Kā katrs no Saeimas deputātiem "atstrādās" samaksāto labo algu?
Francis Matusevičs19.10.2014.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ir ievēlēta 12. Saeima. No jauna ievēlētie deputāti un pārvēlētie deputāti ir stāvā sajūsmā par vēlēšanu rezultātiem. Mums, vēlētājiem, arī vajadzēja būt šādai sajūsmai, jo tikai ar mūsu aktīvo vai citos gadījumos tieši pasīvo piedalīšanos Latvijas 12. Saeimā tikuši ir tieši tie deputāti, kurus vēlējās vairākums no vēlētājiem. Gribējām vai ne, bet dabūjām tos, ko paši vien gribējām.
Labi, Dievs ar viņiem, kaut vai arī tādi tika savēlēti, ja tikai tie veiksmīgi pildīs savus pienākumus. Tiktāl viss ir jauki, kā normālā demokrātiskā valstī, par ko katrs, kam nav slinkums, vietā un nevietā piemin un atkārto, un ar šo demokrātijas pieminēšanu tikpat kā ar vīģes lapu parasti piesedz savu "kauna vietu", kuru citādi būtu nepieklājīgi kādam parādīt.
Un staigās pa mūsu Saeimas māju kautrīgi "apvīģotie" mūsu ievēlētie deputāti un priecāsies par saviem panākumiem vēlēšanās. Starp citu, ne jau pirmo reizi tas viss ir noticis, un ne jau pirmo reizi tikai pēc vēlēšanām vēlētāji tā īsti apjēdz, ko īsti un patiesi tad šie ir savēlējuši.
Un izskatās, ka tiešām pa Saeimu tikai staigās un tikai paši par sevi tīksmināsies tie, kas nupat tikuši ievēlēti, vai arī tie, kas, kaut arī nebaudīja vēlētāju uzticību, bet, pateicoties partiju sarakstu manipulācijām vienalga tika deputātos.
Arī tā no vēlētāju viedokļa nebūtu tā pati lielākā nelaime.
Visas nelaimes sāksies jau tad, kad deputāti sāks darboties. Ja vispār tie darbosies. Ja tie vispār kaut ko darīs un izdarīs. Tikai tam visam vajag gribu un būt apveltītam ar kaut cik katram piemītošu iekšējo sirdsapziņu.
Lielākais paradokss sākas tur, ka paši deputāti, rakstot likumus, nav noteikuši kaut kādus pienākumus, jau sākot ar Latvijas Republikas Satversmi un turpinot ar Saeimas kārtības rulli, kuriem būtu bijis jānosaka Saeimas deputāta pienākumi, un tā vietā kā vienīgo Saeimas deputāta pienākumu ir tikai noteikuši Saeimas kārtības ruļļa 7. pantā "7. Katra deputāta pienākums ir piedalīties Saeimas darbā." - un viss.
Citiem vārdiem sakot no deputāta Likums prasa tikai "pasēdēt" Saeimas sēdē, Saeimas frakciju sēdē. Saeimas komisiju sēdēs, un viss, un par to, kā rakstīja Ģirts Vikmanis Latvijas Avīzē (17. jūlijs, 2014) savā rakstā "Deputāts “šķērsgriezumā”: kādi ir Saeimas locekļu pienākumi, darba ritms un atalgojums?", šogad parlamentārieši par savu darbu saņem mēnešalgu 2192 eiro “uz papīra”.
Ievērojiet, ka par savu darbu deputāti saņem mēnešalgu 2192 eiro “uz papīra”. Latvijas Republikas Satversmes 33. pantā ir tikai noteikts, ka Saeimas locekļi saņem atalgojumu no valsts līdzekļiem, bet, par ko tie saņem atalgojumu, par kādiem pienākumiem, tur nav teikts ne vārda, un, par kādu darbu saņem atalgojumu, arī nav teikts ne vārda.
Kā izrādās, nākošais Likums, kurā kaut kas ir noteikts par Saeimas deputāta pienākumiem, ir Saeimas kārtības rullis, kura 7. pantā noteikts "7. Katra deputāta pienākums ir piedalīties Saeimas darbā." - tad iznāk, ka vienīgais Saeimas deputāta darbs ir tikai formāli piedalīties Saeimas un komisiju sēdēs un par to saņemt 2192 eiro “uz papīra”.
Kurš kaut cik nopietns darba devējs ir gatavs maksāt tādu mēnešalgu - 2192 eiro “uz papīra” par dažu stundu pasēdēšanu vienu dienu nedēļā (dažreiz pat nepilnu dienu, ja tā ir sastādīta sēdes dienas kārtība) un tikai dažām stundām divās komisiju sēdēs nedēļā? Bet par šādu "pasēdēšanu" Latvijas valsts kā darba devējs Saeimas deputātam maksā tādu naudu. Iznāk, ka šī valsts maksātā nauda ir visu mūsu nopelnītā nauda, kas tiek tam Saeimas deputātam tikai par dažu stundu pasēdēšanu.
Loģiski, ka parādās jautājums, ka par tik labu mēnešalgu - 2192 eiro Saeimas deputātam varbūt ka vajadzētu arī labi "atstrādāt", citiem vārdiem sakot, atpelnīt viņiem samaksāto super labo algu, jo tie ir gan bija apsolījuši labi strādāt ievēlēšanas gadījumā, gan bija zvērējuši labi un, galvenais, produktīvi strādāt, dodot svinīgu solījumu: "Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu)...savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas."
Nu tagad ikviens no mums var un varēs pārliecināties, kāda tā deputāta godprātība ir un cik laba tā apziņa viņam ir. Ievēlēts ir, solījis ir, naudu arī saņem par it kā savu darbību. Parādiet, kāda ir katra deputāta konkrēta darbība, jo naudu jūs saņemat konkrētu, tad pretī dodiet arī konkrētus savas darbības rezultātus. Cik par deputātu samaksātais ir vairojis Latvijas kā valsts labumus, kas ir viegli aprēķināms naudas izteiksmē, par ko valsts jau ir samaksājusi.
Pretējā gadījumā tas ir tikai maldināšana, acu aizmālēšana un lielā mērā citu darba augļu piesavināšanās, jo, kā izrādās, pie likumdošanas strādā valdība un vesela valsts ierēdņu armija, bet Saeimas deputāti tikai "piesavinās" valsts ierēdņu darba rezultātus likumdošanas jomā un kaut kādus nelielus, bieži vien tikai tekstuālus jauninājumus "pasniedz" kā sava darba rezultātus. Kādu tas dod "pienesumu" Latvijas valstij, - tas faktiski nedod neko, vismaz valstij no tā nav nekāda labuma.
Kā viņš, katrs no Saeimas deputātiem, "atstrādās", atpelnīs viņiem samaksāto labo algu, tas šodien vēl ir un paliek tikai viņa sirdsapziņas jautājums, jo pagaidām tikai paši deputāti ir tiesīgi ar likuma spēku noteikt savus darba pienākumus, kaut gan vismaz pagaidām neizskatās, ka tie būtu gatavi sev un uz sevi uzņemties kaut kādus pienākumus, drīzāk tikai turpināt "pasēdēt un papļāpāt", turklāt par labu samaksu. Cits jautājums ir par to, vai par šādu "pasēdēšanu un papļāpāšanu" vajag 100 "gudrām galvām" tik daudz regulāri maksāt + vēl kompensācijas, prēmijas un piemaksas. Labi iekārtojušies, saņem par savām izklaidēm, jo pasēdēt un papļāpāt var kvalificēt tikai kā izklaidi, labi valsts apmaksātu izklaidi.
Sabiedriskās politikas centra Providus pētniece Iveta Kažoka uzskata, ka, pēc viņas domām, labam deputātam būtu jāveic šādi pienākumi:
- ne tikai formāli piedalīties Saeimas un komisiju sēdēs, bet arī aktīvi iesaistīties diskusijās, vismaz attiecībā uz dažiem likumprojektiem gatavot savus priekšlikumus, nepieciešamības gadījumā meklēt un atrast kompromisus;
Kažokas viedoklis par Saeimas deputāta piedalīšanos diskusijās pilnībā nedod nekādu "pievienoto vērtību", tāpat jau izstrādātiem valsts ierēdņu likumprojektiem priekšlikumu ierosināšana nevar būt labāka par speciālistu jau sagatavotiem un iesniegtiem priekšlikumiem, kuros deputāti orientēsies daudz vājāk, nekā konkrētās nozares speciālisti. Tas pats attiecas uz kompromisu meklējumiem, un vienīgais, lai tādā veidā Saeimas deputāts attaisnotu savu it kā darbību likumdošanas jomā, ir nekāds "pienesums": vismaz vienmēr viņš būs vājāks par valsts ierēdni - speciālistu savā nozarē.
- būt pieejamam un atsaucīgam Latvijas iedzīvotāju (ne tikai savu vēlētāju) jautājumiem un ierosinājumiem internetā un klātienē, pēc iespējas uz tiem atbildēt;
Šajā gadījumā Kažoka Saeimas deputātu mēģina nolikt Tiesībsarga funkcijas pildītāja lomā, jo tas viss uzskaitītais attiecas uz Tiesībsarga funkcijām, un no valstiskā viedokļa katram ir jāveic savi pienākumi, par ko tiem jau maksā valsts.
- atbildīgi un drosmīgi par savas kompetences jautājumiem sniegt publisku viedokli, atbildēt uz mediju un vēlētāju jautājumiem par sava balsojuma motivāciju;
Tas patiesi būtu labi, ja Saeimas deputāti to darītu un būtu spējīgi darīt, tikai jautājums, cik valstiski ir liels "pienesums" tam, ja vēlētājs vai iedzīvotājs uzzinās, kā un kāpēc katrs no 100 Saeimas deputātiem var un ir gatavi motivēt savu balsojumu vai izteikt savu viedokli. Kam un cik tas vajadzīgs, un cik tas skaitliskajā izteiksmē euro dod valstij.
- balsot - gan komisijās, gan Saeimā - atbilstoši savai sirdsapziņai (nevis partijas vai pat sabiedrības spiedienam);
Tas gan ne tikai Saeimas deputāta, bet arī godīga Latvijas kā savas valsts pilsoņa svēts pienākums, bet parasti par tādiem pienākumiem tik lielu deputāta algu nemaksā.
- ja deputāts uzzina par kādu problēmu sabiedrībā, kuru var atrisināt valdības vai Saeimas līmenī, tam būtu jābūt par starpnieku, lai informāciju par šo problēmu novadītu līdz atbildīgajām amatpersonām.
Starpnieka pienākumu veikšanai var izmantot valsts ierēdņus (par ko tiem maksā viņu algu) vai var izmantot vismaz advokāta pakalpojumus, vismazāk būtu lietderīgi par tik lielu algu izmantot Saeimas deputātu pakalpojumus, to varētu atļauties tikai ļoti bagāta valsts, un pasaules praksē tādiem pakalpojumiem neviena no valstīm nealgo sava parlamenta pārstāvjus.
Galvenais mūsu valstī ir nodrošināt, lai katrs šajā valstī darītu savu darbu - to darbu, par kuru viņam maksā naudu, un, jo labāku algu tas saņem, tam ir ne tikai jāatpelna uz viņu ieguldītā nauda, bet arī no viņa jāsaņem atbilstošs "pienesums", pretējā gadījumā mūsu valsts nekad nespēs pacelties no nabagu un noplīsušo, garā un faktiskajā dzīvē nabago cilvēku kopuma bara, kas domā par savu personisko īslaicīgo labumu, nedomājot par to, kā vairot savu labumu, vairojot savas valsts labumu, savas sabiedrības bagātību.
Seko mums 
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
Ar katrām jaunām vēlēšanām tiek mazliet pilnveidotas un atvieglotas iespējas nobalsot — Eiropas Parlamenta vēlēšanas jūnija sākumā nav izņēmums. Lasām likumu un aplūkojam, kādas jaunas iespējas un ērtības šogad ieviestas nobalsošanā.
Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas, Latvijas Televīzija (LTV) kā tāds atpakaļrāpulis nākusi klajā ar paziņojumu, ka Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates tā rīkos arī krievu valodā!
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
