Iesaki rakstu: 
Nesaskaņas starp abām valdošajām partijām – Vienotību un Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) – aug augumā. Ilgstošā nespēja vienoties par Konkurences padomes vadītāju, ZZS nemitīgie pārmetumi ekonomikas ministram Artim Kamparam (Vienotība) un arvien skaļākie valdības aizkulišu diriģenta Ventspils mēra Aivara Lemberga (Latvijai un Ventspilij) izteikumi skaidri parāda, ka Vienotības un ZZS aprēķina laulībās pirmais mulsums pārvarēts un lietas sāk saukt īstajos vārdos. Ekspremjers Aigars Kalvītis (Tautas partija) nedomā, ka visas šīs peripetijas varētu novest pie valdības demisijas tuvākajā laikā, bet valdības veidošanā pieļautās kļūdas būtu jālabo, lai varētu atjaunot valdības rīcībspēju.
Aigars Kalvītis: „Tā bija liela kļūda uzgrūst visas smagās ministrijas koalīcijas partnerim, es tur labu iznākumu neredzu. Domāju, ka premjera partijai bija jāuzņemas atbildība par divām problēmu ministrijām, nevis tikai jāvicina deklarācija. Lai gan abiem ir ļoti izdevīgi atrasties pie varas divatā. Līdz ar to zemnieki stāvēs stingri pozīcijā, un es neredzu labu iznākumu. Domāju, ka būs tāda pusparalizēta, mokoša darbība kopā, bet valdības krišanu es tuvākajā laikā neparedzu.
Vissmagākajās nozarēs, kur jāveic reformas, jāpiesaista nauda, jādomā, kā izdzīvot, būs stagnācija, nekas nenotiks. Agri vai vēlu tur būs milzu konflikts. Bet kādu laiku viņi mēģinās kaut kādā veidā eksistēt. Cik ilgi eksistēt, tas atkarīgs no sabiedrības pacietības mēra. Patlaban jau nav citu nestabilitātes pazīmju, tikai fundamentālā kļūda, kuru Vienotība pieļāva, veidojot valdību.
Ja es būtu premjers, tad ņemtu Izglītības vai Veselības ministriju tai partijai, kurai ir Finanšu ministrija un premjers.
Runājot par pārmetumiem ekonomikas ministram Artim Kamparam, jāatzīst, ka viņam kā ministram ir ļoti daudz problēmu. To arī uzņēmēji un sabiedrība redz, Kampars gan var krist. Bet jautājumā par Mūrnieces demisiju ir cits aspekts. Viņai pašai sev ir jāatbild uz jautājumu, vai viņa ir spējīga kaut ko mainīt iekšlietu sistēmā vai nē. Nevienam jau nav bijis noslēpums, ka policija bez saviem tiešajiem pienākumiem nodarbojas ar visādām blakus lietām, kas arī apstiprinājies Jēkabpils notikumos. Ja viņa domā tikai eksistēt, tad tā arī būs liela problēma. Tas jau nenozīmē, ka ministram uzreiz pēc šāda notikuma jādemisionē. Ja ministrs redz sevī spēku situāciju sakārtot, tad viņš to dara.
Jāatceras, ka šī ir jau Dombrovska otrā valdība. Tādēļ to uztver jau kritiskāk. Ja stagnācija turpināsies un nekādus uzlabojumus neredzēs, ekonomika neattīstīsies, protams, sabiedrība kļūs neiecietīgāka un līdz ar to būs lielāks spiediens uz valdības eksistenci. Un tad - kurā brīdī kuram būs stiprāki nervi un savs plāns izstrādāts. Tas var novest pie valdības nestabilitātes, bet es to neprognozēju ātrāk kā rudenī. Zināmas korekcijas var ieviest [Valsts] prezidenta vēlēšanas, bet valdības krīze, ātrākais, varētu būt rudenī. Jaunās valdības aprises ir grūti uzzīmēt, tur ir iespējami daudzi scenāriji. Lielā mērā tas ir atkarīgs no pašas Vienotības, jo Vienotība jau arī nav monolīts veidojums. Tur ir ļoti dažādi uzskati un dažādas straumes, daudz personību, kurām ir milzīgas ambīcijas uz amatiem.
Bet visu problēmu cēlonis ir valdības veidošanas saknē. Nevis koalīcijas partneru izvēlē, bet tieši spējā no šiem diviem politiskajiem spēkiem izveidot rīcībspējīgu valdību. Ja divas partijas uzņemas atbildību par valsti, tomēr jābūt kaut kādam paritāram sadalījumam par atbildības sfērām. Nevar būt tā, ka vienam ir tikai deklaratīvās ministrijas, bet otram – problēmministrijas. Vienotība valdības veidošanas laikā domāja, kā vieglāk atkratīties no problēmām, kā ilgāk izdzīvot, bet tas iedragā rīcībspēju, un to jau visi redz. Tas noved pie pilnīgi pretēja rezultāta.”
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
