Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Priecīgus Līgo svētkus!

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pašlaik, kad tiek runāts par kārtējām sarunām ar starptautiskajiem aizdevējiem, ir īstais laiks atminēties kā pirms 18 gadiem, 1993. gadā Latvijā ienāca pirmā lielā nauda – daudzi desmiti miljonu dolāru tā sauktajos G–24 kredītos. Būtiska daļa no šīs naudas aizgāja neceļos, protams, lielā mērā pateicoties tās kolektīvi bezatbildīgajiem dalītājiem – un vājš mierinājums, ka lielākoties tepat Latvijā vien šī nauda tika iztērēta. Taču, kā atgādina Pietiek šodien un rīt ekskluzīvi publicētās nodaļas no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, pietiekamu mācību valstiskās aizņemšanās cienītājiem tas nedeva.

G–24 pirmie brīnumi

Kas tad īsti bija šie G–24 kredīti, cik to bija, kas, kad, kam un uz kādiem noteikumiem tos izsniedza? Te nu jāatgriežas 1992. gadā, kurš Latvijas vadītājiem atnāca ar skaidru apziņu, ka attiecības ar starptautiskajām finanšu organizācijām nelielajai politisko un arī finanšu neatkarību atguvušajai valstij ir kā nepieciešamas, tā neizbēgamas, – jo bez tām pie vērā ņemamiem kredītiem valsts pārskatāmā nākotnē netiktu, savukārt tie ekonomikas un pašas valsts uzturēšanai tolaik bija vienkārši nepieciešami.

1993. gadā Latvijas valdība bija aizņēmusies pat no Latvijas Bankas – aptuveni divus miljardus Latvijas rubļu, turklāt par salīdzinoši zemiem procentiem, „tikai” 50% gadā (salīdzinājumam – komercbankām Latvijas Banka tolaik aizdeva pat par 120% gadā). Turklāt bez finanšu piešpricēm nepārvarama bija arī iekšējo parādu ķēde: valsts īpašumā (un nosacītā atbildībā) esošie lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumi bija parādā milzu summas lauksaimniekiem (1993. gada pavasarī pārstrādes uzņēmumu parādi lauksaimniekiem par pienu un gaļu kopā bija 1,86 miljardi rubļu, un caurmērā lauksaimniekiem nebija izmaksāta nauda par divu mēnešu produkciju), tie savukārt nespēja iegādāties degvielu pavasara sējai, arī liela daļa valsts rūpniecības uzņēmumu nespēja savilkt galus kopā, rezultātā valsts budžets bija ļoti sliktā stāvoklī, neizmaksātas algas un pensijas bija ikdienas realitāte. 1993. gada 15. aprīlī Latvijas Zemnieku federācijas valdes locekle Anta Gulbe pat uzsāka badastreiku (tiesa, mājas apstākļos), protestējot pret milzīgajiem pārstrādes uzņēmumu parādiem zemniekiem.

Šādā situācijā 1993. gada sākumā Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) pārstāves Latvijā Esteres Susas vārdi – ekonomikas stabilizācijai Latvijai steidzami vajadzīgi G–24 valstu un Pasaules Bankas kredīti – bija visnotaļ viedi. Un, tā kā pašus svarīgākos SVF noteikumus Latvija kaut cik bija izpildījusi, pirmie kredīti arī tiešām tika saņemti. Trīspadsmit gadus vēlāk kultūras ministre Helēna Demakova finanšu ministra vietā sniedza šādus sausus skaitļus: „1993. gadā Latvijas valdība saņēma trīs G–24 kredītus par kopējo summu 73,4 miljoni USD. 1. Eiropas Ekonomiskās kopienas aizdevumu 48,193 miljonus USD. 2. Zviedrijas Eksportkredīta AB Svenska Exportkredit aizdevumu 20,985 miljonus USD. 3. Somijas Eksportkredīts Finnish Export Credit aizdevumu 4,194 miljonus USD.” Tieši šī nauda – šie nepilnie 74 miljoni dolāru – tad arī bija vēlākajos gados tik slavenie G–24 kredīti, kuru izmantošanu izmeklēja ne viena vien parlamentārā komisija.

Tobrīd gan viss izskatījās visnotaļ optimistiski, un arī ar pirmo kredītu porciju, kas lielākoties tika lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumiem, kā arī sējai nepieciešamās degvielas un minerālmēslu nodrošināšanai, valsts veiksmīgi tika galā. „Tolaik kredīti vēl netika izlaupīti – izdevās gan nosegt parādus, gan vispār noturēties. Tikai vēlāk, piemēram, Rēzeknes piena kombināts izputēja, taču jau savas vainas dēļ – viņi 1998. gadā kādam bija produkciju pārdevuši avansā, bet vēlāk nevarēja to naudu piedzīt,” vēlāk atcerējās toreizējais premjers Ivars Godmanis, kurš bija viena no galvenajām personām G–24 kredītu sadalē reizē ar Ulda Oša, bet vēlāk viņa paša vadīto ārvalstu kredītu komisiju un Einara Repšes vadīto Latvijas Banku (pirmajā G–24 kredītu kārtā tos izsniedza tieši ar Latvijas Bankas akceptu, tiesa, tad vēl katra kredīta summa nepārsniedza pusmiljonu dolāru).

Tomēr nelieli brīnumi sākās jau tobrīd. Konkurss dīzeļdegvielas piegādātājiem par trīs miljonu dolāru kredīta saņemšanu tika izsludināts ar neliela sludinājuma palīdzību laikrakstā Neatkarīgā Cīņa, turklāt īpaši interesanti, ka, kā vēlāk atklāja Valsts kontrole, kā pieteikšanās termiņš bija norādīts 7. aprīlis, taču jau 6. aprīlī ārvalstu kredītu komisija par labāko bija atzinusi SIA Lears – kāda līdz tam faktiski nezināma Modra Treimaņa vadītu SIA, par ko tobrīd bija zināms tikai tas, ka firmu izveidojuši kādreizējie Lauksaimniecības ministrijas darbinieki, kas atlaisti no darba štatu samazināšanas dēļ. (Latvijas Zemnieku federācija gan I. Godmanim un lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģeram pārmeta reāla konkursa rīkošanu, taču – bez panākumiem.) Savukārt otrus trīs miljonus centralizētai minerālmēslu iegādei ieguva valsts uzņēmums Latvijas agroķīmija, turklāt valdība izlēma – lauksaimniekiem „dzīvu” naudu uzticēt nevar, viņiem vajadzīga tieši dīzeļdegviela un minerālmēsli.

„Es neticēju, kad tad, ja mēs sadalīsim trīs miljonus zemniekiem, viņi patiešām par šo naudu nopirks degvielu un ka par šo naudu apsēs savus laukus. Tagad gan vairs neesmu tik pārliecināts, ka noteikti vajag visus laukus apsēt,” vēlāk skaidroja I. Godmanis. Taču valdības vadītājs visu tomēr nebija labi pārdomājis – itin drīz izrādījās, ka zemnieki galīgi nav sajūsmā par tik „valstiski pārdomātu un koordinētu” G–24 kredīta izmantošanu: kamēr laukos no privātajiem degvielu varēja iegādāties par 20 rubļiem litrā un minerālmēslus – par 11 rubļiem kilogramā, valstiski ņemtā kredīta izmantotāji prasīja ievērojami augstākas cenas – attiecīgi 30 un 17 rubļus. „Tie bija paši pirmie G–24 kredīti, kuru apkalpošanu Ģēģers nodeva SIA Lears. Šī firma iepirka degvielu, kas caurmērā bija pusotras reizes dārgāka par vidējo tirgus cenu,” savos memuāros šo situāciju atcerējās Māris Gailis.

Rezultātā jau maija beigās izrādījās, ka no degvielas, ko par saņemto G–24 kredītu bija iegādājusies Lears, tālāk zemniekiem un paju sabiedrībām pārdota tikai astotā daļa – un tas, neraugoties uz to, ka litra cena bija samazināta jau līdz 28 rubļiem. Savukārt minerālmēsli izrādījās iegādāti pietiekami, lai sanāktu arī rudens un nākamā pavasara darbiem – tiesa, bija skaidrs, ka to cena glabāšanas izmaksu dēļ kļūs viegli astronomiska. Šajā brīdī pat Lauksaimniecības ministrijas pārstāvji oficiāli atzina, ka naudas kredīti zemniekiem būtu bijuši labāki, taču, tā kā valdība par sējas sākumu bija atģidusies pārāk vēlu, tos nokārtot vairs nebija iespējams. (Tiesa, daļa kredīta gan tika izsniegta arī naudā, taču nožēlojami maz – tikai miljons dolāru, kas nodrošināja divus miljonus Latvijas rubļu uz katru rajonu.) Savukārt sākotnēji par kredītu dalīšanu atbildīgās Latvijas Bankas prezidenta palīgs Modris Briedis Augstākās padomes Lauku frakcijas deputātiem atklāti paziņoja – banka neuzticoties zemniekiem, jo tai neesot praktisku iespēju ne kredītu izmantošanu, ne ķīlas stāvokli un izsniegto summu piedzīšanu.

Valstiskās kreditēšanas īpatnības

Taču ar pirmo mācībstundu par kredītu valstiskas sadalīšanas iespējamu iznākumu I. Godmaņa valdībai nepietika. Tāpat 1993. gada sākumā saucēja balss tuksnesī izrādījās deputāta Ojāra Kehra viedoklis par pareizākiem G–24 kredītu sadales principiem: „Prioritāte kredīta resursu saņemšanā būtu jāpiešķir privātuzņēmējiem, kas paši uzņemtos risku un atbildību par kredīta atmaksu. Otrkārt, svarīgi, lai kredīti tiktu dalīti caur komercbankām, kuras, izvērtējot to izmantošanas projektus, pašas atbildētu par kredīta atmaksu. Treškārt, G–24 kredīta sadales procesam jābūt maksimāli „caurspīdīgam”, lai ikviens valdības sēdes protokols būtu izsmeļoši publicēts presē.” To lieliski apzinājās arī pats ekonomists, tajā pašā publikācijā secinot, ka praksē neviens no šiem punktiem netiek īstenots: no pirmajiem 16 miljoniem dolāru tikai trīs miljoni tika privātajam sektoram (ja tā var nosaukt SIA Lears).

Solījumu un apņemšanos līmenī gan viss bija kārtībā – piemēram, tas pats U. Osis vēl 1993. gada rudenī deklarēja: „Pieļaujamais ārējā parāda limits 1993. gadam bija 300 miljoni dolāru. Šis skaitlis radies, ņemot vērā Latvijas kopprodukta prognozi. Atdošana veidosies uzņēmējdarbības līmenī. Jo ātrāk veiksies privatizācija, jo vairāk radīsies efektīvi strādājošu firmu, kuras kredītus izmantos racionāli. Uzņēmēji saņems kredītu un iegādāsies vajadzīgo efektīvai ražošanai, pārdos savu produkciju, un no šiem ieņēmumiem veidosies kopprodukts. Tāpēc G–24 kredīts tiek piešķirts ne jebkurai vajadzībai, ne tirdzniecībai, bet gan ražošanai. Ekonomikas lejupslīdi mēs jau esam apturējuši. G–24 sūtība ir tā, ka tam jādod impulss stabilai ekonomikas atveseļošanai, un tā ir galvenā garantija, ka Latvijas valsts kredītus spēs atdot.”

Praksē gan jau 1993. gada aprīlī izrādījās, ka no 48 miljoniem dolāru Eiropas kopienas kredīta gandrīz trīs ceturtdaļas izsniegtas valsts uzņēmumiem. Oficiālais kredītu izsniedzējs bija valdība, un arī to atdošanas garantijas galvenokārt uz sevi uzņēmās valsts. Tika gan runāts, ka kredītu sadales komisijā vajadzētu būt neitrāliem ekspertiem, lai nepieļautu lobismu un politiskus motīvus kredītu izsniegšanā, bet nekādas skaidras kredītu izsniegšanas, izmantošanas un nodrošinājuma politikas joprojām nebija – ja par tādu, protams, neuzskatīja U. Oša paziņojumu, ka „mēs par garantiju uzskatām progresīvu vadītāju, saimnieku, kas kaut ko sajēdz no finansēm un kredītiem, prot plānot uz priekšu un organizēt darbu patstāvīgi”.

Ar šādu pamatojumu komisija bez valdības lēmuma varēja piešķirt kredītus līdz pat piecu miljonu dolāru apmēram – un piešķīra arī: nozīmīgākās kredītsaņēmēju grupas bija lielie valsts uzņēmumi, nelaimīgie lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumi un mazās kompānijas. Turklāt pieteikumus atsijājošie eksperti, maigi izsakoties, nebija īsti kompetenti visās nozarēs: toreizējais Latvijas Attīstības aģentūras direktors Uldis Vītoliņš, kurš vienubrīd vadīja arī valdības komisiju ārvalstu kredītu sadalei, gan solīja, ka tiks darīts praktiski viss, lai vērtēšanas sistēma būtu neitrāla. Šis ir nozīmīgs solis mūsu tautsaimniecības attīstībā”, taču, piemēram, kāds projekts par slieku audzēšanu Latvijā nekādu kredītu nesaņēma, jo „eksperti” to vienkārši... nosauca par kuriozu.

Tikai mazpamazām dzima doma, ka varbūt tomēr labāk būtu ārvalstu kredītus dalīt caur komercbankām, kuras tad arī varētu uzņemties aizņēmumu atdošanas garantijas valsts vietā; vēl atsevišķi radās viedoklis, ka komercbankas varbūt varētu uzņemties atbildību par visu izsniegto summu un nevis tikai par niecīgu tās daļu. Rezultātā 1993. gada septembrī jautājums beidzot it kā tika sakārtots, nolemjot, ka 21 miljonu dolāru lielo kārtējo G–24 kredītu izsniegs 16 bankas, kam šī nauda savukārt tika aizdota uz trim gadiem ar 17% likmi gadā. Tā nu saskaņā ar kādu tālaika Dienas rakstu naudai „būtu jānokļūst komercbankās, kas, pamatojoties uz sagatavotiem biznesa plāniem, naudu izsniegtu, piemēram, ražotājiem. E. Repše paskaidroja, ka šis kredīts tiešām tiks realizēts ar Latvijas Bankas starpniecību un uz to attieksies tie paši nosacījumi, kas uz Latvijas rubļu kredītiem. [..] E. Repše uzsvēra, ka Eiropas kopienas kredīts noteikti jāizmanto ražošanas attīstībai, jaunu iekārtu iegādei.”

Valdības uzticamās bankas (no kurām, starp citu, desmit gadus vēlāk ar savu tobrīdējo nosaukumu pie dzīvības bija palikušas tikai trīs) bija Rīgas komercbanka, Parex banka, Baltijas Tranzītu banka, Rīgas naftas un ķīmijas banka, Zemes banka, Latvijas kredītbanka, Latvijas Depozītu banka, Latvijas Industriālā banka, Latgales akciju komercbanka, Rietumu banka, Ventspils apvienotā Baltijas banka, Sakaru banka, Talsu komercbanka, Alejas komercbanka, Banka Baltija un Olimpija, un tām bija stingri noteikts, ka kredītu tā ņēmēji drīkst izmantot tikai lauku attīstībai, eksportspējīgas produkcijas un importu aizvietojošas produkcijas ražošanai, komunikāciju, enerģētikas, transporta un finanšu infrastruktūras attīstībai, zinātnes un progresīvām tehnoloģijām bagātas rūpniecības attīstībai.

Punktu jebkādām šaubām par to, ka kredīti tomēr varētu aiziet neceļos, pielika publiskotā ziņa, ka sakarā ar kredītu sadales komisijas pilnvaru ierobežošanu 1993. gadā bijis paredzēts izsniegt līdz 200 miljoniem dolāru, taču reāli izsniegts daudz mazāk. Un neatradās neviens – tik tiešām neviens politiķis, publicists vai ekonomists, kurš tobrīd būtu prognozējis to, ko toreizējais baņķieris Mārcis Bendiks daudzus gadus vēlāk izteica šādi: „Īstenībā jau no sākta gala bija paredzēts, ka to naudu neatdos. Kādam viņa būs jāatdod, bet ne tiem, kas viņu ņēmuši. Tā bija muļķība. Nav jāņem preču kredīti attīstītai valstij, kas pretendē uz reālas attīstītas valsts statusu. Jaunattīstības valstij vai kara nomocītai valstij, skaidrs, tur aizsūta graudus, lai ir, ko cilvēkiem ēst. Latvijas gadījumā tā bija galīga aplamība...”

Pirmo paģiru laiks

Atklāsmes par to, kam īsti kredīti ir iedoti, kā izmantoti un kādas ir izredzes tos atdabūt atpakaļ, plašākai sabiedrībai un medijiem parādījās 1994. gadā – ātrāk tās arī lāga nebija iespējamas, ņemot vērā, ka tikai tad tika publiskots kredītus saņēmušo kompāniju saraksts: līdz tam tas bija pusslepens, aizbildinoties ar reketu, kas, lūk, varētu apdraudēt publiskotos kredīta saņēmējus.

Tiesa, Roberta Milberga vadītā parlamentārās izmeklēšanas komisija, kas pētīja Augstākās padomes un Ministru padomes darbību, par kredītiem jau bija paziņojusi, ka I. Godmaņa valdības lēmumi gan uzdevuši kontrolēt kredītu izmantošanu, taču tā arī aizmirsies noteikt konkrētu atbildīgo un izveidot kontroles mehānismu. Un kas tad arī būtu kontrolējis? M. Bendiks atceras: „Visi tie murgi, cik spēcīga tolaik bijusi, piemēram, Latvijas Banka, – viņa bija vienkārši nožēlojama. Latvijas Bankas Uzraudzības daļa, kurai bija jāuzrauga kredīti, bija pilnīgi nožēlojama. Viņi neprata atšifrēt nevienu kreisu gājienu. Pilnīgi memļaki. Bet arī baņķieriem nebija lielu iespēju. Zemesgrāmatas ta’ nebija, ķīlu reģistra nebija. Tu pat mašīnu nevarēji apķīlāt. Tu esi iedevis tam un tam 1,2 miljonus dolāru. Viņš ņem un neatdod. Un – ko tālāk? Nu, viņš neatdod. Privātīpašuma institūcija bija neattīstīta. Viņam ir zeme, bet, izrādās, sievasmāte privatizējusi. Tādā nozīmē tie kredīti bija par ātru. Kredītu nodrošinājuma sistēma nāca par lēnu. Līdz ar to tai laikā arī tie bandītiskie mehānismi funkcionēja. Cilvēkam iedod naudu, viņš tev neatdod. Ko tu vari darīt? Tu ej pie bandītiem...”

Tāpat jau bija konstatēts, ka SIA Faber izsniegtais 2,1 miljona dolāru G–24 kredīts izmantots nevis zāģētavas izveidei, bet gan iepriekšējo parādu dzēšanai, un zināmu šoku bija izraisījis arī nejaušais atklājums, ka, izrādās, G–24 kredīta saņēmējiem bijušas visas iespējas aizņēmumu vienkārši izņemt skaidrā naudā. Taču šie fakti vēl nekādu īpašo satraukumu neizraisīja – kredītu izsniedzēji bija mierīgi, bet kredītņēmēji (piemēram, tā paša Faber prezidents Andris Roziņš) pārmetumus kategoriski noraidīja.

Un tad sākās pirmās nopietnās pārbaudes. 1994. gada vasarā izlases kārtā tika veikta 20 G–24 kredītus saņēmušo kompāniju auditorpārbaude, un jau pirmajā brīdī izrādījās, ka četras no tām kredītus nebūs spējīgas atdot vai arī ir izmantojušas tos neatbilstoši iesniegtajiem biznesa plāniem. Nākamie secinājumi jau bija nopietnāki – kļuva skaidrs, ka no pirmajiem 20 pārbaudītajiem kredītu precīzi plānam izmantojuši tikai trīs, savukārt vēl trīs (zemnieku saimniecības Mazupnieki un Zīlītes, kā arī I. Lejietes individuālais uzņēmums) to kaut kur bija nobāzuši tā, ka auditori atzina īsi – kredīts netiks atmaksāts.

Taču valsts arī tobrīd vēl neizskatījās īpaši satraukusies. „Es jau domāju, ka kaut kam līdzīgam bija jāatklājas. Bet nedomāju, ka tas notiks tik lielā apjomā,” – šāds bija kredītu dalītāju pārstāvja, Finanšu ministrijas Ārējo ekonomisko sakaru departamenta direktora Gunta Urlovska komentārs, savukārt pats ministrs A. Piebalgs rudens pusē iezīmēja vēl aktīvāku pozīciju, paziņojot, ka... ārvalstu kredīti valstij ir vajadzīgi, tikai to izmantošanai jābūt efektīvai.

Tikmēr kripatiņu pa kripatiņai atklātībā nāca aizvien jauni fakti. Izrādījās, ka, piemēram, ar SIA Krogzemji pusmiljona dolāru kredītlīgums ticis parakstīts vēl pirms šīs kompānijas reģistrēšanas. Īsti jauks atklājums daudziem izrādījās ar G–24 kredītu ņemšanu saistītu gauži līdzīgu nosaukumu firmu Kapar, Mipar, Kompar, Pikar saistība ar kriminālu slavu ieguvušo Pārdaugavas grupējumu un Vladimiru Ļeskovu. Izrādījās, ka arī gana apsmietā R. Milberga izmeklēšanas komisija nemaz tik dumja nav bijusi – kad atklājās, ka vēl divi G–24 kredītņēmēii SIA Ceplis un SIA Colla nespēj atdot miljona kredītu, mediji pēkšņi atcerējās komisijas norādi uz 450 000 dolāriem skaidrā, ko Ceplis bija noņēmis no konta. Tāpat atklājās, ka 500 000 dolāru saņēmusi arī puskriminālā uzņēmēja Genādija Tovanceva (vēlāk pazīstama kā galvenā liecinieka „mafijas karaļa” Ivana Haritonova lietā) firmiņa – aizrautīga nodokļu nemaksātāja un parādniece.

Taču ne šajā brīdī, ne vēl labu laiku valsts finanšu pārraudzītāji īpaši nesatraucās: piemēram, vēl 1997. gada maijā notikušā preses konferencē Valsts kontrolieris Raits Černajs atgādināja – kaut arī auditori pārbaudījuši lielu daļu G–24 kredītņēmēju un bieži konstatējuši bēdīgu situāciju, Finanšu ministrija nez kāpēc nav uzskatījusi par vajadzīgu laikus lauzt līgumus par kredītu izmantošanu.

Tomēr tie vēl bija tikai ziediņi, bet par odziņām parūpējās lielo kredītu ņēmēji – valsts uzņēmumi. 1995. gada pavasarī tika konstatēts, ka no 26 lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumiem, kuri 1993. gada pavasarī bija saņēmuši 10 miljonu dolāru G–24 kredītu, tikai divi to pilnībā atdevuši, bet 19 noteiktajā termiņā saskaņā ar auditoru slēdzienu to noteikti nespēšot. Tāpat vienu no punktiem G–24 lietā pielika 1995. gada banku krīze, kas aizrāva sev līdzi vēl virkni iepriekš par drošām atzīto kredītiestāžu – kredītu garantētāju. Tomēr, iespējams, viskrāšņāk valsts garantētu kredītlīdzekļu izmantošanas iespējas parādīja jau 1994. gadā sācies riņķa dancis ap leģendāro Latu un gandrīz tikpat slaveno Lears, kam 1997. gadā pievienojās arī Valsts kontroles par nerentablu un likvidējamu atzītā Latvijas lauksaimniecības finansu sabiedrība (Laukkredīts).

Latas un Lears epopeja

Patiesībā gan Latas bija vairākas: iesākumā bija valstiskā ārējās tirdzniecības apvienība Lata, pēc kuras likvidēšanās tad arī izveidojās jau pusprivātā Lata International – gana mistiskās firmas kapitāldaļu īpašnieki līdz ar Latvijas valsti SIA Lata Holdings izskatā (40% kapitāldaļu) bija Rīgas Tehniskā universitāte un komercfirma Avante (pa 10%), kā arī zviedru Barterinvest un dāņu Cormal (pa 20%). Tieši šai te Lata International, nez uz kādu finanšu brīnumu cerot, tad arī tika nodoti visnejēdzīgākie I. Godmaņa valdības paņemtie ārvalstu kredīti. Un to nemaz nebija maz: Latai valdība uzdeva apkalpot ārvalstu kredītus kopā par aptuveni 30 miljoniem latu (vēlāk biežāk minētā versija – 38 miljoniem dolāru) – tātad tobrīd astoto vai pat sesto daļu visa Latvijas ārējā parāda.

Brīnums, protams, nenotika – lai gan uz tādu acīmredzami cerēja, piemēram, tas pats I. Godmanis, kurš, jau cietis fiasko 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā, gadu vēlāk vēl spurojās: „Pagaidām man nav informācijas, ka Lata International vai Lears būtu pasludinātas par maksātnespējīgām vai bankrotējušām. Ja banka fiksē, ka atdošanas termiņi nav ievēroti, jāierosina process tiesas kārtībā. Kamēr šīs firmas nav bankrotējušas, valdībai nekas nav jāmaksā no budžeta.” Jau 1994. gadā Zemkopības ministrija vērsās Finanšu ministrijā ar lūgumu „izņemt no SIA Lears noteiktajiem mērķiem neizmantotos kredītresursus 1164 tūkstošus USD un pasludināt SIA Lears par maksātnespējīgu”. 1994. gada decembrī Lears tiešām tika atzīta par maksātnespējīgu, atzīstot, ka tās finanšu „caurums” ir nedaudz virs miljona latu.

Savukārt Latas vadība papildus jau esošajam slikto kredītu bezdibenim iekūlās vēl virknē apzināti vai neapzināti (versijas atšķīrās) neveiksmīgu darījumu, kā rezultātā 1994. gada novembrī Saimnieciskā tiesa apmierināja Zemkopības ministrijas prasību un atzina Lata International par maksātnespējīgu. Īpaši traģikomisks šajā laikā bija finanšu ministra A. Piebalga publiskais dvēseles kliedziens: „Naivi domāju: nevar būt, ka Lata International naudas nav, gan jau Valsts kontrole atradīs...”

Turklāt ar to jezga ap kādreiz iespaidīgo uzņēmumu nebeidzās, – tā administrators, advokāts Ainārs Platacis iesākumā atmaskoja iepriekšējās vadības izšķērdīgo dzīvi, bet pēc tam arī pats sāka tērēties atbilstoši saviem priekšstatiem par sevi cienījošam administratoram pienākošos atalgojuma un komforta līmeni. Rezultātā medijiem ilgāku laiku bija īstas dzīres – ko vērts bija kaut vai atklājums, ka pretēji bijušā lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera apgalvojumiem no Latas naudas tomēr gan viņam, gan odiozajam Gatim Krūzem maksāts par „līgumdarbiem” (pēdējam pat tiem laikiem īpaši iespaidīgas summas – pa 500 latiem un 500 dolāriem mēnesī).

Šo faktu gan aizēnoja nākamais atklājums – izrādījās, ka jau pēc ministra pilnvaru beigām Lata tam pašam D. Ģēģeram „aiz labas sirds” aizdevusi 27 tūkstošus dolāru, liekot laikrakstam Diena ironizēt: „Vēl senākā publikācijā žurnālā Sieviete ministrs atzinās, ka sapņojot par lauku saimniecību uz sievas vectēva zemes un ka viņi abi esot vēl pietiekami jauni, lai uzceltu māju un iekoptu laukus. Un pats sev uzdeva retorisku jautājumu: „Tikai – vai ir vērts pūlēties?” Šķiet, turpmākie divi trīs gadi devuši atbildi uz šo jautājumu – patiešām, diez vai ir vērts. Ar algā nopelnītu naudu tādu māju kā Ģēģeru savrupnams Rīgas tuvumā, tādu saimniecību, kāda ir uz sievas senču zemes Irlavas pagasta Pogās, dažos gados diez vai var uzcelt, pat ja visa ģimene pārtiek vienīgi no maizes un ūdens. Taču to visu var dabūt gatavu, ja izmanto tās iespējas, kādas augstai amatpersonai neatkarīgajā Latvijā dod dienesta stāvoklis.”

Tā šķita laikrakstam, bet no likuma viedokļa D. Ģēģers beigu beigās palika balts un tīrs: pēc ilgiem tiesu darbiem vienpadsmit gadus vēlāk viņš tika atzīts par nevainīgu izvirzītajās apsūdzībās dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un mantas piesavināšanā lielā apmērā. Savukārt reālu divu gadu cietumsodu valstij oficiāli nodarīto 54,5 miljonu dolāru zaudējumu dēļ saņēma tikai Lata International ģenerāldirektore Edīte Jansone, bet bijušais Lauksaimniecības ministrijas Ārējo sakaru departamenta direktors G. Krūze, šajā lietā retāk pieminētais Artis Kristalts un Lata International finanšu direktore un galvenā grāmatvede Aija Podniece tika cauri ar attiecīgi piecu, piecu un divu gadu nosacītu brīvības atņemšanu. Savukārt Latas likvidācijas process nebeidzās arī tad.

Spriedums, kā redzams, nebija nekāds īpaši bargais, tomēr Latas lieta bija viena no retajām, kurās ārvalstu kredītu izsaimniekotāji saņēma kaut jel kādu sodu. Piemēram, 1998. gada martā nozieguma sastāva dēļ tika izbeigta krimināllieta par Lears amatpersonu ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, izlietojot bēdīgi slaveno trīs miljonu dolāru kredītu. Tika gan konstatēts, ka jau pieminētais uzņēmuma direktors M. Treimanis nolaidīgi pildījis dienesta pienākumus, aizdodot vēlāk pazudušai firmiņai 900 tūkstošus dolāru un saņemot no vēlāk bankrotējušās AKO bankas nederīgas garantijas, taču... pats M. Treimanis jau bija miris, savukārt pazudušo miljonu, protams, atmaksāja valdība.

Par to, kādus rezultātus deva parlamentārā izmeklēšana G-24 kredītu lietā, Pietiek varēsiet lasīt svētdien – tad arī publicēsim pilnu G-24 kredītu saņēmēju sarakstu.

Novērtē šo rakstu:

31
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Ko darīt?

FotoBieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?» un, negaidot atbildi, aizgāja. Viņš zināja, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Līdzīgi ir arī ar «ko darīt?». Bieži nejautā, lai uzzinātu darāmo un darītu, bet tā, runāšanas pēc, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka izdarīt nevar neko. Viss notiek, nesaskaņojot ar mūsu vēlmēm un izpratni. Kungs kā grib, un nabags kā var.
Lasīt visu...

21

Tikmēr melnos indīgos dūmos

FotoEsmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Lasīt visu...

21

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

FotoTagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes piešķiršanas kārtības ieviešanas 2015.gadā.
Lasīt visu...

21

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

FotoŽurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu dīķī”. Līdzīgu tam, ko izraisīja senlaikos Dienā lasāmās Aleksandra Laventa vaļsirdības izpausmes, “jūrmalgeitas” lielākā idiota raudzības vai šajā portāla atrodamās Tiesu ķēķa ainiņas.
Lasīt visu...

21

Valodu lielu dara cilvēki

Foto1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...