Kāpēc „Bailēs” Arta Ģiga ir nevis Alda Figa vai Antra Piga, bet gan Ineta Alksne?

Atļaušos nocitēt dažus nelielus fragmentus no grāmatas, kuri veltīti „Inetas Alksnes” nodarbēm, fiziskajiem parametriem utml. Lasiet un domājiet līdzi – kam tie precīzi atbilst, bet kam – nepavisam ne.

1) „Televīzijas producente – faktiski jau nedēļas nogales „informatīvi analītiskā raidījuma” galvenā veidotāja un vismaz formālā satura noteicēja. Ja galīgi nebija faktu, labi derēja arī pusizdomājumi un „iespējams” formā pasniegtas baumas. Ik pa laikam Inetai radās skumīgas aizdomas, ka izdomājumi un baumas vietējai publikai derēja pat labāk nekā fakti. Bet viens bija skaidrs – katru nedēļu bija vajadzīgs jauns saturs. Runa bija par raidījumu komerctelevīzijā, kas strādāja aizvien mazākā un mazākā tirgū. Tā ka televīzija – tas nozīmēja nepārtraukti cīnīties par izdzīvošanu un staigāt pa naža, nē, kur nu naža, žiletes asmeni. Kas ar viņas komplekciju, hahaha, nemaz nebija tik viegli.”

2) „Visus tos gadus, kad Juta bija zirgā, Inetas ziņu kaislība bija apmierināta faktiski pilnībā. Un tur arī nekādu iekšēju konfliktu nebija – Alksne bija svēti pārliecināta, ka Juta dara svētīgu darbu. Lielā mērā – tāpēc, ka Juta, lai nu cik psiha būdama, par informāciju nekad neko neprasīja pretī. Par to, ka reizēm Jutas pozitīvo trakumu viņas kolēģis Durašs un viņa draugi izmantoja jau savām biznesa darīšanām, - par to Ineta bija nosolījusies sākt domāt, tikko būs konkrēti fakti. Kuru, protams, nebija.”

3) „Kad Inetai pēc ilgāka laika parādīja dienesta ziņojumu, kuru bija sarakstījis viens no „draugiem”, viņa, protams, sarāvās – un kā tur nesarauties? No trīs lappusītes garā dokumenta varēja noprast – informatore atskaitās savam kuratoram par virkni jautājumu...”

4) „Nu jau gandrīz ik nedēļu „draugu” piegādātā informācija par atkal jauniem un jauniem piektās kolonnas nedarbiem brīžam gan bija aiz matiem pievilkta un brīžam pat ar nelielu smaciņu, taču publikai acīmredzami patika. Pat vairāk – publika bija sajūsmā...”

5) „Diena sākās ar diezgan ikdienišķām un caurcaurēm praktiskām galvassāpēm – Alksnei vajadzēja iziet cauri sava uzņēmuma pagājušā gada finansēm. Ja precīzāk, lielākoties sava, bet arī pāris kolēģu. Visi oficiālie ienākumi skaitījās nākuši tikai un vienīgi no televīzijas raidījumu producēšanas. Labi, pilnīgi simtprocentīgi tas tā nebija, bet lielos vilcienos tā varēja teikt. Tas nozīmēja – televīzija pirka no viņas raidījumu, un tikai un vienīgi no televīzijas vadības noskaņojuma bija atkarīgs... nu, faktiski pilnīgi viss. Labi, ja vēl būtu tikai no noskaņojuma – bet patiesībā arī no televīzijas naudas maka biezuma, un tas bija ellīgs salikums. It kā uz pagājušo gadu bija izdevies izspiest būtisku palielinājumu, bet tas viss varēja mainīties jebkuru brīdi. Turklāt arī palielinājums ļāva savilkt galus kopā, tikai un vienīgi jau ierasti krāpjot valsti.”

6) „Vairākus gadus viens no Alksnes ļaunākajiem murgiem bija – kāds beidzot ir iedziļinājies viņas producentu uzņēmuma finansēs un kaut kur publiskā vietā pajautā: mīļā, tu, kas katru dienu cīnās pret valsts nozadzējiem, vai tu varētu izskaidrot pati savas firmas algu un nodokļu skaitļus? Tur nebija, ko skaidrot. Tur viss bija skaidrs no pirmā acu uzmetiena. Divpadsmit darbinieku. Kopējās oficiālās algas – nepilni piecdesmit pieci tūkstoši eiro. Tātad oficiāli vidējā mēnešalga, no kuras tika maksāti nodokļi, – aptuveni trīssimt astoņdesmit eiro uz papīra. Nekāda sakara ar reālo, īsto atalgojumu. Valsts krāpšana un apzagšana visā godībā, neko piebilst. Alksne to labi apzinājās – bet tur neko nevarēja padarīt. Tādi bija spēles noteikumi šajā valstī. Gribēji te izdzīvot – nācās šo valsti krāpt.”

7) „Pirms dažiem gadiem atklātībā bija nonākušas ziņas, kā viņa ar savu uzņēmumu – tā paša analītiskā un neatkarīgā raidījuma producētāju - paklusām bija piepelnījusies, palīdzot taisīt politiskās reklāmas. Jā, bija nonākušas – un kas? Visi pāris dienas paņēmās un likās mierā. Tad ko uztraukties par kaut kādiem tur nodokļiem un valsts krāpšanu, it īpaši, ja tā darīja visi un valsts izlikās, ka viss ir puslīdz kārtībā? Tā ka pēdējā laikā Alksne par šo tēmu pat neiedomājās.”

8) „Šādi sižeti bija Alksnes jājamzirdziņš – Krieviju viņa patiešām uzskatīja par draudu numur viens un tāpat bija pārliecināta, ka karā pret šādu draudu visi līdzekļi ir labi. Reālajā ikdienā tas visbiežāk nozīmēja, ka visikdienišķākos faktus varēja apliet ar „Krievijas draudu” mērcīti – un viss rullēja tā, prieks. Krievijas specdienesti cenšas atjaunot sadarbību ar saviem bijušajiem darbiniekiem arī Latvijā... Komentāri interneta portālos tiek izmantoti, lai izplatītu Krievijas specdienestu radītu vīrusu, kas inficē datorus, lai spiegotu… Krievijas specdienesti slepus pēta Latvijas pierobežas iedzīvotāju noskaņojumu… Nekādu faktu nebija, bet tos arī nevajadzēja. Reitingi rādīja, ka stulbā publika šādus sižetus bija gatava rīt bez kādām pārdomām.”

9) „Alksnei īsti nebija, ar ko pakonsultēties. Savāktajā raidījuma komandā katram bija savi tarakāni. No „zvaigznes” Baibiņas, kurai bija vājība gan uz alkoholu, gan uz azartspēlēm, viņa bija laimīgi tikusi vaļā, taču arī pašreizējām augsti radošajām personībām katrai bija vājībiņas, kas deva pamatu šaubām. Beigu beigās Alksne izlēma par labu Vecelksnei. Lai kā tur Ilzītei vētrainajā jaunībā būtu bijis ar kāsīšiem, grupveida seksu un citām izklaidēm, viņa vismaz bija racionāls, pietiekami prātīgs cilvēks, turklāt – kas nebija mazsvarīgi – arī galvenais pelnītājs ģimenē. Atšķirībā no draudzenes Baibiņas, kurai finansiāli izdevīgā apprecēšanās bija devusi daudz brīva laika tviterim, spēļu automātiem un dažiem kokčikiem gandrīz ik vakaru, Ilze bija kārtīga strādājoša sieviete. Revolucionārā dedzība pēdējos gados viņas skatienā gan vīdēja aizvien retāk – bet arī tāpēc jo iederīgāka viņa bija kā nepieciešamās sarunas biedrs.”

Un te vēl viens fragments – nedaudz garāks, bet ļoti izteiksmīgs:

10) „- Labi, kādi mums vispār ir varianti bez tā jūsu parasti izmantotā resnā babuļa? Nu, nu, kā viņu?

- Hahaha, kuru no visiem resnajiem babuļiem tu domā?

- Nu, to tur. To, kurai vispār nekā personīga. Nav un nevar arī būt nekā personīga... Elksne, Melksne, Šmelksne – nu, kā viņu tur sauc, kas to var atcerēties?

- Alksne, tu domā?

- Labi, lai būtu Alksne, kas no tā mainās. Tad kādi varianti?

- Kāpēc vēl kaut kādi varianti? Kas tad Alksnei vainas? Raidījums ir, reitingi ir, paklausa... Labi, varbūt ne uz vārda, bet paklausa. Un ar katru dienu labāk.

- Kas vainas, tu saki? Tad padomā pats! Labi, tu iedosi viņai. Un tālāk? Kam iedos viņa?

- Nu... tur taču ir žurnālisti visādi slaveni.

- Kurš slavenais žurnālists tad tur kaut ko šitādu pavilks? Un, ja arī pavilks, tev publika noticēs? Tak tas, ka Alksne jums no rokas ēd, ir jau visiem zināms. Bet mums vajag, lai noticētu. Lai visi noticētu. Un lai nebūtu nekādu jautājumu – kas, ko, kāpēc, kam izdevīgi?

- Un ko? Kas tad Alksnei vainas? Uztaisīs, palaidīs. Es nesaprotu, kur problēma.

- Kur problēma, kur problēma, mļa. Neesi pamanījis, ka Alksne jau sen ir otrreizējā izejviela ar visu savu raidījumu, savām kāsīšu mīļotājām un pusārstētajiem resnajiem alkoholiķiem?

- Nē, es nesaprotu. Reitingi ir, citējamība ir, ko tev vēl vajag?

- Reitingi... Citējamība... Da tu pakaļā vari iebāzt tos reitingus. Puspasaule jau zina, ka Alksne ir prasta prostitūta, kas dara, ko liek. Prestitūta, kā tagad moderni saka. Un arī tad, kad neviens neliek, jau izskatās, ka kāds liek. Domā, visi ir idioti?

- Patiesībā domāju gan. Vismaz publika lielos vilcienos – jā, tieši tā.

- Publika, publika. Mums vajag, lai nerodas jautājumi. Lai neviens neiedomājas paprasīt – kuram izdevīgi, kurš tātad pasūtīja. Bet te būs. Pat ja tā tava Alksne sasprindzinātu savu resno pakaļu, nekas viņai nesanāktu. Viņi jau ir pieraduši tā strādāt – kas jāuzmauc, to arī uzmauc pēc pilnas programmas. Bez kādiem tur aplinkiem.”

Manuprāt, te nav ne vismazāko šaubu – viss apraksts kā uzliets atbilst vienam konkrētam cilvēkam, un šis cilvēks ir raidījuma Nekā personīga producente, ļoti ētiskās Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes locekle un Re:Baltica dibinātāja un amatpersona Arta Ģiga.

Jautājums tad nu man tāds – kā šai te Artai Ģigai ir izdevies „atpirkties” no viņas tiešas un skaidras pieminēšanas grāmatā? Vai arī runa ir nevis par atpirkšanos, bet kādu citu iedarbes veidu? Piemēram, šantāžu vai draudiem?

Ja jā, tad kam ir draudēts vai no kā ir notikusi „atpirkšanās”? Un kā ir sanācis tā, ka šī „atpirkšanās” ir devusi tik nejēdzīgus, acīmredzami absurdus rezultātus? Ka uzvārds gan nomainīts, bet apraksts palicis – un nevienam nav ne mazāko šaubu, kura ir tā „žurnāliste”, kas atrodas zem Drošības policijas darboņu „jumta”?

Novērtē šo rakstu: