Iesaki rakstu: 
Latvieši diezgan vienprātīgi katru gadu svin to, ka ir baigi īsā nakts. Tad nu gan jāsaka - nopietnu iemeslu atraduši svinēt. Šajā haosā zināmu kārtību bija nolēmis ieviest publicists un interneta personība Jurģis Liepnieks. Sāka viņš ar 16. martu un uzreiz, izlaižot šekspīrisko jautājumu, sniedza viennozīmīgu atbildi: nesvinēt!
Jurģis Liepnieks savā blogā, pamatojot ar sev ērtiem vēstures faktiem, mēģināja pierādīt, ka 16. marts nevar (nedrīkst) būt svinams datums. Svinēšanai vai pieminēšanai neesot nekāda pamata, jo leģionāri neesot paveikuši neko tādu, ko pienāktos atcerēties citādāk kā vien ar kaunu.
Teksts smuki nopakots un vēsturnieku diskusijā ar argumentiem vien nav gāžams, bet, manuprāt, ir viens banāls "bet". Visādu vēsturisku notikumu svinēšanas un pieminēšanas iemeslam ar paša notikuma saturu var būt visai attāls sakars, notikuma nozīme formējas stipri vēlāk, pēc tam, kad noskaidrojas ieguvējs un zaudētājs. It īpaši, ja notikums ir ar varas maiņu, karu un cilvēku slaktēšanu saistīts.
Vispirms būtu interesanti uzzināt, kāpēc Liepnieks ir tik ļoti pārliecināts, ka leģionāri nekā nevarēja domāt, ka cīnās par kaut ko citu kā vien Vācijas uzvaru karā? Tikai tāpēc, ka šodien, 2017. gadā, Liepnieks “pēc kaujas” ir varen gudrs un zina, kurš uzvarēja II Pasaules karā? Liepnieks gudrs, leģionāri stulbi, jo nezināja, ka zaudēs. Un visādiem stulbeņiem svētki nepienākas! Cieti.
Atkāpei - man šķiet, starp leģionāriem pārliecināto, ka viņi aizstāv Latvijā palikušos līdzcilvēkus (ikdienas cilvēka izpratnē savu sētu, pilsētu, valsti) no krievu uzbrukuma, bija daudz vairāk nekā to, kuri karoja par vācu reiha idejām. Kaut gan lielākā daļa droši vien tomēr karoja tāpēc, ka bija iesaukti armijā un vienkārši centās izdzīvot.
Bet interesantākais man šķiet nevis Liepnieka domas par to, ko tie cilvēki toreiz domāja, zināja vai varēja zināt, bet noteikumu rakstīšana sabiedrībai par to, kurus vēstures notikumus drīkst un kurus nedrīkst svinēt. Tad lūk – nedrīkst svinēt nepareizos. Un nepareizais notikums ir 1944. gada 16. martā notikušas kaujas starp Hitlera Vācijas karaspēku un Sarkano armiju. Nepareizs notikums tas ir tāpēc, ka latvieši karoja nepareizajā pusē. Un, ja karoja nepareizajā pusē, tad tur nav ko pat pieminēt, kur nu vēl svinēt.
Un te man jautājums – ko darīt ar visnotaļ ierastā un pašsaprotamā 4. maija svinēšanu? Vai tas ir pareizais un tāpēc svinamais notikums? Vēsturiski fakti liecina: latviešu tautai naidīgas valsts (PSRS sastāvā esošas Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas) “parlaments”, kurš, starp citu, tika vēlēts pēc komunistu noteikumiem, okupācijas armijas klātbūtnē visai divdomīgā veidā, pieņēma savām pilnvarām neatbilstošu paziņojumu par jautājumu, kas uz to nekā neattiecās. Tad ko tagad – iesitīsimies Paulā-Pāvulā un pasludināsim, ka 4. maija republika ir latviešiem naidīgs, okupantu veidots projekts, ko svinēt ir apkaunojoši?
Un ko 4. maijā domāja AP deputāti? Vai visi tie, kuri toreiz balsoja par neatkarības atjaunošanu, bija ar mistiskām pareģošanas spējām apveltīti un skaidri zināja, kādas sekas būs viņu balsojumam laikā, kad Liepnieks par to sadomās uzrakstīt. Drīzāk viņi rīkojās pēc apstākļiem, gluži kā leģionāri Volhovas purvos. Nu un? Tāpēc vien jāsecina, ka būtu labi tās Ziedoņ/Čepāņ/Lemberg-komunistu izdarības aizliegt svinēt?
Ne Liepnieks, ne mēs patiesībā nezinām, ko par savas rīcības vēsturisko nozīmi un sekām domāja leģionāri Volhovā un deputāti LPSR Augstākajā Padomē. Tam, ko viņi domāja, patiesībā maza nozīme. Un bieži vien maza nozīme ir faktiem. Vēsturisku notikumu svinēšana vai pieminēšana ir emocionālas attieksmes paušana. Dažreiz aptrakuša pūļa paveikta tukša cietuma izdemolēšana apaug ar mītiem un kļūst par franču tautas lielākajiem svētkiem – Bastīlijas ieņemšanas dienu. Diez vai francūži lauza galvas par to, ko tas pūlis toreiz domāja, kāda velna pēc tos divus cietumsargus nomušīja? Bet, ja nu Liepnieks uzdotu šādu jautājumu?
Pārpublicēts no Twitter
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
