Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Jūs domājat, ka Lembergs atļaus pa dzīvu miesu griezt ar nazi? Neko viņi neizdarīs, neko!” – tā savā, iespējams, atklātākajā intervijā kopš valdības vadīšanas laikiem atzīst bijušais Tautas partijas līderis Aigars Kalvītis. Taču ir lietas, pie kurām viņš joprojām paliek dzelžaini – „man aizejot no valdības vadītāja amata, budžets bija pilnīgā kārtībā. Krīzes sākās pusgadu vēlāk”... Atklātai sarunai viņš nepiekrīt, jo negribot nevienu aizvainot, taču jūtams, ka viņā ir aizvainojums par Šķēli, kas viņu atšuvis no „lielās politikas”, un tāpat jūtams, ka ir vēlme lielajā politikā vēl atgriezties.

Mūsuprāt, vienīgais premjers, kurš daudzmaz ir atzinis savas kļūdas, un pār tām atvainojies, ir Repše. Vai jums, raugoties uz savu pietiekami ilgo premjerēšanas laiku, ir par ko atvainoties Latvijas iedzīvotājiem, atzīt, kur esat kļūdījies vai ko izdarījis nepareizi?

Saprotiet, tas ir ļoti komplicēti - analizēt to periodu, kad es vadīju valdību, neviens to līdz šim nav darījis. Ir bijusi tikai, es teiktu, emocionāla un politiski uzbrūkoša pozīcija atkarībā no situācijas – kā kuram ir bijis izdevīgi.

Teikt, ka man būtu kādam jāatvainojas par kaut ko... Es nevienam neko sliktu neesmu izdarījis, drīzāk esmu bijis pārāk labs un pārāk daudz demokrātijas atļāvis jautājumos, kas varbūt varēja būt daudz stingrāk skatīti kā valdības vadītājam.

Varbūt par to man ir jāatvainojas, ka neesmu bijis pietiekoši stingrs un pakļāvies savu koalīcijas partneru, arodbiedrību spiedieniem tajā brīdī, kad bija jau skaidrs, ka ir kaut kas jāmaina politikā. Ja mēs runājam par uzpūsto burbuli ekonomikā, neviens jau nav analizējis, no kā viņš radās, kur bija problēmas.

Es pie sevis kā bijušais valdības vadītājs to esmu izanalizējis ļoti rūpīgi, un man pašam ir pilnīgi skaidrs, kas bija tie soļi, ko Latvijas valstī kādas amatpersonas, politiķi darīja nepareizi tajā laikā, lai novērstu šīs briestošās problēmas. Lielā mērā mūs var uzskatīt par smagi ievainotiem no krīzes, un mēs varējām būt daudz mazāk ievainoti.

Droši vien, ka man jāatvainojas par to, ka es neesmu bijis pārāk prasīgs, stingrs un esmu pieļāvis dažādu institūciju un dažādu amatpersonu bezatbildīgas rīcības atsevišķās situācijās.

Bet man nav ko atvainoties, ka es kādam būtu kaut ko sliktu izdarījis vai par ko klasiski valdībām pārmet – ka bijis mantkārīgs, mantrausīgs, – man par to nav jāatvainojas.

  

Jā, bet tieši jūsu laikā ekonomika gan uzplauka, gan arī sāka krist pilnīgā bedrē...

Nē, nē, pilnīgi nepareizi. Jūs paņemiet statistiskos rādītājus un apskatieties. Man aizejot no valdības vadītāja amata, budžets bija pilnīgā kārtībā. Krīze sākās pusgadu vēlāk.

  

Jā, bet saknes krīzei radās jau jūsu laikā.

Nē, iemesli krīzei radās Amerikas Savienotajās Valstīs. Bet, lai mēs to krīzi vieglāk pārvarētu, protams, varēja izdarīt daudzas lietas savādāk.

Kāpēc Latvija bija tik ievainojama? Tur ir vairākas lietas. Pirmkārt, jāskatās uz tautsaimniecības struktūru, kas jau kopš neatkarības atjaunošanas privatizācijas rezultātā izveidojās tāda, kāda tā izveidojās – mēs neesam ražojoša valsts, mēs esam pakalpojumus sniedzoša valsts. Tajā brīdī, kad naudas nav, pakalpojumi ir pirmais, no kā cilvēki atsakās. Elementārā tautas valodā – retāk iet pie friziera, retāk iet sievietes pie manikīra.

Otra sfēra, kas patiesi ievainoja, bija finanšu sfēra. Es domāju, ka ļoti rupja kļūda – es neatceros, kuras valdības laikā tas bija – ka Latvijas Banka (LB) pēc Banka Baltija krīzes atteicās no banku uzraudzības funkcijas un tika izveidota Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) un LB palika faktiski bez nopietnām funkcijām.

Atkal, ja mēs skatāmies uz finanšu sektoru, mēs to varam dalīt divās daļās – publiskās finanses un privātās finanses. Kur mums bija problēmas 2007. gada beigās? Ar valsts finansēm viss bija vislabākajā kārtībā, tik labas finanses, kā atstāja Kalvīša valdība, neviena valdība līdz tam nebija atstājusi nākošajai valdībai. Budžeta pārpalikums vairāk nekā 100 miljoni latu, trešais zemākais valsts ārējais parāds Eiropas Savienībā, tik labā finansu stāvoklī neviena valdība nebija pārņēmusi valsti. Bet, ja mēs paskatāmies uz privāto finanšu sektoru, tad neilgtspējīgas LB politikas rezultātā un FKTK mazspējas rezultātā mēs bijām pieļāvuši privāto parādu, kas pārsniedza 10 miljardus eiro, ko pilnīgi bezatbildīgi bankas izdalīja mūsu cilvēkiem.

  

Bet valdība taču to redzēja!

Valdība to nekontrolēja. LB pēc Satversmes ir neatkarīga no valdības, un arī FKTK ir pilnīgi neatkarīga no valdības. Mēs nekomandējām viņus. Tas, ko varēja Kalvītis kā premjers tajā laikā darīt, – sist pie visiem zvaniem, teikt: kādēļ mēs, valdība, dzīvojam ļoti taupīgi, neaizņemamies naudu, a privātie aizņemas pa labi pa kreisi. To varējām darīt daudz skaļāk un daudz apņēmīgāk, bet... .

Kur ir LB problēma? Ir ļoti maz valstu pasaulē, kuras atļauj saviem iedzīvotājiem aizņemties ārvalstu valūtās, tāpēc jau mums ir nacionālā valūta, lai mēs aizņemtos latos. Un kas notika? Latvijas Banka, forsējot savu mērķi, lai stabilizētu latu un ātrāk pievienotos eirozonai, panāca situāciju tirgū, kad eiro kredīti bija divreiz lētāki nekā latu kredīti. Cilvēki tika motivēti aizņemties eiro valūtā naudu, tādā veidā pilnībā noņemot visus riskus ārzemju bankām par krīzē radītiem zaudējumiem. Šīs LB politikas rezultātā tas bija tīrs pakalpojums ārvalstu bankām, kuras neriskēja faktiski ne ar ko.

Vēl viena lieta, kas Latvijā izraisīja šo drausmīgo krīzi, bija Parex sabrukums. Parex sabrukuma problēma bija tā, ka FKTK ļāva aizņemties īstermiņa resursus nekontrolēti un izmantot vidējā un ilgtermiņa projektos. Krīzei sākoties, Parex vairs nespēja pārfinansēt savus projektus. Līdz ar to radās vairāk nekā miljardu liela bedre, kas izraisīja Parex sabrukumu, un tikai šī iemesla dēļ valdība bija spiesta griezties pie Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) pēc tik liela aizdevuma, lai varētu stabilizēt finanšu sistēmu un neizraisītu tālejošu kāršu namiņu brukšanu, kas, protams, būtu neprognozējami, ja vēl kāda banka bruktu.

Ar pilnu atbildību varu pateikt – valdībai attiecībā uz LB un FKTK bija tikai, kā saka, žurnālistiska iespēja ietekmēt, teikt skaļi: „Ko jūs darāt? Kāpēc jūs tā darāt? Kāpēc jūs atļaujat aizdot tik nekontrolēti bankām naudu, pēc tam viņu izdalīt vidēja termiņa aizdevumos, būvēt privātmājas, kuras nevar nofinansēt 25 gadus? Kas te notiek vispār? Ko jūs darāt, Latvijas Banka, kāpēc jūs nesekojat visam līdz?”

Neviens nav cēloņu meklējis, visi meklē kaut kādas sekas un saka: „Kalvīša valdība ir nolaidusi valsti.” Kalvīša valdības vienīgā rupjā kļūda bija, ka [2007.gada] septembrī nenometa budžetu uz galda, ka es nepateicu: „Ejiet jūs, es šito nedarīšu, nepalielināšu algas, viss, pietiek!” un nedemisionēju, kad arodbiedrības ar Jaunā laika vadību gribēja organizēt streikus par to, lai mēs turpinām palielināt darba samaksu.

Tie paši, kas šodien apgalvo, ka pie vainas ir iepriekšējās valdības, arī bija tie, kas izraisīja vislielākās politiskās nekārtības, gan organizējot mītiņus pret valdību, gan spiežot palielināt administratīvās izmaksas, un otra opozīcijas daļa, kas spēlēja uz pensionāru jūtām, tādā veidā sagraujot sociālo budžetu.

  

Atgriežoties pie LB un FKTK, kurām var pārmest to, ka finanšu tirgus bija ļoti nekontrolējams. Kā jūs to saredzat, ka viņiem arī būtu jāuzņemas kāda atbildība?

Tas tikai būtu godīgi. Šajā brīdī vienīgais, kurš vainu ir uzņēmies, esmu es. Visi pārējie tikai saka: „Kalvītis vainīgs, Kalvītis.” Pārējie stāv malā un izliekas par beigtiem. Bet, ja mēs paanalizējam cēloņus, īstie cēloņi nāk tieši no turienes, nevis no valdības politikas. No valdības politikas bija tikai viens cēlonis – nespēja tikt galā ar opozīciju.

Tā ir mana lielākā politiskā kļūda, ka es pēc 9.Saeimas vēlēšanām, toreiz uzvaras eiforijā nepaņēmu Jauno laiku valdībā. Ja viņi man būtu sēdējuši blakus, būtu pavisam savādāka situācija. Sēžot opozīcijā viņi izdarīja vairākus ļaunumus. Viņi piespieda Kalvīti palielināt algas, un tagad viņiem pašiem tās algas ir jāgriež nost. To putru, ko ievārīja, viņiem tagad jāizstrebj.

  

Bet, vai jūs varētu pateikt, ko tad jūs tagad darītu citādāk?

Nu kaut kādā brīdī jau koncentrācija politikā pazūd, it īpaši, ja tu esi bijis ilgi pie varas, kā man tas iznāca. Trīs gadus būt valdības vadītājam ir garš periods. Kaut kādā brīdī tā uzmanība pazūd, un tāds nogurums arī iestājas.

Es domāju, lielā mērā 2007. gadā vairs daudz ko labot nebija iespējams, jo, ja mēs paskatāmies tās aizdevumu līknes, tas viss jau bija sācies pēc iestāšanās ES.

Nu varēja valdība neiztērēt 100 miljonus liekas naudas, bet pa lielam vairs neko tur daudz nevarēja izglābt, bankas naudu jau bija izdalījušas, vilciens jau bija aizgājis.

  

Tomēr kādēļ jūs ar nodokļu palīdzību necentāties ierobežot nekustamo īpašumu burbuli?

Viss jau bija noticis. Nodokļu sistēmai, lai viņa efektīvi sāktu darboties, vajadzīgi divi trīs gadi, un tas laiks ir garāks nekā vienas valdības mūžs.

Ko dod nodoklis, ja tu cēloni nenovērs? Tad tas bija jādara 2005.gadā, nākot pie varas, jau pirmajā mēnesī, bet tajā brīdī vēl nevienam nebija nojausmas, kas notiek. Ja mēs pat būtu to izdarījuši pusgadu ātrāk, efekts būtu nokavēts, uz 2007., 2008. gada finansēm tam efekta nebūtu. 2003.-2004. gads, kad sākās burbuļa pūšana, bija īstais brīdis, kad to darīt.

  

Vai tagad atzīstat, ka 2006. gadā pēc vēlēšanām jūs bija pārņēmusi tāda kā varas eiforija? Tas ir tas, ko tagad runā par Dombrovski, ka viņam ir liels risks uzkāpt uz „Kalvīša grābekļa”.

Nu, domāju, ka Dombrovskim ir mazāks risks. Tāpēc, ka viņš ir savādāks cilvēks. Bet par mani – es neteiktu, ka tā bija varas eiforija vai ka es biju baigi tur sadomājies, vienkārši bija lietas, kas bija jāsaved kārtībā.

Mani pilnīgi neapmierināja, kā drošības dienesti valstī funkcionē. Viņiem ir jāstrādā valdības labā, bet viņi strādāja pilnīgi nesaprotamā, nu, nesaprotamā varā. Kam viņi strādāja? Pienesa baumas prezidentei. Nu, ja tā ir valsts drošības dienestu galvenā funkcija, tad diez vai...

  

Bet jūs taču zinājāt, kā drošības likumi virzās!

Skaidrs, tāpēc, ka es uzskatīju, ka ir jāmaina, ka ir jāpalielina parlamentārā kontrole pār drošības iestādēm. Tie dienesti vairāk nodarbojās ar visādu iekšpolitisku intrigu, ekonomisku interešu realizāciju...

  

Kādu mērķu vārdā?

Neizprotamu mērķu vārdā. Nu, kaut kādu savu mērķu vārdā, izmantojot savu pietiekoši lielo, nekontrolēto varu kaut kādu grupu labā.

Nu, es nesaukšu nekādus piemērus. Tie, kas zina, tie ļoti labi saprot, par ko ir runa. Viņi nestrādāja valsts labā, tādā ziņā, ka es nejutu, ka viņi rēķinātos ar valdības viedokli. Cilvēki jau daudz ko nezina, bet es zinu, bet negribu vienkārši par to runāt.

  

Kā jūs pats sev skaidrojat, kurā brīdī jūs no omulīgā un visiem simpātiskā politiķa Kalvīša pārvērtāties par tādu personu, kuru visi lamā?

Tas ir politiķa liktenis. Vainu jau vienmēr var tikai uz sevi norakstīt, ja tu esi liels spēlētājs uz liela laukuma, tad tev arī ar tādām lietām ir jāspēj tikt galā. Ziniet, kā ir lielajā sportā – ir svarīgi laikā uzziedēt un laikā aiziet.

Es par ilgi paliku, man vajadzēja sajust to brīdi, kad man bija jāaiziet, un, ja es to būtu izdarījis 2007. gada vasarā, nekādu tamlīdzīgu problēmu nebūtu.

  

Tad tobrīd jūs nedomājāt, ka ir pienācis jūsu laiks aiziet?

Nē. Nu... Redziet, nebija izejas. Nu, kā tu vari aiziet no premjera amata? Pateikt, ka esi piekusis? Izeja bija, kuru es palaidu garām – man vajadzēja nomest budžetu uz galda 2007.gada septembrī un aiziet.

  

Jūs teicāt, ka viena no jūsu lielākajām politiskajām kļūdām bija, ka nepaņēmāt valdībā Jauno laiku, bet varbūt kļūda bija arī, ka jūs nepaņēmāt Saskaņas centru? Vai jūs baidījāties no „sarkanajiem”, no saukļiem, ka „krievi nāk” un tamlīdzīgi.

Ja mēs būtu paņēmuši Saskaņas centru (SC), tad visa tā valdība būtu beigusies vēl pusgadu ātrāk.

Jūs domājat, sabiedrība nespētu to norīt?

Jā. Ja valdībā būtu SC, tad nebūtu iespējams arī robežlīgumu atrisināt ar Krieviju. Saprotiet, tad būtu milzīga konfrontācija starp nacionālajiem spēkiem un Kalvīša valdību. Tas, ka Saskaņa nebija valdībā, radīja līdzsvaru un atļāva atrisināt robežlīgumu. Būtu viņi bijuši valdībā, mūs tad vienkārši noslaucītu no zemes virsas.

Sabiedriskā doma jau tāpat kliedza, bet vismaz bija kaut kāds līdzsvars. Kalvīša valdība tajā brīdī neasociējās ar kaut kādu prokrievisku spēku. Pēc tam mēģināja iztaisīt, ka tur ir kaut kādas slepenas vienošanās, ka Kalvītim ir apsolīta Gazpromā silta vieta, viss tas tika izplatīts no sorosītu, no visādu nelabvēļu puses.

Baumas, kas, protams, neatbilst nekādai patiesībai. Neviena pierādījuma nav! Tā ir tikai retorika. Noslēgt robežlīgumu bija nosacījums no prezidentes [Vairas Vīķes Freibergas] puses, lai vispār izveidotu valdību. Freiberga izvirzīja nosacījumus. Tas bija mūsu starptautisks apsolījums, iestājoties Eiropas Savienībā un NATO, un mēs to nebijām izpildījuši. Mēs bijām atzīti 1991. gada robežās, un pēc Otrā pasaules kara Eiropā neviens robežas nepārskata, tas ir neiespējami.

Kādēļ krievi nenoslēdza robežlīgumu? Viņi domāja, ka tāpēc mūs varbūt neuzņems NATO un ES, jo mums nebūs sakārtota robeža. Tajā brīdī, kad mūs uzņēma, Rietumos teica: „Klausieties, jums ir visas iespēja, dariet!” Kāpēc Vācija tajā procesā ļoti intensīvi iesaistījās? Merkele [Vācijas kanclere Angela Merkela] bija starpniece starp mani un Putinu sākumā, jo mums jau nebija nekādu attiecību. To ziņu mums atnesa nevis krievi, bet vācieši.

  

Ar ko jūs izskaidrojat Merkeles ieinteresētību šīs palīdzīgās rokas sniegšanā? Arī šobrīd viņa ir nospēlējusi lomu, lai Zatlera vizīte Maskavā notiktu.

Nu, bet tas taču ir loģiski! Ja mēs paskatāmies uz ģeopolitisko izvietojumu, tad Rietumiem nu galīgi nav vajadzīgas sliktas attiecības ar Krieviju. Viņi mēģina izlīdzināt, lai mīkstinātu mūsu vēsturiskos pāri darījumus, kurus mēs visu laiku uzturam.

  

Tad tas bija šis robežlīguma noslēgšanas process, kas jūs ar Putinu satuvināja un kas ļāva viņam paspiest jūsu roku?

Nē, tas ir daudz garāks stāsts. Pirmo reizi 15 gados izveidojās labas attiecības starp Latviju un Krieviju tāpēc, ka mēs spējām sarunāties. Tādēļ mani Putins uzaicināja uz vakariņām pagājušajā gadā. Ne jau tāpēc, ka viņam kaut ko baigi vajadzētu no Latvijas bijušā premjera, bet tāpēc, ka mana reputācija Krievijā tiešām bija ļoti laba: „Vīrs un vārds, sarunājām un izdarījām.”

  

Cik liela loma jūsu valdības darbā bija Šķēlem, kurš it kā toreiz bija nost no politikas un tajā pašā laikā nebija tālu prom?

Nē nu, ar Šķēli tāpat jau mēs kontaktējāmies, bet viņš tiešām arī bija prom no politikas.

  

Bet jūsu laikabiedri atceras, kā viņš nāca uz premjera biroju un bīdīja tur kaut kādas savas lietas...

Jā, nu, bet tas bija sākumposmā varbūt. Pēc tam vairs nenāca. Man viņš bija pilnīgi neitrāls, man nebija nekas personisks pret viņu. Varbūt viņam bija kaut kas pret mani, to jūs jautājiet viņam. Bet man nekāda vajadzība pēc konsultācijām no viņa puses nebija. Ja jūs atceraties, 2006. gadā viņš vispār teica, ka Tautas partiju neievēlēs parlamentā.

  

Tobrīd radās bloks „Kalvītis, Štokenbergs, Liepnieks”, un Šķēle faktiski stāvēja malā. Vienu brīdi Tautas partijas laiva jau griezās pavisam uz citu pusi, varbūt tā bija kļūda, ka to neizdevās pagriezt citā virzienā un tā atgriezās pie Šķēles?

Tā ir katras organizācijas milzīga problēma, ja vispār notiek kaut kāda šķelšanās. Un es kā tā laika vadītājs nevarēju pieļaut tādu šķelšanos partijas iekšienē, īpaši tāpēc, ka ideoloģisku domstarpību nebija.

  

Bet varbūt Tautas partijai tas bija vajadzīgs!

Nu tad... bez manis. Es to apzināti nedarīju. To, ko [Jurģis] Liepnieks šobrīd pārmet man, ka es to neizdarīju, tās bija Liepnieka intereses. Tās nebija manas, tāpēc ka es biju partijas vadītājs un es vienmēr esmu turējies pie principa, ka es tiku uzaicināts uz Tautas partiju, bet es viņu nedibināju.

Es tiku uzaicināts no konkrētiem cilvēkiem – no Šķēles un no Gundara Bērziņa, un tiktāl, kamēr man tajā laivā patika braukt, es viņā braucu. Ja man kaut kas tur nepatīk, es nekad laivu nespridzināšu, es izkāpšu ārā un aiziešu projām. Jo tā nav manis būvēta laiva. Un tas ir mans dzīves princips.

Tagad Liepnieks vairākās intervijās ir teicis, ka Kalvīša lielākā kļūda bija pēc 2006.gada vēlēšanām tuvināties atpakaļ pie Šķēles. Labi! Mums bija domstarpību periods, un man nebija vajadzīgi partijā divi spārni – Šķēles spārns un Kalvīša spārns tajā brīdī. Edmunds Krastiņš, Mārcis Bendiks bija Šķēles pusē, Gundariņš [Gundars Bērziņš] bija ar mani vienīgais no vecajiem, Helēna [Demakova] pa vidu kaut kur, un tad bija Liepnieks, Štokenbergs, Pabriks, es nezinu – Lagzdiņš, Ābiķis, lai gan Štokenbergs vispār nebija figūra Tautas partijā tajā brīdī.

Uzvarot vēlēšanas, mani neapmierināja situācija, ka partijā ir tāda plaisa, es varēju, protams, to paplašināt...

  

Jūs varējāt Šķēlem likt izkāpt no tās laivas!

Jā, bet es to laivu nebūvēju. Sāksim ar to, ka es neesmu piedalījies Tautas partijas finansēšanā, es esmu ziedojis kaut kādas naudas, bet es neesmu viņu būvējis kā organizāciju, es neesmu uzaicinājis tos visus mērus, kas ir partijā, manā laikā tikai daži no jaunās plejādes izveidojās, pārējie visi jau bija. Tajā brīdī, kad es uzvarēju vēlēšanas, uzskatīju, ka man ir šī plaisa jāaizber, ka nav nekāda iemesla vairs turpināt šķelties, tāpēc ka es pats esmu tās laivas sastāvdaļa.

Nu es tuvinājos atkal atpakaļ, Šķēle arī tuvinājās. Šķēle varēja vēlēšanu naktī neatnākt uz uzvaras ballīti, bet viņš atnāca. Tātad viņš arī savā ziņā spēra soli, lai gan mēs pusgadu vai gadu nebijām tikušies, vispār runājuši. A ko man darīt? Es tīri cilvēciski uzskatīju, ka mans uzdevums ir saliedēt partiju, nevis sašķelt viņu, kamēr esmu priekšsēdētājs, vieni to vērtē kā kļūdu, citi nevērtē. Ne jau tajā bija problēma, jo ap Šķēli arī ļoti daudz ir mītu.

 

Nē, nu, ir skaidrs, ka ir ļoti daudz aizdomīgu darījumu, kuros viņš izmanto, iespējams, politisko ietekmi.

Par to mēs šajā intervijā nerunāsim. Bet, runājot par manu pozīciju tobrīd, es viņu tādu pieņēmu. Protams, par to, kas vēlāk notika, par to, iespējams, ir taisnība Liepniekam, nevis man.

 

Jūs domājat to brīdi, kad Šķēle atgriezās, sākās Tautas partijas biedru pārreģistrācija, vienošanās ar LPP/LC?

Nu, ja es, piemēram, biju noracis kara cirvi, tad es varu pilnīgi droši pateikt, ka Šķēle viņu nebija noracis.

 

Pacēla kara cirvi? Kādēļ – viņā bija aizvainojums?

To jūs viņam prasiet. Ja es tajā [2006. gada] oktobra naktī kara cirvi biju noracis, tad pēc tam atklājās, ka viņš ir nācis nevis uz mieru, bet nāca turpināt cīņu ar mani.

 

Viņš jūsos kaut kādu konkurenci juta vai kā?

Es negribu runāt par cilvēku attiecībām, neesot šiem cilvēkiem klāt.

 

Labi, ja mēs runājam jau par šo brīdi, ir skaidri redzams, ka Šķēle kā persona cieta milzīgu sakāvi vēlēšanās. Kādas jūs saredzat viņa kļūdas, un vai viņam šoreiz nevajadzētu uz visiem laikiem aiziet no politikas un Tautas partijas?

Es esmu citās domās. Es domāju, ka viņš necieta sakāvi vēlēšanās. Ir viena lieta, ka apvienība Par labu Latviju kā struktūra cieta sakāvi vēlēšanās, nevis Šķēle. Ņemot vērā visu to slikto, ko par viņu ir rakstījuši, stāstījuši un bērnus biedējuši, viņš pats pārvarēja barjeru Zemgalē. Ja viņš nebūtu pārvarējis, tad mēs varētu runāt par Šķēles sakāvi.

Vai viņš varēja pārvarēt 10% un vairāk – tas jau ir cits jautājums. Tā, ka es viņu nesauktu par sakautu. Tā nav viņa personiska sakāve, tā ir organizācijas sakāve, tās organizācijas, kurā viņš bija. Man arī bija interesanti redzēt, vai Šķēle vēl var mobilizēt vēlētājus.

 

Maz!

Pietiekoši daudz priekš viena cilvēka.

 

Jūsuprāt, šobrīd viņam nav jāaiziet?

Nē, šobrīd viņam ir jāstrādā. Ja viņš ir vēlreiz uzņēmies startēt parlamentā, ieguvis parlamentā vietu, viņš nedrīkst aiziet prom, viņam ir šie četri gadi jāstrādā, un tad viņš var lemt, vai viņš būs vai nebūs politikā. Jo tāpat, lai kur Šķēle neatrodas, viņu saista ar politiku, un daudz labāk ir, ka šādi cilvēki, kuri tāpat ietekmē politisko procesu, ir publiskā politikā, nekā, kad viņi atrodas ārpusē.

Ko darīt ar Tautas partiju?

Šādā brīdī jautājumi, ko darīt tālāk, ir pāragri. Jāpagaida gads, lai putekļi nosēžas pēc visām šīm vēlēšanām, un tad jālemj, kas notiks. Apvienoties ar LPP/LC vai palikt ārpusē – šis lēmums nav šobrīd jāpieņem. Tas nav šodienas lēmums, vēl ir laiks. Tautas partija joprojām ir spēcīga organizācija, viņa varbūt nevar tuvākajos gados pretendēt uz ceturto daļu vēlētāju atbalstu, kā tas bija agrāk.

 

Tas tomēr ir ļoti trausls jautājums, jo Par labu Latviju LPP/LC spārns uzskata, ka, neejot kopā ar Tautas partiju, viņi būtu sasnieguši labāku rezultātu – dabūjuši paši 8-10 vietas, kuras nebūtu jādala ar oranžajiem.

To nevar pateikt teorētiski, to var pateikt tikai vēlēšanas. Pirms vēlēšanām LPP/LC reitings bija zemāks kā Tautas partijai.

 

Varbūt kļūda bija vispār veidot apvienību Par labu Latviju?  

Es nevaru vērtēt, jo tajā procesā nepiedalījos. Bet tas, ko teicu saviem draugiem, kas tur piedalījās, bija, ka šajās vēlēšanās politika bija sadalījusies sliktajos un labajos, un no labajiem sabiedrība neprasīja neko, ne piedāvājumu, ne to, ko viņi darīs. Tas, kā pietrūka Par labu Latviju, ko es kā vēlētājs nesadzirdēju, bija, ko tad viņi īsti darīs, ko tad viņi īsti piedāvā, izņemot to, ka Šlesers ir premjers. Problēma bija saturā.

Ja būtu bijis drusciņ spēcīgāks saturs... Jo Vienotība jau neko nepiedāvāja, nebija sarunas par to, ko valdība darīs pēc vēlēšanām, bija tikai „sliktie-labie” apsaukāšanās, un Labā Latvija šādā pašā stilā iesaistījās ar savu kampaņu. „Šlesers cieti premjers” bija par maz, ko Šlesers īsti darīs, mēs neviens īsti nedzirdējām.

 

Vairāki jūsu draugi un partneri no Rīgas Dinamo – Juris Savickis, Guntis Ulmanis – arī bija Par labu Latviju. Jūs ar viņiem apspriedāt, ko darīt ar šo apvienību?

Tā apvienība jau bija veidota priekš vēlēšanām, tas jau nav tabu, ko nevar mainīt. Jautājums, vai veidot kādu jaunu Kristīgi demokrātisku vai tamlīdzīgu partiju, apvienojoties Tautas partijai un LPP/LC, vai savādāk rīkoties.

 

Ko tagad darīt Šleseram? Viņš uz vēlēšanām lika visu, tas ir, kā mēdz teikt, gāja uz visu banku, un zaudēja, un tagad ir tikai opozīcijas deputāts.

Jā, bet atcerēsimies, ka viņam nav pat 40 gadu un politiskais mūžs viņam vēl ir priekšā. Tas viss ir no viņa paša atkarīgs. Teikt, ka Šlesers ir norakstīts, tā nevar, tas arī ir nepareizs pieņēmums. Viņam ir pietiekoši daudz enerģijas.

Pagājušajās vēlēšanās bija pieprasījums pēc saimnieciska tipa politiķiem, šajās vēlēšanās visi, kas sita sev pie krūtīm „es esmu godīgs”, tika ievēlēti, kas to zina, kas būs nākamajās vēlēšanās. Šoreiz pietika teikt, ka tu esi godīgs un no Vienotības, lai tevi ievēlētu, un neviens neprasīja, kas tu esi un ko esi izdarījis.

 

Cik ilgā laikā Vienotības valdība riskē pazaudēt šo uzticības kredītu? Atceramies, ka viņiem tūlīt būs jānogriež budžets.

Tautā ir teiciens, ka no mīlestības līdz naidam ir pussolis. Jautājums, cik strauji to pussoli var sasniegt. Jo lielāka mīlestība, jo lielāks naids iespējams, tāpēc jau ilgnoturīgākas ir attiecības, kas balstās uz pragmatiskiem pamatiem, nevis emocionāliem.

Šis emocionālais atbalsts, kas tika Vienotībai iedots, pat dažu muļķīgu lēmumu rezultātā var izaugt par milzīgu vilšanos. Un tāpēc viņiem jābūt īpaši uzmanīgiem. Viņi šobrīd ir situācijas ķīlnieki, jo daudzu problēmu risināšanu viņi atlika, bet šobrīd vairs tā nevarēs, jo četru gadu periodā tie atliktie darbi būs nomērāmi. Tas nozīmē, ka šogad ir jāveic visradikālākās reformas un, ja neveic, tad mērķi nav sasniegti.

 

Ja jūs būtu Dombrovska vietā, jūs būtu gatavs pirms vēlēšanām stāstīt taisnību par reformām?

Bet viņš jau ir atteicies no reformām, tas jau šajā brīdī ir redzams. Viņš turpinās eksistēt, tāpat kā eksistēja iepriekšējā valdībā. Jo tu nevari valstī veikt reformas, atsakoties no labklājības, veselības un izglītības ministriem, tas nav iespējams. Tu nevari iedot koalīcijas partnerim tās trīs ministrijas, kur reformas visvairāk ir nepieciešamas. Tās bija jāpatur premjeram, un tad ar savu finanšu ministru un ministriem vari reformēt. Bet Dombrovskis no viņām ir atteicies, viņš ir paņēmis tikai dekoratīvās izkārtnes ministrijas.

Mana prognoze, ka tas nozīmē – viņi grib kādu laiku vēl izdzīvot un nekādas nopietnas reformas nevar vienkārši notikt. Jūs domājat, ka Lembergs atļaus pa dzīvu miesu griezt ar nazi? Neko viņi neizdarīs, neko! Un jau valdības deklarācijā ierakstot, ka veselības aprūpes budžetā neko nemainīs, nevar reformēt veselību. Tādu valdību mēs esam ievēlējuši, tā ir nodeva demokrātijai.

 

Tad jūs gribat teikt, ja Vienotība kut ko gribēja izdarīt šajā valstī, tad viņiem vajadzēja uzņemties atbildību, nevis pakļauties Lembergam?

Viņi jau nepakļāvās, viņi, zemnieki, jau negribēja paši, viņiem iesmērēja gan izglītību, gan veselību.

 

Jā, bet Lembergs panāca, lai deklarācijā ieraksta, ka veselības budžetu nesamazinās.

Jā, un tas jau ir signāls, ka arī citur nesamazinās, ka zemnieki nepieļaus. Un viņiem kā otrai koalīcijas partijai tas arī nav vajadzīgs.

 

Kas ir tas fenomens, ar ko var izskaidrot Lemberga spēju caur zaļajiem zemniekiem iegūt tik lielu mandātu Saeimā un tagad ietekmi šajā koalīcijā?

Nu, Lembergs ir ļoti spēcīgs politiķis. Var viņš patikt, var nepatikt, bet ir maz tik spēcīgu politiķu kā viņš Latvijā. Viņam atbrīvojās Tautas partijas niša, paņēma vienkārši – man pat radi balsoja par zaļajiem zemniekiem.

 

Bet tad kāda jēga no šādas valdības?

Nu, laiks rādīs. Kādu laiku tā eksistēs, un pēc tam nāksies konstruēt jaunu māju. Tas atkarīgs no daudziem apstākļiem. Ja aizdevēji nemainīs savu viedokli un spiedīs mazināt deficītu, nedos naudu, tad jau tas ātrāk notiks. Budžetu jau var sadzejot visādi – var optimistiskākas prognozes uztaisīt, var īstermiņa kaut ko uz nodokļu rēķina atrisināt, ekonomikai vēl vairāk nogriežot skābekli. Katrā ziņā, lai viņiem veicas, cilvēkiem, jo tas arī manu biznesu ietekmē.

 

Jūs pats esat gatavs politikā atgriezties? Kuluāros Tautas partijas biedri runā, ka jūs esat tā kā mazliet aizvainots, jo netikāt aicināts atpakaļ pirmajās rindās. Jautājums, vai jums ir ambīcijas vēl atgriezties?

Es nevaru šobrīd atbildēt. Protams, nekad nesaki - nekad, varbūt kādreiz es atgriezīšos. Pēc 10 gadiem varbūt es atgriezīšos politikā, bet šobrīd es īsti neredzu sev pielietojumu, jo mani dzīves uzskati ļoti atšķiras no pieprasītajiem dzīves uzskatiem.

Ja sabiedrība šobrīd balso par cilvēkiem, kas to vien saka, ka ir godīgi, bet paši dzīvē neko nav spējuši izdarīt un viņu lielākais sasniegums dzīvē ir būt Saeimas deputātam, tad es vienkārši neredzu pēc sevis pieprasījumu politikā.

Man šajā brīdī nav tādu domubiedru, un es neredzu sev motivāciju. Lai nu ko man var pārmest, liekulību man neviens nevar pārmest – to, ko es esmu domājis, to es vienmēr esmu paudis. Tas, kas man šodienas politikā nenormāli krīt uz nerviem, tā ir ārprātīgā liekulības pakāpe. Nu es viņu vienkārši nevaru, nu, mani tas, nu... nīcina, tā liekulība.

Es negribu, piemēram, atgriezties politikā un ar Sarmīti Ēlerti diskutēt par viņas liekulības pakāpi, nu, es negribu par to strīdēties. Nu, kā cilvēks var tik strauji mainīties, nu? Tā ir tā liekulība. Tas viņas nenormālais naids uz Lembergu. Kā viņa man pārmeta, ka es ar Šķēli runāju, ka es ar Lembergu satiekos! Bet tagad viņa sēdēs koalīcijas sēdēs pie viena galda. Tad, kad tu nonāc manā vietā, tu to drīksti darīt to, ko tu pārmeti man, kad es biju savā vietā?

Novērtē šo rakstu:

1
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

18

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

FotoLatvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda, ir pasaulē labākie skeletonisti, BMX velobraucēji, paraolimpiskie vieglatlēti ar zelta medaļām no Olimpiskajām spēlēm Rio. Paraolimpiādē startēja paraolimpietis Rihards Snikus, kurš, neskatoties uz savu slimību, ar apkārtējo atbalstu un palīdzību spēja startēt paraolimpiskā iejādē – daiļjāšanā ar zirgu.
Lasīt visu...

6

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

Foto2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas lietas ir apstājušās un nav darba rezultātu. 2. Deputāti apdraud smago korupcijas noziegumu izmeklēšanu
Lasīt visu...

21

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

FotoLatvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota aizskāruma gadījumā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...