Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms apaļiem 12 gadiem Latvijas Institūts izrādījās ļoti piemērots tramplīns ambiciozajai kundzei, kurai tālāko vēlmju īstenošanai ar vienu dzejnieku un vienu akadēmiķi, protams, bija par maz – lai cik „pareizos” posteņos viņi arī neatrastos. Šodien - otrā Pietiek ekskluzīvi publicēto fragmentu daļa no apgāda Atēna pērn izdotās grāmatas Va(i)ras virtuve, kas, pašlaik gatavojoties jaunajām Valsts prezidenta vēlēšanām, detalizēti un neizskaistināti parāda līkumoto ceļu, pa kādu uz šo augsto posteni gāja Vaira Vīķe-Freiberga.

Vienmēr gatavā inteliģence

Brīdī, kad V. Vīķei-Freibergai izdevās tikt pie šī tramplīna, „apstrādāto” skaits jau bija daudz ievērojamāks – faktiski varēja runāt par desmitiem radošās inteliģences pārstāvju. Šī apstrādāšana publiski redzama kļuva brīdī, kad laikrakstā Diena 1999. gada 10. jūnijā parādījās inteliģences pārstāvju atklātā vēstule Saeimas deputātiem – pietiekami nozīmīgs dokuments, lai to citētu pilnībā:

„Vērojot un līdzdzīvojot debatēm par Latvijas Valsts prezidentu, nākas secināt, ka neviena no partiju līdz šim izvirzītajām kandidatūrām neatbilst augstajiem kritērijiem, kas izvirzāmi valsts pirmajai personai. Mēs aicinām Saeimu to godīgi atzīt un Latvijas valsts interešu vārdā upurēt politiskās ambīcijas. Mēs aicinām politiskās sīkmanības un ekonomiskās lielmanības nogurdinātos deputātus nezaudēt uzticību Latvijas valsts ideāliem un nenovērtēt par zemu Valsts prezidenta lomu šo ideālu uzturēšanā un spodrināšanā.

Mēs uzskatām, ka pie pašreizējās politisko spēku konstelācijas par Valsts prezidentu jākļūst ārpus partijām stāvošai personībai. Tai jābūt augsti izglītotai, Rietumu demokrātijas pieredzē sakņotai personībai ar cieņpilnu patriotisku un pilsonisku stāju.

Tādu personību mēs varam piedāvāt.

Latvijas Valsts prezidenta amatam mēs iesakām Vairu Vīķi-Freibergu – Latvijas Institūta direktori, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Kanādas Zinātņu akadēmijas locekli, Kanādas Psihologu apvienības prezidenti, Kanādas Sabiedrisko zinātņu federācijas prezidenti, Kanādas Zinātņu padomes vicepriekšsēdi. V. Vīķe-Freiberga ir arī Baltu studiju apvienības (AABS) prezidente, piedalījusies NATO zinātniskajās programmās, bijusi konsultante dažādām Kanādas valdības iestāžu un ministrijas speciālistu komisijām. Latvijā V.Vīķe-Freiberga visplašāk pazīstama kā izcila latviešu folkloras pētniece. Šeit iznākušas viņas grāmatas Dzintara kalnā, Saules dainas, triloģijas Trejādas saules pirmie divi sējumi u.c. darbi. Visas pasaules latvieši viņu pazīst kā spožu sabiedrisku darbinieci, kas publicējusi pāri par 150 rakstiem un runām periodikā visos kontinentos. Šie raksti daļēji apkopoti arī Latvijā izdotajā grāmatā Pret straumi.

V. Vīķe-Freiberga brīvi pārvalda angļu, vācu un franču valodu ne vien saziņas, bet arī kultūrkodu līmenī. Viņa spēj sazināties arī spāņu un portugāļu valodā. Agrā jaunība, kas pavadīta Marokā, devusi iespēju iepazīt arī arābu valodu un kultūru.

Tādējādi V. Vīķes-Freibergas personā mēs redzam ar Rietumu pasauli visaugstākajā līmenī komunicēt spējīgu personību ar starptautisku autoritāti.

V. Vīķe-Freiberga ir nesaraujami saistīta ar Latviju un neatkarīgas Latvijas ideju visu savu dzīvi. Kopš 80. gadu sākuma viņa bieži uzturas Latvijā, aktīvi piedalās Atmodas procesos un labi pazīst Latvijas situāciju gan sabiedriski politiskā, gan sociāli psiholoģiskā aspektā. Tādējādi V. Vīķes-Freibergas – eksakti izglītota un humanitāri ievirzīta cilvēka – personā mēs redzam personību, kas uz vispārcilvēcisku un demokrātisku vērtību bāzes ir spējīga konsolidēt un harmonizēt Latvijas sabiedrību.

V. Vīķei-Freibergai piemīt cilvēciskais šarms, ilggadējais lektores un profesores darbs izkopis viņas runas dāvanas un argumentācijas spējas. Gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski vērtējot, kā vispiemērotāko kandidāti Valsts prezidenta amatam mēs redzam un iesakām Vairu Vīķi-Freibergu. Mēs aicinām Saeimas deputātus izrauties no partijas interešu „krīta apļa” un raudzīties brīvas, demokrātiskas, humānas XXI gadsimta Latvijas nākotnē.”

Vēstules parakstītāji bija akadēmiķis Pēteris Cimdiņš, dzejniece Māra Zālīte, aktrise Dina Kuple, režisors Oļģerts Kroders, psihiatrs Voldemārs Gulēns, komponists Imants Zemzaris, medicīnas zinātņu doktors, akadēmiķis Ilmārs Lazovskis, gleznotāja Džemma Skulme, rakstnieks Zigmunds Skujiņš, aktieris Juris Strenga, dzejnieks Imants Ziedonis, matemātiķis Andris Buiķis, teologs Vilis Vārsbergs, kora Kamēr vadītājs Māris Sirmais, diriģents, LMA profesors Imants Kokars, dramaturgs Pauls Putniņš, filozofe Maija Kūle, akadēmiķe Baiba Rivža, diriģents Edgars Račevskis, kultūras darbinieks Ojārs Zanders, profesors Gundars Ķeniņš-Kings un ārzemju latvietis Bruno Rubess.

V. Vīķes-Freibergas oficiālajiem biogrāfiem par šo vēstuli viss bija skaidrs: protams, jau līdz tam viņas kā potenciālas Valsts prezidentes vārds bijis dzirdēts „gan tautas mutē, gan „smalko aprindu” un politisko partiju kuluāros un līdz ar to izskanējis arī masu medijos”, taču diemžēl vēl „samērā neobligātā tonī”. Savukārt stihiski un atkal ar sava veida dievišķā pirksta palīdzību tapusī vēstule bijusi ne vairāk, ne mazāk kā „konsekventa politiska izšķiršanās, sava veida izlēciens”, pat „zināms risks tās rakstītājiem un parakstītājiem, jo varas loģika ir nežēlīga un vienkārša - kas nav ar mums, tas ir pret mums”: gandrīz vai slepeni tās „parakstīšanas procedūra” notikusi Rīgas Latviešu biedrības namā, bet, „lai tā laikus nonāktu Preses namā un sasniegtu savu adresātu, rūpējās tautfrontietis un 7. Saeimas deputāts no Tautas partijas Jānis Škapars”.

Cik tad patiesībā „stihiski” tapa slavenā vēstule, kurai saskaņā ar kārtējo pieglaimīgo oficiālās biogrāfijas nostādni pēc labākajiem padomju valsts standartiem cita pēc citas „sekoja atbalsta vēstules Vairas Vīķes-Freibergas kandidatūrai - gan individuālas, gan kolektīvi parakstītas”? Kas galu galā bija tās autors? (Loģisks jautājums – pat bijušais J. Zīgerista un Co. algotnis M. Ruks savā grāmatiņā par V. Vīķi-Freibergu ir spiests negribīgi atzīt: „Nezinu, kas ir šīs vēstules teksta autors...”) Un kad un kā galu galā pirmoreiz parādījās doma – nebūtu taču slikti, ja tieši šī kundze kļūtu par Valsts prezidenti?

Ko saka Māra Zālīte

Te nu pamatīgāk ieklausīsimies Mārā Zālītē: kādreizējā V. Vīķes-Freibergas uzticamības persona nu izskatās no bijušās prezidentes pietiekami distancējusies (vai distancēta), lai viņas stāstītajam tiešām varētu ticēt.

- Kam tad īsti radās ideja, ka viņu vajag izvirzīt par prezidenti?

- Tagad es jums pateikšu diezgan precīzi. Man tās piezīmes ir tik ļoti bez nevienas izsaukuma zīmes, vienkārši ierakstīts „Pie Grīnblata ar VVF”... Man šķita, ka es to uz mūžu atcerēšos, ka tās ir ļoti būtiskas sarunas, bet es tagad īsti nezinu, vai tas bija 2. jūnijā vai 2. septembrī... Bet es mēģināšu.

Es skatījos savas piezīmju grāmatiņas un kaut ko atradu. Vajadzētu Mārim [Grīnblatam] pajautāt, jo es vairs īsti neatceros, vai tas bija 17. martā, kad es arī tikos ar Māri, vai tas bija 2. jūnijā, kad es arī tikos. Tad es tikos vēl kādas trīs vai četras reizes, bet man pirmā tikšanās bija 17. martā 1997. gadā, labu laiku pirms prezidenta vēlēšanām.

Tā politiskā situācija bija tāda, ka acīmredzot gudrākajiem prātiem politikā jau toreiz bija skaidrs - ar nākamajām prezidenta vēlēšanām būs ļoti smagi. Jo tur tā mētājās tādas kandidatūras, bet vispār par to maz runāja. [Guntis] Ulmanis bija prezidents, viņam vēl bija vairāk kā gads, ko strādāt. Bet tajos politiskajos kuluāros jau, kā redzams, notika nākamā prezidenta meklēšana. Un es ierados pie Māra Grīnblata. Viņš mani uzaicināja. Un teica, ka viņam ar mani ir nopietna saruna.

- Jūs bijāt labi pazīstami?

- Jā, mēs ar Māri Grīnblatu bijām pazīstami arī jau ne no bērna kājas, bet no agras jaunības, jo viņš kā nekā bija filozofs. Neteiksim, ka tuvu pazīstami, bet pietiekami pazīstami. Ka viņam vajagot ar mani nopietni aprunāties. Es domāju - kādēļ gan lai neaprunātos ar gudru cilvēku? Viņš nāca klajā ar mani ļoti pārsteidzošu priekšlikumu. Viņš teica, ka viņš ir pilnvarots Tēvzemes un Brīvības valdes vārdā uzaicināt mani ļaut izvirzīt sevi kā prezidenta kandidatūru.

Protams, man tas bija pārstigums, bet mana atbilde bija - man nebija jādomā. Man nevajadzēja laiku apdomāties. Es atbildēju, ka es jūtos ļoti pagodināta un tā tālāk, un tā joprojām, bet ka es sevi neuzskatu par piemērotu šim amatam, un minēju arī dažus iemeslus, un pats galvenais, ka man nav ne mazākās vēlēšanās ieņemt šo amatu. Bet ka man ir kolosāla kandidatūra. Daudz labāka, nekā viņš varētu iedomāties. Kad viņš bija dzirdējis manus argumentus, tad saprata, ka tie tiešām ir nopietni, ka tā nav kaut kāda tur klīrēšanās un koķetēšana. Un es viņam nosaucu Vairu Vīķi-Freibergu.

Māris Grīnblats [par viņu] bija dzirdējis atšķirībā no viena otra Krištopana un lasījis, un es viņam arī izstāstīju un raksturoju, pamatoju, kādēļ viņa būtu piemērota. Un apsolīju, ka es viņu apgādāšu ar literatūru. Un es tiešām aiznesu dažas grāmatas un runas. Tad pagāja kāds laiks, kamēr viņš ar to visu iepazinās. Es pieņemu, es to nezinu, bet es pieņemu, ka viņi arī partijas valdē to apsprieda. Man tika dots uzdevums noskaidrot, vai Vīķe-Freiberga būtu ar mieru. Tad mums bija saruna ar Vairu, tiešām neatceros vairs apstākļus, kā tas notika. Vaira to uzņēma lietišķi, bez īpaša pārsteiguma, ļoti racionāli uztvēra un teica – kāpēc gan ne. Tas ir liels izaicinājums, bet kādēļ gan ne.

Turklāt apstākļu sakritība: viņa pensionējās, turklāt priekšlaicīgi, tur bija kaut kāda tīri finansiāli. Ir tāda sistēma, ka tad, ja tu to dari agrāk, tu saņem lielāku pensiju un principā viņas dzīvē radās jautājums. Respektīvi, viņa bija uz krustcelēm. Pati viņas Kanādas dzīve [viņu] nolika uz krustcelēm. Pēkšņi viņai nāca šāds piedāvājums, vispirms jau mans neoficiālais piedāvājums. Vispirms Grīnblats gribēja pārliecināties, vai vispār ir vērts ar viņu runāt. Tā bija ļoti strauja izšķiršanās. Ja Dievs tā ir lēmis, jo es esmu tagad uz krustcelēm un tieši tagad domāju, ko tagad darīt – atgriezties Latvijā, turpināt pētniecību, principā atgriezties Latvijā, bet ko Latvijā darīt? Tad, kad viņa bija piekritusi tam, ka viņa varētu kandidēt, kādēļ ne. Ņemot vērā, ka iespēja nav sevišķi liela.

Mēs jau tad sapratām, ka ir svarīga šī alternatīvā kandidatūra, salīdzināt ar citiem kandidātiem, pat ja viņu neievēl. Bet lai viņu salīdzina ar Anatoliju Gorbunovu, ar Raimondu Paulu, ar kas tur vēl bija, Vairu Paegli. Respektīvi, arī uz tādas nots, vēl galīgi neliekot kroni galvā, mēs jau abas devāmies pie Māra Grīnblata, un manā klātbūtnē Māris Grīnblats oficiāli bildināja Vairu, vai viņa ir ar mieru kandidēt par prezidenti. Viņa teica, ka ir ar mieru. Saruna bija ļoti īsa. Kas notika tālāk? Tie, kas domā, ka tas viss tā pats no sevis, baigi tā sakrita lodītes visos iedobumos, maldās. Es jums tagad gribu izstāstīt, kāds darbs tika ieguldīts, lai tas viss notiktu.

- Vaira Vīķe-Freiberga darbojās Latvijas Institūtā līdz pat nākamā gada prezidenta vēlēšanām...

- Kāda bija tā doma? Tā doma bija tāda, ka mēs prognozējām, vērojot partiju konfigurāciju, ka partijas nevienosies par prezidentu. Un tās šances izvirzīt... Tā mēs modelējām situācijas, kādās tās šances varētu kļūt reālas. Un tiešām prognozējām to, ka partijas nesadalīs savā starpā. Tas, ka būs otrā kārta, bija pilnībā paredzams, skatoties to visu. Pret Latvijas ceļu tobrīd bija ļoti liela opozīcija. Tautā un arī Latvijas ceļā mēģināja pierunāt Gorbunovu, lai viņš kandidē. Gorbunovs ļoti godīgi un publiski, manuprāt, tā bija Dienā publicēta vēstule, rakstīja, ka viņš nekandidēs. Ka viņš jūt, ka nebūtu labi viņam tā, ka viņš tomēr iepriekšējā tajā visā, iepriekšējā okupācijas režīma galvenais ideologs. Un viņš to saprata, ka viņam nav morālu tiesību to darīt. Un viņš atteicās principā.

Kad tuvojās tas brīdis, arī Latvijas ceļš saprata, ka ne ar vienu citu kandidatūru... Birkavs taču vēl kandidēja, Birkavs nekad nav bijis populārs ne politiķu aprindās, viņi saprata, ka ar Birkavu cauri neies, un viņi pierunāja Gorbunovu kandidēt. Un Gorbunovs kandidēja. Un šinī mirklī mēs, šitā sazvērnieku grupa pēdiņās, sapratām, ka tas ir visbīstamākais pretinieks. Un ne tikai tādēļ, ka viņš ir pretinieks Vairai, bet tādēļ, ka viņš daudziem cilvēkiem... Inteliģencē jau šitas viss vārījās, visa Rakstnieku savienība par to vien runāja, vienkārši man bija tuvākas attiecības ar šiem politiķiem un caur Imantu Ziedoni. To nevarēja lielā barā - šito pārrunāt. Tur bija jāievēro tāda konfidencialitāte, lai to nebazūnē pa visām malām. Jo līdz šim viss bija kārtībā, jo neviens neuztvēra Freibergas kandidatūru nopietni.

- Vai tad viņas vārds vispār kaut kur skanēja pirms tam?

- Par visu pēc kārtas. Es vispirms pabeigšu par Gorbunovu. Tagad parādījās, ka Gorbunovs kandidēs. Gorbunovam jau cilvēciski nav nekādas vainas, man arī padomju laikā bija nācies tikties, un es neteiktu nevienu sliktu vārdu par viņu kā par cilvēku. Bet man bija pilnīgi nepieņemama tā doma, ka tādā veidā mēs speram soli atpakaļ, nevis uz priekšu. Ka mēs neredzam citu līderi kā tikai bijušo. Kas reprezentē, gribi vai negribi, veco režīmu. Kas būs īstenībā liels kauns Eiropas sabiedrībā, ka Latvijas prezidents būs bijušais centrālkomitejas ideoloģiskās daļas vadītājs. Nevar stādīties priekšā, kā viņš vispār sarunāsies ar demokrātisko pasauli. Nu, tas bija pilnīgs nonsenss. No domājošiem cilvēkiem tas bija pilnīgi neiespējami.

Tad es, sakopojot visu viedokļu esenci, uzrakstīju atklātu vēstuli Anatolijam Gorbunovam Dienā. Apmēram to, ko jums teicu, es arī tajā vēstulē to uzrakstīju. Arī pārmetu Gorbunovam, ka viņš maina savu viedokli, ka es ļoti cienīju viņa iepriekšējo viedokli, ka šis, ka viņš maina, ka tas neliecina viņam par labu, un ka viņam nav morālu tiesību kļūt par Latvijas prezidentu. Pēc tam tika publicēta Karinas Pētersones pretvēstule, kur kaunināja mani, kādēļ es tā daru...

Tālāk notika pirmā kārta, kad neviens... Kad viņu [V. Vīķi-Freibergu] nosauca no tribīnes, - laikam otrajā kārtā.

- Bet kādēļ ne pirmajā?

- Es domāju, ka tas bija taktisku apsvērumu dēļ.

- Un kas to taktiku izdomāja?

- Nu, šitie te, ko es...

- Bet kādēļ Juris Bojārs viņu ieveda?

- Jā, es pateikšu, kādēļ Bojārs. Tas vispār ir kuriozs, es uzskatu. Bet nu Dievs ar viņu. Es varbūt tās politiskās aizkulises tobrīd pārzināju, bet šobrīd man tas ir pagaisis. Bet tad bija skaidrs, ka tad, ja viņu [V. Vīķi-Freibergu] nosauks pirmajā kārtā, viņu izbalsos tāpat kā visus citus. Bija jātaupa uz pēdējo brīdi. Tā arī notika. Būtībā, ja teiktu lielīgi, tad teiktu – prognozējami. Ja teiktu godīgi, tad – cerējām. Īstenībā cerējām, ka pirmā kārta izgāzīsies un tad Tēvzeme un Brīvība nāks klajā ar kandidatūru.

Bet pirms tam tātad pirmā kārtā... Pirms tam taču bija šī inteliģences vēstule. Šo atklāto vēstuli rakstīju es, saskaņojot ar Imantu Ziedoni. Un savukārt Imants Ziedonis to sarunāja ar Sarmīti Ēlerti, ka viņa to publicēs. 1999. gada 10. jūnijā Dienā bija publicēta šī vēstule ar apmēram šādu domu, ka, vērojot prezidenta kandidātu izvirzīšanu un tās personālijas, mēs, inteliģence, redzam, ka neviens no viņiem īsti neatbilst tām kvalitātēm, ko mēs vēlētos redzēt prezidentam. Ka mēs aicinām Saeimu to godīgi atzīt un nebaidīties iesaistīt bezpartejisku kandidāti no malas, ka mums – inteliģencei ir tāds kandidāts. Un tā ir Vaira Vīķe-Freiberga. Un tad mēs, protams, uzskatījām, un galvenais, ka ne visu. Mēs ar Imantu sēdējām Jumavas kafejnīcā ar to tekstu, ko es biju uzrakstījusi, un domājām, vai nav par daudz visu to viņas labumu, to nopelnu. Jā, bet, paklau, pusi no tā es vispār neesmu nosaukusi, tikai to pašu būtiskāko. Nolēmām, ka atstāsim visu to, lai tomēr zina, ka tā ir...

- Kāpēc bija vajadzīga šī vēstule?

- Šī vēstule bija vajadzīga, lai... nu, kā, tas bija spiediens. Tas bija sabiedrības spiediens uz Saeimu. Šodienas politiskajā terminoloģijā tas bija sabiedrības spiediens uz Saeimu. Toreiz mēs vēl neoperējām ar tādiem jēdzieniem. Mums nelikās, ka mēs kaut kā spiežam. Nebija tādas terminoloģijas. Mēs vienkārši ar sirdi un dvēseli, pilnīgi, mums nebija, iedomājieties, Imantam Ziedonim vai Mārai Zālītei, tiem cilvēkiem, kas parakstīja, mums nebija nekādu savtīgu interešu. Mēs vēlējāmies, lai Latvijai ir vislabākais prezidents no iespējamiem. Un bija pilnīga, simtprocentīga pārliecība, ka tā ir Vaira Vīķe-Freiberga. Un mums bija svarīgi šo inteliģences viedokli paust plašā sabiedrībā, lai tas atbalsts bija ļoti liels, cilvēki pēc tam ļoti atsaucās, un Dienai noteikti tas arhīvā ir, ka, jā, mēs arī tā domājam, mēs atbalstām utt., utt. Tas bija ļoti būtisks arguments.

- Ar to vien, ka Tēvzeme otrā kārtā viņu izvirzīja, bija par maz?

- Redz, tēvzemiešiem bija, uz ko atsaukties: tā ir intelektuāļu izvirzīta kandidatūra. Viņiem bija aizmugure. Turklāt inteliģence bija tolaik, kā lai saka, tomēr tautā cienīta un respektēta. Vairums no tiem cilvēkiem, kas to parakstīja. Pilnīgi to viedokli ignorēt būtu bijis grūti.

- Un Bojārs?

- Ar Bojāru ir tā, ka pēc tam, kad vajadzēja balsot, bija divi balsojumi. Pirmais bija 50 pret 50. Tajā brīdī, - to es nepārzinu, bet partijas tur jau taisīja kaut kādas savstarpējās rebes. Manas aizdomas ir tādas, ka sociāldemokrāti bija ieinteresēti, lai prezidents nenāktu ne no Latvijas ceļa, ne no Tautas partijas. Līdz ar to viņi metās uz vienu roku; viņi paši nevarēja neko cerēt, kā krievi saka – draudzējās pret, nevis draudzējās par Vairu Vīķi-Freibergu ar Tēvzemi, un pēc tam Tautas partija jau ar’ „uzmeta” savu kandidātu, kad juta, ka tur nebūs. Sociāldemokrāti acīmredzot kaut ko izrēķināja, ka viņiem tas ir izdevīgi. Un līdz ar to arī tās sociāldemokrātu balsis jau pie balsošanas bija svarīgas. Es domāju tāpēc Bojārs - viņš jau nebija Saeimas loceklis - aizmetās uz Saeimu un tupēja tuvumā, lai varētu, tā teikt, ievest Vairu Vīķi-Freibergu kā prezidenti un nostiprināt tautas apziņā mītu, ka viņam ir jelkādi nopelni šajā ziņā...

Pirmā doma radās gadu iepriekš...

Bet varbūt tomēr Māra Zālīte kaut ko traktē pa savam? Kāpēc lai mēs ticētu viņai vienai? Tad uzklausīsim vēl vienu „sazvērnieku” – Māri Grīnblatu.

- Tad kas pēc būtības ieveda Vīķi-Freibergu Saeimā?

- Es varu izstāstīt to, ko es zinu. Neapšaubāmi, pirmā doma par prezidentu radās vienu gadu iepriekš. Es domāju, ka tas bija iepriekšējā gada maijā vai jūnijā. Saeima aktīvi strādāja. Tātad bija trīs sarunas, kas notika viena mēneša ietvaros. Pirmā man bija ar Māru Zālīti. Negribu teikt, vai tā bija mana iniciatīva vai ne, es pieņemu, ka mums bija kaut kāds iemesls par kaut ko runāt, jo es viņu pazinu vairāk kā publisku personu, ne tik daudz personīgi. Es ar viņu tikos un teicu apmēram šādi: Zālītes kundze, vēl gads līdz prezidenta beigām. Ulmanis ir strādājis. Mēs viņu pirmo reizi neatbalstījām, otrreiz pat atbalstījām, jo viņš likās labāks nekā pārējie, kas likās galīgi nejēdzīgi. Ir bijušas pozitīvas, nepozitīvas īpašības, un skaidrs, ka būs jauns prezidents, un mans ieskats ir, ka personai, kas tai pilī, nevajadzētu būt personai, kas sēž ļoti tuvu kādam partijas kodolam vai ekonomiskajam grupējumam, - labāk kāds neitrāls cilvēks.

Es teicu – ja nu sagadīsies tā, ka nākamajā Saeimā būsim pārstāvēti arī mēs, tad mana prognoze ir tāda, ka divas partijas nevarēs vienoties par prezidenta ievēlēšanu. Es neticu, ka 51 balss Saeimā būs divām partijām. Mana prognoze - ka trīs. Līdz ar to es redzu situāciju tādu, ka trīs partijas visticamāk nevarēs vienoties ne par vienas partijas politisko kandidātu, jo, ja būtu tā, ka rudenī vēlē Saeimas priekšsēdētāju, Ministru prezidentu un Valsts prezidentu, tad nebūtu nekādu problēmu vienoties trijām partijām, ka Valsts prezidents būtu ļoti politisks, teiksim, kāds bijušais ministrs vai deputāts.

Bet, tā kā ir vairāk nekā pusgads - novembrī apstiprina Saeimas priekšsēdētāju un Ministru prezidentu un tad ir astoņi mēneši līdz Valsts prezidentam, - es domāju, ka vienošanās nekādas vairs spēkā nebūs, un līdz ar to mana prognoze ir tāda, ka kandidāti, kas uzticīgi partijām, netiks ievēlēti, līdz ar to varētu būt kāda neitrāla persona, nu, kāds kultūras vai gara darbinieks, varbūt pat no latviešu trimdas. Un, ja virzīs politiskā partija kaut kādu bezpartejisko, tad pārējie to uztvers kā viņu piederīgo un teiks: „Reku ir jūsējais!” – un tiks pielikta birka klāt. Es teiktu, ka bija ideja, lai nāk no vides, kas nav gluži politiska, un tad tie ierosina kādu citu. Viņa teica: es par to padomāšu.

Pēc nedēļas vai pēc divām mēs tikāmies vēlreiz, un viņa teica, ka piemērota kandidāte būtu Vaira Vīķe-Freiberga. Tas man nebija ļoti liels pārsteigums, - es uzvārdu biju dzirdējis, bet nebiju domājis, ka Zālītei būtu kādas īpašas simpātijas vai antipātijas pret viņu. Es to vienkārši nezināju. Man iedeva vairākus rakstus. Tur bija latviešu kultūra, trimda un dažādi temati, lai es saprotu, kas tā ir par personu. Tad 1998. gada jūnijā, katrā gadījumā Saeima vēl strādāja, Vīķe-Freiberga bija Rīgā, un tad mēs trijatā runājām. Es viņu pirmo reizi redzēju. Viņa neizraisīja ne mazāko šaubu, ka viņa varētu būt kandidāte. Es biju paredzējis, ka viņa šaubīsies, klīrēsies, bet nē, - viņa tam uzreiz piekrita. Viņa bija par to bija domājusi iepriekš, ka viņa tāda kandidāte varētu būt. Viņa bija samērā runīga, kas mani mazliet pārsteidza.

Mēs runājām par dažādām lietām, par to, ka viņas darbībai turpmāk vajadzētu būt saistītai ar Latviju. Tā drīzāk bija Māras Zālītes ideja nekā mana vai viņas. Viņai tika piedāvāts, es neatceros, kurā brīdī, bet viņai tika piedāvāts vadīt Latvijas Institūtu, kas būtu viņai piemēroti, ņemot vērā viņas izglītību, interesi un tā tālāk. Tas notika tajā laikā, kaut kā izdevīgi sakrita, bet, kā tas process tika virzīts, varbūt Zālītes kundze atceras to labāk - par to institūtu. Bet mēs tā runājām, ka viņa būtu gatava braukt uz Latviju, un viņa saprata, ka ir svarīgi, ka nebūs jāierodas pēdējā brīdī.

Tad noslēgumā teicu, ka šai sarunai ir jāpaliek pēc iespējas konfidenciālai, jo, ja kāds iedomāsies, ka viņas virzīšana ir saistīta ar mani, vai, Dies pasarg, ar mūsu partiju, tad tas vairs nebūs neitrāli, un to jau jebkurš saprot. Pēc tam gada laikā nebija ne pušplēsta vārda, ka tāda saruna ir bijusi, no kā es, atklāti sakot, arī baidījos, jo tad jau kaut kāda politiska birka tiktu piekārta. Arī mūsu partijā es par to nerunāju. Par to zināja vēl labi ja viens cilvēks - no Tautas frontes, ticamākais.

- Jūs pat valdē neapspriedāt?

- Nekur. Nu priekš kam? Tur visa prese ir klāt. Tur desmit vai divdesmit cilvēku ir klāt, tur viss tiek atreferēts. Esmu pārliecinājies desmitiem reižu no senākiem laikiem, ka visas slepenās lietas tūlītās tiek izstāstītas. [Jānis] Straume ne, Straume ir mazrunīgs cilvēks, viņš tās lietas patur pie sevis, bet ir daudz cilvēku. Es domāju, ka par to runāt nevajadzētu, un tāpēc es arī nerunāju. Tā ka gada laikā par to būtisku sarunu nebija. Es savu kandidatūru paturēju pie sevis. Mums katram [katrai partijai] bija sava oficiālā kandidatūra – mums Jānis Priedkalns un, un...

- Kāpēc?

- Kāpēc mums bija savs kandidāts? Pirmām kārtām, katrai partijai bija savs kandidāts, un nekādas kompromisa sarunas nenotika, protams.

- Kāpēc uzreiz ar Vīķi-Freibergu neizgājāt?

- Viņa būtu izgāzta. Viņa būtu uztverta kā vienas partijas kandidāts. Bija plānots, ka viņa tiks izvirzīta tikai tad, kad partijas būs parādījušas gan sev, gan saviem biedriem, ka viņu kandidāti nevar tikt ievēlēti. Neapšaubāmi. Es domāju, ka tie, kas bija tajā procesā vistuvāk, sapratīs, ka nevar uzrakstīt nākošo skaitli, kamēr viens skaitlis nav parādīts līdz komatam.

Es pieļauju, ka vēlēšanu dienā man bija kāda saruna ar... nu jā, tad jau sociāldemokrāti bija ievēlēti Saeimā, Juri Vilcānu. Viņš ir mans paziņa no Padomju laikiem, mēs esam mācījušies vienā fakultātē, kaut arī ne vienā kursā, un strādājuši vienā celtnieku vienībā. Es sapratu, ka viņiem kaut kādi kontakti ar Vīķi-Freibergu ir bijuši.

Tad bija arī kāda maza replika presē, ko bija parakstījusi Māra Zālīte un vēl kādi desmit kultūras un inteliģences darbinieki, kuri ierosināja virzīt Vīķi-Freibergu. Tas nebija no tiem uzsaukumiem, kurus paraksta parasti 150 cilvēki. Ļoti pieticīgā formā, un apakšā nebija plašas kampaņas. Bija labi, ka šo ideju piedāvā kultūras darbinieki, nevis virza politiķu kopa. Saeimā, es domāju, līdz tam lielu sarunu nebija.

Apmēram dienu vai divas pirms prezidenta vēlēšanām Jānis Straume mani informēja, ka viņam no Tautas partijas ir zināms, ka viņi apsver iespēju izvirzīt Ojāru Kalniņu. Es atceros, ka mēs bijām Straumes kabinetā, es palūdzu, lai savieno ar viņu, un teicu: „Ojār, tā un tā. Šeit ir runa par to, ka varētu būt prezidenta vēlēšanas. Mana prognoze ir tā, ka pirmajā kārtā nevienu neievēlēs. Vai ar jums ir runāts par kandidēšanu?” Viņš teica: „Jā, tāda runa ir bijusi.” „Tas ir ļoti interesanti, vai jūs pats tam arī piekrītat?” Viņš teica: „Jā.” „Ā. Nu, tad te ir nopietns kandidāts, ņemsim to vērā.” Un es vēl prasīju: „Vai jūs varat būt Rīgā, kad notiek vēlēšanas?” Viņš teica: „Nē, tik ātri uz Rīgu es tikt nevarēšu.” „Jā, tas ir mīnuss,” es teicu. „Bet tas nevar būt izšķirošais.”

Tas, kas notika vēlēšanu dienā, - sākās konsultācijas gan ar Tautas partiju, gan ar sociāldemokrātiem kaut kur ap pusdienas laiku par to, kā var notikt tālākā virzība. Sociāldemokrāti izkrita vieni no pirmajiem, tad izkrita Paegle, tad izkrita Gorbunovs un palika tikai Pauls. Bija norunāts, ka sēde atsāksies sešos. Tai brīdī notika runas par tālāko procedūru. Divdesmit pāri pieciem atnāca ziņa, ka Pauls atsaucis savu kandidatūru pēdējā balsojumā. Laikam saprata, ka labāk būtu nebalsot, nekā, ka balsu nepietiek.

Un tad notika vienošanās, kas bija būtiska. Biju es un Jānis Straume, no Tautas partijas – Andris Šķēle un Gundars Bērziņš, no sociāldemokrātiem – Juris Bojārs un Egils Baldzēns. Mēs pa dienu bijām runājuši, tāpēc nebijām galīgi nesagatavoti. Tika panāktas divas vienošanās. Bija skaidrs, ka ceļš prasīs pauzi līdz kādai pirmdienai, otrdienai. Šķēle toreiz laikam teica - kategoriski nē, mēs tam nekādi nevaram piekrist, viņi noteikti pa tām brīvdienām savāks jaunus variantus. Mēs nolēmām dot viņiem divas vai trīs stundas un sešos ierosināt nākamo sēdi sākt jau deviņos. Noteikt vienu vai divas stundas kandidātu iesniegšanai ar domu, ka mums kandidāts ir, un kam nav, tam nav – paši vainīgi. Tā doma tika izteikta, ka sēdi jāsasauc šodien un otrreiz jābalso par kandidātiem.

Manuprāt, Šķēle teica apmēram šādus vārdus: mēs varētu atbalstīt gan Ojāru Kalniņu, gan Vairu Vīķi-Freibergu, lai nebūtu strīdu, mums galvenais ir vienoties pret Latvijas ceļu. Nebija doma, ka mēs vienojamies par kandidātu, kuru būtu rūpīgi izpētījuši. Tā tas noteikti nebija. Mums svarīgi bija nepieļaut Latvijas ceļa kandidāta ievēlēšanu.

- Vienalga, ka tik ne Latvijas ceļš?

- Tas bija centrālais jautājums.

- Vīķe-Freiberga vai Kalniņš, tas nebija svarīgi?

- Citu kandidātu jau nebija. Trešā kandidāta nebija. Es teicu, ka mēs varam piekrist gan Vīķei-Freibergai, gan Kalniņam. Sociāldemokrāti teica, ka viņi labāk izvēlas Vīķi-Freibergu, jo man tai dienā koridorā bija saruna ar Egilu Baldzēnu, un viņš teica: „Mēs uzskatām, ka Ojārs Kalniņš ir pārāk oranžs un pārāk pietuvināts Tautas partijai.” Es teicu, ka mums nav problēmu, jo es esmu runājis tikai ar Vīķi-Freibergu, bet ar Ojāru Kalniņu tikai tā, pieklājības pēc. Man pret viņu nekādu īpašu pienākumu nebija. Mēs ar Šķēli teicām - jā, ka mēs tam piekrītam. Šķēle netielējās par to jautājumu. Sociādemokrātiem bija izšķirošā loma tai nozīmē, ka tad, ja arī viņi būtu pateikuši, ka viņiem vienalga, būtu sākusies kaut kāda izvērtēšana. Tad es, protams, būtu teicis, ka ar Vairu Vīķi-Freibergu esmu runājis ilgāk un man viņa šķiet piemērotāka. Tā pusstundas laikā starp pieciem un sešiem tika izlemts šis jautājums. Ātri, varbūt ne pārāk demokrātiski.

Un tad noskaidrojās, ka kādam jākārto tie papīri. Iespējams, ka Bojārs uzņēmās kaut kādu signālu došanu Vīķei-Freibergai, lai viņa steidzīgi ierodas Saeimā. Es šīs tehniskās nianses ne pārāk labi atceros. Mēs ļoti ātri parakstījām iesniegumu par viņas izvirzīšanu. Vajadzēja lapu ar viņas parakstu. Tas tajos laikos bija tik nebirokrātiski, ka prasīja desmit, piecpadsmit minūtes. Prezidenta kandidātu varēja izvirzīt viens deputāts, bet mēs, loģiski, parakstījāmies vairāki. Pēc tam notika mūsu frakcijas sēde, kurā es informēju par jauno situāciju.

- Vai jums tobrīd bija pārliecība, ka viņa varētu būt laba prezidente?

- Viņa bija kultūras darbiniece, viņai nebija politiskās pieredzes, viņa nebija saistīta ne ar vienu politisko partiju un nevienu ekonomisko grupējumu. Viņa bija izglītots cilvēks, es neredzēju nekādu problēmu viņas spējai izteikties, par kaut ko runāt. Viņai nebija politiskas pieredzes, bet Guntim Ulmanim 1993.gadā arī nebija nekādas politiskās pieredzes, viņš nebija Augstākajā Padomē, viņš nebija aktīvi darbojies Tautas frontē, viņam bija pieredze tikai Kārļa Ulmaņa fonda vadīšanā.

Cik bija tā Bojāra ievešana... Es domāju, ka viņš brīvprātīgi uzņēmās atvest Vīķi-Freibergu līdz Saeimai. Droši vien tā bija. Man bija viņas telefons no Latvijas Institūta. Kādu dienu vai divas pirms tam es ar viņu sazvanījos par kādu tīri tehnisku jautājumu. Bet ļoti ciešu kontaktu es neuzturēju.

Tur bija interesanta situācija. Pirmajā kārtā bija tieši piecdesmit balsis. Balsu skaitīšanas komisija ilgi nenāca ārā. Es pat iegāju pie viņiem iekšā. Kristiāna Lībane teica, ka piecdesmit balsis ir pilnīgi noteikti, bet vienai zīmei ir nosvītrots vārds vai uzvārds. Mēs izlēmām, ka tik būtiskā jautājumā nevar riskēt, un nākamajā balsojumā jau bija piecdesmit trīs balsis. Ap pusnakti Vīķe-Freiberga tika ievēlēta. Es atceros, ka viņa ienāca zālē un visi piecēlās kājās, izņemot Latvijas ceļu. Viņi palika sēžot ļoti neapmierināti ar to rezultātu.

- Bet vai jūs arī Mārai Zālītei piedāvājāt kļūt par prezidenti?

- Tā varēja būt tāda zondējoša saruna kontekstā ar kultūras darbinieku. Ja viņa būtu izrādījusi interesi, tad es būtu virzījies savādāk...

„Tur ar to Vairu varēja izdarīt jebko”?

Visbeidzot, enerģiskās kundzes jau ļoti laikus izteiktu interesi par tieši vienu un ļoti konkrētu amatu atzīst arī Juris Bojārs - viņas oficiālais „ievedējs Saeimā” (kas gan lielā mērā tā notika tikai un vienīgi tāpēc, ka neatradās neviena cita, kurš „pieteiktos” uz šo lomu).

- Tad kā - vai tā bija jūsu ideja virzīt Vairu Vīķi-Freibergu prezidentes amatam?

- Grūti pateikt. Tagad jau visādas fantāzijas ir. Inteliģence viņu virzījusi un kas tik viss. Nu, kāda inteliģence ko var virzīt Saeimā?! Savācieties, inteliģence, un virziet kādu Saeimā! Kurš ir ievirzīts? Neviens nav. Tā ka tā lieta bija ļoti praktiska un skaidra. Mums, sociāldemokrātiem, toreiz bija pietiekami liela frakcija Saeimā. Un bija skaidrs, ka neviena grupa nebalsos par otras grupas kandidātiem. Bija jāmeklē risinājums, un man bija risinājums skaidrs tanī ziņā, ka var ievēlēt kādu, kas nepārstāvēs nevienu partiju. Jāmeklē pietiekami tāda ja nu ne izcila, tad vismaz personība, kam būtu pietiekams intelekts.

Pirms tam Vaira Vīķe-Freiberga bija atnākusi pie manis. Viņa tad bija ievēlēta par Latvijas Institūta direktrisi...

- Pati atnākusi? Kāpēc?

- Es to galīgi nevaru pateikt – kāpēc, bet viņa bija sadomājusi pie manis atnākt pakonsultēties. Man toreiz institūts bija pilnā uzplaukumā, par partiju es nerunāju, partija arī bija pilnā uzplaukumā tajā laikā. Man viņa tad atstāja gudras, rezervētas, inteliģentas sievietes iespaidu. Es tā padomāju, ka viņa varētu būt labs kandidāts. Es parunāju ar savu partijas valdi, nu, ne valdi, bet ar tiem deputātiem, kas bija Saeimā. Tur nu reaģēja kā nu kurais. Viens – precīzi, kas arī nobalsoja pret. Tas ir [Jānis] Ādamsons. Viņš tur vēlāk visādi taisnojās.

Tad, kad mēs Anatoliju Gorbunovu izgāzām un visus tos pārējos Latvijas ceļa kandidātus, tad [Kristiāna] Lībane pilnīgi satracināta pienāca man klāt, notvēra [Egīlu] Baldzēnu un teica – mēs taču jums samaksājām, kāpēc jūs tā. Mēs pēc tam noskaidrojām, ka tā maksa ir bijusi 11 tūkstoši. Tas bija tā. To nevarēja nekur piesiet...

Pirmais, ko es darīju, - es aizgāju aprunājos ar Grīnblatu. Grīnblats man tā mīklaini teica, ka viņš jau ir runājis ar Vairu. Vai tā ir taisnība vai ne, to es nevaru pateikt. Bet man izdevās viņu pierunāt. Tas, ko viņi virzīja, – kaut kādu Amerikas latvieti. Es teicu – neviens ne par vienu nebalsos. Tas ir skaidrs. Jāņem neitrāls kandidāts, kas nav ne no vienas partijas. Jo kāda toreiz bija situācija. Toreiz Latvijas ceļš bija tas visvarenais. Viņu rokās ir viss. Viņi, ko grib, to ieliks, ko grib, to noņems. Un tādā veidā. Es saku, nu, bišķi jāapgriež tam Latvijas ceļam

Grīnblats piekrita, un mēs vienojāmies, ka sākumā laidīsim katrs savu kandidātu. Mūsu kandidāts bija Arnis Kalniņš, akadēmiķis, ļoti goda vīrs. Viņš lielu darbu Saeimā izdarīja. Viņš beidza savu darbu Saeimā ar to, ka sāka jau virzīt rapša projektu. Un tas aizgāja. Vienojāmies, ka katrs pa priekšu virzīsim savējos, paskatīsimies, kā nu tur iet. Bija skaidrs, ka nevienu neievēlēs. Nevienu arī neievēlēja. Otru Vairu [Paegli] arī neievēlēja no Tautas partijas. Pēc Grīnblata es aizgāju aprunāties ar Šķēli. Protams, nekad nav īpašu baudu sagādājušas sarunas ar Šķēli. Bet lieta spiesta. Ko tur darīt. Šķēle bija ļoti apķērīgs. Viņš saprata – ja izgāzīs Latvijas ceļu, tas stipri samazinās viņu reitingu. Šķēle bija aprēķinājis, ka tad vajadzētu nokrist Latvijas ceļam [valdībai]. Un nokrita arī. Viņi paši… Tāpēc, ka neuzvarēja vēlēšanās, viņi uzreiz sakāvās, kas vainīgs. Vainu uzgrūda Krištopanam. Noņēma Krištopanu. Es tās detaļas neatceros, bet Krištopana valdība krita. Latvijas ceļš nedabūja prezidenta vietu, valdība krita. Un Šķēle uztaisīja savu valdību, veikli kombinējot. Tāda bija tā tehnika.

Balsošana gāja ilgi, jo viņi tur virzīja arī Raimondu Paulu. Un mēs drusku atbalstījām arī Paulu, bet ne par daudz. Mēs saskaitījām balsis, lai, nedod Dievs, viņu neievēlētu. Viņu tāpat nebūtu ievēlējuši. Un tad pašās beigās jau Ingrīda Ūdre gribēja kandidēt, tie jau bija joki. Un beigu beigās Vairu Vīķi-Freibergu ievēlēja.

- Viņas ierašanās Saeimā arī ir daudziem atmiņā. Jūs toreiz nemaz nebijāt Saeimas deputāts...

- Redziet, jā, bet man ir mūža caurlaide Saeimā. Es biju Augstākās Padomes deputāts, kas balsoja par neatkarību. Tā ir tā mūža caurlaide. Es jau viņu speciāli vedu pats. Tā nelietība, kas ir notikusi uz mūsu politiskās skatuves, īpaši tad, kad notiek cīņa par šādām lietām, - es nezinu, tur varēja visu kaut ko izdarīt ar to Vairu Vīķi-Freibergu. Viņi jau nedomāja, ka to ievēlēs - Latvijas ceļš. Viņi neticēja. Citādi būtu sasolījuši lielāku naudu.

Tāpēc viņa bija tieši fiziski jāieved iekšā, lai viņu nekur nenomušītu. Jūs atceraties, cikiem ir lapsenes iekodušas tajā laikā? Iekož lapsene, beigts cilvēks. Divi vēlēšanu komisijas priekšsēdētāji nošāvās. Jauni cilvēki. Kāpēc? Sakiet! Nu, tur ģimenes problēmas? Muļķības! Viens no viņiem pilnīgi bija ar skaidru galvu.

Tad, kad tā balsošana jau gāja ļoti karsti, tad mani sazvanīja Krištopans un teica – ja es šitā, tad viņi izmetīs Gundaru [Bojāru] no prezidija laukā. Kad viņi man tā piedraudēja, tad es teicu, es jums tādu joku tagad uztaisīšu, ka jūs aizmirsīsiet, ka jūs gribējāt Gundaru no prezidija mest laukā. Nākamajā dienā aiztipināju uz prokuratūru un uzliku [ģenerālprokuroram Jānim] Skrastiņam uz galda iesniegumu, ka mani, pirmkārt, gribēja nopirkt, otrkārt, draudēja. Nu, bet Skrastiņš bija no tās pašas komandas cilvēks. Sistēmas cilvēks simtprocentīgi.

- Un kā tieši jūs atvedāt Vairu Vīķi-Freibergu uz Saeimu?

- Es nekad nepievēršu uzmanību sīkumiem. Tie nav svarīgi. Dzīvē ir svarīgas būtiskas lietas.

- Jūs viņai piezvanījāt, teicāt - es jums aizbraukšu pakaļ?

- Pirms tam jau bija sarunāts tikšanās laiks, un es viņu ievedu iekšā.

- Tas ir – viņa ar jums jau bija sarunājusi, kur un kā jūs tiksieties?

- Tad es viņai sēdēju blakus, lai viņu tur kaut kur nenozog. Tur tādi žuļiki bija uz tās politiskās skatuves, ka tur ar to Vairu varēja izdarīt jebko. Iznāciet tur ārā, jums tur jāparaksta, papīri jāaizpilda vai tur ko. Bet to man visu izdarīja. Sakārtoja cilvēki, kas man uzticējās un kuriem es uzticējos. Tieši no Saeimas aparāta. Viņi sadarbojās nevis ar visiem tiem toļikiem tajā laikā, bet ar mani.

- Vai Vaira Vīķe-Freiberga bija nobijusies?

- Nē, nebija. Es mēģināju viņu iesaistīt sarunā, bet mums tā saruna neiznāca. Tur bija apkārt daudz cilvēku, varbūt tāpēc. Man bija svarīgi, lai ar viņu nekas nenotiek. Es viņu gandrīz turēju aiz rokas. Nu, tad tur visus tos papīrus turp un atpakaļ nēsāju.

- Viņa ir ārzemju latviete, un tas daudziem negāja kopā ar jūsu personu.

- Jā, jā. Tas bija ļoti izdevīgi. Tas bija vienīgais, ar ko varēja ar mani manipulēt. Nopirkt nevarēja. Viens no vislielākajiem Latvijas oligarhiem jau brīdināja – Bojāra kungs, ja jūs nāksiet pie varas, jūs nošaus. Es to arī vēsi pieņēmu. Tā kā es redzēju, ka tas jau notiek ar visām lapsenēm, tad tas arī varēja notikt. Tajos laikos es vienmēr staigāju bruņots. Man jaunībā bija pirmā klase šaušanā ar pistoli un arī ar šauteni. Tā kā tas nemaz nebūtu bijis tik vienkārši.

Nedaudz nepatīkamā realitāte

Kas tad mums kļūst skaidrs no šiem dažādajiem stāstījumiem un pietiekami drošajiem faktiem? Lielos vilcienos – tas, ko nojautām jau iepriekš; būtībā – divas lietas. Pirmā – pretēji oficiozo biogrāfu mītiem V. Vīķe-Freiberga kā prezidenta amata kandidāte neparādījās ne nejauši, ne no nekurienes, ne arī kāda stihiska atbalsta negaidīti un pēkšņi izvirzīta: patiesībā aizkulišu spēlmaņi ar viņas kandidatūru sāka ņemties jau nepilnus divus gadus pirms prezidenta vēlēšanām, kad „īstie politiķi” par šādu tēmu pat nedomāja, un pirms 1999. gada 17. jūnija notikušais – bīdīšana uz Latvijas Institūta direktora amatu, „stihiskais” atbalsts utt. – bija viss kas, tikai ne nejaušība. Nejauši bija varbūt vienīgi tas, ka ievēlēta viņa tika jau 17. jūnijā, ko nebija gaidījusi arī pati – par ko uzskatāmi liecina kaut vai leģendārā raibā blūzīte un īpatnā frizūra ievēlēšanas vakarā (frizieris, cik zināms, bija sarunāts uz nākamo rītu).

Otrā – ne jau aizkulišu spēlmaņi bija tie, kas sāka ņemties ar V. Vīķes-Freibergas kandidatūru: ārkārtīgi maldīgs ir vispārpieņemtais viedoklis, ka V. Vīķe-Freiberga tikai ļāvās, lai inteliģences un šo atsevišķo spēlmaņu, bet pēc tam arī tautas atbalsts viņu ienes augstajā krēslā, uz šo virzību vēl noskatoties pat ar nelielu nožēlu (izsakoties A. Cimdiņas oficiālās biogrāfijas vārdiem, „iespējams, ka, stājoties prezidentes amatā, viņai bija pat žēl šķirties no iemīļotā pētniecības darba, kurā ir ielikts tik daudz no sevis, bet nu tuvākajos gados tam nebūs iespējams atvēlēt ne minūti”).

Patiesībā ir skaidri redzams, kā jau kopš deviņdesmito gadu vidus, bet īsti nopietni no 1997. gada viņa mērķtiecīgi un enerģiski pūlējās, lai pēc aiziešanas pensijā Kanādā tiktu pie saviem nopelniem un vērtībai atbilstoša posteņa Latvijā. Gan inteliģences pārstāvji, gan politiķi tika apstrādāti viens pēc otra, turklāt bez īpašiem smalkumiem: atminaties eksčekista J. Bojāra izbrīnu – „galīgi nevaru pateikt – kāpēc, bet viņa bija sadomājusi pie manis atnākt pakonsultēties”?

Vērā ņemams arī tas, ka lielais nākotnes mērķis V. Vīķei-Freibergai vismaz brīžam nelika aizmirst arī vēlmi pēc tūlītējiem materiāliem labumiem, - atminēsimies, kā Latvijas Institūta direktora postenis viņai gandrīz gāja gar degunu iekārotā dienesta dzīvokļa, ministra algas un mašīnas dēļ. Tikai citu kandidātu trūkums komplektā ar pašas V. Vīķes-Freibergas pārdomu laika „latiņas nolaišanu” ļāva pārvarēt nepatīkamo situāciju, lai gan lēmumu pieņēmējos zināmas grēmas tā atstāja arī pēcāk („Es pats tagad savā stāstījumā saklausīju pretrunu,” saka G. Krasts uz jautājumu, kā viņam radās pārliecība, ka Latvijas prezidenta postenim varētu derēt cilvēks, kas atbrauca no Kanādas un paprasīja dzīvokli, mašīnu un ministra algu...).

Papildus šiem pamatfaktoriem V. Vīķe-Freiberga par savu nokļūšanu prezidenta postenī ļoti tieši varēja pateikties arī partiju savstarpējām nesaskaņām, Latvijas ceļa lielmanībai un jo īpaši tobrīd opozīcijā sēdošās Tautas partijas vadītāja Andra Šķēles īpatnībai, ko J. Jurkāns raksturo šādiem vārdiem: „Atceros, ka sarunā ar Andri Šķēli viņa kabinetā es viņam toreiz jautāju – vai jūs tiešām atbalstīsiet Freibergu? Viņš teica – jā, lai sariebtu Latvijas ceļam. Tas ir tā – es izduršu sev aci, lai sievasmātei būtu riebīgi uz mani skatīties.” Rezultātā A. Šķēle, izsakoties cita politikas vērotāja vārdiem, „lai izdr...tu ceļu, izdr...za pats sevi, - Gorbunovs pret viņu nekad nebūtu izturējies tā, kā pēcāk atļāvās Vīķe-Freiberga”.

Nu, bet tumšajam zirdziņam raibajā blūzītē ilgi plānotais amats bija rokā, - 8.jūlijā V. Vīķe-Freiberga ķērās pie Valsts prezidenta pienākumu pildīšanas. Jau pāris gadus vēlāk viņa, spriežot pēc intervijas Vakara Ziņām, bija veiksmīgi piemirsusi aizkulišu spēlmaņus un pašas aktivitātes, - nu ievēlēšana bija ja ne „Dieva pirksts”, tad „brīnums” gan: „Ja kāds trīs dienas pirms prezidenta vēlēšanām būtu prasījis, vai Saeima ir gatava ievēlēt tādu cilvēku kā mani, vairums būtu teikuši, ka ne. Nez vai Saeimas deputāti tādā gadījumā būtu teikuši, ka mani ievēlēs. Vai domājat, ka mana ievēlēšana nebija brīnums? Vai domājat, ka tas bija šausmīgi loģiski? Cilvēks, kas nekad nav bijis nevienā partijā, nav darbojies politiskajā dzīvē, kļūst par prezidentu… Tas bija brīnums!”

Turklāt īpaši interesanti, ka augstāko spēku iejaukšanos saskatīja arī „mazās cilvēku grupiņas” pārstāvis I. Ziedonis, jau pieminētajā „no augšas” par labu esam atzītajā grāmatā Brīvības vārdā apliecinot: „Man nav ne mazāko šaubu, ka šis process, tas ir, prezidentes ievē­lēšanas situācija, bija augstāku spēku garantēts...”

Novērtē šo rakstu:

27
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Pusmiljons mediju atbalstam ir izdalīts „savējiem”: Kučinski un Melbārde, vai to pieļausiet?

FotoVēršamies pie Jums ar atklātu vēstuli, lai paustu savu neizpratni par Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) rīkotā konkursa „Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā” neprofesionālo norisi un nespēju nodrošināt Ministru kabineta pieņemtā dokumenta „Par Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm 2016.–2020. gadam” izpildi.
Lasīt visu...

12

Islāma frontē bez pārmaiņām, jeb kā Zanders “analizēja” DP pārskatu

FotoNesen Drošības policija (DP) nākusi klajā ar pērnā gada pārskatu, kurā norādīts, ka Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, terorisma draudu līmenis ir zems, tomēr radikalizācija novērojama arī Latvijā.[1] Par vienu no iemesliem minēts fakts, ka bijušais Latvijas islāma kultūras centra vadītājs Oļegs Petrovs no Islāma valsts izplata latviski tulkotu tās propagandu Latvijas ummah (ticīgo kopienai).[2]
Lasīt visu...

21

Tauta ir runājusi, vai kāds klausījās?

FotoPēdējā laikā aizvien biežāk dzirdam aicinājumu parakstīt kādu iniciatīvu par izmaiņām likumdošanā, paust savu viedokli kādā aptaujā, aizpildot anketu vai klikšķinot internetā. Tas ļauj secināt, ka vairāk nekā 25 neatkarības gadi ir darījuši savu un esam sākuši saprast, ka dzīvojam demokrātijā un drīkstam paust savu viedokli.
Lasīt visu...

6

Aicinām LR tieslietu ministru Rasnaču atkāpties

FotoBiedrība ProBonoPublico.Latvia, pamatojoties uz aizvien dziļāku krīzi tieslietu sistēmā un būtiskiem pamattiesību pārkāpumiem, kurus iniciē pati Tieslietu ministrija tās ministra Dzintara Rasnača (NA) vadībā, aicina LR tieslietu ministru Rasnaču atkāpties, dodot ministra krēsla vietu spējīgākai personai, kura izprot tiesiskuma nozīmi un lomu valsts attīstībā un sabiedrības labklājībā.
Lasīt visu...

21

Oficiālās jeb deklarētās “demokrātijas” noklusētā īstenība

FotoVairums no mums daudzkārt ir dzirdējuši demokrātu bieži drillēto Vinstona Čērčila teicienu par to, ka par demokrātiju nekas labāks neesot izdomāts ar visiem tās trūkumiem. Patiesībā tas skanēja šādi: DEMOCRACY IS THE WORST FORM OF GOVERNMENT, EXCEPT ALL THOSE OTHER FORMS THAT HAVE BEEN FROM TIME TO TIME. Kas nozīmē ka vēsturē ir bijuši par mūsdienu “demokrātiju” taisnīgāki tautu pašpārvaldes modeļi un patlaban mēs esam tuvāk Ķīnas mūrim nekā skandinātajai suverenitātei.
Lasīt visu...

21

Ecce homo! Dictum de omni et nullo

FotoŠajā esejā ir gods godbijīgi tuvoties latīņu valodas mīluļiem. Viņu darbības vērtība ir nosaukta latīņu valodā. Tāpēc latīņu valodas sprēgāšana ir obligāti jāņem vērā. To nedrīkst ignorēt. Obligāti nedrīkst būt nevērīga izturēšanās pret latīņu valodu. Nedrīkst nevēlēties zināt un savu iespēju robežās nelietot latīņu valodu. Tas nav pieļaujams. Tāpēc esejas autoram un esejas lasītājiem ir jāpārceļas uz latīņu valodas pasauli. Lūdzu, ievērosim: nevis uz latīnismu pasauli, bet uz latīņu valodas pasauli! Praktiski tas nozīmē pārcelšanos uz divvalodu pasauli – latīņu valodas pasauli + latviešu valodas pasauli.
Lasīt visu...

6

Lūdzam Kalnmeieru atkāpties no ģenerālprokurora amata un dot iespēju vietā nākt zinošākam un, galvenais, godīgam juristam

Foto2017.gada 18.aprīlī noklausījāmies Latvijas Radio ziņu dienesta korespondentes Vitas Anstrates sagatavoto raidījumu par tēmu „Sistēmas bērni”, kas liecina: internātus un slimnīcas izmanto kā draudu nepaklausīgajiem.
Lasīt visu...

21

Kauns lasīt, ko raksta augsti profesionāli Tieslietu ministrijas juristi

FotoGodātie Tieslietu ministrijas (TM) darbinieki, kam Jūs rakstāt šādus rakstus**, kuri pamatos saskan ar nelikumīgiem un nepamatotiem tiesu spriedumiem, ar advokāta Normunda Šlitkes vai AS Pilsētas zemes dienests (AS nosaukumā vārds – „dienests” valsts iestādes viltīgs atdarinājums, kas ved neizpratnē), vai SIA Vienotais norēķinu centrs skaidrojumiem, pamācībām un likumu normu savirknējumiem „vienos vārtos”?
Lasīt visu...

12

Gaismas spēku suicīds jeb Sniegbaltītes pamāte pret karali Līru

FotoFrancijas prezidenta vēlēšanu kampaņa attīstās pēc tā paša scenārija, ko jau apskatīju Austrijas vēlēšanu sakarā: valdošo partiju oficiālie pārstāvji netiks finālā. Pēc sociologu branžas globālās izblamēšanās pērnā gada svarīgāko notikumu prognozēšanā nešķiet prātīgi uzņemties kaut jel kādu atbildību par aptauju datu interpretēšanu, tomēr viens ir skaidrs: valsts populārākā politiķe ir Marina Le Pena, kura klasifikācijas labad tiek skaitīta pie galēji labējiem. Lai kaut kā šo eirorastiem neērto situāciju appušķotu, viņai permanenti uzkarināta populisma birka.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām, visiem 100 Saeimas deputātiem

Ar zemāk teikto informējam par apšaubāmiem, atklāti sakot, par prettiesiskiem secinājumiem tiesu spriedumos, par to neatbilstību likumu...

Foto

Īss ieskats praktiskās ģenētikas vēsturē

XIX gadsimta otrajā pusē, samazinoties reliģijas ietekmei un pieaugot gēnu zinātnes iespaidam, savu kundzību (koloniālismu, verdzību, brīvās tirdzniecības noteikumu uzspiešanu) rietumvalstu...

Foto

Dažas īpaši aktuālas jomas, kurās nepieciešama Kristus augšāmcelšanās spēka manifestācija un vadība

Dārgie Kristum ticīgie! Šodienas liturģiskajos tekstos skan aicinājums: “Ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies,...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: vārdnīca

Katrā laikmetā ir īpaši iecienīti vārdi, un tie pulcējās modernā vārdnīcā. Šī vārdnīca ir populāra sabiedrībā. Vārdnīcai ir starptautisks pielietojums. To bez...

Foto

Kūst knabisma kults

Latvijas sabiedriskajā domā un medijos veidojas kaut kas līdzīgs apziņas atkusnim, prātu attīrīšanai no agrāk iepotētiem politiskajiem priekšstatiem un mītiem. Arvien skaļāk tiek izvērtēts...

Foto

Quo vadis, Donald Trump?

Par vienu no izteiktākajiem pēdējo laiku “modes trendiem” plašsaziņas līdzekļos ir kļuvusi sacenšanās jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa ķengāšanā un zākāšanā. Šis...

Foto

Profesori Frankenšteini cīņā pret ģenētisko šovinismu

Jau daudzus gadus liberālleftisti meklē veidus, kā apkarot "rasismu", un katrs to jaunizgudrojums ir absurdāks par iepriekšējo. Bet viņu pati...

Foto

Pilnmēness (un tā imaginārā ietekme)

Par skriešanu sienā ar pieri. Saprotu, ka šādi raksti nes prieku tikai tai pusei, kura piekrīt te paustajam. Otru pusi pārliecināt...

Foto

Pēc Preses kluba

Vakar piedalījos TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas izvērtās par cīņu klubu. Diemžel bez Breda Pita un Edvarda Nortona. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka politiķu...

Foto

Joviāli juvenālisko juvenilu jukas

Trīs latīnismi un viens latvisks vārds virsrakstā, saprotams, ir cinisma demonstrācija. Viss ir kā parasti. Cinisms parasti ir neticības draugs. Cinisma avots...

Foto

Pārtrauciet VDK ietekmi Latvijā vai atkāpieties: atklāta vēstule Satversmes aizsardzības biroja direktoram Jānim Maizīša kungam

Saņemot no Jums formālu atbildi uz savu vēstuli un iesniegumu, kurā...

Foto

„Dogo” sāgas turpinājums - tiesvedība, meli un iebiedēšana: kā „Tukuma straume” glābj diskreditēto zīmolu

Pirms pāris nedēļām pie lielveikala "Sky" Mežciemā Rīgā piebrauca busiņš ar uzrakstu...

Foto

Vai man, Mārupes novada domes deputātam, ir iespējams atcelt NĪN?

Šī ir Mārupes novada domes deputāta Jāņa Rušenieka oficiāla atbilde Mārupes novada iedzīvotājam Ivo Stieģelim (E-iesnieguma...

Foto

Latviešu tauta ir vienīgais likumīgais saimnieks savā Tēvzemē

Šai Baltijas jūras krastā joprojām zeme turpina vaidēt zem apspiesto un pazemoto Latvijas iedzīvotāju klusajiem, pazemīgajiem soļiem....

Foto

Par ko Pētera Apiņa čomi iedeva viņam goda doktora grādu?

Zinātņu akadēmijā Pētera Apiņa čomi viņam iedeva goda doktora grādu. Par ko? Par to, ka Gardovskim,...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – III daļa

Uz likuma pamata zemi zem mājās var lietot CL...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – II daļa

Acīmredzami jāsecina, ka AT Senāts atsevišķi kategoriju lietās turpina...

Foto

Kas ļauts valsts medijam, nav ļauts municipālam?

Augstākās tiesas spriedums, vērtējot laikraksta «Bauskas Dzīve» pretenzijas pret Iecavas novada domes mediju biznesu, pelnīti izsauca atzinīgu ažiotāžu, pat...

Foto

Cik ticami ir DNS analīžu rezultāti?

Ja īsi, tad DNS analīzes rezultāti nevar kalpot par vienīgo un galīgo pierādījumu, jo DNS laboratorijas nenosaka paternitāti, bet tikai...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – I daļa

Piespiedu rakstura tiesiskās attiecības „uz likuma pamata” tiek nodibinātas...

Foto

Diemžēl arī turpmāk atvieglojumi suņu obligātajā apzīmēšanā nav gaidāmi

Š.g. 30.martā Saeima noraidīja priekšlikumu grozījumiem Veterinārmedicīnas likumā, kas paredzēja turpmāk mājas istabas dzīvnieku apzīmēšanas kārtību tāpat...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: cerību mirklis

Civilizācijas norieta enciklopēdijā cerību mirklis ir atsevišķs šķirklis. Eiropeīdu civilizācijas visjaunākais cerību mirklis var ilgt astoņus gadus. Labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā...

Foto

Pašvaldību vēlēšanas Rīgā gaidot: ar ko gan nacionāļi (ne)atšķiras no urlakoviešiem?

Mūsu t.s. „labējie spēki”, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, sākuši pilnā balsī skandināt, cik svarīgi būtu dabūt...

Foto

Tilts Rīgā un tilts Londonā: dažādās pieejas

Rīgas domes Satiksmes departaments jau šī gada otrajā pusē plāno veikt Deglava tilta rekonstrukciju [1]. Rekonstrukcijas laikā viņi nedaudz...

Foto

Tas nav līgums ar ASV sabiedrotajiem. Tas ir valsts pieņemšanas-nodošanas akts

Vēl pirms gada – 2016.gada pavasarī ar skandalozajiem grozījumiem Krimināllikumā Latvijas sabiedrībai tika dots skaidrs...

Foto

Petīcija par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam

2016. gada 13. aprīlī, izmantojot savas tiesības, mēs, manabalss.lv iniciatīvas „Par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam” (https://manabalss.lv/i/976)...

Foto

Kā es devos pie mēra taisnību un atbalstu meklēt

27. janvārī pēc 5 gadu gaidīšanas beidzot tiku pie domes priekšsēdētāja Nila Ušakova personīgi. „Ciemošanās” laiks –...

Foto

Atklāta vēstule par fizisko personu datu neaizsargātību Latvijas Republikas tiesās

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības...

Foto

Notiks Tautas sapulce par NĪN atcelšanu vienīgajam mājoklim

Pirmdien, 27. martā plkst. 18:00 pie Latvijas Republikas Saeimas ēkas Jēkaba ielā 11 notiks Tautas sapulce par nekustamā...

Foto

Sabiedrība nav gatava

Nesen sabiedriskā medija portālā lasīju, ka sabiedrība nav bijusi gatava kādam džeza mūzikas uzvedumam Liepājā, tāpēc nolēmu paskatīties, kam vēl sabiedrība nav bijusi...

Foto

Jaunākais nacionālais noziegums

Noziegumu brīvība pie mums himēriski aulekšo pa divām maģistrālēm. Latviešu tautas vairākums himērisko aulekšošanu netraucē, nekavē, nebremzē, neaizliedz, nelikvidē. Visbiežāk pavada ar aplausiem,...

Foto

Kāds islāmam sakars ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?

Trešdien, 2017.gada 22.martā Londonā, pilsētā, kurā ir aptuveni 12% musulmaņu,[1] notika kārtējais musulmaņu izraisītais terora akts, kurā sabraukti...

Foto

Pietiks par DEPO

Jau kādu laiku presē var lasīt ziņas par un ap DEPO tirdzniecības centra būvniecību Jelgavā. Esmu zemgalietis, dzīvoju netālu un plānoju būt šī...