Kā vara, kas reizi pusgadā krasi maina savu viedokli sabiedrībai nozīmīgos jautājumos, var saglabāt sabiedrības uzticību?

Sākums vakcinācijas sāgai ir meklējams pagājušā gada nogalē, kad Veselības ministre vēl ir Ilze Viņķele. Sākotnēji tiek sniegta informācija[1], ka vakcinācija nebūs obligāta, bērniem vakcinācija neesot nepieciešama, jo tie nav riska grupā. 2020. gada decembra intervijā Satversmes tiesnese Osipova[2]  norāda, ka cilvēka pašnoteikšanās pār savu ķermeni nav atņemama. Tāpat 2020.gada decembris ir brīdis, kad sāk runāt par mediķu, sociālo darbinieku vakcināciju un armijas dienestā esošo obligāto vakcināciju.

Ja mediķu vakcinācija raisa sabiedrībā diskusiju, tad militāristu vakcinācija[3] noris salīdzinoši klusi, mierinot, ka sankciju pret tiem, kuri nevēlas vakcinēties, nebūšot. Paralēli jautājumam – kuram tiks obligātā vakcinācija –, atklājas, ka realitātē vakcīnu nemaz nav. Visus vakcinēšanās plānus nojauc neveiksmīgie vakcīnu iepirkumi[4].

Janvārī saules gaismu ierauga “vakcinācijas plāns”[5], kurā Latvijas iedzīvotāji tiek sadalīti pēc prioritāri vakcinējamajām grupām. Plāna noslēdzošā daļa – augusts-decembris, kad vakcinācijas iespēja tiek sniegta “pārējiem sabiedrības locekļiem”. Paralēli Eiropas Parlamenta debatēs tiek pieņemta rezolūcija, kas uzliek par pienākumu visām ES dalībvalstīm nodrošināt, lai visi iedzīvotāji ir informēti, ka vakcinācija pret kovidu notiek tikai brīvprātīgi un neviens netiks politiski, sociāli, praktiski vai citādi iespaidots un diskriminēts, ja vakcinēties nevēlas. Tomēr rezolūcijai ir tikai rekomendējošs spēks, kā parādīs vēlākie notikumi.

Laikam kļūstot siltākam, kaislības vakcīnu jautājumā kaut kā pazūd no preses arēnas, lai atgrieztos jau vasaras vidū, kad kā viens no apspriešanas jautājumiem paceļas – vai var atlaist darbinieku, ja tas ir nevakcinēts. Veselības ministrs Pavļuts kādā jūnija intervijā uzsver, ka obligātā vakcinācija ir nepareiza un atlaist darbiniekus tādēļ, ka tie ir nevakcinēti, – nevar[6].

Paralēli ar likuma stipro burtu tiek nolemts, ka vakcinēšanās būs obligāta ārstniecības, sociālās aprūpes, izglītības un citās iestādēs[7]. Tomēr pat atbildīgās nozares ministre pauž cerību, ka darbinieku atlaišana būs galējais variants, sākotnēji ir jāmotivē, lai tiktu izdarīta izvēle par labu vakcīnai[8].

Turpretim augustā Darba inspekcija neviļus norāda uz pieņemto likumu nepilnībām: “Obligāto vakcināciju sarakstā nav vakcinācijas pret Covid-19, tādēļ nav tiesiska pamata uzskatīt, ka vakcinācija pret šo vīrusu ir obligāta. Tieši pretēji – tā ir brīvprātīga. Ikviens var brīvi izvēlēties, vai vakcinēties. Piespiedu vakcinācija nav pieļaujama[9].” Augusts ir arī tas mēnesis, kad parādās pirmā protesta akcija pret obligāto vakcināciju. “Saeima nerunā par obligātu vakcināciju pret Covid-19, bet gan pienākumu vakcinēties atsevišķu profesiju pārstāvjiem, kā piemērus minot mediķus un pedagogus,” tolaik sabiedrību mierināja Ministru prezidents Kariņš[10]. Diskusijas par vakcinācijas obligātumu turpinās arī septembrī. Janvāra vakcinācijas plāns īsti nepildās. Vakcinācijas aptvere netiek sasniegta.

Oktobris Latvijā ienāk ar kārtējo Covid 19 uzliesmojumu. Mainās arī vadošo polemika. Ministru kabinets 8.oktobrī, apstiprinot rīkojumu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu, noteic prasību obligāti vakcinēties visiem publiskā sektora darbiniekiem[11]. Nedēļu vēlāk Ministru prezidents rosina noteikt visiem 50 gadus sasniegušajiem cilvēkiem obligātu vakcināciju pret Covid 19[12].

Novembrī obligāti vakcinējamo aptvere tiek palielināta. Obligātā vakcinācija nepieciešama visiem klātienē strādājošajiem[13]. Paralēli parādās aicinājumi veikt balstvakcināciju, diskusijas par Covid 19 sertifikātu derīguma termiņa ieviešanu[14].

Decembris jau paiet vakcīnu iepirkuma, sertifikātu termiņa ierobežojuma un balstvakcīnu aģitācijas zīmē[15].

Paskatoties uz konspektīvo, virspusējo hronoloģiju, neviļus rodas jautājumi – kā tiek veidots sabiedrības viedoklis, kur sākas un beidzas demokrātija, ja to aplūkojam no pilsoņa tiesību un brīvību aizsardzības jautājuma puses, kā vara, kas reizi pusgadā krasi maina savu viedoklī sabiedrībai nozīmīgos jautājumos, var saglabāt sabiedrības uzticību?

Augstāk esošā hronoloģija apraksta, kā mainās viedokļi vakcinācijas jautājumos, tajā pat laikā varētu veidot nākamo hronoloģiju – kā tiek pasniegta informācija par Covid 19 mutācijām[16]. Ik pa brīdim presē parādās ziņas par kādu jaunu Covid 19 mutāciju, kas dodas Latvijas virzienā. Delta, Omikron…[17] Ziņas par šiem Covid 19 veidiem tiek pasniegtas tendenciozi un sakāpināti, tomēr bīstamie Covid 19 eksemplāri kaut kā nav vēlējušies izpausties Latvijas teritorijā, tagad cerības uz Omikoronu[18].

Strādājot sabiedriskajās attiecībās, viens no pamatprincipiem ir veidot sabiedrisko domu, regulāri pasniedzot informāciju par konkrēto produktu, izmantojot regulāras publikācijas, nomainot noformējumu, bet saglabājot pamatprodukta attēlojumu. Šāda regulāra pilināšana atstāj nospiedumu cilvēka psihē, ļaujot pieņemt produktu kā pašsaprotamu un kā neatņemamu dzīves sastāvdaļu.

Ar informāciju, kas tiek pasniegta Covid 19 jautājumā, ir līdzvērtīgi. Informācija par Covid 19 nostiprinās kā pašsaprotama un ir vienīgā pareizā. Ziņas par Covid 19 tiek pasniegtas kā šokējošas, brīdinošas par augstu bīstamību, vērstas uz indivīdu – ikviens var saslimt un galvenais – nomirt, paustas no it kā uzticamiem avotiem... Kaut statistika liecina, ka velns varbūt nav tik melns kā viņu mālē... Aplūkojot statistiku[19] rodas daudz jautājumu, izteikti, ja secināms, ka letālie gadījumi ir izteikti vecuma grupā no 70 līdz 90+. Vai tas ir pareizi, mākslīgi radīt un uzturēt nepārtrauktu stresu un uzbudināmību? Tikai ar nolūku, veicināt vakcinācijas popularitāti. Jo vakcīna taču aizsargās.

Kur sākas vai beidzas demokrātija vakcinēšanās jautājumā? Rakstot šo darbu, man bija diskusija ar vienu cilvēku, kurš apgalvoja – bet vakcinācija taču nav obligāta. Jā. Viņam ir tiešām taisnība, vakcinācija nav obligāta, vismaz tā tas nav ierakstīts likumā[20] – obligāts ir kvadrātkods, kas apliecina, ka esi vakcinējies vai izslimojis Covid 19. Kaut arī vispārīgie tiesību principi nosaka, ka tiesiskās attiecībās saturs prevalē pār formu, ja tevi nepielaiž pie darba, tad vakcinācija ir obligāta. Gada laikā Saeima, Ministru kabinets ar saviem lēmumiem un normatīvo režīmu ir radījuši situāciju, ka tu nevari strādāt klātienē, apmeklēt lielveikalus, pasākumus, restorānus, ja tev nav piešķirts kvadrātkods, kas apliecina, ka esi likumpaklausīgs pilsonis un esi izpildījis Saeimas vairākuma noteiktās normatīvās prasības, kā jau apzinīgam pilsonim pienākas. Tas nekas, ka pirms nepilna pusgada varas pārstāvji apgalvoja, ka tas nekad nenotiks un nebūs obligātuma. Tas nekas, ka pirms pusgada neviens nerunāja, ka būs nepieciešama balstvakcīna un, spriežot pēc vakcīnu iepirkuma, būs ne tikai trešā pote, bet arī ceturtā...

Jautājums ir par demokrātijas[21] pamatpostulāta, ka demokrātija ir aizsargātas pilsoņu tiesības un politiskās brīvības, izpratni un būtību. Tagad ir jautājums – vai, radot vidi un situācijas, kad pilsonim nekas cits neatliek kā izvēlēties vakcināciju, netiek aizskartas viņa tiesības uz izvēles tiesībām un noteikšanu pār savu ķermeni? Var jau aplūkot šo jautājumu no otras puses – pilsonim ir jānes atbildība arī par citiem sabiedrības locekļiem: tad neviļus rodas jautājums – kādēļ tiek aģitēts par bērnu vakcināciju, nevis mērķtiecīgi strādāts ar mērķgrupu? Kā var rasties situācija, ka bērns bez sertifikāta nevar piedalīties ārpusskolas izglītībā[22]? Patiesībā šādā veidā arī bērna tiesības tiek ierobežotas.

Šobrīd aktuālā informācija, ka tiks uzsākta vakcinācija vecuma grupā no 5 līdz 11 gadiem. Vai neizrādīsies, ka taisnība sazvērestību teoriju radītājiem, kuri saka, ka septembrī var rasties situācija, ka bērnudārzu apmeklēt varēs tikai bērni ar sertifikātiem? Es neesmu vakcīnu noliedzēja, tomēr, redzot, kā tiek spiests uz bērnu un jauniešu vakcināciju tā vietā, lai strādātu ar senioriem un pieaugušajiem, man rodas ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Turklāt pēc oficiālajiem datiem vakcinācijas aptvere šobrīd ir jau 81%. Tad kādēļ ir radusies šāda situācija?

Bīstami ir tas, ka, balstot argumentāciju vīrusa bīstamībā, var ierobežot jebko. Piketi – ierobežots cilvēku skaits, sanāksmes, sapulces – tas pats. Paud citādāku viedokli sociālajos tīklos – visas iespējas nokļūt faktčekeru redzeslokā. Kurā brīdī atkal izrādīsies, ka sazvērestības teoriju paudējiem tomēr izrādīsies taisnība? Cik tālu var iet sabiedrības ierobežošanā, pavelkot apgrūtinošo zem “bīstams vīruss, jāierobežo tā izplatība” deķīša statusa? Un kādas sekas tas var radīt nākotnē? Ko tuvākajā nākotnē darīs tie ~62 000 atlaisto, jo ir izvēlējušies nevakcinēties? Palielinās bezdarbnieku rindas? Emigrēs? Sacelsies? Prognozes ir grūti izteikt, bet uzskatu, ka radītā situācija nav normāla un nebūt nav atbilstoša demokrātiskai sabiedrībai.

Trešais jautājums – vara un uzticība tai. Sekojot notikumu hronoloģijai, redzams, ka viedoklis vienā un tajā pašā jautājumā – vakcinācija - var mainīties pāris mēnešu laikā. Krasi. Var jau pamatot to nezināmajos, bet kaut kāda stabilitāte būtu jāsaglabā, lai nemazinātos uzticība pieņemtajiem lēmumiem. Uzticības rašanos neveicina arī paralēli fonā esošās problēmas ar vakcīnu iepirkumiem[23], Vakcinācijas biroja sāga[24].

Pēc gada laikā notikušajiem notikumiem ir grūti prasīt, lai sabiedrība uzticētos valdībai un tās pieņemtajiem lēmumiem, izteikti, ja tajos ir saskatāmi neloģismi un pretrunas.

Ir pamācoša latviešu tautas pasaka par ganu, kas skrēja pie mājiniekiem un pa ceļam kliedza – vilks aitās, kaut vilka tur blakus nebija. Bet vienu reizi vilks gadījās aitās, bet ganam vairs neticēja[25]…

[1] Vakcinācija nebūs obligāta - YouTube

[2] Skatītāja jautā: vai vakcinācija pret Covid-19 būs obligāta? - Uz līnijas - RigaTV24 - XTV. Tiesī

[3] Vakcinēšanās nav piespiedu, sankciju nebūšot arī armijā | Re:Baltica (rebaltica.lv)

[4] Armijā vakcinēšanās pret Covid-19 plānota obligāta, Zemessardzē - brīvprātīga | Sargs.lv

[5] Vakcinācijas plāns (covid19.gov.lv)

[6] Pavļuts: Obligāta vakcinācija ir nepareizs virziens - Latvijā - Ziņas - TVNET

[7] Obligāti vakcinēties pret Covid-19 prasīs medicīnas, sociālās aprūpes un izglītības darbiniekiem :: staburags.lv

[8] Muižniece: Obligātā vakcinācija pret Covid-19 būs tikai kā beidzamā alternatīva (aprinkis.lv)

[9] Darbinieku vakcinācija pret Covid-19 ir brīvprātīga | itiesibas.lv

[10] Premjers: Vakcinācija pret Covid-19 nav obligāta, bet atsevišķās profesijās strādājošo pienākums / Diena

[11] Publiskā sektorā strādājošajiem vakcinācija pret Covid-19 būs obligāta - nra.lv

[12] Kariņš rosina noteikt visiem 50 gadus sasniegušiem cilvēkiem obligātu vakcināciju pret Covid-19 | LA.LV

[13] Darba attiecības ārkārtējās situācijas laikā – ko var un ko nevar darba devējs - LV portāls (lvportals.lv)

[14] Ministrs: Balstvakcināciju pret Covid-19 var saņemt visi no 18 gadu vecuma / Raksts (lsm.lv)

[15] Pavļuts: Latvija gatavojas ceturtajai vakcīnai jeb otrajai balstvakcīnai - nra.lv

[16] Omikrona mutācija dažviet var novest pie 'smagām sekām', brīdina PVO (delfi.lv)

[17] Izplatītākie koronavīrusa Covid-19 paveidi, un kas par tiem zināms - Latvijā - Ziņas - TVNET

[18] Pavļuts uzsver, kas jādara, lai pasargātu sevi un slimnīcas - Tauta Runā (nra.lv)

[19] Covid-19 statistika | SPKC

[20] Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai (likumi.lv)

[21] demokrātija - Nacionālā enciklopēdija (enciklopedija.lv)

[22] Interešu un profesionālā izglītība  | Covid-19 (covid19.gov.lv)

[23] Covid-19 vakcīnu iepirkums: komisija saredz pārkāpumu Zāļu aģentūras vadītāja darbā / Raksts (lsm.lv)

[24] Izveidots Vakcinācijas biroja komandas kodols | Veselības ministrija (vm.gov.lv)

[25] Latviešu tautas pasaka — uzdevums. Latviešu valoda, 1. - 2. klase. (uzdevumi.lv)

Novērtē šo rakstu: