Iesaki rakstu: 
2017.gada vasaras noslēgumā manu patiesu ziņkāri radīja jaundibinātā kustība „Par” ar inteliģentiem cilvēkiem priekšgalā un dažiem pelēcīgiem traipiem, kuri jau pabijuši lielajā politikā. Iesākums bija labs. Man jo īpaši uzrunāja vairāki kustības līdzdibinātāji, tostarp Mārtiņš Staķis – uzņēmējs, zemessargs un reizē arī, patiesi, laba LTV raidījuma „Saknes debesīs” vadītājs. Noticēju kā nomaldījusies avs.
Tuvojoties vēlēšanu gadam, arvien vairāk iezīmējās tas, ka kustība bez „lielā brāļa” nekur netiks, tādēļ kā ar burvju zižļa mājienu pielīmējās „Attīstība”. Tā kā esmu no tām pašām aprindām, kuras augstāk minēju, atzīmēšu, ka garīguma saikne ar politiku manām ausīm ir kaut kas jauns, un Rīga ir maza tāpat kā Ģertrūdes ielas nams numur 42, kur vietu atradusi ne tikai Jura Pūces sievas Zaigas biedrība „Ascendum”, bet arī Mārtiņa Staķa kafijas un kafejnīcas biznesa juridiskās adreses un biroji. Turklāt vienā un tajā pašā stāvā.
Tādēļ nedaudz pievērsīšos raidījuma „Saknes debesīs” izbijušā vadītāja ienākšanai politikā. Lieki piebilst, ka gluži jaunpienācējs politikā viņš nav, lai arī pats apgalvo pretējo – „līdz šim neesmu bijis nevienā partijā un stāvējis tālu no politiskās virtuves, tāpēc biju tikai dzirdējis, ka principi politikā netiek augstu vērtēti un mirkļa izdevīgums, iesēdētas vietas un amati ir svarīgāki par ilgtermiņa valsts interesēm vai partijas vērtībām”. Stāvējis politiskajai virtuvei viņš ir visai tuvu.
Zināms, ka Staķa māte Dagnija savulaik bija aktīva ZZS biedre un kādu laiku ir vadījusi arī Labklājības ministriju arī laikā, kad traģiskā ugunsgrēkā ziemas spelgonī kādā no aprūpes centriem gāja bojā daudz cilvēku. Taču tas sen ir aizmirsts un vairs nav aktuāli.
Par Staķa ienākšanu politikā var teikt tā, ka viņš gluži tāpat kā citi saprot, ka jautājumus, no kurienes mēs nākam, kas mēs esam un kurp ejam, agrāk vai vēlāk sev uzdod ikviens. Tādēļ arī Staķis ir nokļuvis politikā.
Viņš un viņa ģimene ir ne mazums naudas ieguldījuši partijas „Attīstībai/Par” un kustības „Par” kasē. Pavisam Staķu ģimene gada laikā ir saziedojusi 38 255,62 EUR (KNAB informācija). Tas gan ir pēc kases grāmatas, nevis melnās partijas kladītes.
Piekrītu Mārtiņa teiktajam, ka „nauda var iesist ķīli garīgumā – ja neesi kaut kā augstāka vārdā gatavs no kaut kā atteikties, īpaši jau naudas, tad kur tad tevī ir garīgums? Turklāt ziedot nenozīmē atdot lieko, nevajadzīgo, bet kaut ko nozīmīgu, pašam noderīgu, jo ziedošanas jēga ir mācīt nepieķerties lietām, un caur to mēs saņemam daudz svētības. Es desmito tiesu ziedoju no pirmās dienas, kopš esmu draudzē, un tiešām uzskatu, ka mana rocība nāk caur to, ka no naudas spēju arī atteikties”, taču neizskatās, ka viņš šajā ziņā kļūs garīgāks reliģiskā nozīmē, varbūt ieguvis politisko garīgumu un pretim saņem nevis daudz svētības, bet gan daudz naudas.
Staķis ir nokļuvis siltā vietiņā un savu ieguldījumu atsitīs caur Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāra algu, kas bruto ir ap 3361 euro mēnesī. Tiesa, tas varētu būt vesela gada smags un cītīgs darbs, varbūt viņam ir arī vēl kāds plāns, lai pie mantības tiktu ātrāk, kas to lai zina, kādi plāni partijai ir uz 2% no IKP. Izskatās, ka līdzīga doma ir arī Artim Pabrikam, kurš partijas ir mainījis biežāk nekā zeķes, jo viņš deviņu mēnešu laikā partijai ir ziedojis 30 083,00 EUR (KNAB), lai tiktu pie sen kārotā aizsardzības ministra krēsla.
Par Pūces ģimenes iesaisti partijas līdzfinansēšanā labāk aizvērt acis (ap 60 000 euro), jo, būdams Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, paspēja laikam sakasīt daudzus simtus tūkstošu, lai varētu uzturēt visai nesekmīgu kustību ilgstoši un tagad ticis par ministru vienā no naudīgākajām ministrijām, jo caur VARAM plūst gandrīz visa Eiropas fondu nauda. Naudas plūsmas sadales pārvalde ir būtiska komponente.
Atgriežoties pie Staķa, tad viņš pats reiz ir teicis, ka, „ja paskatāmies atpakaļ un paanalizējam, kāpēc kāds dabūja tieši šo darbu vai kāpēc satika šo cilvēku, bieži vien izkristalizējas kāds vietā un laikā pateikts vai dzirdēts teikums, kuru viņš uztvēra un saprata”. Šeit būtu vieta pieņēmumam, ka Staķis, pirms kļuva par aktīvu kustības „Par” biedru un spokes person, noteikti bija kopā izmalkojis neskaitāmas kafijas tases kopā ar Juri Pūci, Edgaru Jaunupu un citiem „Attīstības” virzītājiem tuvāk mērķim.
Vilks aitu barā nospēlēja izšķirošu lomu, kad vajadzēja samierināt Pavļutu un Pūci un pārliecināt citus baltos kreklos tērptos „Par” cilvēkus, ka ir nepieciešams „vecākais brālis”, lai realizētu kustības mērķus.
Vai dziļi ticīgs cilvēks tā varētu darīt, ka ar viltu un māņiem gūt sev labumu uz citu vientiesīguma rēķina? Šaubos. Zemeslode ir apaļa!
„Lai būtu garīgs, nav jābūt svētajam. Manuprāt, garīgs ir jebkurš cilvēks, atšķiras tikai katra garīguma mērs.” (M.Staķis)
P.S. „Attīstībai/Par” ar katru jaunu dienu parlamentā nāk klajā ar sen aizmirstām lietām, kas, izskatās, bija jau sakārtotas, bet te, pēkšņi, izvilktas atkal laukā, - un prasa no valsts 40 miljonu eiro. Kas būs nākamais - viendzimuma laulības atbalstīšana, praidu līdzfinansēšana un bērnu adopcijas viendzimuma pāriem?
Avoti:
KNAB
VID
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
