Iesaki rakstu: 
Kas Latvijā savulaik izgudroja "savējo" nejēgu masveida - nevis pa vienam, diviem, bet tieši masveida - likšanu augstos un labi apmaksātos valsts un pašvaldību saimnieciskos amatos, kā vienīgo atbilstības kritēriju izvirzot bezierunu lojalitāti?
Nē, ne jau "Vienotība". Tādas toreiz vēl nebija. Šim maisam savulaik galu pavēra tās priekštecis "Jaunais laiks", dārznieku Madaru Lasmani demonstratīvi ieliekot Privatizācijas aģentūras padomē - par vienu no galvenajiem privatizācijas uzraugiem visā valstī. Lai nu puisis mācās! Tak jau mūsējais!
Tagad šis "mūsējais", izkritis Saeimas vēlēšanās un, cik nu šim atļāva, pa starpām vēl par nodokļu maksātāju naudu devis augsti profesionālus tautsaimnieciskos padomus "tumbočku Kamparam", nu kandidē uz vietu pašvaldībā, lai turpinātu apmācību kursu uz nodokļu maksātāju rēķina. Ir iepaticies.
Taču toreiz tādu "mūsējo" ar pavērtiem knābīšiem "Jaunajam laikam" - nu gluži kā "tiesiskuma koalīcijas" pārstāvjiem tagad - bija bez sava gala. Tā nu 2005. gadā "Jaunā laika" pārstāvja Krišjāņa Kariņa vadītā Ekonomikas ministrija izdomāja, ka Ventspils brīvostas valdē ieceļams kāds Ojārs Grinbergs.
Kas tas tāds bija par ne pirms tam, ne pēc tam nedzirdētu ostu speciālistu? Tāds pats toreizējo jaunlaicēnu "mūsējais dārznieks" kā Lasmanis.
Tik ļoti "mūsējais", ka Kariņa ministrija kundziski neuzskatīja par nepieciešamu rīkojumā par kārtējā dārznieka iecelšanu minēt to vienīgo, kas mūsu tiesiskajā valstī ļauj precīzi identificēt cilvēku - personas kodu.
No "pareizā tiesiskuma" neko nesaprotošais, tam atklāti virsū spļaujošais Ventspils mērs Aivars Lembergs ņēma un kaut kādu neidentificējamu "O. Grinbergu" ostas valdē neapstiprināja.
Savukārt Kariņš uzskatāmi nodemonstrēja vēlākās "Vienotības" spilgtāko pārstāvju raksturīgākās īpašības - elementāra saprāta un elastīguma trūkumu un trulu spītīgumu: nē, nekādi personas kodi netikšot minēti, lai tiesiski nihilistiskais Lembergs pildot rīkojumu, un viss.
Var jau gan cilvēku saprast - ja šķiet, ka itin visi valstī stāvēs miera stājā un izpildīs visstulbākos un prettiesiskākos rīkojumus, kāpēc saspringt?
Un stāvēja jau arī, un izpildīja jau arī. Alekseja Loskutova vadītais KNAB pēc pirmā uzsvilpiena veica izmeklēšanu. Noteiktu aprindu regulāri slavētais prokurors Māris Leja pēc nākamā uzsvilpiena uzcepa apsūdzību. Augstākais tiesiskuma garants, ģenerālprokurors Jānis Maizītis klausījās svilpošanā un piekrītoši māja ar galvu.
Rezultātā nihilistiskais Lembergs mūsu tiesiskajā valstī tika apsūdzēts veselā virknē sevišķi smagu noziegumu, un 2006. gada 31. maijā tika paziņots, ka pret Lembergu saistībā ar visām šīm apsūdzībām sākta kriminālvajāšana.
Viņš, lūk, bija a) radījis neuzticību valsts varai, b) grāvis Ministru kabineta un Ekonomikas ministrijas prestižu, c) nodarījis mantisku kaitējumu Ojāram Grinbergam, d) liedzis Ekonomikas ministrijai likumā noteiktās tiesības uz pārstāvību Ventspils brīvostas valdē, e) ļaunprātīgi izmantojis dienesta pilnvaras, f) būtiski apdraudējis valsts intereses ekonomikā, g) kaitējis pārvaldības kārtībai, h) apzināti sniedzis nepatiesu ziņojumu par sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma mēģinājumu.
Tiesā no slavenā prokurora Lejas vēl varēja uzzināt, ka Lembergs ir arī "falsificējis atsevišķus lietai pievienotus dokumentus", "demonstrējis birokrātijas un politiskās demagoģijas paraugstundu", bet, "kritizējot Ministru kabineta un Ekonomikas ministrijas darbu, ir izvēlējies neadekvātus argumentus un grāvis šo iestāžu prestižu".
Šis stāsts beidzās ar to, ka apsūdzības absurdumu tiesa atzina visās trīs instancēs - nevis tikai kaut kāda tur nožēlojama rajona tiesa, bet līdz pat Augstākās tiesas Senātam. KNAB ar vēl citu tiesas nolēmumu lika atsaukt ziņas par Lemberga aizdomās turētā statusu. No Latvijas valsts par labu Lembergam tika piespriesta dažu tūkstošu latu kompensācija.
Kas notika ar amatpersonām, kuras šo absurdo apsūdzību bija pasūtījušas, uzcepušas un pēc labākās kabatas vaukšķa sirdsapziņas bīdījušas?
Vai tās zaudēja amatus? Vai tās - piemēram, tas pats Kariņš - tika pie apsūdzības par "Ekonomikas ministrijas prestiža graušanu" ar idiotiskiem rīkojumiem? Vai to rīcības rezultātā Lembergam piespriestās kompensācijas vismaz tika atvilktas no šo amatpersonu algas?
Protams, nekā tamlīdzīga. Paraugprokurors Leja pērn atalgojumā saņēmis 21 075 latus. Kariņš sēž Eiroparlamentā un tur rūpējas par tiesiskuma principu ieviešanu, Loskutovs to pašu dara pašmāju Saeimā "tiesiskuma koalīcijas" rindās, Maizītis ir izvēlēts kā piemērotākais SAB direktora postenim. Nevienam no viņiem nav ne prātā nācis kompensēt valstij savu daļu no viņu stulbību dēļ radītajiem zaudējumiem vai vismaz atvainoties un pateikt - tik stulbi nākamreiz nerīkošos.
Protams, sprūdžiem, čigānēm, vonsovičkundzēm un citiem mūsu tiesiskuma balstiem šis stāsts lāga nepatīk.
Sašūtot par sliktajiem Saeimas deputātiem, kuri, rau, nez kā uzpirkti un nez kā ietekmēti, izsvilpuši sprūdžu un čigāņu lielisko ideju apturēt smagos noziegumos apsūdzētu pašvaldību deputātu pilnvaras, viņi par šādu stāstu publiski labāk vispār aizmirstu.
Kopš tiesiskuma koalīcijas darba sākuma ne šie sprūdži un čigānes, ne viņu "tiesiskuma koalīcijas" pārstāvji nav spēruši ne to sīkāko solīti, lai lietas Latvijas tiesās tiktu izskatītas ātrāk un efektīvāk.
Protams, jo sprūdžiem un čigānēm tas jau arī nemaz nav vajadzīgs, - viņiem vajag ko citu: sistēmu, kurā "savējie" saņemtu to, kas tiem pienākas, un ne par ko neatbildētu, ja svilpiena izpilde izrādītos prettiesiska, bet "nesavējie" prastos nerunāt pretim.
Tāpēc tieši šis stāsts uzskatāmi liecina, kādā policejiski bandītiskā valstī mēs patiešām dzīvojam. Cik viegli te ir iespējams uzcept apsūdzību, ja tā nepieciešama valdošajai mafijai - atvainojiet, citādi to nenosaukt.
Lembergs izkūlās, jo, lai nu kāds mērglis un zaglis viņš arī būtu (atgādināšu - šī konkrētā lieta nebija par to, cik un kam viņš ir nozadzis), viņam bija pietiekami resursu labiem advokātiem un arī vienkārši vēlme un talanti cīnīties.
Bet cik liela daļa cilvēku vēl līdzīgā situācijā izkultos, spējot noturēties pretī šādas te valstiskās mafijas spiedienam? Pieci procenti? Desmit?
Taču, kā redzams, sprūdžiem un čigānēm ar to ir par maz. Viņiem vajag simtprocentīgu rezultātu. Viņi grib būt droši - ja viņējie uzsvilps, pietiks ar kārtējo loskutovu, leju un maizīšu nostāšanos "vienmēr gatavs" stājā, lai sasniegtu vajadzīgo rezultātu.
Tāpēc arī caurkritušie priekšlikumi par smagos noziegumos apsūdzētu pašvaldību deputātu pilnvaru apturēšanu tika aizstāvēti ar tādu sparu, tāpēc arī vaimanas pēc to caurkrišanas bija tik skaļas un spalgas.
Kā nu ne - tātad jādomā kaut kas jauns, smalkāks. Bet to šie sprūdži un čigānes - kā savulaik Kariņš - nav raduši.
Ak, jā, un jūs taču zināt, vai ne, ko viņi teiks saistībā ar šo stāstu un tā secinājumiem? Protams, ka te ir "skaidri saredzama oligarhu ietekme", ka "tiek maldināta sabiedrība", ka "tiesiskums atkal ir apdraudēts" un tā tālāk - nu gluži kā tāda Ēlerte, atbildot uz jautājumu par brauciena cenu tramvajā.
Interesanti, cik daudzus viņi vēl spēs piemuļķot līdzīgi kā ar saviem "tiesiskajiem" un "valstiskajiem" priekšlikumiem par apsūdzētu deputātu pilnvaru apturēšanu?
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
