Kā Tēva dienas dalībnieki dzina prom "Vienotību" un Zaļos zemniekus
Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv vadītāja19.09.2014.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šis ir stāsts par to, ko nozīmē Latvijā sarīkot Tēva dienu, īpaši, ja tuvojas vēlēšanas.
Sākšu ar nelielu ieskatu Tēva dienas vēsturē. Ar Ainara Baštika gādību 2009. gada septembra sākumā tika oficiāli pieņemts – turpmāk Latvijā Tēva diena ir oficiāli svētki, kas atzīmējami septembra otrajā svētdienā. Mēs, portāls Mammamuntetiem.lv, kas tikai nupat bija sācis savu darbību, par lēmumu priecīgi plaudējām – nu tad beidzot mēs sākam izcelt saulītē arī tēti! Bet te tev nu bi' – pienāca nākamā Tēva diena, taču klusums. Lēmumu pieņēma un iebāza atvilktnē. Vai tiešām tas arī viss, ko valsts Tēva dienas labā varēja darīt? Izrādījās – jā.
Mēs, Mammamuntetiem.lv, kopš tā brīža lūkojām, kā ar savu entuziasmu un spēkiem popularizēt Tēva dienu, arvien uzsverot, ka tētis bērna dzīvē un attīstībā ir tikpat nozīmīgs, cik mamma. Proti, tāpat kā Mātes dienai arī Tēva dienai ir jābūt katru dienu.
Sākotnējās atsauksmes bija dažādas – sak, Latvijas vīrieši cūkas, kas tie par tētiem, kas zina tikai bērnu uztaisīt un pazust, utt. Taču rējēji būs vienmēr. Pāri visam kopējā sajūta – tēti ir priecīgi, ka arī viņiem beidzot kāds pasaka paldies, ka pasaka – hei, bez tevis taču nekādi! Uz šī viļņa turpinājām iesāktās aktivitātes (rakstu sērijas portālā par tētiem un bērniem, ideju sūtīšana bērnudārziem, par to, kā svinēt un kādas dāvanas gatavot Tēva dienā u.c.) un sapņojām kādreiz Rīgā sarīkot lielos Tēva dienas svētkus – gājienu un pasākumu. Pirmais gājiens notika pērn, 2013. gada 7. septembrī. Mēs, Mammamuntetiem.lv, laimīgi un svētkos saķertie tētu un bērnu smaidi bija kā vadmotīvs, lai iesākto pārvērstu tradīcijā.
Svētku organizēšana prasa lielu naudu vai arī spēku, ja naudas nav. Negribot, ka Tēva diena pārvēršas par reklāmas laukumu, esam bijuši mazaktīvi sponsoru piesaistē, taču esmu gājusi runāt ar valsts institūcijām par atbalstu. Labā ziņa – Tēva diena prioritātēs jau pāris gadus ielikta kā Rīgas domes, tā Labklājības ministrijas dokumentos. Vēl vairāk – vasarā personīgi tikos ar LM ministru Uldi Auguļa kungu (Zaļo un Zemnieku savienība), kurš solīja Tēva dienai turpmāk paredzēt finansiālu atbalstu. Šogad nelielu, un tomēr. Rēķināju, ka no tā sanāks vismaz tualešu īrei (3 publiskās tualetes vienas dienas pasākumam izmaksā virs 200 eiro) – paši saviem spēkiem varam dabūt gatavu daudz, tomēr ir pozīcijas, kas prasa naudu, grozies, kā gribi. Kad jau Tēva diena bija ar roku aizsniedzama, saņēmu ziņu, ka no ministrijas puses arī tualetēm nesanāks.
Pārlapojot kalendāru un redzot, ka šī Tēva diena ir īsi pirms vēlēšanām, nosmējām, ka gan jau kāds politiķis uz mūsu rēķina gribēs uztaisīt sev PR. Tomēr pat neaizfantazējāmies, ka un KĀ tas notiks. Bet notika tā, ka, pulcējoties gājienam pie Brīvības pieminekļa, pār maniem vaigiem sāka ritēt asaras, neticot tam, ko redzu.
Dažas dienas pirms Tēva dienas pasākuma pārskatījām savas iespējas nodrukāt svētku balonus – bērniem taču tie tik ļoti patīk! Tomēr balonu apdrukas cenas Latvijā tādas, ka nolēmām vēl arī šogad palikt bez īpašajiem Tēva dienas baloniem. Un tavu brīnumu! Bija sapulcējušies jau simtiem gājiena dalībnieku, kad no Vecrīgas puses mūsu virzienā mērķtiecīgi apņēmīgā gaitā soļoja cilvēku bars (ap 15-20) ar gaiši zaļu balonu jūru rokās. Uz baloniem rakstīts – Vienotība. Gājējiem priekšgalā Aleksejs Loskutovs un Hosams Abu Meri. Smaids abiem līdz ausīm, aplaimo bērnus ar baloniem.
Impulsīvās emocijās spēros bara vadoņiem klāt, sak, kā jums nav kauna ierasties mūsu pasākumā? “Pasākumā? Kas tad šeit par pasākumu?” Loskutova kungs ar platu smaidu man naivi vaicāja. Nevaru būt droša par turpmāko, ko abiem bara vadoņiem atbildēju, no sērijas “vai esat kaut pirkstu kustinājuši Tēva dienas popularizēšanā un bla-bla”. Taču mana komanda (kopumā šo Tēva dienu organizēja 4 meitenes) ir patiešām smagi strādājusi, turklāt brīvprātīgi, bet šeit ierodas Vienotība, lai gājienu iekrāsotu savās krāsās. Labi zinot, ka te ir mediji, būs bildes, būs TV sižeti.
Loskutovs un Abu Meri no mana redzesloka pazuda visai drīz. Taču vairākiem gaišzaļo balonu nesējiem klāt gāju pat divas trīs reizes, līdz tie pamazām sāka virzīties prom. Pie Vienotības aizdzīšanas pieslējās arī citi gājiena dalībnieki – vienkārši vecāki un pat mediju pārstāvji. “Bērniņ, tas ir slikts balons, laidīsim to vaļā!” dzirdēju sakām kādu mammu, kura svēti solījās mazajam vietā sagādāt visskaistākos balonus, kādi būs atrodami.
Kad beidzot Vienotības bars sāka attālināties, atkal palikām ar muti vaļā – no parka puses tuvojās cita kompānija ar citādi zaļiem baloniem. Tumši zaļiem, ko rotātāja “Zaļo un Zemnieku savienība” (ZZS). Vai tas kāds joks?!? Šie nācēji un viņu balonu daudzums bija par pusi vai pat trešdaļu mazāks, tomēr rokas nolaidās. Atviegloti uzelpoju, redzot, ka pie šiem “viesiem” jau aizgājusi mana kolēģe, Mammamuntetiem.lv redaktore Audra. “Meitenīt, jūs varat iet maliņā pasēdēt,” - šī bija atbilde, ko Audrai, vienai no Tēva dienas organizatorēm, uz aicinājumu pat nemēģināt uzsākt savu balonu dalīšanu, norādīja ZZS. Tomēr šiem parazītiem nācās aiziet drīz – viņi daudz veiklāk nolēma respektēt Tēva dienas gājiena sargus, proti, vecākus, kas, izprotot situāciju, nelaida balonnesējus ieplūst mūsu svētku pūlī.
Dalīt balonus pa labi un kreisi publiskās vietās ir atļauts – tātad neviens likumu un noteikumu nepārkāpa. “Ja no šiem baloniem būtu atkarīgs, vai es 4 gadus varēšu dirnēt kā niere taukos, saņemot naudu un neko nedarot, arī es būtu metis kaunu pie malas un uzbrucis Tēva dienas pasākumam,” par manu sašutumu un politiķu bezkaunību ironizēja kāds manas ģimenes draugs.
Bezkauņas – nobeigumā varētu nolamāties arī ar ne tik maigu apzīmējumu. Taču nu, kad pēc notikušā pagājušas vairākas dienas, man ir jāsmejas. Un jābrīnās, kāpēc šie politiskie varoņi nemēģināja ar mani sazināties pirms pasākuma, piemēram, piedāvājot nodrukāt kādu kaudzīti Tēva dienas balonu vai apmaksāt publiskās tualetes. Lai varētu ierasties ar godu.
Foto: Edijs Pālens, Jānis Vīksna, speciāli Mammamuntetiem.lv
Pārpublicēts no Mammamuntetiem.lv
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
