijas institūta direktrisi top iecelta Vaira Vīķe-Freiberga. Tas nozīmē viņas agrāku Kanādas pensionēšanos, bet pēc Vairas deviņdesmito gadu kapacitātes, kas izpaudusies gan Spīdolas balvas pasniegšanas reizē 1995. gadā, gan PBLA kongresā Rīgas Latviešu biedrībā 1997. gadā, viņas domas ir centrētas Latvijas virzienā.”

„Tas funktieris, ko mēs ar Imantu izštukojām, bija, ka viņai jāatbrauc uz Latviju, lai sabiedrība viņu iepazītu, tas jau bija no paša sākuma domāts,” tikmēr atklāj A. Buiķis. Un nu šis „funktieris” beidzot varēja sākt strādāt: cienījams amats bija, daudz brīvā laika arī, savukārt reāla darba un atbildības – faktiski nekādas. (Tā pa īstam Latvijas Institūtā V. Vīķe-Freiberga, izsakoties G. Krasta vārdiem, pavadīja tikai dažas nedēļas, - institūta kā tāda nemaz nebija, turklāt tā darbības sākumposmā neviens no jaunās struktūras negaidīja nekādus reālus darbus: tika runāts, ka pat pirmos divus darbības gadus Latvijas Institūts varētu tikai pētīt un pētīt.)

Atklāti par šo „funktieri” tagad runā arī dzejniece Māra Zālīte, kurai jau nākamajos mēnešos pēc V. Vīķes-Freibergas iecelšanas Latvijas Institūta direktores postenī bija ļoti būtiska loma viņas tālākvirzīšanā: „Guntars Krasts ļoti bieži konsultējās ar inteliģences pārstāvjiem. Sasauca pie sevis tādas neformālas, tur [Jānis] Stradiņš, Zigmunds Skujiņš, tur [Māris] Čaklais, - viņš vienkārši aprunājās ar cilvēkiem. Guntars Krasts, Imants Ziedonis, Māris Grīnblats un Māra Zālīte, mēs sapratām, ka ir jāizstrādā kaut kāda taktika. Pirmām kārtām tātad bija jālūdz Vairai atgriezties, nevis jālūdz, bet jāpiedāvā viņai atgriezties Latvijā, - bet viņai ir vajadzīgs darbs. Nezinu, vai tā ir sakritība, es negribētu teikt, ka Latvijas Institūts tika dibināts tieši Vairai Vīķei-Freibergai, - tā gluži nebija, bet tā gandrīz sanāca, jo tā doma, ka to institūtu vajag, jau bija dzimusi agrāk.

Ka šo institūtu varētu vadīt Vīķe-Freiberga, - es nezinu, kur tā ideja īsti dzima, bet tā bija ģeniāla ideja. Jo līdz ar to bija pienācīgi kvalitatīvs un cienījams darbs, ko viņai piedāvāt, - galu galā viņa bija jau tolaik ļoti titulēta, viņai nevarēja piedāvāt korektora darbu vai ko tādu. Tā bija ārkārtīgi veiksmīga situācija, ka Guntars Krasts arī varēja ietekmēt to, ka tieši viņa kļūst par direktori, jo tur bija lielas batālijas. Daudzi vēlējās ieņemt šo amatu. Tur bija klāt vēl tāds savs aprēķins, un tas pilnībā arī realizējās, ka šis institūts sabiedrībā ir intereses epicentrā un līdz ar to arī direktore nonāks uzmanības epicentrā. Visas avīzes bija pilnas ar intervijām, ko viņa ļoti atraktīvi prata sniegt utt. Tur bija drusku arī tā doma, ka tautai drusku jāiepazīst tas cilvēks un, šajā amatā strādājot, viņa to var darīt...”

Patiesībā ir pietiekami skaidrs, kurš iepotēja I. Ziedonim domu par savu piemērotību institūta direktora postenim, bet par to plašāk – rīt publicējamajos fragmentos.

Novērtē šo rakstu:

32
4

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

XI bauslis: tev nebūs sabiedriskajā medijā melot

FotoKas vainīgs, tas bailīgs. Slokas ugunsgrēks raisa tik iespaidīgu politisko krīzi, ka sabiedrībai un medijiem, škiet, joprojām nav izprotami tās patiesie cēloņi un dziļumi. Toties valdības partiju reakcija – ar grūti noslēpjamām histērijas pazīmēm – liecina: valsts varai ir trāpīts ļoti sāpīgā vietā.
Lasīt visu...

21

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

FotoApgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau mēnesi ir pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās.
Lasīt visu...

3

Politaģitācijas lapeles centieni glābt no negoda “oligarhu lietas” pasūtītājus un izpildītājus

FotoJau dažas nedēļas ar milzu vērienu Latvijā notiek propagandas kampaņa saistībā ar t.s. Šlesera „Rīdzenes” sarunām. To organizējuši un finansējuši savtīgā noziedznieka Džordža Sorosa pakalpiņi Latvijā, lai ietekmētu politisko procesu saistībā ar Saeimas vēlēšanām. Lielākais kliedzējs šai pērkamās žurnālistikas daudzbalsīgajā korī ir lumpenproletariāta politaģitācijas lapele – žurnāls „Ir”.
Lasīt visu...

12

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

FotoSpriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo faktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku, nedz naudu.
Lasīt visu...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Nākotnes konjunktūra

Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu...

Foto

Ko darīt?

Bieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?»...

Foto

Tikmēr melnos indīgos dūmos

Esmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un...

Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...