Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kur ir palikusi inteliģence, kas savulaik spēja sākt Atmodu, un kāpēc mūsu dienās tā ir aizgājusi tik tālu no varas, - ja, protams, neskaita „galma inteliģentus”? Pirms dažām nedēļām šo jautājumu intervijā Pietiek uzdeva kādreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, un tiešām – kā gadījās, ka Latvijas inteliģence bija tā, kas astoņdesmito gadu otrajā pusē aizsāka pārmaiņu procesus republikā, bet jau desmit gadus vēlāk inteliģenti jaunizveidotajā varas elitē jau bija aizbīdīti vai varbūt paši aizbīdījās otrajā plānā? Par to stāsta šī nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Tautas fronte un vēlēšanas

Pat tiem, kuri visai skeptiski raugās uz inteliģences spējām ietekmēt lietu kārtību, nāksies atzīt – Latvijā tieši radošā inteliģence deva starta šāvienu skrējienam pretim neatkarībai un kapitālismam. Leģendārais 1988. gada Radošo savienību plēnums, kuru lielā mērā sagatavoja dzejnieks Jānis Peters, publiski atklāja to, ko vairums Latvijas iedzīvotāju jau tāpat zināja, – padomju režīms te nekad nav bijis īpaši gaidīts viesis, un sirds dziļumos mēs kārojam brīvību. Īpaši iespaidīga bija plēnumā izskanējusī Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš skaidri un gaiši pateica, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta. Tālākie secinājumi jau uzprasījās paši no sevis – ja reiz Latvija ir okupēta, tad derētu izdarīt tā, lai okupācijai tiktu pielikts punkts.

Arī pēc Radošo savienību plēnuma inteliģences loma nemazinājās. Gluži pretēji, tā ar katru dienu pieauga. Sākās mītiņu ēra, kura bez sabiedrībā cienītu inteliģences pārstāvju piedalīšanās nav pat iedomājama. Viens no masu pasākumu kulminācijas punktiem bija 1988. gada rudenī, Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa priekšvakarā notikušais mītiņš, kurā īpašu emocionālo pacēlumu sagādāja dziedātāja Ieva Akurātere, ar asarām acīs un balsij lūstot dziedot dziesmu Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai… Ne mazāk emociju radīja arī Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokopera Lāčplēsis, kas vēlākos gados daudziem ir šķitusi pārspīlēta patosa pārpilna un varbūt mazliet pat komiska, taču Atmodas laikā kļuva par absolūtu kases gabalu, ko tauta skatījās ar asarām acīs. Ar vārdu sakot, emociju radīšanā inteliģences pārstāvjiem līdzīgu nebija.

Gluži tāpat nevar noliegt arī inteliģences lomu LTF veidošanā – galu galā, pie frontes šūpuļa stāvēja J. Peters, kuru iesaistīties LTF dibināšanā pāris mēnešus centās pielauzt tolaik populārie TV žurnālisti Ojārs Rubenis un Edvīns Inkēns. Loģiski, ka arī par pirmo LTF priekšsēdētāju kļuva radošās inteliģences pārstāvis – ar cīņu pret Daugavpils HES būvēšanu popularitāti guvušais žurnālists Dainis Īvāns. Taču starp LTF līderiem netrūka arī citu inteliģentu – te varam minēt kaut vai mākslas zinātnieci Sandru Kalnieti un žurnālistu (tiesa, pirms tam arī kompartijas funkcionāru un cenzoru) Jāni Škaparu. Frontes atbalstītāju vidū netrūka arī krievu radošo inteliģentu, piemēram, rakstnieki Vladlens Dozorcevs un Marina Kosteņecka. Un tikai pēc LTF izveidošanas neatkarības (tolaik gan modē bija apzīmējums „suverenitāte”) ideju bīdīšanai pieslēdzās juristi un ļaudis ar eksakto izglītību. Vismaz Radošo savienību plēnumā, kā vēlāk atminējās pirmais aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis, viņš esot bijis vienīgais jurists.

Arī 1989. gada Augstākās Padomes vēlēšanas neiztika bez radošās inteliģences pārstāvjiem. Jā, arī pirms tam LPSR Augstākajā Padomē netrūka „radošo” (deputāte bija, piemēram, aktrise Vija Artmane), taču 1989. gadā inteliģenti ne tikai kandidēja uz deputātu vietām, bet arī piedalījās priekšvēlēšanu aģitācijas pasākumos. Piemēram, Valmierā vietējais kompartijas sekretārs uz saviem pasākumiem ņēma līdzi Valmieras teātra aktierus, savukārt viņa konkurents Jānis Dinevičs no Rīgas veda „smago artilēriju” – tādus slavenus latviešu aktierus kā Hariju Liepiņu un Mudīti Šneideri. Aktieru duelī uzvarēja, starp citu, Rīgas brigāde, un rezultātā parlamentā iekļuva J. Dinevičs.

Parlamenta inteliģenti

Ja paskaitām, kā gadu gaitā mainījies parlamenta sastāvs, tad paveras interesanta aina. Proti, zināms inteliģences procents ir katrā no līdz šim ievēlētājiem parlamentiem, turklāt īpaši tas gadu gaitā nav mainījies. Tā 1990. gada modeļa Augstākajā Padomē tika ievēlētas kādas divdesmit personas, kuras varētu pieskaitīt radošajiem inteliģentiem: te bija gan rakstnieki Alberts Bels un Vladlens Dozorcevs, gan dzejnieki Normunds Beļskis un Imants Ziedonis, plus vēl virkne žurnālistu – Dainis Īvāns, Aivars Berķis, Juris Celmiņš, Vilis Seleckis, Viktors Stefanovičs, bet humanitāro zinātņu pasauli pārstāvēja Mavriks Vulfsons un Pēteris Laķis. Taču „radošo” brigāde Augstākajā Padomē nobālēja juristu „armijas” priekšā – deputātu vidū bija 22 juristi! Vēl pie inteliģentiem droši vien varam pieskaitīt desmit ārstus, deviņus pedagogus, četrus vēsturniekus, divus arhitektus un batjušku Alekseju Zotovu. Būtībā var droši teikt, ka vairāk nekā trešo daļu Augstākās Padomes veidoja inteliģences pārstāvji (tehnisko zinātņu pārstāvji te nav iekļauti). Turklāt jāatgādina, ka šis bija pēdējais parlaments, kurā darbojās 200 deputāti, jo Saeimā tautas priekšstāvju skaits samazinājās līdz 100.

Arī 5. Saeimā apmēram trešā daļa deputātu bija droši pieskaitāma inteliģencei. Te bija deviņi „radošie” (žurnālisti A. Berķis, Mariss Andersons, Edvīns Inkēns, Anta Rugāte, Velta Puriņa un Aida Prēdele, literāts Pauls Putniņš, komponists Imants Kalniņš, aktrise Olga Dreģe). Taču, tā kā šīs bija pirmās vēlēšanas, kurās vēlētājiem nācās balsot par partiju sarakstiem, tad tajos iekļautie „radošie” reizēm bija acīmredzams balasts, kas domāts balsu zvejošanai ar populāru vārdu palīdzību – to var attiecināt uz TV diktori V. Puriņu un aktrisi O. Dreģi, par kuru politiskajām aktivitātēm diez vai kādam kaut kas ir aizķēries prātā. Vēl šī sasaukuma Saeimā iekļuva pieci ārsti, desmit juristi, septiņi pedagogi un trīs vēsturnieki.

Neko daudz inteliģences proporcija nemainījās arī 6. Saeimā. Jaunums varbūt ir vienīgi tas, ka, pateicoties latviešu politiskā populisma pamatlicējam, pašam sevi par vācu–latviešu žurnālistu dēvējušajam Joahimam Zīgeristam, partiju saraksti vēl acīmredzamāk tika veidoti, tajos ieliekot pa kādam pazīstamam vārdam, labi apzinoties, ka nekādu politisko darbību to īpašnieki neveiks – te var pieminēt kaut vai šlāgeru dziedātāju Ojāru Grinbergu, režisoru Oļģertu Dunkeru un mācītāju Modri Plāti (tieši J. Zīgerista sarakstā),. Kopā „radošo” skaits šajā Saeimas sasaukumā sasniedza divpadsmit. Vēl te bija 13 ārsti, 11 juristi, desmit pedagogi un viens mācītājs.

7. Saeimā arī apmēram trešo daļu veidoja inteliģences pārstāvji, kaut gan parādījās arī daži jauni vārdi – mākslas zinātniece Helēna Demakova, TV žurnāliste Viola Lāzo, režisors Rihards Pīks, žurnāliste Monika Zīle un komponists Raimonds Pauls. Bez šiem „radošajiem” bija vēl deviņi ārsti, desmit pedagogi un 11 juristi. Taču vismaz teorētiski var uzskatīt, ka „visinteliģentākā” bija 8. Saeima, kurā gandrīz pusi (vairāk nekā 40) deputātus varam pieskaitīt inteliģences pulkam: 11 „radošie” (no jaunajiem vārdiem varam minēt Kurzemes radio radošo direktori Silvu Bendrāti, žurnālistus Nikolaju Kabanovu, Oskaru Kastēnu un Valēriju Karpuškinu, kā arī kolorīto aktrisi Ausmu Kantāni), 10 ārsti, 11 pedagogi, deviņi juristi, viena arhitekte (Ingūna Rībena) un divi mācītāji (Ēriks Jēkabsons un Jānis Šmits). Tādēļ visas zīmes liecina, ka pārskatāmā nākotnē nekas nemainīsies un katra sevi cienoša partija savā listē iekļaus pa kādam radošās inteliģences pārstāvim – galvenokārt gan tādēļ, lai izmantotu to atpazīstamību.

Lielā vilšanās

Daļa inteliģentu tā arī palika politikā, ar laiku iegūstot teju vai Saeimas mēbeļu statusu. Citi ātri vien saprata, ka politika tomēr nav nekāda medusmaize, un ilgāk par vienu parlamentārā darba termiņu neizvilka. Pirmais vilšanos piedzīvoja D. Īvāns, kurš politikai ardievas pateica (tobrīd gan nezinot, ka pēc dažiem gadiem tomēr atgriezīsies) jau 1992. gada sākumā. It kā jau viņam Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieka postenī nekā netrūka, tomēr saskaršanās ar reālpolitiku izrādījās pārāk sāpīga.

Īpaši jau – tas brīdis, kad līdzšinējos, uz emocionālā pacēluma viļņa izvirzījušos līderus malā sāka nobīdīt nez no kurienes uzradušies veikli darboņi, kuriem ar Atmodas laiku ideāliem bija maz kopēja. „Veidojās Pēcatmodas Latvijas pirmā politiskā elite, kuru, manuprāt, vadīja ne tik daudz nācijas, cik savu aprindu intereses. Kontrastā ar Tautas frontes dzimšanu tā bija klusa, paslepena politika. Pārspēt šos zēnus glumumā un divkosībā mums nebija pa spēkam,” – tā vēlāk savos memuāros atzina D. Īvāns, vārdā gan „glumos zēnus” nesaucot.

Līdzšinējo tautas tribūnu – inteliģentu malā bīdīšana tolaik bija tik acīmredzama, ka ne velti 1991. gada nogalē paklīda runas: D. Īvāns, kura neapmierinātība ar varas elitē notiekošo vairs nav noslēpums, gatavojoties veidot jaunu centriski demokrātisku partiju, kurā apvienotos galvenokārt inteliģence. Arī pats D. Īvāns baumas par partijas dzimšanu sākumā nenoliedza un teica, ka tajā tiešām varētu darboties radošās inteliģences pārstāvji, kas dažādu iemeslu dēļ agrāk ir pametuši lielo politiku.

Tomēr par savu lomu iespējamajā partijā bijušais visas tautas mīlulis runāja izvairīgi un beigu beigās vispār noliedza, ka ar viņa piedalīšanos Augstākajā Padomē varētu tapt kāds jauns politiskais spēks, savukārt vēl pēc brīža vispār pameta augsto amatu un politiku, lai pēc vairākiem gadiem, neveiksmīgi mēģinājis darboties publicistikā un žurnālistikā, atgrieztos jau otršķirīgā postenī Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā.

Neveiksmīgumā D. Īvāns gan inteliģences aprindās nebija nekāds izņēmums – drīzāk jau likumsakarības apliecinātājs. Deviņdesmitajos gados pilnā krāšņumā apliecinājās fakts, ka inteliģences lielākā daļa praktiskai dzīvei nav īsti piemērota: Rakstnieku savienība zaudēja vienu mājvietu pēc otras, beigu beigās publicista Viktora Avotiņa vadībā par sviestmaizi – nepilnu pusmiljonu latu pārdodot pat Dubultu Rakstnieku jaunrades namu, kultūras izdevumi tika slēgti ar apbrīnojamu regularitāti, tikpat regulāri parādījās arī ziņas par inteliģences pārstāvju biznesu izputēšanu – no rakstnieka Andra Kolberga restorānbiznesa līdz aktiera Vara Vētras kafijas tirdzniecībai un Raimonda Paula Latintrādes bankā pazaudētajiem megalīdzekļiem.

Paši inteliģences pārstāvji savās ķibelēs parasti gan vainoja dažādus tumšos spēkus – piemēram, pēc Benjamiņu dzimtas īpašumu mantinieku prasības Rakstnieku savienībai (kura pamanījusies daļu telpu uz savu roku iznomāt apakšīrniekiem) izvākties no prestižajām, kaut nolaistajām telpām, tas pats D. Īvāns publiski nāca klajā ar veselu paziņojumu, pieminot gan Benjamiņu nama kā apgaismības centra likvidāciju, gan to, ka privāto interešu aizstāvības vadīta politiskā vara neesot pietiekami stingra attiecībā uz kultūras aizsardzību, gan visu šo gadījumu kā uzskatāmu pierādījumu tam, ka „mūsu valstī valda laupītāju vai gangsteru kapitālisms” un ka visas radošās organizācijas drīz vien palikšot bez pajumtes.

Tikmēr D. Īvāna pieminētie „glumie zēni” deviņdesmito gadu pirmajā pusē jau bija apjēguši ne tikai inteliģences lielas daļas spēju savās nelaimēs vainot visus citus, tik ne sevi, bet arī to, cik lieliski savās interesēs – no politikas līdz biznesam – ir izmantojami tautas cienīti vārda, spalvas un citu jomu mākslinieki. Ja neskaita inteliģentu pulka (no jau pieminētā mācītāja M. Plātes līdz dižkoku draugam Guntim Eniņam) iekrišanu J. Zīgerista valgos, viskrāšņākā šajā jomā bija Tautas bankas epopeja: deviņdesmito gadu pirmajā pusē sākusies ar daudzu inteliģences pārstāvju (tostarp, piemēram, M. Zālītes) aicinājumiem salikt kopā naudiņu, lai sanāktu viena īsti latviska un pašmāju uzņēmējus balstoša banka, kredītiestāde kaut kā nemanāmi pārvērtās par pamatīgu un ļoti šaubīgu burbuli, kurš ļoti ekscentriskā pusmākslinieka, vēlāk cietuma kamerā nonākušā Māra Ārgaļa vadībā jau 1994. gadā ar skaļu blīkšķi pārsprāga, faktiski ievadot Latvijas banku krīzi.

Tik vienkārši gan inteliģences skaļākie pārstāvji padoties negrasījās – 1995. gada rudenī tika nodibināta Latvijas Inteliģences apvienība, kas par mērķi stādīja inteliģences jomas atjaunošanu un nostiprināšanu. Desmit gadus vēlāk apvienība tās nemainīgā priekšsēdētāja – tā paša J. Škapara vadībā jau bija noturējusi apaļas sešdesmit konferences par visdažādākajām tēmām, taču izrādījās diezgan atturīga, kad tika vaicāts par pamatuzdevuma piepildījumu. Pats J. Škapars desmit gadus pēc apvienības dibināšanas dziļdomīgi teic:

„Domāju, ka jārēķinās ar vēstures attīstības procesu, un tagad inteliģencei ir pavisam cita loma. Būtībā inteliģences loma tagad ir pilsoniskās sabiedrības veidošanā. Kāpēc šodien mazāk ieklausās inteliģencē? Sabiedrība ir ļoti diferencēta. Viena daļa ieklausās, cita – nē. Tādas inteliģences konsolidācijas, kā tā bija Atmodas laikā, tagad nebūs. Tā ir reta parādība vēsturē, kad patiesībā inteliģence spēja konsolidēt gandrīz visu sabiedrību. Domāju, ka attīstības process notiks savādāk. Inteliģences uzdevums ir nākotnes vārdā konsolidēt kādu daļu, jo nedz varas institūcijas, nedz sabiedrība neredz nākotnes modeli…”

Pagātnes palieka?

Izklausās gudri, bet absolūti nesaprotami un nepraktiski – un arī šo iemeslu dēļ, kā uzskata izbijušais baņķieris, vēlākais publicists un citādi domājošais Mārcis Bendiks, inteliģence piecpadsmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atrodas tieši tur, kur atrodas. Viņa viedoklis par inteliģenci – bet varbūt arī vienkārši diagnoze – ir tik ass un trāpīgs, ka pelnījis, lai to atspoguļotu visā pilnībā:

„Atmodas procesos darbojās organizācija, kas saucās Radošo savienību apvienība un nebūt ne inteliģences apvienība. Tad bija slavenais Radošo savienību plēnums 1988. gadā, un tās bija radošās savienības – rakstnieku, mākslinieku. Tā bija diezgan mākslīga konstrukcija, ar kuras palīdzību iedot platformu Jānim Peteram sākt dialogu ar tā laika partokrātiju.

Savukārt Inteliģences apvienība izveidojās ap to laiku, kad cilvēkiem, kas paraduši teikt mītiņu runas – kuru būtība ir pateikt 3–4 frāzes un ne par ko neatbildēt, – vairs nebija kur runāt. Viņiem ļoti patika runāt, patika, ka viņus translēja pa radio. Vienkārši tāpat runāt, kad tevi netranslē pa radio, vienkārši nav cool. Un translē nevis trīs vai piecas minūtes, bet piecas vai astoņas stundas. Citādi nav tā katarse. Un rezultātā sanāca vienkārši senilu, nepieprasītu pagātnes cilvēku dvēseles atlaidināšanas vieta. Tai bija tāda pati nozīme kā zvēru dārzam, kas ir domāts šķirtiem vecākiem, kuri var aizvest savus bērnus kaut kur, kad viņus uz dažām stundām ir saņēmuši no otras puses. Nekādas nozīmes tam nekad nav bijis.

Bet es labprāt atgrieztos pie terminoloģijas. Vārds „inteliģence” izraisa tik daudz pretrunu tāpēc, ka cilvēki nezina, ko viņi runā. Nepareizi lieto terminus vai nesaprot, ko runā. Iedomājieties situāciju, kad radio taisītu uz ielas aptauju, kas, jūsuprāt, pašlaik ir hercogs. Un vai jūs pieņemtu tādu atbildi – ziniet, es vakar pieturā satiku māmiņu ar sēņu groziņu, man liekas, ka viņa ir hercogiene? Jums tas liktos smieklīgi – tāpēc, ka hercogam ir definīcija.

Bija līdzīga situācija, kad Latvijas radio jautāja uz ielas satiktiem cilvēkiem, kas ir elite, un viņi atbildēja, nesaprotot, ko tas nozīmē. Ar inteliģenci ir tieši tāpat. Tas, kā šis vārds ieviesies latviešu valodā, ir no Krievijas. Toreiz bija vajadzīgs nosaukums vienam konkrētam sabiedrības slānim – tiem, kas nebija aristokrāti, kas nebija zemnieki, kas nebija tirgotāji, bet ieņēma zināmu vietu sabiedrībā. Viņi Krievijas impērijā bija beiguši universitāti un saņēma garantētu amatu. Ārsta, skolotāja u.c. – ar zināmiem pienākumiem un zināmām garantijām.

Bet tam līdzi nāca uzvedības stereotips, tāpat kā aristokrātiem ir savs uzvedības stereotips un zemniekiem savs. No tā izveidojās šis teiciens – tas gan ir inteliģents cilvēks. Ko ar to parasti saprot? Tas nozīmē, ka viņš runā puslīdz saprotamiem vārdiem, neslauka degunu piedurknē, nelamājas. Nu, tas nu gan ir viens inteliģents cilvēks. Ja vēl augstskolu beidzis – tad nu vispār…

Es papūlējos no populārākajām pasaules skaidrojošām vārdnīcām izdrukāt vārda inteliģence nozīmi. Un atradu – jūs šeit nekur nedabūsiet saistību ar izglītību un sociālo stāvokli. Tas nāk no latīņu vārda „saprašana” un darbības vārda inteligere, kas nozīmē saprast, kas savukārt nāk no izšķirt un izvēlēties. Izglītība nav noteicošā.

Pasaules terminoloģijā ir iegājis vārds intelektuālis. Tam atkal nav nekāda sakara ar inteliģenci šajā nozīmē. Intelektuālis nevar būt pirms 30 gadiem beidzis Liepājas universitāti un turpina strādāt Vilkadirkšņos, un uz teātri netiek tāpēc, ka netiek. Tas nav intelektuālis.

Gaušanās par inteliģenci izriet no tā, ka pazūd viens sociāls slānis. Krievijas impērijas laikā bija viens sociāls slānis, un padomju vara to pārņēma pilnībā. Tu nevarēji būt dakteris bez attiecīgas izglītības. Tagad mums ir arī visādi brīnumdakteri bez izglītības, kuri izsniedz viens otram sertifikātus un buras uz velna paraušanu. Tu sūri grūti mācījies Rīgas Medicīnas institūtā sešus vai astoņus gadus, tad tu kļuvi par ārstu, un tev bija valsts garantijas, ar tevi nevarēja nekas slikts notikt. Ja tu biji neveiksmīgs ārsts, pamazām tevi aizsūtīja arvien tālāk un tālāk, ja tu biji veiksmīgs, tiki augstāk un augstāk.

Patlaban šis slānis, kuram valsts kaut ko garantē tikai tāpēc, ka viņš ir ieguvis diplomu, pēc būtības ir izzudis. Tie cilvēki, kuriem patīk sevi dēvēt par inteliģenci un gausties par inteliģences sūro likteni, un doties uz Škapara vadīto organizāciju vai klausīties pa radio tos murgus, absolūti neatbilst tam galvenajam, kas tiek pierakstīts vārdam „inteliģence” tā starptautiskajā nozīmē – spēja izdarīt secinājumus. Šie cilvēki spēj tikai atcerēties pagātni.

Krievijas impērijas izpratnē mums inteliģences būt nevar. Mums veidojas kaut kas cits – profesionāls ierēdniecības slānis, kurš, starp citu, no padomju laika inteliģences neatšķiras ne ar ko. Attiecīgas izglītības standarts, attiecīgas garantijas – tu būsi labāk nodrošināts, ja tu labāk strādāsi, ja tu būsi labs, tu būsi tajā vidusmērā, bet, ja būsi labāks, tu būsi virs. Ja paskatās valsts sekretāru vietnieku amatu atalgojumu, tas ir augstāks nekā mazo uzņēmēju ienākumi. Tātad viņš, impērijas vārdiem runājot, ir virs sīktirgotāja. Šis slānis ir izveidojies, nostiprinājies, un valstij tas nāk par labu.

Cita lieta ir tā, ka intelektuāļiem nav iespaida. Tas gan ir tiesa. Un tam ir skaidra indikācija. Vai mums Latvijā ir kaut kas noticis, kam par ierosmi būtu bijusi publikācija Rīgas Laikā? Kāds skandāls, kāds notikums, kāda attīstība? Rīgas Laiks ir nopozicionējies, ka tas ir intelektuāļu žurnāls. Tajā raksta intelektuāļi, un to lasa gan intelektuāļi, gan tie, kas ir tuvu tam vai iedomājas tādi esam. Tirāža šim žurnālam ir ap sešiem tūkstošiem. Cik tad viņu tur ir?! Līdz ar to tas ir tas skaits, cik nu viņu te Latvijā ir.

Ja ir tā, ka ievērojama persona mums Latvijā skaitās Sorosa fonda vadītāja, bet ne Uldis Tīrons, kas ir šī žurnāla reālais vadītājs, tad tas nozīmē, ka intelektuāļiem nav nozīmes. Ja šīs kopas sienasavīzes galvenais redaktors nav ietekmīgs cilvēks, tad arī visai šai kopai nav nekādas ietekmes.

Jautājums – kāpēc? Te ir manas versijas. Tādēļ, ka īstu intelektuāļu ir maz. Tādu, kuriem ir neapstrīdamas, ļoti augstas pasaules klases zināšanas savā sfērā, kuriem ir ļoti augstas zināšanas intelektuālās dzīves sfērā, kuri spēj to ielikt sociālpolitiskās kopsakarībās. Tādu ir ļoti maz. Ja nav kritiskās masas, tad nevar savākties rezultāts, jo ar vienu spiedzienu nepietiek.

Tie, kuriem tur būtu jābūt, viņi tur neatrodas. Cilvēki, kuri kvalificētos uz to, nodarbojas ar ko citu. Viņi ir aizmirsuši, ka viņi tādi ir, viņi nemaz negrib tur būt. Jo no tā vien, ka viņš ir intelektuālis, cilvēks izdzīvot nevar. Atšķirībā no lielajām nācijām, kur cilvēkam, ja viņš ir intelektuālis, piedāvā atbraukt nolasīt lekciju un samaksā par to 1000 eiro vai dolārus. Tas ir normāli. Viņi braukā pa Ameriku, laiku pa laikam nolasa lekcijas, nodrukā grāmatu un var turpināt būt intelektuāļi.

Pie mums tas ir galīgi neiespējami. Pie mums, ja rakstnieks uzraksta komerciāli veiksmīgu romānu, tad par to var saņemt honorāru, kas patiesībā nekas nav. Vai tu vari gadu izdzīvot ar pieciem tūkstošiem? Un vai labu romānu var uzrakstīt gada laikā? Vairums rakstnieku piemaksā pie saviem romāniem. Tas nozīmē – gaidīt, ka cilvēks paliks intelektuālis un vēl būs sabiedrībā ietekmīgs, ir velti. Viņam ir jādomā, ko darīt.

Mūsu vide šādus domātājus, intelektuāļus nespēj uzturēt. Mēs paši savu prezidentu neesam spējīgi uzturēt. Guntis Ulmanis ar ko nodarbojas? Vai viņš nav nopelnījis dzīvot mierīgi? Vai varētu iedomāties, ka Amerikas eksprezidents rīko kaut kādu čempionātu? Mūsu ekspremjeriem ir uzlikta virkne ierobežojumu, viņiem nedrīkst būt nekādu darījumu ar lietām, kur viņiem premjerēšanas laikā ir bijusi darīšana. Bet premjeram ar visu ir bijusi darīšana! Un cik viņam par to maksā? Hā, hā – neko…”

Foto - no 2002. gada 15. februārī Dailes teātra Lielajā zālē notikušās Latvijas inteliģences 46.konferences Tautas un nacionālo bruņoto spēku kopība. Latvijas nacionālā drošība ES un NATO drošības sistēmā, ko rīkoja Latvijas Inteliģences apvienība, Latvijas Ārpolitikas institūts un Aizsardzības ministrija.

Novērtē šo rakstu:

11
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

FotoSpriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo faktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku, nedz naudu.
Lasīt visu...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

21

Nākotnes konjunktūra

FotoLatviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu unikālo identitāti. Uz papīra vai datora ekrāna varam bezgalīgi lepoties ar savu ūnikumu. Ja agrāk zinājām, ka papīrs laipni atļauj visu, tad tagad zinām, ka datora ekrāns tāpat laipni atļauj visu.
Lasīt visu...

21

Ko darīt?

FotoBieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?» un, negaidot atbildi, aizgāja. Viņš zināja, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Līdzīgi ir arī ar «ko darīt?». Bieži nejautā, lai uzzinātu darāmo un darītu, bet tā, runāšanas pēc, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka izdarīt nevar neko. Viss notiek, nesaskaņojot ar mūsu vēlmēm un izpratni. Kungs kā grib, un nabags kā var.
Lasīt visu...

21

Tikmēr melnos indīgos dūmos

FotoEsmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...