Kā sākās apordeņošanas balagāns

Triju Zvaigžņu ordenis: rožainās idejas…

Deviņdesmito gadu pirmajā pusē pietiekami ietekmīgs politisks spēks valstī bija toreizējā Lauku Avīze (vēlāk pārdēvēta par Latvijas Avīzi), kuras vadītāji Voldemārs Krustiņš un Viesturs Serdāns, piesaucot „aiz” laikraksta stāvošos daudzus desmitus tūkstošu abonentu, laiku pa laikam nāca klajā ar kādu puspolitisku ideju un pēc tam aktīvi strādāja tās īstenošanas vārdā. Viena no redzamākajām veiksmīgajām iniciatīvām bija Pirmās Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanas ideja, kuru 1994. gada oktobrī pārtvēra Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Prezidenta publiskais vēstījums bija – ja likumdevēji viņa iniciatīvu atbalstīšot, pirmos ordeņus varētu pasniegt jau uz tā paša gada 18. novembri, un apbalvojumus varētu saņemt 20–25 cilvēki, tostarp arī tolaik jau mirušie Atmodas laika varoņi Juris Podnieks, Gunārs Astra un Ēvalds Valters. Ulmaņa izteikumos skaidri un gaiši figurēja solījums atjaunojamo valsts apbalvojumu pasniegt īpaši cienījamiem ļaudīm par īpašiem nopelniem tēvijas labā, un, lai tas tiešām tā izdotos, tikšot veidota saikne gan ar Tautas fronti, gan partijām, gan sabiedriskajām organizācijām utml., lai apzinātu tiešām pašus cienījamākos un cienīgākos.

Augsne bija sagatavota, argumentācija par labu Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanai bija pārliecinoša, un jau tajā pašā 1994. gada oktobrī Saeima nolēma ordeni atjaunot, nosakot, ka valsts augstākais (un vēl ilgus gadus arī vienīgais) ordenis piešķirams par nopelniem tēvijas labā un par „ilgstošu, priekšzīmīgu un panākumiem bagātu darbību, kā arī atsevišķiem izciliem darbiem Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā vai valsts tālākas nostiprināšanas un veidošanas laikā”.

Kad tolaik laikraksts Diena rīkoja telefonakciju, uzdodot jautājumu – kam būtu piešķirams ordenis, zvanītāju izveidotais popularitātes reitings vēl skaidri atspoguļoja no Atmodas laika saglabājušās noskaņas: biežāk pieminētie bija ne tikai arī pēcāk populāri ļaudis – tādi kā akadēmiķis Jānis Stradiņš, komponists Raimonds Pauls, diriģents Haralds Mednis, dzejnieki Jānis Peters un Imants Ziedonis, Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, aktieris Ēvalds Valters un rakstnieks Andrejs Eglītis, bet arī vēlāk no sabiedriski politiskās skatuves pilnīgi vai daļēji nogājušas personas – profesors Juris Bojārs, publicists Dainis Īvāns, krievu ģenerāļu arestētājs Andrejs Ručs, ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš un politiķis Odisejs Kostanda.

Tiesa, tobrīd gan mediji, gan politiķi, gan pat plašās tautas masas vēl pietiekami skaidri atcerējās „apordeņošanas” tradīcijas Padomju Savienībā: laikā no 1980. līdz 1985. gadam Latvijas PSR ik gadu vidēji tika piešķirti 119 goda nosaukumi un 650 LPSR Augstākās Padomes Prezidija goda raksti, bet pavisam Padomju Latvijas pastāvēšanas laikā AP Prezidija goda rakstus saņēmuši vairāk nekā 63 000 cilvēku, savukārt ar ordeņiem un medaļām apbalvota 462 321 persona.

Tāpēc jo aktuālāks šķita Valsts prezidenta it kā pietiekami skaidri uzstādītais jautājums – kas un kādā veidā izvēlēsies viscienījamākos sabiedrības pārstāvjus, kuri būtu augstā apbalvojuma cienīgi. Rezultātā Saeima, pieņemot lēmumu par ordeņa atjaunošanu, atteicās no sākotnējās idejas ordeņa piešķīrējinstitūcijā – Triju Zvaigžņu ordeņa domē iekļaut Valsts prezidentu, premjeru un trīs Saeimas deputātus.

Tā vietā tika atbalstīts pēcākā pretkorupcijas likuma „tēva” Jāņa Lagzdiņa ierosinājums, un Ordeņa domē tika nolemts nozīmēt Valsts prezidentu, premjeru un veselas piecas Valsts prezidenta uzaicinātas personas. Par tām kļuva akadēmiķis Jānis Stradiņš, Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, dramaturgs un Saeimas deputāts Pauls Putniņš, literāte Anda Līce un Latvijas misijas vadītāja ANO Ženēvā Sandra Kalniete, kuriem tad arī atbildīgi bija jālemj par pirmajiem un tālākajiem valsts augstākā apbalvojuma saņēmējiem.

Skaļāku un klusāku skeptiķu pietika jau tobrīd: Dainis Īvāns ordeņa atjaunošanu lakoniski nodēvēja par arhaiskas tradīcijas reanimāciju, aktieris Kārlis Sebris dziļdomīgi noteica, ka ordeni atjaunot var, jo „tas jau neko nemaksā”, savukārt Raimonds Pauls, kurš tolaik bija Valsts prezidenta padomnieks kultūras jautājumos, pravietiski prognozēja: „Tagad būs milzum daudz jautājumu, kam dot un kā tas izskatīsies, jo mums jau šajā ziņā ir bēdīga pieredze.”

Jaunā pieredze sākotnēji nemaz tik bēdīga neizskatījās, kaut gan jau gandrīz nekavējoties pēc likuma pieņemšanas izrādījās, ka no Ulmaņa iniciatīvas – piešķirt ordeni arī vairākām mirušām personām ar tiešām izciliem nopelniem Latvijas labā – nekas nesanāks. „Kam tas ir vajadzīgs – ne jau tiem, kam piešķir, bet tiem, kas piešķir,” skeptiski secināja Īvāns; par to, ka nevajadzētu ordeni piešķirt mirušajiem, jo ordenis ir goda zīme nēsāšanai, bet ne izstādes eksponāts, izteicās arī toreizējais Nacionālā bloka ārlietu sekretariāta sekretārs (nākamajos gados viņam būs vēl daudz amatu un daudz pārstāvētu partiju) Aleksandrs Kiršteins. Beigu beigās tika pieņemts, ka mirušajiem Triju Zvaigžņu ordeni piešķirt nevajag – un viss.

Taču pietika arī dzīvo, un beigu beigās pirmie deviņpadsmit atjaunotā ordeņa saņēmēji, kam gan tiek tikai ordeņa zemākās – IV un V šķira, bija ne tikai tautas pieminētie diriģents Haralds Mednis un rakstnieks Andrejs Eglītis, bet arī dzejniece Vizma Belševica, kultūras darbiniece Riki Helmsa, mākslas zinātnieks Imants Lancmanis, tēlnieks Indulis Ranka, teologs Juris Rubenis, rakstniece Melānija Vanaga, diriģents Leonīds Vīgners, literatūrzinātnieks Valdemārs Ancītis, cilvēktiesību aktīviste Lidija Doroņina–Lasmane, grāmatizdevējs Jānis Elksnis, rakstniece Marina Kosteņecka, skolotāja Adina Ķirškalne, aktieris Harijs Liepiņš, matemātikas pedagogs Jānis Mencis, aktieris Eduards Pāvuls, rakstnieks Aleksandrs Pelēcis un dzejniece Broņislava Mārtuževa.

Plašākā sabiedrībā pirmais apbalvoto saraksts tika uzņemts caurmērā atzinīgi, jo kopumā atbilda pirms ordeņa atjaunošanas izteiktajiem valsts augstāko personu un mediju argumentiem. Tiesa, reti kurš zināja, kas ir skolotāja Ķirškalne, kura bija iekļuvusi pārējo sabiedrībā tiešām labi pazīstamo apbalvoto vidū; tāpat nedaudz mulsinošs bija arī ordeņa domes lēmums tagad un arī turpmāk nesniegt absolūti nekādu informāciju par apbalvošanai izvirzītajām personām, to izvērtēšanas procesu un kritērijiem, – taču tie tobrīd šķita tikai maznozīmīgi sīkumi.

… un reālpolitikas šoks

Vēl 1995. gada 27. aprīļa ordeņa dome speciālā paziņojumā deklarēja: „No lielā izvirzīto pretendentu skaita izraugoties augstā apbalvojuma nesējus, Dome ar vislielāko atbildību centusies izstrādāt un īstenot vērtējuma kritērijus. Tie ir – gan īpaši nopelni tautas atmodas un neatkarības atgūšanas laikā, gan valsts atjaunošanā un nostiprināšanā, kā arī izcils ieguldījums un izturētība savā tiešajā darbā, atsevišķa spilgta cilvēciska rīcība vai pat upurēšanās citu labā.”

Pirmais apbalvoto saraksts, kā minēts, patiešām nerunāja pretim šai deklarācijai, un arī tad, kad kļuva skaidrs, ka par pirmo ordeņa visaugstāko – I šķiru saņēmušo cilvēku atbilstoši G. Ulmaņa vēlmei kļūs Francijas prezidents Fransuā Miterāns, nekāds šoks neradās: virkne publicistu gan apsprieda to, vai tiešām ordenis būtu piešķirams tikai tāpēc, ka Miterāns bijis pirmais Eiropas valsts prezidents, kurš ieradies Latvijā un paziņojis, ka lielākā daļa šejienes krievu esot okupācijas dēļ iebraukuši sveštautieši, taču – lai nu tā būtu. Galu galā uz to laiku vēsturnieki jau bija atģidušies, ka arī Pirmās Republikas laikā ordeņa augstākā šķira piešķirta ārvalstu pirmajām personām.

Taču tad ordeņa saņēmēju pulks sāka augt kā sēnes pēc lietus: 1995. gada 3. maijā ordeņus jau saņēma 57 cilvēki, tostarp ordeņa dome, daudz nedomājot, pa ordenim piešķīra arī diviem pašas dalībniekiem Jānim Stradiņam un Andai Līcei (arguments joprojām tas pats – „dome tā nolēma”); 1995. gada augustā ordenis tika piešķirts nākamajam 21 cilvēkam – un jau skaidri kļuva redzams, ka stingru kritēriju tā piešķiršanai nav faktiski nekādu. Taču īstais šoks sabiedrībai, kura vēl labi atcerējās iepriekš tik bieži pieminētos „nopelnus tēvijas labā”, nāca 1995. gada oktobra beigās.

Tad izrādījās, ka ordeņa dome lielā klusībā jau mēnesi iepriekš bija nolēmusi piešķirt veselus trīsdesmit ordeņus Zviedrijas karaļnama un valdības pārstāvjiem, – tie tad arī tika pasniegti Latvijas valsts delegācijas vizītes laikā Zviedrijā, pretī saņemot desmit zviedru ordeņus. Pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni saņēma Zviedrijas karalis un karaliene, taču zemāku šķiru ordeņi tika arī Zviedrijas staļļmeistaram, Zviedrijas kapelmeistaram, superintendantiem un tamlīdzīgiem ļaudīm. Izrādās, septembra beigās Triju Zvaigžņu ordeņa domi par protokolāro ordeņu piešķiršanas īpatnībām bija apgaismojis tobrīdējais ārlietu ministrs Valdis Birkavs un valsts protokola vadītāja Aija Odiņa, kuri abi bija to amatpersonu skaitā, kas „apmaiņā” saņēma Zviedrijas ordeņus.

1995. gada novembrī pie ordeņa tika vēl trīsdesmit cilvēku, turklāt dome pašapordeņošanos padarīja par tradīciju, ordeni piešķirot arī Sandrai Kalnietei; decembrī ordenis tika piešķirts vēl trīspadsmit cilvēkiem, tad vēl deviņiem… Lai gan publicists Visvaldis Lācis, saņemot ordeni, norādīja, ka Pirmās Republikas laikā gadā ordeni saņēmuši 120–150 cilvēki un galu galā šis skaitlis neesot pārsniegts, jau pieminētais Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš, kura tiešs roku darbs bija izveidotā ordeņa dome, sāka publiski jautāt, vai šāds dāsns ordeņu birums atbilst Triju Zvaigžņu ordeņa garam. Pat svaigi apordeņotā Kalniete ierunājās par to, cik tas dīvaini – valsts vienīgo apbalvojumu padarīt par protokolāru ordeni, bet deputāts Juris Dobelis skaidri pateica – ordeņa piešķiršana pārvērtusies par masu produkcijas izplatīšanu: „Tas ir kā padomju laikā, kad uz uzņēmumu atnāca papīriņš ar norādījumu izvēlēties tik un tik cilvēku tādu un tādu ordeņu saņemšanai. Tagad iznāk, ka savējie sarunā, kāds noorganizē ordeni…”

Ordeni saņēma gan vēlākais savu dienesta dzīvokli par iespaidīgu valsts naudu izremontējušais Nacionālo bruņoto spēku komandiera pienākumu pildītājs Juris Eihmanis, gan Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienesta vadītājs Juris Vectirāns, kurš tika turēts aizdomās par „valstisku kontrabandu”, pārvadājot „valstiski svarīgu” medību bisi, gan bijušais kompartijas CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs, gan jau pavisam mistiskas personas, kuras tika vainotas pat izvarošanās utml. Savukārt situāciju ap paša Ulmaņa ordeni joku grāmatas Latvijas visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autori aprakstīja šādiem vārdiem: „Tā kā juridiski nebija iespējams Ulmanim par varonību piešķirt Trīszvaigžņu ordeni, Ulmanim nācās to piešķirt sev pašam. Ordeņu piešķiršana Ulmanim tā iepatikās, ka viņš sev piešķīra arī Sešzvaigžņu ordeni, Melnā ziloņa ordeni, Bikšulenču ordeni, Zeķturu Zelta krustu, Atklātā Baltkrievijas čempiona sudraba medaļu trīssoļlēkšanā, Gonkūru prēmiju un Stenlija kausu...”

Laika gaitā ap ordeni izveidojusies smaciņa kļuva tik jūtama, ka, piemēram, no 57 cilvēkiem, kuri ar ordeni tika apbalvoti 1995. gada maijā, uz oficiālo ceremoniju ieradās nieka 39 – neieradušos vidū bija ne tikai jau iepriekš savu skepsi publiski izteikušais Dainis Īvāns, bet arī toreizējā literatūrzinātniece Vaira Vīķe–Freiberga, kura savu otro Triju Zvaigžņu ordeni vēlāk saņēma jau kā Valsts prezidente.

Ordeņi un „čekas maisi”

Visbeidzot, vēl vienu pamatīgu triecienu valsts augstākā apbalvojuma prestižam deva jau tobrīd gandrīz mūžsenā „čekas maisu” problēma. 1995. gada aprīļa beigās padomju laiku disidente Lidija Doroņina–Lasmane, kura tobrīd bija Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbiniece, publiski paziņoja par savu gatavību atteikties no saņemtā Triju Zvaigžņu ordeņa, jo jaunapbalvoto vidū esot vairāki bijušie VDK aģenti. Šajā brīdī izrādījās, ka patiesībā jau 1994. gada beigās Triju Zvaigžņu ordeņa dome ir domājusi par to, kā izvairīties no situācijas, kad ordeņa saņēmējs ir „čekas maisos”, – domājusi, domājusi, bet neko nav izdomājusi, savukārt problēma pa to laiku nogatavojusies.

Sākotnēji vienīgais, kurš publiski pieļāva, ka varētu būt „čekas maisos”, bija Vides aizsardzības kluba vadītājs Arvīds Ulme, taču aprīļa beigās no ordeņa un arī darba Triju Zvaigžņu ordeņa domē atteicās Jānis Stradiņš, kurš bija atklājis, ka viņa vārds ir atrodams „maisos”. Triju Zvaigžņu ordeņa dome sasparojās un atklāti aicināja Saeimu un valdību publicēt iespējamo VDK aģentu sarakstus, taču aicinājums kaut kā netika sadzirdēts, un ordeņa vēsturē tika ierakstīta viena no vistumšākajām lappusēm – kamēr Eduards Berklavs savu protestu pret ordeņa piešķiršanu Jānim Peteram un Ivaram Godmanim (viens līdz pēdējam turējies kompartijas centrālkomitejā, bet otrs novedis tautu nabadzībā) izteica, tikai neierodoties uz apbalvošanu, Doroņina–Lasmane savu ordeni tiešām atdeva atpakaļ, to vienkārši atstājot Valsts prezidenta kancelejas vārtu sargam.

Tikmēr apordeņošanas process ritēja savu gaitu, tikai uzņemot apgriezienus un aizvien skaidrāk izpaužoties jau iepriekš manītajām problēmām: Triju Zvaigžņu ordeni saņēmušo dažādu valstu kambarsulaiņu un ceremonijmeistaru skaits kļuva aizvien iespaidīgāks, tā piešķiršanas kritēriji kļuva aizvien neskaidrāki. Kārlis Leiškalns, piemēram, publiski paziņoja, ka ierosinājis ordeni piešķirt hokejistiem Sandim Ozoliņam un Artūram Irbem, bet – nekā. Savukārt jau pavisam pārsteidzošs bija fakts, ka Triju Zvaigžņu ordeņa domes ieskatā ordeņa necienīga – kamēr neiejaucās sabiedrība – bija arī bijušā laikraksta Atmoda vadītāja, daudziem neērtā Elita Veidemane.

Brīžam šo apbalvojumu sāka pat uzskatīt par tādu kā „jubileju ordeni” (piemēram, prese pievērsās faktam, ka bez Triju Zvaigžņu ordeņa sešdesmitajā jubilejā palicis komponists Imants Kalniņš), un neviens īpaši nemanīja arī žurnālista Kārļa Streipa secinājumu: „Latvija jau pirmajā atjaunotā Triju Zvaigžņu ordeņa pastāvēšanas gadā ir pamanījusies to stipri palētināt. (..) Būtu ļoti žēl, ja Triju Zvaigžņu ordenis sāktu līdzināties Lielbritānijas karaļnama procesam, kurā daudzi jo daudzi ļaudis ik gadu tiek ievesti bruņinieku kārtā…” Pat tad, kad ordenis tika piešķirts Francijas prezidentam Žakam Širakam, kurš pietiekami skaidri bija paziņojis, ka esot pret Baltijas valstu uzņemšanu NATO, daudz pieredzējusī sabiedrība to pat īpaši nepamanīja. Nelielu sašutumu izraisīja vienīgi bijušā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina atteikšanās no viņam piešķirtā Triju Zvaigžņu ordeņa (kad vairākus gadus vēlāk eksprezidents ieradās Latvijā un izlikās, ka nekādas atteikšanās vispār nav bijis, neviens no politiskās elites šo necieņas aktu viņam gan neatgādināja).

Tiesa, gadu gaitā kļuva aizvien skaidrāks, ka ordeņu Latvijas valstij ir gluži vienkārši par maz. Jau atkal sākotnējā iniciatīva nāca no Lauku Avīzes, bet oficiālā – no valsts pirmās personas: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga 2001. gada oktobrī paziņoja, ka vērsīsies Saeimā ar aicinājumu atjaunot trīs vēsturiskus ordeņus (Lāčplēša Kara ordeni, Viestura ordeni un Atzinības krustu) un izveidot jaunu – protokolāru ordeni, kurš tad arī tiktu piešķirts dažādām ārvalstu amatpersonām. „Tiek pārmests, ka apbalvojumu neiegūst tie, kas to ir patiesi pelnījuši, un piešķir to pārāk bieži un pārāk daudz. Jāatzīst, ka viena ordeņa ietvaros nav iespējams iestrādāt un ieviest pilnīgi vienlīdzīgus apbalvošanas kritērijus, kas ir vienoti gan valsts kalpotājiem, gan kultūras, zinātnes un sabiedriskajiem darbiniekiem, veselības aprūpes, sociālās un reliģijas jomās strādājošajiem, kurus līdzgaitnieki ir novērtējuši kā Latvijas izcilākos iedzīvotājus,” – tā sausi un racionāli valsts vadītāja izklāstīja esošās apordeņošanas problēmas.

Īpašas ieinteresētības par šo tēmu gan nebija ne pašai Valsts prezidentei, ne Saeimas deputātiem. Galu galā jau bija norimušas kaislības ap Tautas partijas ierosinājumu Latvijā vispār aizliegt nēsāt ārvalstu ordeņus, medaļas un goda zīmes, kas piešķirtas pirms 1991. gada (tātad arī visus PSRS laikā saņemtos apbalvojumus), kuras deputāts Jānis Jurkāns ironiski komentēja: „Tad jau nevarēs nēsāt arī padomju laikā ieliktos zobus, un kur mēs liksim tolaik saņemtās zelta medaļas un skolu diplomus?”

Ilgāku laiku Saeimai (konkrēti – jau pieminētajiem Dobelim un Lagzdiņam) nekādi neizdevās sameklēt tūkstoti latu, kas nepieciešams likumprojektu izstrādei, un rezultātā tikai 2004. gadā parlaments beidzot pieņēma jauno Valsts apbalvojumu likumu, tiesa, atjaunojot tikai Viestura ordeni un Atzinības krustu, kā arī oficiāla valsts apbalvojuma statusu piešķirot 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmei. Savukārt pēdējo punktu īpatnajai mūslaiku Latvijas apbalvojumu vēsturei pielika atklājums – pašmāju Triju Zvaigžņu ordeņu izgatavotāji neesot pietiekami kvalificēti jauno ordeņu izgatavošanai, un tā tika uzticēta kādam uzņēmumam no kaimiņzemes Lietuvas (kura pati savus ordeņus gan pasūtīja Francijā)…

Tiesa, bija arī izņēmums – Māris Gailis savos memuāros pieminēja: „Esmu dzirdējis, ka to Pirmās šķiras Trīsvaigžņu ordeni ar ķēdi, ko pasniedza Francijas prezidentam Fransuā Miterānam, patiešām arī izgatavoja Francijā, bet tas maksāja tikpat, cik kādu septiņdesmit ordeņu izgatavošana šeit uz vietas.” Un tas bija tiešām būtisks faktors – kā nekā no 1995. līdz 2004. gadam bija piešķirti jau 1749 Triju Zvaigžņu ordeņi.

Novērtē šo rakstu: