Iesaki rakstu: 
Rakstu saistībā ar dažām lietām, kurām, manuprāt, nebūtu jānotiek tā, kā tās šobrīd notiek, un proti – par Ārlietu ministrijas diplomātiskā dienesta niansēm.
Darbinieks, kad saņem diplomātisko rangu, saņem arī piemaksu – 20% pie algas, kas pats par sevi nav nekas peļams un atbilst vispārējai valsts praksei gan policijā, gan militārajos spēkos, kur maksā piemaksu par "pagoniem".
Bet otra lieta, kas pienākas diplomātiem, ir izdienas pensija. Iepriekš daudzi ir uzbrukuši šai izdienas pensijai, jo, lūk, diplomāti visu mūžu tikai staigā pa pieņemšanām ar vīna glāzi rokās un nestrādā.
Šis stereotips nav īsti atbilstošs realitātei, jo kā reizi šīs pieņemšanas vakaros ir pats nepatīkamākais pienākums, jo tas atrauj laiku ģimenei un atpūtai, un diplomātiem, kuriem šīs pieņemšanas ir regulāri jāapmeklē sen ir zudusi bērnišķīgā sajūsma par pieēšanos par velti, - bet tā nu tāda liriska atkāpe.
Izdienas pensijas atbalstu, jo diplomāti arī daudz ko ziedo savas dzīves laikā - mainot valstis, nemitīgi pārceļoties, ņemot bērnus ārā no vienas skolas, liekot citā, bērniem jāmeklē citi draugi, jāiedzīvojas attiecīgajā vidē.
Dzīvesbiedram grūti atrast darbu, jo ik pa laikam viņš ir izrauts no sava darba un brauc līdzi uz dienesta valsti, bet, atgriežoties Latvijā, grūti atrast darbu, jo izkritis no aprites... Un, ja atrod darbu, tad pēc gada vai trim atkal spiests darbu pamest. Tāpat nemitīgās virsstundas - tā nav gaušanās, tā ir tikai faktu konstatācija.
Taču interesanti, ka diplomātisko izdienas pensiju saņem visas personas, kurām ir diplomātiskais rangs, bet kuras nav ne reizi pametušas silto ligzdiņu Rīgā un strādājušas ārvalstīs.
Ar ko šādas visu laiku Rīgā strādājošas amatpersonas Ārlietu ministrijā atšķiras no amatpersonas Zemkopības ministrijā vai Kultūras ministrijā? Ne ar ko! Tad kādēļ šīm amatpersonām ir tiesības iet izdienas pensijā no 55 gadu vecuma, bet Zemkopības ministrijas amatpersonai vai skolotājām - ne?
Šī tēma ir aktuāla gan ar to, ka izdienas pensija sastāda 80% no algas, gan no tā, ka pašlaik runājam par pensijas vecuma palielināšanu, kas neattieksies uz šādas kategorijas ierēdņiem... (http://www.likumi.lv/doc.php?id=147918).
Manuprāt, pareizi būtu, ja diplomātiskais rangs nepienāktos personām, kuras nav rotējušas, vai arī, ja ir rangs, tad tām obligāti jārotē. Un, ja nu persona nerotē, tad nu tai nav nekāda sakara ar izdienas pensiju un arī ar piemaksu par diplomātisko rangu.
Diemžēl ministrijā šo jautājumu sakārtot godīgā ceļā nav iespējams, jo cilvēks, kurš jau kopš deviņdesmito gadu sākuma bez pārtraukuma ir Personāla departamenta direktors (Irēna Putniņa), ir viens no retajiem, kurš ministrijā nav ne reizi rotējis, taču kuram ir liels nopelns tam katastrofālajam stāvoklim, kāds ar personālpolitiku ir Ārlietu ministrijā.
Pateicoties viņas nekompetentajam darbam un intrigām, viena daļa labu speciālistu ir pametuši ministriju. Pateicoties viņas nespējai sakārtot personālpolitiku, daudziem nav ne mazākās nojausmas, kā Ārlietu ministrija spēs novadīt Latvijas prezidentūru ES.
Tā kā mums Latvijā ierasts, ka, ja neērtus jautājumus ministrijas augšām sāk uzdot kāds no apakšas, tad vienīgais rezultāts ir, ka cieš apakša, bet jautājumā nekas nemainās, tad vēršos pie ceturtās varas – iespējams, ka jūs ar no savas puses izteiktu jautājumu palīdzības spējat "iekustināt" augšām domāšanu šajā jautājumā.
Red. piez. Jautājumus par šo tēmu esam uzdevuši ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam (attēlā). Diemžēl viņš jau kopš darbības Valda Zatlera kancelejā ir pieradis pirms atbildēšanas mēnesi padomāt, tā ka atbildes pagaidām neesam saņēmuši.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
