Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ja par nu jau bijušā Valsts prezidenta dzīvesbiedri faktiski uzreiz pēc viņas aiziešanas no Rīgas pils bija skaidrs, ka līdzi visnotaļ likumīgi, kaut pēc asas diskusijas līdzi paķērušās divas Spānijas karaļpāra dāvinātas kristāla vāzes, tad Vairas Vīķes-Freibergas „personisko dāvanu” gaitas atklājās pa solītim vien, pa solītim vien. Par to – šī Pietiek ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotās grāmatas Va(i)ras virtuve.

Kaut gan pēc skandāla sākuma ap Vairas Vīķes-Freibergas bēdīgi slaveno rokaspulksteni runa bija tikai un vienīgi par vienu laikrādi, jaunā Valsts prezidenta kanceleja sarosījās, un no kancelejas vadītāja vietnieka Ērika Ozola jaunpiegādātiem dokumentiem kļuva skaidrs, ka šis nebūt nav bijis vienīgais īsi pirms prezidentūras beigām norakstītais V. Vīķei-Freibergai oficiāli dāvinātais rokaspulkstenis.

Izrādījās, ka divas dienas pirms Vairas Vīķes-Freibergas pilnvaru termiņa beigām, pagājušā gada 5. jūlijā toreizējais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Andrejs Pildegovičs apstiprinājis aktu, ar kuru no pamatlīdzekļiem tiek izslēgts cits – 300 latus vērts rokaspulkstenis, ko V. Vīķei-Freibergai 2005. gada jūnijā bija uzdāvinājis Šveices Konfederācijas prezidents Zamuels Šmids un viņa dzīvesbiedre.

Dokumenti rādīja, ka tāpat kā iepriekš pieminēto pulksteni arī šo laikrādi pieaicināto ekspertu skatījumā pēkšņi piemeklējusi nopietna ķibele, kuras dēļ tas V. Vīķes-Freibergas kancelejas darbinieku skatījumā bija zaudējis jebkuru vērtību. To pašu ekspertu atzinumā bija skaidri un gaiši norādīts: „Komisija konstatēja, ka rokas pulksteņa izmantošanas procesā, kopš saņemšanas brīža 2005. gada 20. jūnijā, tā korpusu ir skārusi mitruma iedarbība. Pārbaude apliecināja, ka ārējās vides apstākļu ietekmes rezultātā ir traucēta pulksteņa mehāniskā darbība”.

Savukārt jau dažas dienas pēc šī atzinuma sniegšana Valsts prezidenta kancelejas komisija, kuru vadīja tas pats pēcāk norakstīšanas procesus pilnīgi un galīgi aizmirsušais J. Ruško, pieņēma lēmumu pulksteni izslēgt no pamatlīdzekļiem, pēc kā tas „norakstīts bez grāmatojumiem”. Turklāt jau atkal komisijas sastādītajā aktā ailē „Komisija konstatēja, ka objekts ir tālākai ekspluatācijai nederīgs šādu apsvērumu dēļ” nav minēts neviens šāds apsvērums, un zīmīgi, ka jaunajai Valsts prezidenta kancelejas vadībai pulksteņa norakstītāji nebija atstājuši nekādus dokumentus arī par šī valsts īpašuma tālāko likteni.

Interesanti, ka par pirmo „nekam nederīgo” pulksteni neatkarīgi eksperti vēl pieļāva, ka no īpaši smagiem triecieniem tā korpusam un stikliņam tiešām varētu būt gadījies kāds defekts, toties par „jaunatklāto” norakstīto V. Vīķes-Freibergas pulksteni aptaujātie pulksteņmeistari jau bija kategoriski: modernie pulksteņu korpusi netiek izgatavoti no rūsējošiem metāliem, līdz ar to no ārpuses mitruma iedarbība uz pulksteni vispār neesot konstatējama, savukārt mitruma iedarbība uz pulksteņa mehānismu parasti nozīmējot tikai nepieciešamību veikt lielāku vai mazāku remontu, tā ka J. Ruško un Co. pieaicināto ekspertu viedoklis neesot uztverams kā īpaši nopietns un adekvāts...

Ko šajā brīdī darīja bijusī prezidente? Tā vietā, lai viestu skaidrību notikušajā, viņas vienīgais publiskais paziņojums bija, pavēstot, ka šīs lietas nākšana gaismā saistīta ar tā arī nenosauktu spēku politisko pasūtījumu un ka šādas informācijas parādīšanās esot sveiciens no viņas varbūtējiem politiskajiem konkurentiem. (Interesanti, ka labu laiku vēlāk tautpartijietis Gundars Bērziņš – ļoti iespējams, viens no tumšo spēku pārstāvjiem eksprezidentes skatījumā - presē nāca klajā ar amizanti modificētu V. Vīķes-Freibergas versijas variantu: „Nesen izskanēja Vīķes - Freibergas pulksteņa lietas skandāls. Es esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka šo informāciju noplūdināja sorosīti. Informācija noplūda no Sorosa faniem Valsts prezidenta kancelejā. Zinot Vīķes-Freibergas ambīcijas, viņas šaubas par iespēju iesaistīties politikā un viņas reakciju uz nepatīkamām ziņām, sorosīti tādējādi nolēma izraisīt eksprezidentes dusmas uz ļaunajiem spēkiem, kas šo lietu it kā izvilkuši gaismā.”)

Taču V. Vīķe-Freiberga neatbildēja ne uz vienu jautājumu par dārgā pulksteņa norakstīšanu un iespējamu nonākšanu viņas rīcībā, un tieši tikpat pārliecinoši eksprezidente klusēja arī uz nākamajiem jautājumiem saistībā ar jaunatklāto „pazudušo” pulksteni. Un klusēšana bija viegli saprotama – jautājumi bija visnotaļ precīzi, un vienkārši vainot ļauno spēku politisko pasūtījumu, uz tiem atbildot, nebija iespējams:

„1) Vai taisnība, ka V. Vīķe-Freiberga laikā, kad bija Valsts prezidente, personiskām vajadzībām izmantoja Šveices Konfederācijas prezidenta 2005. gadā dāvinātu rokaspulksteni, kaut arī Ministru kabineta noteikumi „Kārtība, kādā izmantojamas un izpērkamas dāvanas, kuras valsts amatpersonai ir atļauts pieņemt amata pienākumu pildīšanas laikā” noteica, ka šādu dāvanu var izmantot tikai „apdāvinātās valsts amatpersonas pārstāvētās valsts vai pašvaldību institūcijas vai valsts vai pašvaldību uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vajadzībām”? Ja jā, tad – kā V. Vīķe-Freiberga var izskaidrot šo savu rīcību?

2) Vai V. Vīķe-Freiberga pirms savu pilnvaru beigām kādā veidā lika manīt Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem Jurim Ruško un Andrejam Pildegovičam, ka viņa šo pulksteni vēlētos paturēt savā īpašumā arī pēc savu pilnvaru beigām Valsts prezidenta amatā? Ja jā, tad – kāpēc? Ja nē – kā viņa varētu skaidrot, ka minētie Valsts prezidenta kancelejas darbinieki pieņēma lēmumu viņas lietotu pulksteni pēkšņi atzīt par norakstāmu, kaut arī ekspertu slēdzienā nebija minēts, ka pulkstenis ir ekspluatācijai nederīgs? Vai V. Vīķe-Freiberga neuzskata, ka, neiebilstot pret šādu lēmumu, viņa faktiski ir bijusi līdzdalīga vērtīga valstij piederoša īpašuma faktiskā nozagšanā un piesavināšanā?

3) Vai šis pulkstenis neatrodas V. Vīķes-Freibergas rīcībā? Vai viņai nav ziņu, kur tas atrodas? Ja tas atrodas viņas rīcībā – tad kādā veidā tas viņas rīcībā nonācis un vai viņa šo veidu uzskata par ētisku un likumīgu?

4) Vai V. Vīķe-Freiberga atbalsta kriminālprocesa sākšanu, lai noskaidrotu, vai minētais valsts īpašums ir norakstīts likumīgi un pamatoti?”

Un arī tas vēl nebija viss – V. Zatlera kanceleja sarosījās vēlreiz, un rezultātā aina sāka veidoties jau pavisam iespaidīga: kļuva aizvien skaidrāks, ka V. Vīķes-Freibergas pilnvaru pēdējās dienās notikusi gana apjomīga valsts atbrīvošana no tai „nevajadzīgiem” priekšmetiem, jo pat ārvalstu vizītes laikā saņemts prezidentes portrets ticis pārdēvēts par privātu dāvinājumu, lai pēc tam to tāpat kā bēdīgi slavenos valsts galvas dāvanās saņemtos rokaspulksteņus nekavējoties norakstītu kā „tālākai ekspluatācijai nederīgu”.

 Kā rādīja jaunie Valsts prezidenta kancelejas dokumenti, 2007. gada maijā toreizējā Valsts prezidente, viesojoties Marokas Karalistē, saņēmusi dāvanu – viņas pašas portretu, kas pēc atgriešanās, spriežot pēc oficiālā akta, reģistrēts kā prezidentes saņemta dāvana un novērtēts ar 300 latiem. Savukārt 2007. gada jūnija beigās mums jau labi zināmā ekspertu komisija, kā rāda tās parakstīts akts, pārbaudījusi „gleznu Vairas Vīķes-Freibergas portrets”, kas „saņemta dāvinājumā valsts vizītes laikā Marokas Karalistē 2007. gada 16. maijā”, un pēkšņi konstatējusi, ka „kultūras priekšmetu novērtēšanas brīdī mākslas priekšmetu ekspertiem nebija pieejama informācija par abu dāvinājumu privāto raksturu” (otrs dāvinājums bijis naudas izteiksmē mazāk vērtīgs izšuvums).

Šādā veidā dāvana, kas saskaņā ar pieejamajiem dokumentiem oficiāli bija reģistrēta kā valsts amatpersonas saņemta dāvana, dažas dienas pirms apdāvinātās personas pilnvaru beigām pārtapa par privātu dāvinājumu. Savukārt tālākais ceļš bija identisks jau labi zināmo V. Vīķes-Freibergas dāvanās saņemto rokaspulksteņu norakstīšanas procesam: balstoties uz šo konstatējumu, Valsts prezidenta kancelejas komisija kancelejas vadītāja vietnieka Jura Ruško vadībā apskatīja „gleznu – Vairas Vīķes-Freibergas portrets. Uz po” (tā rakstīts oficiālajā aktā) un jau tradicionāli nolēma izslēgt to no pamatlīdzekļiem. Vēl pēc tam toreizējais kancelejas vadītājs A. Pildegovičs apstiprināja šī ar 300 latiem novērtētā valsts īpašuma „norakstīšanu bez grāmatojumiem”, un tāpat kā rokaspulksteņiem arī gleznas norakstīšanas dokumentā nav pat aizpildītas ailes „Apskatē komisija konstatēja, ka objekts ir tālākai ekspluatācijai nederīgs šādu apsvērumu dēļ...” un „Tehniskais stāvoklis un norakstīšanas iemesls...”.

Tiesa, eksperte I. Sakne, kas parakstījusi aktu, kurā minēts „dāvinājuma privātais raksturs”, pēcāk kategoriski norobežojās no Valsts prezidenta kancelejas lēmuma par gleznas „privātā dāvinājuma” raksturu: „Ja dāvana ir personiska rakstura, mums tā nav jāvērtē. To, ka tā ir personiska rakstura, nosaka kāds cits, ne mēs. Mūs tikai informē, ka tā ir privāta. Tur bija visādas somiņas un šallītes, tās tur stāvēja, kamēr mēs vērtējām. To, ka tās ir privātas, laikam nosaka protokola cilvēki...” Tikmēr likums „Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” skaidri un gaiši noteica: izņemot „dāvanas, kuras Valsts prezidents saņem kā privātpersona, ja to vērtība nepārsniedz 100 latu”, visas pārējās prezidenta dāvanas „ir valsts īpašums un tiek glabātas Valsts prezidenta rezidencē”...

V. Vīķe-Freiberga kā partizāns klusēja arī kārtējiem viņai nosūtītajiem jautājumiem – arī par to, kur īsti glezna atrodas un vai eksprezidente neuzskata, ka aprakstītajā procesā, pārkvalificējot oficiāli Valsts prezidenta saņemtu dāvanu par privātu dāvinājumu, nav pārkāptas Latvijas Republikas likuma „Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” normas. Savukārt A. Pildegovičs, kurš pa to laiku bija kļuvis par Latvijas vēstnieku ASV, saņemot virkni jautājumu par dāvinājumu norakstīšanas apstākļiem, jau pēc pāris dienām devās pusotru mēnesi ilgā atvaļinājumā, kura laikā saskaņā ar Latvijas vēstniecības ASV pirmā sekretāra Pētera Podvinska teikto „diemžēl nevarēja piekļūt savai epasta kastītei”.

Šajā brīdī gan beidzot sarosījās arī tiesībsargāšanas iestādes, - uz publikācijām presē vēl bija iespējams pievērt acis, taču saistībā ar atklātajiem faktiem sāka birt arī iesniegumi. Ģenerālprokuratūra, kura savulaik, kā atceramies, „pievēra acis” uz pulksteņa reģistrēšanu neeksistējošajā Jūrmalas rezidences dāvanu sarakstā, šoreiz no lietas izmeklēšanas vienkārši atkratījās, materiālus jautājuma izlemšanai par kriminālprocesa uzsākšanu nododot Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam. Tas savukārt „lietderības apsvērumu dēļ” (kā paziņoja biroja priekšnieka vietniece Juta Strīķe) sāka kopēju pārbaudi par visām dāvanām, ko V. Vaira Vīķe-Freiberga bija saņēmusi savas prezidentūras laikā un kas īsi pirms viņas pilnvaru beigām pēkšņi tika atzītas par „tālākai ekspluatācijai nederīgām” un norakstāmām.

Un te nu V. Vīķe-Freiberga gandrīz vai saklausāmi atviegloti nopūtās – un paziņoja, ka, „par cik šis jautājums ir nonācis tiesībsargājošajās iestādēs, lai šīs iestādes tad arī izskata šo lietu”. Šī atvieglojuma iemesli kļuva skaidri jau itin drīz, kad Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nāca klajā ar īpatnu atzinumu – esot gan „secināms, ka Latvijas Valsts prezidenta kancelejas sastādītie akti par pamatlīdzekļu norakstīšanu 2007. gada 5. jūlijā nesniedz pilnīgu un skaidru priekšstatu par atsevišķu priekšmetu norakstīšanas un/vai izslēgšanas no Latvijas Valsts prezidenta kancelejas pamatlīdzekļiem pamatotību”, un ka pulksteņu norakstīšanā bijuši pārkāpumi, „nepilnīgi un kļūdaini dokumentējot darbības ar pamatlīdzekļiem”, taču „konstatētais nenorāda uz to, ka Latvijas Valsts prezidenta kancelejas amatpersonas ir izdarījušas noziedzīgu nodarījumu”. Līdz ar to kriminālprocess par šiem faktiem netikšot ierosināts.

Atzinums bija dīvains arī detaļās, taču acīmredzamās pretrunas biroja izmeklētāju Kasparu Dreimani nemulsināja. Tā, piemēram, K. Dreimanis pēc veiktās pārbaudes bija secinājis, ka pulksteņu sākotnējā vērtība 2007. gada gada maijā esot noteikta, ekspertiem pašas dāvanas nemaz neapskatot, tā ka šis vērtējums „neatspoguļo pulksteņu reālo vērtību”. Tikai pēc tam Valsts prezidenta kancelejas darbinieki, kuri biroja atzinumā vārdā nav nosaukti, esot atkārtoti pieaicinājuši ekspertus apskatīt pulksteņus, un tad arī konstatēti pulksteņu bojājumi. „Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka ekspertu sākotnēji noteiktā vērtība pulksteņiem bija neapšaubāma un patiesa,” atzinumā K. Dreimanis, vienlaikus „aizmirstot” šo pulksteņu agrākās vērtības aplēses, kas likumā noteiktā kārtībā izdarītas iepriekš, pēc to saņemšanas – piemēram, Valsts prezidentes saņemto dāvanu reģistrā jau 2000. gadā saņemtais Rado pulkstenis bija pieminēts kā Ls 600-2000 vērts.

Tāpat vairākkārt biroja slēdzienā bija norādīts, ka virkni faktu precīzi vienkārši neesot iespējams noskaidrot, jo pulksteņi esot iznīcināti, līdz ar ko to reālais stāvoklis neesot noskaidrojams. Taču vienlaikus biroja izmeklētājs bija guvis pārliecību, ka pulksteņi noteikti esot iznīcināti – par to liecinot „pārbaudes laikā noskaidrotais” un „pārbaudes laikā iegūtā informācija”. Tiesa, K. Dreimanis neparko nevēlējās atklāt, kādas tieši bija metodes, ar kādām bija iespējams pārliecināties par pulksteņu iznīcināšanu un to, ka fotogrāfijās uz bijušās Valsts prezidentes rokas redzamais rokaspulkstenis nav pārbaudes objekts – it kā iznīcinātais Rado markas rokaspulkstenis. Tikpat izteiksmīga bija klusēšana uz jautājumu, kādus konkrēti pulksteņu jomas ekspertus birojs aptaujājis, lai iegūtu ekspertu atzinumu par minēto pulksteņu defektu bojājumiem un nolietojuma pakāpi, uz kura pamata KNAB izmeklētājs izdarījis secinājumu – V. Vīķes-Freibergas kancelejas darbiniekiem (kuri atzinumā tā arī netika nosaukti vārdā) likuši izspriest, ka „pulksteņi tālākai ekspluatācijai Latvijas Valsts prezidenta kancelejā nav derīgi”.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs arī pēc atkārtota pieprasījuma kategoriski atteicās paskaidrot, uz kādu dokumentu un faktu pamata izdarīts šāds secinājums. Tā, piemēram, K. Dreimaņa atteikums bija noformēts šādi:

„Esmu saņēmis Jūsu 2008. gada 17. septembra iesniegumus, kuri pēc būtības ir informācijas pieprasījumi par izteikto secinājumu pamatotību KNAB izmeklētāja 2008. gada 10. septembra lēmumā par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu. Informēju, ka veiktās pārbaudes laikā tika pieprasīta un izvērtēta pārbaudes veikšanai nepieciešamā informācija, kā rezultātā tika konstatēts, ka nav pamata kriminālprocesa uzsākšanai un tam procesuāli pilnvarota amatpersona Kriminālprocesa likuma (turpmāk tekstā - KPL)noteiktajā kārtībā pieņēma šajā likumā paredzēto lēmumu.

Izskaidroju, ka Jums kā KPL 369. panta otrās daļas piektajā punktā minētajai personai (personai, kura iesniedz informāciju par iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem, no kuriem tā pati tieši nav cietusi) KPL neparedz tiesības pieprasīt un saņemt papildus informāciju par lēmuma pieņemšanas pamatojumu, tajā skaitā par to, kādi dokumenti tika izvērtēti pārbaudes laikā, kādas metodes un līdzekļi pārbaudē tika pielietoti. Ievērojot minēto, neuzskatu par iespējamu un tiesiski pamatotu sniegt Jūsu iesniegumos pieprasīto informāciju.”

Tikai pēc oficiālas atbildes saņemšanas no Valsts prezidenta kancelejas kļuva skaidri šīs enerģiskās klusēšanas iemesli - pārbaude izrādījās tiešām maksimāli pavirša un virspusēja. Tā, piemēram, biroja rīcībā tiešām nav bijis nekādu dokumentu, kas apliecinātu, ka rokaspulksteņi tiešām tikuši iznīcināti un nevis palikuši eksprezidentes īpašumā, - to korupcijas apkarotājiem oficiāli bija atzinusi prezidenta kancelejas vadība. „Šīs vēstules sagatavošanas brīdī Valsts prezidenta kancelejas rīcībā nav pietiekošas informācijas, lai sniegtu pamatotu skaidrojumu uz visiem Jūsu jautājumiem un atbilde sagatavota pieejamās informācijas ietvaros,” biroja priekšnieka pienākumu izpildītāju Jutu Strīķi oficiāli bija informējis toreizējais kancelejas vadītājs Eduards Stiprais.

Taču vēl brēcošāka izrādījās totālā paviršība, ar kādu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs bija „izmeklējis” apstākļus, kādos V. Vīķes-Freibergas oficiālās vizītes laikā Marokā. Lūk, attiecīgā slēdziena daļa:

„Attiecībā par Latvijas Valsts prezidenta kancelejas amatpersonu rīcību ar gleznu Vairas Vīķes-Freibergas portrets pārbaudes laikā konstatēts, ka tā Vairai Vīķei-Freibergai tika pasniegta privātā kārtā Marokas Karalistē vidusskolā, kurā viņa iepriekš mācījās. Tā tika pasniegta valsts vizītes laikā ārpus Valsts prezidenta pienākumu pildīšanas jeb V. Vīķes-Freibergas brīvajā laikā, kad viņa apmeklēja minēto skolu. Tādējādi secināms, ka minēto gleznu jeb portretu Vaira Vīķe-Freiberga saņēma kā dāvanu ārpus valsts amatpersonas amata pienākumu pildīšanas.

Valsts prezidenta kā privātpersonas dāvanu pieņemšanas ierobežojumus kopš 2002. gada 15. aprīļa vairs neregulē speciālā norma - likums „Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu", pieņemts 1995. gada 2. novembrī, kurā tikai daļēji un nepilnīgi bija ietverts regulējums Valsts prezidenta dāvanu pieņemšanas kārtībai, tos regulē cita speciālā norma - likums „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā", jo saskaņā ar likumu „Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 8.panta 2.daļu, kas nosaka, ka, ja konstatēta pretruna starp vienāda spēka normatīvajiem aktiem, spēkā ir jaunākais normatīvais akts.

No likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” noteikumiem neizriet, ka dāvana (konkrētajā gadījumā - glezna), kas saņemta ārpus valsts amatpersonu pienākumu pildīšanas, būtu uzskatāma par valsts īpašumu. Tā uzskatāma par valsts amatpersonas īpašumu, kuru valsts amatpersonai ārpus amata pienākumu pildīšanas, ievērojot nosacījumu, ka tai jāatturas no valsts amatpersonas pienākumu pildīšanas pret apdāvinātāju, dāvanas veidā atļauts iegūt savā īpašumā.

Pārbaudes laikā noskaidrots, ka pēc gleznas saņemšanas Marokas Karalistē kļūdainu un nepamatotu iemeslu dēļ Latvijas Valsts prezidenta kanceleja to iekļāva Valsts prezidenta saņemto dāvanu sarakstā, kurā tiek uzskaitītas dāvanas, kas saņemtas Valsts prezidentam, pildot pienākumus. 2007. gada 5. jūlijā Latvijas Valsts prezidenta kanceleja konstatēja kļūdu un izslēdza šo gleznu no kancelejas pamatlīdzekļiem.

Apkopjot minēto secināms, ka šīs gleznas izslēgšana no Latvijas Valsts prezidenta kancelejas pamatlīdzekļiem, ir pamatota, jo tādējādi 2007. gada 5. jūlijā tika labota kļūda, kas tika pieļauta 2007. gada 30. maijā Vairai Vīķei-Freibergai ārpus amata pienākumu pildīšanas laikā pasniegto gleznu nepamatoti iekļaujot Valsts prezidenta saņemto dāvanu sarakstā, kur tiek uzskaitītas dāvanas, kas pasniegtas Valsts prezidentam, pildot amata pienākumus. Minēto gleznu Vaira Vīķe-Freiberga bija saņēmusi ārpus amata pienākumu pildīšanas, līdz ar ko likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” izpratnē tā uzskatāma par dāvanu, kuru valsts amatpersona saņēmusi ārpus valsts amatpersonas pienākumu pildīšanas un tā nevar piederēt Latvijas Valsts prezidenta kancelejai.”

Ar vārdu sakot, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nonāca pie secinājuma, ka V. Vīķe-Freiberga dāvanu gan saņēmusi valsts vizītes laikā, taču tas noticis „ārpus Valsts prezidenta pienākumu pildīšanas jeb V. Vīķes-Freibergas brīvajā laikā”, bet pati dāvana viņai pasniegta „privātā kārtā Marokas Karalistē vidusskolā, kura viņa iepriekš mācījās”. Tiesa, kad birojam pēc šī atzinuma publiskošanas tika oficiāli pajautāts, uz kādas tieši informācijas pamata biroja izmeklētājs izdarījis secinājumu, ka minētā glezna V. Vīķei-Freibergai viņas valsts vizītes laikā Marokā pasniegta privātā kārtā un brīvajā laikā, un vai viņš vispār ir painteresējies prezidenta kancelejā par minētās V. Vīķes-Freibergas valsts vizītes oficiālo darba kārtību un norisi, birojs paziņoja tikai to, ka sabiedrībai neesot nekādu tiesību uzdot šādus jautājumus, bet attiecīgais biroja lēmums neesot pārsūdzams. Šādu nostāju visnotaļ atbalstīja arī Ģenerālprokuratūra – tā pati, kas septiņus gadus iepriekš bez problēmām „sagremoja” neeksistējošu prezidentes Jūrmalas rezidences dāvanu sarakstu.

Ne Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, ne Ģenerālprokuratūru ne mazākajā mērā nesamulsināja nedaudz vēlāk atklātībā nākušais fakts – ka, izrādās, birojs vispār nebija pieprasījis Valsts prezidenta kancelejai precīzu un detalizētu informāciju par V. Vīķes-Freibergas valsts vizīti Marokā, kaut pat no tās 2007. gadā oficiāli izplatītās informācijas par šo vizīti nepārprotami izrietēja, ka vizīte tobrīdējās prezidentes kādreiz apmeklētajā skolā Kasablankā bijusi nekas cits kā tieši oficiālā Marokas brauciena sastāvdaļa. Valsts prezidenta preses dienesta 2007. gadā izplatītajā informācijā presei par to, kā „Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šodien valsts vizītes ietvaros Marokā apmeklēja Ali Khansa skolu”, bija plaši aprakstīts, kā Valsts prezidente oficiāli tikusies ar skolas direktori, uzrunājusi skolēnus un vēl atklājusi goda plāksni pie skolas zinātnes centra, kas turpmāk sauksies V. Vīķes-Freibergas vārdā, - taču tas netraucēja Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izmeklētājam K. Dreimanim tieši šajā laikā atbrīvot V. Vīķi-Freibergu no amatpersonas statusa, savukārt prokuratūrai – uz šo atbrīvošanu noskatīties visnotaļ labvēlīgi.

„Ziniet, ir tāda veca anekdote par ebreju, kurš sestdienā, kad ticīgs jūds faktiski neko nedrīkst darīt, iet pa ielu un ierauga maku ar naudu. Ierauga, bet pacelt nedrīkst – sabats. Ko darīt? Viņš vēršas pie Dieva un lūdz brīnumu. Un tiešām – brīnums notiek: visapkārt joprojām ir sestdiena, bet lūdzējam – ceturtdiena... Tieši tāpat, šķiet, politiski angažētā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izmeklētājam ir izdevies atrast Dieva brīnumu bijušajai prezidentei – ir, ir, par valsts naudu apmaksāta valsts vizīte ar oficiālu programmu, bet te pēkšņi oficiālā pasākumā notiek brīnums un tas pārvēršas par brīvo laiku, kurā saņemt privātus dāvinājumus. Diemžēl, ja nopietni, tad šādu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja parādītu ceļu nu var izmantot arī neskaitāmas citas valsts amatpersonas Latvijā,” – tā šī dīvainība tika raksturota presē...

Ar to principā „pulksteņu lieta” arī beidzās. Eksprezidente turpināja klusēt par neskaitāmajām neskaidrībām – gluži tāpat kā viņa klusēja par sava dzīvokļa izmaksām, Jūrmalas zemi un citām „tumšo spēku” nepamatotām provokācijām. Tiesa, vienā ziņā „pulksteņu lieta” bija izņēmums – eksprezidentes teiktajā laikrakstam Kurzemes vārds skaidri varēja saklausīt, ko viņa par to ir un ko tomēr nav sapratusi:

– Šīs sarunas sākumā jūs nosaucāt savas plašās aktivitātes. Bet vai tās netraucēs jūs iesaistīties politikā?

– Ja gribētu to darīt, būtu no citām lietām jāatsakās. Es saku – ja iesaistītos. Nekādu kategorisku lēmumu neesmu pieņēmusi.

- Tātad šādu iespēju jūs pilnīgi nenoraidāt?

- Redziet, Latvijā ir ļaudis, kuri iedomājušies, ka viņi gulētu daudz mierīgāk, ja būtu droši, ka es politikai tuvumā nenākšu, ka līdz mūža galam muti vaļā nevēršu, neko nekomentēšu un uz neko nereaģēšu. Līdz ar to tas atbalsts un popularitāte, kāda man ir tautā, izkūpētu vējā un viņi varētu turpināt rosīties tā, kā viņi pieraduši. Tādu ilūziju es tomēr negribētu viņiem atļaut. Viņiem veselīgi būtu domāt par to, kā tauta izvērtēs viņu rīcību. Biju domājusi savas vecumdienas aizvadīt mierīgi un darīt to, kas man interesē un patīk. Bet šīs bailes par manu atgriešanos politikā ir radījušas nomelnojošu kampaņu. Es neteikšu, ka tā ir īpaši patīkama. Mana izšķiršanās būs tāda – vai nu visu to pieciest stoiskā mierā un ļaut tam turpināties tālāk, vai tādā vai citādā veidā reaģēt. To es vēl apsveru.

- Bet ar tādām kampaņām jums būs jārēķinās, ja politikai teiksit jāvārdu. Tad tikai pa īstam sāksies.

- Ir jau sācies tagad. Esmu bijusi pietiekami korekta, esmu ieturējusi distanci no politikas, esmu atturējusies komentēt dažādas norises valsts dzīvē. Bet man ar nožēlu jākonstatē, ka tas man nekādu labumu nav devis. Nomelnošanas akcijas ir pietiekami indīgas un ļaunas, tās pārsniedz jebkādu robežu.

- Un tomēr, ja jūs iesaistītos politikā, tad kādā formā tas varētu notikt?

- Iesaistīšos tādā veidā, ka tie, kas mani nomelno, to nožēlos.

No daudzu pamanītās intervijas un citiem eksprezidentes izteikumiem skaidri izrietēja – bijusī valsts galva, kas tieši „pulksteņu lietas” priekšvakarā nāca klajā ar paziņojumu, ka „valstī vēl ir daudz cilvēku, kuru ētikas standarti neatbilst tam, ko mēs vēlētos redzēt, un mums ir jāturpina ar to cīnīties. Tas nav vienas dienas darbs, mēs nevarēsim vienu dienu kalendārā atķeksēt, redz, korupcija ir izskausta. Nebūs tā...”, šo izteikumu acīmredzami attiecina uz citiem, parastajiem ļaudīm, savukārt nekādu savu vai galma vaina „pulksteņu lietā” nesaskata un arī nevēlas saskatīt.

Kā tas iespējams? Te nu atliek atkal uzticēties tam pašam „mūsu cilvēkam kancelejā” un viņa skatījumam: „Pulksteņi? Tā bija „viņa” tīrā veidā. Cilvēki jautā - kam tas viņai bija vajadzīgs? Vai tiešām bija tik grūti pulksteņus izpirkt? Protams, nebija, bet tas bija pat ne principa, - pasaules un sevis uztveres pamatjautājums. Atstājot prezidenta posteni, viņa joprojām jutās vienlīdzīgāka par daudziem citiem. Viņa uzskatīja, ka pati labāk zina – šis ir oficiāla dāvana, bet šis ir manis pašas, un vienalga, ko par to saka likums. Viņa jutās pāri visam – un tas nevarēja neizpausties arī šādos sīkumos, kādos viņa iekrita.

Nevar teikt, ka viņa šīs mantiņas vienkārši nozaga – kaut arī ne ar savām pašas rokām. Viņa no visas sirds šādu versiju noliegs kā klaji melīgu, lai cik tā varbūt atbilstu patiesībai. Protams, pati „saule” līdz zagšanai nenolaidās, lai cik lielā mērā viņā pamostos viesnīcniece – viņa bija pieradusi, ka viņas vietā visu melno darbu izdara galminieki. Arī šoreiz galminieki visu izdarīja, bet pēc skandāla sākšanās pietiekami kvalitatīvi „sakārtoja” arī likumsargus – vienīgā starpība bija, ka papīri nebija precīzi sakārtoti jau pirms skandāla, bet viņa pati pietiekami ilgu laiku nesaprata, cik tas ir nopietni. Kad saprata, viss tika nokārtots – kā tas mūsu valstī pierasts.”

Pie tā var piebilst vēl tikai to, ka kopš 2008. gada rudens īpatnais asimetriskās formas pulkstenis uz „saules” rokas vismaz dažādos oficiālu un publisku pasākumu fotoattēlos vairs nav bijis saskatāms.

Novērtē šo rakstu:

20
4

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

XI bauslis: tev nebūs sabiedriskajā medijā melot

FotoKas vainīgs, tas bailīgs. Slokas ugunsgrēks raisa tik iespaidīgu politisko krīzi, ka sabiedrībai un medijiem, škiet, joprojām nav izprotami tās patiesie cēloņi un dziļumi. Toties valdības partiju reakcija – ar grūti noslēpjamām histērijas pazīmēm – liecina: valsts varai ir trāpīts ļoti sāpīgā vietā.
Lasīt visu...

21

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

FotoApgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau mēnesi ir pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās.
Lasīt visu...

3

Politaģitācijas lapeles centieni glābt no negoda “oligarhu lietas” pasūtītājus un izpildītājus

FotoJau dažas nedēļas ar milzu vērienu Latvijā notiek propagandas kampaņa saistībā ar t.s. Šlesera „Rīdzenes” sarunām. To organizējuši un finansējuši savtīgā noziedznieka Džordža Sorosa pakalpiņi Latvijā, lai ietekmētu politisko procesu saistībā ar Saeimas vēlēšanām. Lielākais kliedzējs šai pērkamās žurnālistikas daudzbalsīgajā korī ir lumpenproletariāta politaģitācijas lapele – žurnāls „Ir”.
Lasīt visu...

12

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

FotoSpriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo faktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku, nedz naudu.
Lasīt visu...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Nākotnes konjunktūra

Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu...

Foto

Ko darīt?

Bieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?»...

Foto

Tikmēr melnos indīgos dūmos

Esmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un...

Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...