Ka tik mēs netīšām neatbalstām kādu, kuram tāpat ir labi...
Ieva Opmane, Latvijas Bankas ekonomiste20.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Inflācija Latvijā aug strauji. Ja pērn patēriņa cenu līmenis Latvijā pieauga par 3.3%, 2022. gadā saskaņā ar Latvijas Bankas prognozēm inflācija vidēji pieaugs līdz 9.5%. Cenas aug ļoti plašam produktu un pakalpojumu klāstam, tostarp energoresursiem un pārtikai.
Šādā situācijā varētu šķist vilinoši, ja valsts iejauktos un noteiktu "cenu griestus" kādām precēm vai pakalpojumiem. Tomēr šādam lēmumam būtu sava cena – attiecīgās preces deficīts un ēnu ekonomikas pieaugums. Turklāt ir nozīmīga sabiedrības daļa, kas ar šādu cenu veidošanas modeli ir saskārušies praksē un pirms nu jau vairāk nekā 30 gadiem piedzīvoja "uz savas ādas" Padomju Savienībā – gan "blata" sistēmu, gan pagrīdes tirdzniecību, gan tukšus veikalu plauktus un izvēles trūkumu. Tas liek apšaubīt, ka šāda cenu kontrole var būt optimāls risinājums.
Nedaudz no teorijas un nedaudz no prakses
Pilnīga cenu kontrole, nosakot zemāku cenu, nekā to veidotu tirgus līdzsvars un nesniedzot subsīdijas preces vai pakalpojuma pārdevējam, noved pie deficīta. Vai nebūtu jauki, ja tiktu noteikts, ka, piemēram, cukurs tagad drīkst maksāt tikai 40 centus kilogramā? Droši vien, ka tomēr ne. Ražotājiem un pārdevējiem tas nozīmētu, ka pārdošanas cena nesedz preces ražošanas, piegādes un citas izmaksas.
Iespējams, daudz izdevīgāk būtu cukuru eksportēt un pārdot kaimiņvalstīs vai arī, ņemot vērā, ka šī ir prece ar ilgu lietošanas termiņu, kādu brīdi to uzglabāt, gaidot pārmaiņas tiesiskajā regulējumā. Preces, kas ir ar īsāku derīguma termiņu, iespējams, pārdevējiem tomēr nāktos pārdot, ciešot zaudējumus. Tad būtu vilinoši tās realizēt neoficiāli, pircējam zaudējot garantijas par preces kvalitāti, bet valstij – nodokļu ieņēmumus.
Šāds cenu kontroles mehānisms varētu darboties vien gadījumā, ja tirgotāji būtu noteikuši nesamērīgi augstas peļņas normas, bet ar likumu regulētā cena būtu "taisnīga", nevis mākslīgi pazemināta. Tomēr dati par mazumtirdzniecību liecina, ka tīrā peļņa pret neto apgrozījumu pērn šajā nozarē joprojām bijusi zem iepriekšējo piecu gadu vidējā līmeņa (2021. gadā 2.7%, 2017.-2020. gadā 3.0%).
Cenu kontrole un subsīdijas
Vēl viens mehānisms daļējai cenu kāpuma ierobežošanai būtu noteikt "cenu griestus", virs kuriem izmaksas kompensē valsts. Šāds mehānisms tieši pašlaik Latvijā darbojas, piemēram, siltumenerģijas tarifu aprēķinā mājsaimniecībām. Pašvaldībās, kur centralizētās siltumapgādes tarifs ir virs 68 EUR/MWh, valsts no šī gada janvāra līdz aprīlim sedz cenas starpību līdz Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas apstiprinātajam tarifam.
Līdzīgi pašlaik ir spēkā arī noteiktie "cenu griesti" mājsaimniecībām, kas dabasgāzi izmanto apkurei ar patēriņu virs 221 kWh mēnesī. Tomēr šāda veida cenu kontrole valstij ir ļoti dārga. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas aprēķiniem šāda pasākuma izmaksas ir aptuveni 35 miljoni eiro, turklāt tas ir tikai par apkuri, tikai atsevišķiem lietotājiem un tikai četru mēnešu garumā.
Vēl viens aspekts – ja cena virs kāda līmeņa tiek kompensēta pilnībā, izzūd motivācija pircējam ierobežot patēriņu, kā tas būtu noticis, saskaroties ar augstāku cenu. Iespējams, labāks risinājums būtu cenu virs "ekstrēmā cenu līmeņa" kompensēt nevis pilnībā, bet, piemēram, tikai pusi no tās. Tādā veidā valsts sniegtu atbalstu tiem, kas saskaras ar straujāko cenu pieaugumu, bet saglabātos pircēja motivācija samazināt patēriņu un meklēt lētākas alternatīvas.
Un pēdējā, bet nebūt ne mazāk svarīgā problēma – mākslīgi samazinot cenu visiem, vairāk tiek atbalstīti tieši bagātākie valsts iedzīvotāji, kuru patēriņš daudzās produktu un pakalpojumu grupās mēdz būt lielāks nekā mazāk turīgajiem. Ļoti strauja cenu pieauguma gadījumā lētāks un trāpīgāks būtu atbalsts tieši šīm mazāk turīgo grupām – nenosakot cenu griestus, bet izmaksājot papildu pabalstus, ko šie iedzīvotāji varētu izmantot atbilstoši savām vajadzībām.
Latvijā arī šeit ir iestrādes – atbalsts ģimenēm ar bērniem, pensionāriem, invalīdiem. Diemžēl visus mazāk nodrošinātos aizsniegt ar šo nesanāk, bet šīs sistēmas pilnveide ir ceļš, kas varētu sniegt labākos rezultātus. Šeit lielāka loma varētu būt pašvaldībām, kas spētu labāk apzināt tos iedzīvotājus, kam atbalsts būtu visnepieciešamākais.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
