Iesaki rakstu: 
Biznesa žurnāls Kapitāls publiskojis vienas no ik gadu visgaidītākajām "naudīgo listēm" - vienkopus gan simt pagājušā gada pašmāju pelnošāko uzņēmēju, gan lielākos zaudējumus cietušo uzņēmēju, gan arī simt lielāko dividenžu saņēmēju sarakstus.
Varam būt droši, ka, sekojot publiskotajiem sarakstiem, jau tradicionāli skanēs noteiktu ļaužu grupu tradicionāli skaļās balsis, un arī brēks viņi par savām tradicionālajām tēmām - gan par dažādu nāciju pārstāvjiem, kuri valda ja ne pasauli, tad Latviju jau nu noteikti, gan par to, cik briesmīgi ir rakņāties citu naudas makos.
Protams, tikpat tradicionāli viņi neapgrūtinās sevi ar, piemēram, kaut elementāru "latvisko", "krievisko" un "vēl citādo" uzvārdu saskaitīšanu jaunajā žurnāla numurā, lai uz tā pamata izdarītu pietiekami skaidrus secinājumus
Pat, ja viņiem saskaitīt priekšā un pateikt, ka, piemēram, lielāko dividenžu saņēmēju (tas ir, to cilvēku, kuri no sava uzņēmuma izņēmuši simtus tūkstošu vai pat miljonus latu peļņas, lai to izmaksātu sev, jaukajiem) jaunajā simtniekā vismaz 54 ir acīmredzami latvisku vārdu un uzvārdu īpašnieki, viņu brēcieni par "Latvijas valdītājiem" nekļūs klusāki, - kuru gan interesē skaitļi, ja ir vēlme izkliegties.
Un, protams, tieši tāpat viņi skandēs savu veco dziesmu par to, cik augstākā mērā neētiski vispār ir šāda te ieskatīšanās svešu cilvēku makos, - un kāda viņiem daļa ne tikai par to, ka šie visi ir tikai un vienīgi publiski Lursoft un Uzņēmumu reģistra dati, bet arī par to, ka tieši šādi saraksti nevis pieņēmumos, bet reālos skaitļos parāda, kas īsti notiek ar mūsu valstij it kā tik svarīgo nacionālo uzņēmējdarbību.
Tajā pašā laikā līdz ar kāpumiem un kritumiem, pelnošajām un zaudējošajām nozarēm, sarakstu veterāniem, jaunpienācējiem un izkritējiem visi trīs simtnieki uzskatāmi parāda kaut ko, kas patiešām būtu ja ne brēkāšanas, tad vismaz dzīvīgas intereses vērts.
Nav, protams, īsti jauki man kā šo sarakstu līdzveidotājam to teikt, bet neviens no tiem nav pilnīgs - tie pietiekami precīzi rāda kopējo ainu, bet ir gan milzu pelnītāji un dividenžu iekasētāji, gan megazaudētāji, kuru vārdu šajos sarakstos.
Un atbildīgi par to ir nevis kaut kādi kriminālās pasaules moriartiji, kas lien vai no ādas ārā, lai tikai noslēptu patiesās īpašumdaļas, peļņas un dividendes, bet gan pie varas esošie politiķi un to diezgan viegli nojaušamie motivētāji.
Vai zināt, kas ir kopējs Ventspils "oligarhu perēklim", caurcaurēm ofšorizētajam Ventbunkeram, bezgala pozitīvajam Latvijas eksporta flagmanim Latvijas finieris un savā cīņā par atklātību (kamēr tas attiecas uz citiem) jau vienkārši žilbinošajam žurnāla Ir izdevējam - uzņēmumam Cits medijs?
Tie visi trīs savā būtībā ir viens un tas pats - ofšoruzņēmumi pēc šādu uzņēmumu, domājams, pirmās un galvenās pazīmes: neviens no malas nezina, kam precīzi šie uzņēmumi un kādās daļās patiesībā pieder un līdz ar to, izsakoties prokuratūras vārdiem, kas ir šo uzņēmumu patiesais labuma (un ietekmes, un visa pārējā) guvējs.
Katrs no šiem uzņēmumiem, protams, ir atšķirīgs detaļās - Ventbunkerā ir ofšors ofšora galā, Latvijas finieris vienmēr ir vienkārši kategoriski atteicies atklāt savu akcionāru sarakstu, tā vietā bubinot kaut ko par nacionālo uzņēmējdarbību, bet atklātību un caurspīdīgumu no citiem prasošā Ir izdevēja patiesie saimnieki paslēpušies aiz reālo ietekmi uzņēmumā nodrošinošajām "A kategorijas akcijām".
Taču kopējs ir viens - nevienam ārpus šo uzņēmumu spices nav reālu iespēju droši uzzināt, kam īsti šie uzņēmumi pieder. Nevienam. Ne mūsu valstsvīriem un ierēdņiem, ne mūsu komiskajiem puskriminālajiem specdienestiem.
Un ne jau šie vien - ikvienas akciju sabiedrības statuss Latvijā automātiski nodrošina to, ka tā, ja vien nav biržas uzņēmums, var savu akcionāru sarakstu glabāt pati pie sevis un... nu, protams, ja gadās kādas nepatikšanas, arī veikt šajā sarakstā, tā sacīt, nepieciešamās izmaiņas. Un to jau neskaitāmus gadus atļauj un pieļauj Latvijas likumi.
Tas, ka rezultātā pelnītāju un zaudētāju sarakstos iztrūkst kādi vārdi un uzvārdi, protams, ir tīrais sīkums, - saraksti tāpat ir interesanti un pamācoši, iespējams, daudziem pat viegli šokējoši (uh, kādas naudas!!!). Taču Latvijā ir gandrīz tūkstoš akciju sabiedrību, kas tradicionāli nav tie mazākie uzņēmumi, - un Latvijas valsts pieļauj, ka tai nav ne mazākās jēgas, kam tās patiesībā pieder.
2012. gada 20. janvāris, LETA ziņa: "Tuvāko mēnešu laikā notiks izšķiršanās par to, vai un kur tiks veidots centralizēts visu akciju sabiedrību akcionāru reģistrs, raksta laikraksts Dienas Bizness. Jau sākusies cīņa par to, kas būs šī reģistra turētājs - valsts vai privātuzņēmums. (..)
Pēc SIA Lursoft datiem, Latvijā ir 916 AS, no kurām biržā kotētās AS ir tikai 33, kuru akcionāru reģistru ved Latvijas Centrālais depozitārijs (LCD) un to akcionāri ir zināmi, bet par pārējām 879 AS akcionāriem nekādas informācijas nav, kaut arī to kopējais apmaksātais pamatkapitāls ir 4,23 miljardi latu, vidējais apmaksātais pamatkaptāls ir 4,8 miljoni latu un aktīvu kopsumma vidēji uz vienu AS ir desmit miljoni latu, informē LCD valdes priekšsēdētājs Indars Aščuks..."
Vai esat kaut ko dzirdējuši par "tuvāko mēnešu laikā notikušu izšķiršanos"? Nē, protams, un arī nedzirdēsiet, - kā gan citādi, ja, tā sacīt, Lemberga intereses šajā jautājumā pilnībā sakrīt ar Raudsepa-Ozoliņa tikpat "škurnajām" interesēm.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
